Bruknas terapijas plāns

 08. septembris 2020 8:30 Viedoklis

"Man ļoti gribētos palīdzēt lauzt stereotipu, ka problemātiskie pusaudži ir kaut kā nenormāli problemātiski - draudīgi, atkarīgi, sitami, ārstējami vai ieslogāmi. Arī tādi, bet pārsvarā viņi ir vieni no foršākajiem jauniešiem. Uzrakstīju par Bruknu," tā par audzināšanas metodēm Bruknā un alternatīvām raksta pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss interneta žurnālā Satori.lv

 



Photo by Mubariz Mehdizadeh on Unsplash


Vārds: pusaudzis.
Vecums: vidu starp kriminālatbildības iestāšanos, sociālo dienestu, dažādiem psiholoģiskā atbalsta dienestiem, psihiatru un iespēju nonākt pieaugušo slimnīcā vai cietumā (11–17).
Diagnoze: uzvedības traucējumi, citiem vārdiem sakot – izlaists, narkomāns, kam tāds dzīvē būs vajadzīgs, norakstīts, sists nav pietiekami, atkarīgais, deviantais, problemātiskais, nemotivētais, administratīvi un visādi citādi nosodītais.
Īss problēmas apraksts: It kā no dumpīga pusaudža, it kā ne no pusaudža pienākušas ziņas par vardarbīgu attieksmi pret nepilngadīgajiem katoļu priestera Andreja Mediņa vadītajā kopienā Bruknas muižā. Valsts iestādes ziņas pārbaudīja un pārkāpumus tik tiešām arī konstatēja. Sabiedrībā sacēlās vētra. Pārsvarā par Mediņu un muižu. Bet kaut kur fonā arī par to, ko tad mēs vispār kā sabiedrība kopumā – speciālisti un vecāki – ar tiem grūti audzināmajiem pusaudžiem (lai) darām?

Anamnēze:

No tēva puses. Andrejs Mediņš ir priesteris Romas Katoļu baznīcā, bet ar liturģisko un teoloģisko noslieci diezgan specifiskā virzienā – harismātiskajā. Tas ir kristietības atzars, kas nespeciālistam no malas visbiežāk asociējas ar masveida kalpojumiem sporta hallēs un ļaužu ekstātisku ģībšanu pēc tam, kad mācītājs tiem uzlicis rokas un ielaidis Svēto Garu ar tādu jaudu, ka ticīgais krīt gar zemi. Skats nav nekāds tīkamais, tomēr, kā apgalvo paši adepti, process mēdz būt diezgan dziedējošs. Jums būs taisnība arī tad, ja norādīsiet, ka ekstātiski cilvēki enerģiskas kristīgās popmūzikas vadībā īsti nelīmēsies kopā ar Romas Katoļu mēreni gurdeno stilistiku – harismāti katoļu baznīcā ir maza un relatīvi margināla straumīte, ko vairums katoliskā meinstrīma uzlūko vismaz ar vāji slēptām aizdomām. Taču reizē harismāti ir straujāk augošā kristietības forma pasaulē, simpātiska plašām sabiedrības masām, arī dažādām slavenībām, kurām citādi ne katolicisms, ne kristietība kopumā sevišķu interesi neraisa, un jo īpaši – jauniešiem. Neatņemama šīs kustības iezīme – dziedināšana. Atkarību dziedināšanas centri, nereti vērsti uz sociālā spektra un atkarību smaguma ekstrēmākajiem galiem, ir plaši izplatīta parādība harismātiskajās draudzēs. Reliģijas psiholoģijā veikti daudzi pētījumi par šādiem centriem, un dalībnieku pieredze reizēm patiešām ir veiksmīga un pozitīva. Gluži kā vienā šādā reliģiskā izcelsmē balstītā, bet oficiālās psihiatrijas aprobētā dziedināšanas intervencē – Minesotas programmā. Daudzi no draudžu centros dziedinātajiem pēc tam kļūst par šo draudžu uzticīgiem sekotājiem. Vēl viena šī virziena iezīme – spilgti līderi, kas ir pārliecināti par tiešu, nepastarpinātu saikni ar pašu Pestītāju vai vismaz Svēto Garu. Līdz ar to tikpat kā nekļūdīgi.

No mātes puses. Protams, mēdz būt dažādi, bet pārsvarā tās ir mammas. Gandrīz pusē visu Latvijas ģimeņu bērnus audzina tikai viens no vecākiem, parasti tās ir mammas. Vienas pašas vai ar savām mammām un pusaugu dēliem (jo lielākā daļa pusaudžu ar traucēto uzvedību ir puiši, lai gan sastopams zināms procents arī meiteņu), kas vairs nav savaldāmi. Nogurušas vilkties uz dažādām instancēm, skolas sapulcēm, sociālajiem dienestiem, administratīvajām tiesām, atkarību un visādu psihes speciālistu kabinetiem, kuros visos viņām 50 dažādās kauna nokrāsās aprādīts, lai beidzot savāc savu izlaisto teļu, kamēr viņš nav nonācis cietumā vai slimnīcā. Un mamma mēģina, gatava meklēt visādus risinājumus, lai palīdzētu savam dēlam – reizēm viena pati, dažreiz kopā ar sociālo dienestu, varbūt ar kādu radinieku vai jauno dzīvesbiedru, bet pārsvarā gan viena pati.

 

Gandrīz pusē visu Latvijas ģimeņu bērnus audzina tikai viens no vecākiem, parasti tās ir mammas. Vienas pašas vai ar savām mammām un pusaugu dēliem (jo lielākā daļa pusaudžu ar traucēto uzvedību ir puiši, lai gan sastopams zināms procents arī meiteņu), kas vairs nav savaldāmi. 

 

Vides novērtējums: Ja vecākiem gadās pusaudzis ar problemātisku uzvedību – klaiņojošs, dzerošs, narkotikas lietojošs – tad diez kas nav. Devianto pusaudžu vešana pie prāta ir uzticēta pašvaldībām, tādēļ viss atkarīgs no katras pašvaldības ambīcijām un iespējām. Ja gadās dzīvot Rīgā, vecākiem ir iespējas tikt pie psihologiem kādā no diezgan daudziem pašvaldības vai Labklājības ministrijas apmaksātiem projektiem. Dažos var dabūt 10 psihologa konsultācijas vai pāris vizītes pie narkologa; ja paveicas – Bērnu slimnīcā, kur konsultācija ir stundu gara un draudzīgāka, ja ne – Tvaika ielā, kur saruna ilgst 15 minūtes un ir bargāka.

Tikmēr tie, kas rūpīgāk izpēta tirgus situāciju vai ir nokļuvuši pie šiverīgas sociālās darbinieces, var tikt kādā no labākajiem Eiropas struktūrfondu finansētajiem projektiem, kur riska pusaudžiem pat tiek piedāvātas ekskursijas pa Latviju, izbraucieni kopā ar ģimeni, sporta nodarbības, kulinārijas meistarklases, masāžas un tamlīdzīgas ekstras. Šie projekti parasti rodas sporādiski un nekontrolēti, sekojot naudas plūsmai – kad parādās jauns finansējums ar jaunu nosaukumu pēc direktīvām: "atkarību mazināšanai", "pusaudžiem narkomāniem", "pašnāvību novēršanai", "pusaudžiem ar uzvedības traucējumiem" u.tml., tad arī rodas dažādas programmas, kas to visu ir gatavas ārstēt un mazināt. Programmu sniedzēji ir visai dažādi un krāsaini – tur ir gan labdarības fondi un reliģiskas organizācijas, gan sportistu un mediķu dibinātas komercstruktūras. Likumiskajos aktos ne vienmēr skaidri atrunāts, kādas specializācijas vai kompetences nepieciešamas cilvēkiem, kas piedāvā darboties ar pusaudžiem. Tā, piemēram, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, psihoterapeitiem vai mentoriem šobrīd nav vajadzīga ne papildu specializācija darbam ar bērniem, ne zināšanas konkrētajā traucējumu veidā. Visbiežāk šādu specializāciju nemaz nav iespējams iegūt (psihologiem Latvijā ir iespējams specializēties izglītības vai klīniskajā psiholoģijā, bet ne bērnu vai pusaudžu psiholoģijā; psihoterapijas apmācības ir vēl mazāk regulētas). Interesanti, ka reakcija uz tirgus pieprasījumu var būt diezgan zibenīga – kad 2019. gadā parādījās finansējums datoratkarības mazināšanai, acumirklī radās arī atbilstošas programmas, kas šo finansējumu apguva, ārstējot mazgadīgos datoratkarīgos desmitiem tūkstošu eiro apmērā. No kurienes Latvijā atradās tāda līmeņa speciālisti un viņu terapeitiskās prasmes par šo pasaulē maz pētīto, vēl mazāk saprasto un vispār diezgan asi apstrīdēto datoratkarības fenomenu, gan nav zināms.

Nav arī zināms, vai kādam riska pusaudzim tas viss ir palīdzējis kļūt mazāk riskantam – nekādus kvalitātes vai efektivitātes mērījumus sistēma nepieprasa. Tāpat arī netiek veikti ilgtermiņa novērojumi, kas tad īsti notiek ar šiem pusaudžiem un viņos investētajiem līdzekļiem. Minējums būtu, ka nekas efektīvs tas nav – psiholoģiskā konsultēšana nekur literatūrā netiek minēta kā veiksmīga vai pamatota intervence šādiem pusaudžiem. Patiesībā psiholoģisko konsultēšanu pat nav iespējams izmērīt – tā ir vienkārši sarunas forma, kurā katrs praktizētājs var ielikt jebko vai neko, saskaņā ar savu ticības un izglītības mērauklu. Mērīt mēs varētu noteiktas intervences, kas tiktu sniegtas pēc pierādījumos balstītām vadlīnijām, ja kāds tādas piedāvātu. Taču Latvijā, vienalga, mērīts parasti tiek tikai sniegto konsultāciju skaits un finansējuma korekts izlietojums, un ar to parasti viss ir ļoti labi. Taču, lai vai kā nebūtu ar efektivitāti, Rīgā riskanto pusaudžu ģimenēm – vismaz tām, kur pusaudzis ir kaut kā nebūt vēl aizvelkams līdz speciālista kabinetam – ir, kur vērsties. Pat ja uz labākajiem projektiem dažus mēnešus var nākties pagaidīt rindā.

Sliktāk, ja dzīvesvieta ir kaut kur reģionos. Tad izvēle, protams, sašaurinās. Tās pašas desmit konsultācijas pie psihologa vēl kaut kā var sadabūt – sociālo dienestu tīkls mūsu valstī ir diezgan plaši izvērsts un psihologi mēdz būt pieejami. Ja ne vienmēr uz konsultēšanu, tad vismaz dažus personības testus un mērījumus uztaisīt var gandrīz visur. Taču par ekskursijām un bonusiem jau var aizmirst. Dažviet, pārsvarā uz kādu atsevišķu darbinieku entuziasma pamata, pie sociālajiem dienestiem vēl ir pieejamas grupu nodarbības – bet tās jau ir individuāli organizētas, un to kvalitāte lielā mērā atkarīga no katra konkrētā vadītāja harismas, talanta un dzīves skatījuma. Vadlīniju nav, un izpratne par sliktas uzvedības ģenēzi un tās korekcijas metodēm mēdz būt ļoti dažāda.

Taču drūmākā situācija ir tad, kad pusaudzis ar labu vairs neiet nekur. Vai arī ar visām Eiropas struktūrfondu programmām iekūlies administratīvās un visādās citādās nepatikšanās. Pārsvarā par narkotiku lietošanu vai sīko huligānismu, bet gadās arī kas nopietnāks. Vai mājās viņam ir tāds bardaks, ka viņš tur pat netaisās atgriezties, vai arī viņam vispār nav māju, bet institūcijā ar savu uzvedību viņš rada pārāk lielas problēmas. Vienvārdsakot, kad viņš ir no kaut kurienes jāizņem un kaut kur jāieliek. Tad valsts piedāvā divas diezgan konservatīvas opcijas: vai nu ilgtermiņa nosūtījumu uz psihiatrisko slimnīcu – aptuveni gadu ilgai pāraudzināšanai, vai institūcijā, kas romantisma noskaņās joprojām tiek dēvēta par korekcijas iestādi. Pirmajā viņi parasti ilgstoši neuzturas – laikam nenovērtē valsts gādīgi piedāvāto iespēju pavadīt gadu slēgtās telpās prom no visa, kas viņu dzīvē svarīgs, bet ko tad varēja gribēt no tādiem nemotivētiem un galīgi atkarīgiem? Viņi tad bēg, tiek meklēti, atgriežas, ievietoti atkārtoti visās iespējamās programmās, un tā uz nebeidzamu apli līdz pilngadības vai reāla cietumsoda sasniegšanai. Tikmēr par otrajiem vispār ziņu ir diezgan maz. Deviantie pusaudži bērnu mentālās veselības hierarhijā jau tā ieņem zemākos pakāpienus, bet korekcijas iestādēs nonāk vēl paši neveiksmīgākie no šiem – nabadzīgākie, ģimeņu pamestie un institūcijās traumētie. Viņi tad arī saņem agresīvāko ārstēšanu, pārsvarā psihofarmakoloģisko. Visbiežāk – risperidonu, sauktu arī par ķīmisko trakokreklu. Izārstēs praktiski jebkuru problemātisku uzvedību.

 

Deviantie pusaudži bērnu mentālās veselības hierarhijā jau tā ieņem zemākos pakāpienus, bet korekcijas iestādēs nonāk vēl paši neveiksmīgākie no šiem – nabadzīgākie, ģimeņu pamestie un institūcijās traumētie. Viņi tad arī saņem agresīvāko ārstēšanu, pārsvarā psihofarmakoloģisko. 

 

Lietotie medikamenti: Ir tādi bērnu namu audzēkņi, kuriem risperidons ir kļuvis par metaforu visam sliktajam, ko pieaugušie jebkad viņiem nodarījuši. Daži, ieraugot brūno etiķeti vien, var eksplodēt histērijā – man reiz bija zvans no audžuģimenes, kur tikko uzņemtais pusaudzis bija izskrējis no mājas un aizbraucis ar audžutēva mašīnu nezināmā virzienā, ieraugot mammas iepirkumu maisiņā labi domāto un psihiatra nozīmēto medikamentu. Risperidons ir antipsihotiķis, kuru lieto šizofrēnijas ārstēšanai, bet tas diezgan labi nomierina arī nepaklausīgus pusaudžus. Latvijā plaši lietots uzvedības traucējumu ārstēšanai. Protams, ir arī mīnusi. Pusaudži mēdz palikt galīgi slābani, siekaloties, gulēt pa divdesmit stundām un blenzt tukšām acīm kaut kur tālumā. Vēl viens blakusefekts, par kuru psihiatri, visticamāk, vizītes laikā nestāstīs, ja esat vienkārši dumpīgs un nepaklausīgs pusaudzis, kura pienākums ir ārstēties, nevis uzdot jautājumus, – zēniem no tā reizēm sāk augt krūtis. Kad viņi to pamana, tas uzvedību īpaši neuzlabo.

Pagājušajā gadā risperidona ražotājam "Johnson & Johnson" tiesa piesprieda vēsturiski rekordlielu 8 miljardu dolāru sodu par nepamatotu medikamenta mārketēšanu lietošanai pusaudžiem un blakusefektu slēpšanu [1]. Nav dzirdēts, ka Latvijā no tā būtu kādas atskaņas vai furors.

Par visām Eiropas fondu programmām un psihologu konsultācijām efektivitātes mērījumu nav – visticamāk šāda atbalstošā konsultēšana ir neefektīva, taču vismaz samērā nekaitīga palīdzības forma. Tikmēr netrūkst pētījumu par ilgstošu atrašanos slēgta tipa iestādēs – vienalga, psihiatriskajās vai penitenciārajās – un nepamatotu psihiatrisko ārstēšanu, kam pakļauti problemātiskas uzvedības pusaudži. Īpaši jau nepaklausīgie zēni. Tie ir vieni no lielākajiem riskiem pusaudžu psihei un dzīves izredzēm – līdzās pazemojošai attieksmei un fiziskai vai emocionālai vardarbībai. Laimīgā kārtā līdz šiem risinājumiem nonāk relatīvi mazs skaits pusaudžu. Ja vien šādam pusaudzim ir vismaz kāds puslīdz gādīgs, brīvībā un skaidrā prātā esošs tuvinieks, tas parasti tomēr nepieļauj savu bērnu, lai cik arī nepaklausīgu, ievietot šādās vietās. Tad jau drīzāk pie Mediņa.

Traucējumu gaita: Uzvedības kriminalizēšana vai medicinizēšana vienmēr bijis kontroversāls temats. Tā ir milzīga vara pateikt – tā darīt nedrīkst! Vai vēl sliktāk – ja tu dari tā, tad esi deviants, koriģējams un labojams, tādēļ mēs tev dosim zāles, sūtīsim terapijā, liksim psihiatriskajā slimnīcā vai kopienā… Latvijā arī bez visa Mišela Fuko un viņa psihiatrijas kritikas diezgan nesenā atmiņā ir tādas slimības, kas izpaudās kā pretošanās padomju varai un par ko varēja izpelnīties smagu ārstēšanu Tvaika ielā. Tikmēr starp psihiatriem Rietumu pasaulē par traucējumu līdz relatīvi nesenam laikam tika uzskatīta homoseksuāla uzvedība. Tas, ko mēs uzskatām par psihiskās veselības problēmu, ir pakļauts sabiedrības trendiem, jauniem atklājumiem, filozofiskām pārdomām, ekonomiskām pārmaiņām un citām noskaņām. Te labāk nekā jebkur citur var redzēt, ka psihiatrijai bieži ir krietni lielāks sakars ar politiku, nevis ar dabaszinātni.

Protams, ir rīcība, par kuru mēs šādus jautājumus neuzdosim, – citu cilvēku slaktēšana, izteikti vardarbīgas uzvedības formas, seksuālas perversijas vai vienkārši acīmredzami traka uzvedība, piemēram, skriešana kailam pa pilsētas ielām vai atgaiņāšanās no citplanētiešu iebrucējiem ar zobenu. Sabiedrībai šādas izpausmes ir jāierobežo, un slimnīca bieži ir humānāks veids nekā cietums. Bet kurā brīdī pusaudža uzvedība, kas ir traucējoša, pat bīstama, bet noteikti ne "traka", kļūst ierobežojama, maināma, "ārstējama"? Slimību klasifikatorā sniegtie kritēriji ir tik plaši, ka tam atbilstu diezgan daudz tīņu – par uzvedības traucējumiem liecina "pārmērīgi kautiņi, huligānisms, rupjība pret citiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, būtiski mantas bojājumi, dedzināšana, zagšana, atkārtota melošana, izvairīšanās no skolas vai bēgšana no mājām, smagi dusmu uzliesmojumi un nepaklausība". Tam klāt, protams, parasti piemet arī visu, kas saistīts ar vielu lietošanu, un (pēdējo gadu tendence) arī geimerus un pie datoriem vai mobilo ekrāniem citādi pielipušos. Tā ir ļoti plaša kompānija, kuriem savā starpā maz kopīga. Varbūt tikai viena lieta – viņi visi ir bērni, ar kuriem pieaugušie nav spējuši tikt galā.

 

Bet kurā brīdī pusaudža uzvedība, kas ir traucējoša, pat bīstama, bet noteikti ne "traka", kļūst ierobežojama, maināma, "ārstējama"? Slimību klasifikatorā sniegtie kritēriji ir tik plaši, ka tam atbilstu diezgan daudz tīņu 

 

Psihoanalītiskā interpretācija: Franču psihoanalītiķis Žaks Lakāns runā par le non du père – tēva teikto Nē. Tas simbolizē Likuma vārdu, kurš mūs ierobežo. Tas saskan ar klasisko analītiķu vērojumu, ka pretēji dažām mūsdienīgākām laikmeta idejām cilvēks tomēr ir būtne, kurai ierobežojumi nepieciešami tikpat ļoti, cik brīvība. Maigums tikpat ļoti, cik nepārprotama stingrība. Īpaši, ja tu esi jauns, dusmīgs un agresīvs. Tev vajag kādu, kurš spēj pateikt Nē. Kādu, kuram tu spēj paklausīt.

Protams, nevis tādu Nē, kuram tu klausi aiz bailēm. Tad tā ir tikpat vērtīga paklausība kā ieslodzīšana palātā vai sabarošana ar risperidonu. No vājākajiem tā izveidos mūžīgi iebiedētus, traumētus pieaugušos, bet no spēcīgākajiem – tos, kas tikai gaidīs brīdi, kad spēks un vara būs viņu pusē. Vienalga – vara pazemot, vara sūtīt pie speciālistiem vai uz slēgta tipa iestādēm, vara nozīmēt kādu nelāgu ārstēšanu vai vara vienkārši būt riebīgam cilvēkam.

Vienīgā patiešām audzinošā paklausīšana tēva teiktajam Nē ir tā, kur tu klausi, jo viņa vārds ir likums. Autoritāte. Un tai nekad nebūs vajadzīgs ne fizisks pārspēks, ne nicinājums. Tieši pēc tā jau mēs pazīstam īstu autoritāti.

Puišiem nav viegli tādu atrast sabiedrībā, kurā viņus pārsvarā audzina mātes (šķirtās ģimenes), māca skolotājas (Latvijā ir Eiropas Savienībā lielākais sieviešu īpatsvars skolās) un terapeitē psiholoģes (līdzīga situācija). Nav pārsteigums, ka daudziem jebkurš vīrietis ar bārdu un spēju pateikt skarbāku vārdu, lai cik arhaisks (un varbūt tieši tāpēc), sāks izskatīties pēc tīrākā mesijas.
 

Jebkura diskusija par uzvedības traucējumu mazināšanu, kas vispirms nerunā par ģimeņu stiprināšanu, jēgpilnām pārmaiņām skolu sistēmā un ekonomiskiem uzlabojumiem sabiedrībā riskē drīzāk kļūt kaitējoša, nevis palīdzoša. 


Problēmas cēloņi un palaidējmehānismi: Lai arī cilvēks kopumā ir sarežģīta būtne, mūsu uzvedība tomēr ir diezgan labi saprotama un izskaidrojama – kur nu vēl pusaudžiem, kas bieži vien darbojas pēc evolucionāri diezgan prognozējamām shēmām. Mūsu uzvedību, tāpat kā personību vispār, visvairāk nosaka vide, kurā mums gadījies tapt iemestiem. Mentālās veselības pētījumi diezgan droši saistījuši uzvedības problēmas ar disfunkcionālu ģimeni, nabadzību, nepiemērotām skolām, psihotraumām, atstāšanu novārtā, vardarbību, bezcerību, sociālās vides degradāciju. Ārstēt pusaudzi, kuram ir uzvedības traucējumi, nozīmē mēģināt ar psihologa konsultāciju vai risperidona devu palīdzību atrisināt nabadzību, salauztu ģimeni, negodīgu sociālo sistēmu, nekontrolēta kapitālisma sekas, sliktas skolas, sišanu mājās, bezdarbu un bezcerību. Lūk, tas ir īstais neprāts. Tādēļ jebkura diskusija par uzvedības traucējumu mazināšanu, kas vispirms nerunā par ģimeņu stiprināšanu, jēgpilnām pārmaiņām skolu sistēmā un ekonomiskiem uzlabojumiem sabiedrībā riskē drīzāk kļūt kaitējoša, nevis palīdzoša. Pats pusaudzis ir pēdējais elements ķēdē, kas būtu jāārstē, – jo aiz katra problemātiska pusaudža stāv kļūda, kuru mēs, sabiedrība visi kopā, esam pieļāvuši. To atzīt, gluži kā Minesotas programmā, ir pirmais solis uz dziedināšanu.


Terapijas plāns: Ārstēt (ieslodzīt, terapeitēt u.tml.) tikai riskanto pusaudzi, atrauti no viņa ekosistēmas, ir ne vien neefektīvi un ekonomiski izšķērdīgi, tas ir arī gluži vienkārši neētiski. Tāpat kā piedāvāt viņam programmas, kas nav ne pierādījumos balstītas, ne citādi apdomātas. Tādēļ pragmatisks terapijas plāns katram problēmpusaudzim varētu būtu šāds:

1) valsts izstrādāts plāns un vadlīnijas ģimenēm, skolām un speciālistiem, kā darboties ar šiem pusaudžiem. Tās ņemtu vērā zināšanas un pētījumu datus, ļaujot risinājumus meklēt psiho-sociālajā, nevis medicīniskajā paradigmā. Vadlīnijas iekļautu ekonomiku, skolu, sabiedrību un kopienu. Tas ļautu izvairīties no pašu neaizsargātāko pusaudžu – nabadzīgo, izstumto, traumēto – nepamatotas zāļošanas un ilgtermiņa hospitalizēšanas vai ieslodzīšanas.

2) naudai nevajadzētu sekot pakalpojumiem, bet gan tam pašam problemātiskajam pusaudzim. Nav pragmatiski veidot dārgus pakalpojumus Rīgā, kur tāpat jau ir daudz resursu, atstājot reģionus vispār bez nekā. Atbalsta konsultācijas, kas pēc satura šobrīd ir vienīgā pieejamā palīdzība, var sniegt ļoti daudz speciālistu – tam nav vajadzīgas īpašas, dārgas valsts uzturētas programmas. Drīzāk valsts varētu apmaksāt konkrētas konsultācijas tiem, kam to vajag, – piemēram, izdalot kuponus problēmpusaudžu ģimenēm. Un tad ģimenes pašas varētu izvēlēties, kur un pie kāda speciālista konsultēties – Rīgā, ārpus Rīgas, ar ekskursijām un citām ekstrām vai bez tām.

3) protams, mazai, ļoti problemātiskai klientu daļai būs vajadzīgas specifiskas un intensīvas programmas. Tām būtu jāsniedz krietni ilgstošāks un aptverošāks atbalsts par 10 kabineta vizītēm – jādodas iekšā ģimenēs, skolās, institūcijās, jauniešu pulcēšanās vietās u.tml. Bet tās vajadzētu veidot tikai pēc pierādījumos balstītiem principiem, vadoties noteiktās intervencēs un sagatavojot noteiktus speciālistus tieši šāda veida darbam. Kvalitātes pārraudzību var veikt objektīvi, neatkarīgi no finansējuma plūsmas, un tad arī būtu iespējams izvērtēt kaut ko vairāk par sniegto vizīšu skaitu – piemēram, pakalpojuma efektivitāti.

4) nosodīt pāridarījumus un stingri vērsties pret jebkādu vardarbību. Un ļoti skaidri pateikt, ka pusaudžiem noteikti nevajag veidot kopīgus pakalpojumus ar problemātiskiem pieaugušajiem. Tas ir kaitīgi, bīstami, un tas ir pierādīts [2]. Bet vienlaikus tomēr būvēt kopīgu palīdzības sistēmu – ar tiem resursiem, kas šobrīd jau pastāv. Mēs esam gatavi ieguldīt ļoti daudz pat destruktīvākajās ģimenēs, mācot, palīdzot un visādi atbalstot. Mēs ticam, ka varēsim reabilitēt alkoholiķu, narkomānu, varmāku ģimenes. Varbūt arī reliģisku kopienu var uzskatīt par šādu ģimeni – problemātisku, potenciāli kaitīgu, bet sakārtojamu. Ar mācībām, profesionālu uzraudzību un citām lietām. Jo sabiedrība un ekonomiskā sistēma tuvākajā laikā nemainīsies, problemātiski pusaudži joprojām būs, un starp viņiem – arī daži tādi, kas būtu uz laiku no kaut kurienes izņemami un kaut kur ieliekami. Labāk tomēr terapeitiskā kopienā, nevis psihiatriskajā slimnīcā, institūcijā vai cietumā. Bet kopienas, atšķirībā no valsts programmām, rodas nevis finansējuma, bet aicinājuma dēļ. Un šādi aicinājumi nemaz tik bieži nerodas.

 

[1]https://www.bloomberg.com/news/articles/2019-10-08/j-j-unit-ordered-to-pay-8-billion-over-anti-psychotic-drug

[2]https://law.emory.edu/elj/content/volume-61/issue-6/comments/cruel-and-unusual-punishment.html

 

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas