Stress ir tas, kā dēļ vecāku man ir visvairāk žēl

 02. aprīlis 2020 8:50 Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv Viedoklis

Līdz ar pandēmijas izsludināšanu no Rīgas pārvācāmies uz laukiem. Mājiņa daudzbērnu ģimenei gan tāda pašaura, tomēr tik labi, ka ir, kur patverties, – ārā vietas ir pārpārēm, tie ir īsti lauki... Rīta agrumā mājai garām lēni aizstaigā stirnas, kalnā sasaucas dzērves, un saules pielietā dīķī peld gulbju pāris. Jūtos laimīga par to, ka mums ir sava covid-free zone.



"Es uzmetu acis savam darbu sarakstam uz lapas, kas nekaunīgi ar katru dienu kļūst garāks, nevis īsāks, un galvā ik pa laikam parādās jautājuma zīme – vai koronavīruss gadījumā nepaņems līdzi arī manu organizāciju?" atklāti pārdomās dalās vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.


Attālinātā mācīšanās un attālinātā strādāšana lielākoties rit mūsu mazā lauku namiņa mini virtuvītē. Tajā uz galda jānovieto trīs datori, uz grīdas mazajai meitai vajag placi puzles likšanai vai gleznošanai, man vairākkārt jānostājas pie plīts un jāieņem pilnas slodzes skolas pavārītes loma. Kādam jāatnes no avota ūdens, jāsanes malka, jāatrod vieta, kur izžaut slapjo veļu, un vismaz sešas reizes dienā jāslauka istaba, jo kustība no āra iekšā un iekšas ārā notiek nemitīgi. Un netīro trauku kalnam laikam piemīt nezūdamības likums. 


Lielā meita pagaužas, ka netiek galā ar franču valodu un grib atpakaļ uz skolu, WhatsApp neskaitāmie darba čati piekrituši pilni ar ziņām, kam nespēju izsekot līdzi, mazā meita prasa, lai sagriežu ābolīti, jo vēderiņš prasa ēst. Es uzmetu acis savam darbu sarakstam uz lapas, kas nekaunīgi ar katru dienu kļūst garāks, nevis īsāks, un galvā ik pa laikam parādās jautājuma zīme – vai koronavīruss gadījumā nepaņems līdzi arī manu organizāciju? Un tad vēl istabā mēģina iespraukties suns, kādam uz grīdas izgāžas ievārījuma burka, un meita raudādama atskrien, ka no rokām izmukusi un zem mājas pabēgusi mazā jūras cūciņa. Gribas iekliegties: „Ko?!” Bet nesaku neko, ir redzams, ka mazajai sirds lūst, un visa ģimene iet ārā un guļas uz zemes, lai notvertu vai izvilinātu mazo, vēl īsti nepieradināto zvēru. 


Es zinu, ka citiem stāsti ir līdzīgi. Mana laime ir tā, ka man šobrīd nav stresa. Saprotot, kas uzņēmumiem gaidāms saistībā ar Covid-19, savas asaras izraudāju un dusmas izpūtu jau pirms pandēmijas izsludināšanas. Tagad man ir puslīdz miers. 

Stress ir tas, kā dēļ vecāku man ir visvairāk žēl. Kad par šā brīža mācīšanās un strādāšanas situāciju redzu dusmu un apjukuma pilnos vecāku ierakstus sociālajos tīklos, gara acīm iztēlojos šo vecāku iekšējās šausmas. Savā ziņā es tām izgāju cauri, kad nupat bija dibināts Mammamuntetiem.lv un man uz rokām bija mazulis. Piedzīvoju nepārejošu izjūtu, ka zeme deg zem kājām. Ka darbs dzen darbu, ka iekšās trīc, jo mazais grib ēst tad, kad grib ēst, nevis tad, kad esmu pabeigusi projekta rakstīšanu. Joprojām par tālaika stresu jūtos vainīga savas meitas priekšā, un tik ļoti gribētos vecākiem, kas šobrīd piedzīvo ko līdzīgu, pateikt: hei, tas viss ir pārejoši! Jā, nav viegli un nebūs viegli vēl ilgi. Tāpēc labākais, ko varam darīt savā, savu bērnu un pāra attiecību labā, – atrast veidu, kā tikt ar šo augošo stresu, bailēm un dusmām galā. Atklāta saruna ar vīru, māsu, psihologu. Izraudāšanās. Skolotāju un valdības nevainošana. Sava izdzīvošanas plāna sastādīšana. 


Manu izdzīvošanas plānu veido doma, ka karantīna tiks pagarināta vismaz par vēl vienu mēnesi – es gatavojos ļaunākajam –, pārcelšanās uz laukiem un mazu, skaistu mirkļu ieraudzīšana karantīnas sarežģītajos apstākļos. Piemēram, skaidrāk kā vēl nekad ieraudzīt, ka manas organizācijas darba komanda ir tik vienreizīga, ka esmu gatava cīnīties līdz pēdējam, lai būtu iespēja to saglabāt. Ir tik labi apzināties, ka mums visiem ir vienots mērķis un ikvienam no mums tas ir svarīgs (mums kā sociālajam uzņēmumam sociālais mērķis ir vecāku izglītošana). 
Vai skaistie mirkļi ar bērniem: mazā meita dienas vidū ģimenei sarīko pikniku, lielā meita, uzlikusi mūziku, met ritentiņus, dēls – arī uzlicis mūziku – pilda crossfit trenera atsūtīto vingrojumu kompleksu. Ārā, spēcinošā pavasara gaisā. Īstenībā, ja abstrahējos no dažādiem ekonomiskajiem un praktiskajiem jautājumiem, esmu priecīga par šo piespiedu būšanu laukos diendienā ar savu ģimeni. Iespējams, tieši šobrīd bērniem savu vecāku mīlestību vajag visvairāk. Un īstenībā arī pašiem vecākiem bērnu beznosacījuma mīlestība un mīļums ir zelta vērtē. Vajag tikai tai ļauties.”

 

Autore: Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vdītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, speciāli žurnālam "Kas Jauns"




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas