Trauksmes cēlēja: Trauksmes celšana un pozitīvas pārmaiņas var atveseļot nācijas drosmes artēriju

 11. oktobris 2019 9:00 Viedoklis

Kad pirms divarpus gadiem sāku publiski runāt par ārpusģimenes aprūpes sistēmas nežēlību pret bērniem, nebija tāda Trauksmes celšanas likuma, kas paredz gan to, kā celt trauksmi un pie kā vērsties, gan nodrošina trauksmes cēlēja aizsardzību. Man nācās pašai iziet visu procesu no sākuma līdz galam, sākotnēji nezinot, kam varu uzticēties, un meklējot palīdzību dažādās institūcijās.



Foto: Shutterstock.com

1. maijā stājas spēkā Trauksmes celšanas likums. Tā mērķis ir sabiedrības interesēs veicināt trauksmes celšanu par pārkāpumiem un nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu izveidi un darbību, kā arī trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību.


Psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste, Andrija Likova

Jūtos pateicīga saviem kolēģiem psihologiem un psihoterapijas speciālistiem par tūlītēju, nesavtīgu un ilgstošu atbalstu visā garajā ceļā. Es lieliski saprotu cilvēkus, kuri pat ar visu likumdošanas drošības spilvenu baidās sākt lielas pārmaiņas, taču ir daudz vairāk iemeslu, kāpēc nepalikt vienaldzīgiem un neklusēt. Tas nav viegls ceļš un var nākties kaut ko zaudēt, taču ieguvumi ir ļoti vērtīgi, jo tie saistīti ar drošības izjūtu – cilvēka emocionālo pamatvajadzību.


Trauksmes celšana – jaunums mums visiem
Es nebiju domājusi rīkot visaptverošu apvērsumu, un nebija paredzams, kā tas viss izvērtīsies. Mans nolūks bija pārtraukt vardarbību konkrētajā mazajā sistēmā – Jelgavas bērnunamā, kur bija tik daudz liecību par emocionālu, fizisku un institucionālu vardarbību pret bērniem, ka 2017. gada martā ar detalizētu situācijas aprakstu devos uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Man patiesībā nebija ne jausmas, pie kā vērsties. To, cik maz pieredzes trauksmes celšanā vēl pirms pāris gadiem bija ne tikai man kā indivīdam, bet arī valsts iestādēm, kurām būtu bijis jāreaģē nekavējoties, tā īsti varu novērtēt tikai tagad. Iesniegums pēc iesnieguma gan inspekcijā, gan Labklājības ministrijā, apmulsušas reakcijas, kam seko klusums – tā bija mana pirmā saskarsme ar trauksmes celšanu. Kad arī pēc vairākām nedēļām nekas nebija mainījies, vērsos Tiesībsarga birojā un pie Latvijas sabiedriskajiem medijiem, un tikai tad pirmoreiz jutu, ka kādam plašākā kontekstā arī rūp. Taču pārmaiņas nāca ļoti lēni.

 

Viens no biežāk izplatītajiem iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas klusēt pat par acīmredzami nejēdzīgām lietām, ir bailes, kuras sekmē pašsaglabāšanos. Liela stresa situācijās cilvēka smadzenēm primāri ir tendence izdzīvot, nevis cīnīties par taisnību. 


Ja ģimenē notiek vardarbība, varmāku ir iespējams uzreiz izolēt. Bērnunamā, kā izrādījās, tas nav tik vienkārši. Pat ar visu to, ka bērni stāstīja prātam neaptveramas lietas un lūdza aizsardzību, līdz brīdim, kad varmākas beidzot nošķīra no bērniem, pagāja gandrīz pusgads. Īsā laikā es guvu daudz jaunas un ļoti smagas pieredzes – gan spiedienu un traucēšanu darbā, gan virkni bezjēdzīgu pārbaužu pat tad, kad bērnunama vadība jau bija nomainīta; arī bailes, ka pozitīvās pārmaiņas varētu pagaist, jo cilvēki tika iebiedēti un strādāja baidoties, nevis sadarbojoties. Viens no biežāk izplatītajiem iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas klusēt pat par acīmredzami nejēdzīgām lietām, ir bailes, kuras sekmē pašsaglabāšanos. Liela stresa situācijās cilvēka smadzenēm primāri ir tendence izdzīvot, nevis cīnīties par taisnību. Protams, arī man bija bail. Sākumā tas vairāk bija saistīts ar to, ka nezināju, kādās institūcijās un pie kā vērsties, lai problēmu risinātu. Man bija bail, ka informācija varētu nenonākt pie kompetentiem cilvēkiem, kuri spēj kaut ko mainīt un ir gatavi to darīt nekavējoties. Man bija bail, kas notiks ar šiem bērniem, jo bija skaidrs, ka tad, kad es ziņošu, mani bērnunamā vairs neielaidīs, bet vajaddzēja apzināt katra bērna vajadzības, pieredzi un kopējo lielo bildi par sistēmu, un tad bailes mani mudināja rīkoties. Saņemot milzīgo atbalstu, manās emociju šūpolēs bailēm pretējā pusē apsēdās drosme, jo pie visām apzinātajām sistēmu nejēdzībām vairojās enerģija un vajadzība novērst vardarbību, kliedējot gadiem uzkrāto apspiestību.

Bailes kā sabiedrības kopīgais slogs
Domāju, ka bailes, kas ir raksturīgas mūsu sabiedrībai kopumā, ir paaudžu mantojums psiholoģiskos vēstījumos. Mūsu vecāki un  vecvecāki padomju gados tika vadīti caur bailēm un sodu. Nepaklausības sekas bija briesmīgas un zaudējumi – lieli, šķirot ģimenes, izsūtot par nepaklausību.

 

Tikai tad, kad cilvēki gūs pozitīvu pieredzi un redzēs labas pārmaiņas dzīvē, būs iespējams sekot jaunam domāšanas un uzvedības modelim, kas ir vērsts uz drošām attiecībām un sadarbību. Taču, lai šādas izmaiņas notiktu, ir jābūt drosmīgajiem, kuri neklusē un ar savu rīcību vairo šo pozitīvo pieredzi


Jelgavas bērnunamā bija izstrādāta līdzīga shēma: ja bērni nepakļāvās, viņus par sodu varēja aizsūtīt uz psihoneiroloģisko klīniku vai internātu; brāļi un māsas tika nošķirti cits no cita bez iespējas savstarpēji komunicēt. Šobrīd, mācot jaunās mammas un tētus Vecāku izglītības programmā, reizēm saņemu daudz jautājumu par audzināšanu ar disciplīnu un sodiem. Šīs paaudžu pēdas, lai gan bālākas, vēl aizvien ir saglabājušās mūsdienās. Tomēr ir jūtama tendence vairāk vērst savu domāšanu, jušanu un uzvedības izpausmes uz saiknes un veselīgu attiecību veidošanu, kas ir veselīgu attiecību pazīme kā indivīdam, tā sabiedrībai kopumā. Mēs ticam paaudžu pieredzētajam, un to nav tik viegli mainīt. Tikai tad, kad cilvēki gūs pozitīvu pieredzi un redzēs labas pārmaiņas dzīvē, būs iespējams sekot jaunam domāšanas un uzvedības modelim, kas ir vērsts uz drošām attiecībām un sadarbību. Taču, lai šādas izmaiņas notiktu, ir jābūt drosmīgajiem, kuri neklusē un ar savu rīcību vairo šo pozitīvo pieredzi, kad ir iespēja nosaukt notiekošo īstajos vārdos un iestāties par kvalitatīvu dzīvi. 

 

Diemžēl padomju gadi mums ir atstājuši mantojumā vēl kādu uztveres kļūdu – trauksmes cēlēji tiek uzskatīti nevis par pozitīvu pārmaiņu rosinātājiem, bet gan par nosūdzētājiem. 


Diemžēl padomju gadi mums ir atstājuši mantojumā vēl kādu uztveres kļūdu – trauksmes cēlēji tiek uzskatīti nevis par pozitīvu pārmaiņu rosinātājiem, bet gan par nosūdzētājiem. Tas ir vēl viens faktors, kas attur cilvēkus no trauksmes celšanas. Sevišķi tad, ja cilvēkam ir trauslāks pašvērtējums un ļoti svarīgi, ko teiks kaimiņi vai kolēģi. Mūsu sabiedrībā vēsturiski iegājies tā, ka ciešanas ir atbalstāmas, bet sūdzēšanās – nē. Laika gaitā tas, par laimi, mainās, to mēs labi redzam pie jaunākās paaudzes, kam nav padomju laika atmiņu un kas šīs savu vecāku un vecvecāku bažas mazina, veidojot savu pieredzi tagadnē, nebalstoties pagātnes ēnās. 
 

Zaudējumi ir iespējami, taču ieguvumi – ļoti vērtīgi
Jo noslēgtāka sistēma, jo grūtāk ir panākt izmaiņas, tomēr es gribu iedrošināt arī citus saukt lietas īstajos vārdos. Tikai tad, kad kaut kas ir apzināts un atpazīts, to var mainīt. Trauksmes celšanas likums šobrīd paredz trauksmes cēlēja aizsardzību, tomēr jābūt gatavam vismaz īslaicīgām grūtībām – gan psiholoģiskām, gan, iespējams, finansiālām un juridiskām. Noteikti iesaku konsultēties ar kompetentiem cilvēkiem un neatteikties no piedāvātās palīdzības, kaut vai vēršoties Valsts kancelejas Trauksmes cēlēju kontaktpunktā. Tā kā var nākties piedzīvot gan nepatīkamus un psiholoģiski grūtus brīžus, gan tiesvedību, ir svarīgi nepalikt vienam. Apsēdieties kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticaties, pārrunājiet visu, ar ko varat saskarties un kur jums varētu būt vajadzīgs atbalsts. Var nākties piedzīvot arī personīgus zaudējumus, jo cīņa par taisnīgumu prasa daudz laika un enerģijas, kaut kādā brīdī saplūsti ar pārmaiņām, un tas var ietekmēt savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. 

 

Trauksmes celšanas likums šobrīd paredz trauksmes cēlēja aizsardzību, tomēr jābūt gatavam vismaz īslaicīgām grūtībām – gan psiholoģiskām, gan, iespējams, finansiālām un juridiskām.


Tomēr šī pieredze man ir devusi arī ārkārtīgi daudz gan profesionālajā jomā, gan kā personībai. Diendienā strādājot ar cilvēkiem, kuri uzņem savās ģimenēs bērnus, daudz labāk varu viņus saprast, sajust un atbalstīt. Lielais praktiskās informācijas apjoms, ko esmu uzkrājusi, palīdz iedvesmot un atbalstīt, apmācot gan ģimenes, gan ārpusģimenes aprūpes sistēmas darbiniekus. Ar kolēģiem esam ļoti satuvinājušies – tik apvienojušos psihologu un psihoterapeitu kopienu nebiju piedzīvojusi nekad. Bet pats galvenais – vairāki desmiti bērnu aug ģimenēs, viņi ir tikuši ārā no blīvi noaustā varmācības tīkla, viņiem blakus ir cilvēki, kuri palīdz dzīvē nostāties uz kājām. Sabiedrībā vispār mainās attieksme pret ārpusģimenes bērnu aprūpi, un daudz vairāk cilvēku ir gatavi dot mājas un mīlestību tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Un es esmu pateicīga Jelgavas bērnunama bērniem, ka viņi atrada drosmi stāstīt par notiekošo. Ja es šodien saskartos ar kaut ko līdzīgu, noteikti neklusētu, kaut arī rīkoties tagad būtu daudz vieglāk. Mums izdevās panākt pozitīvas pārmaiņas ar visām iesācēju grūtībām. Bailes nomainīja drošības izjūta, kura nostiprināja apziņu par pozitīvu pieredzi. Padomājiet, ko kā sabiedrība varam paveikt ar likuma atbalstu! 




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas