Ja bērns koncertā apraudas, labāk paņemt klēpī, nevis sūtīt atpakaļ uz skatuves

 03. aprīlis 2018 8:55 Viedoklis

Īsi pirms skolēnu pavasara brīvlaika skolā notika neliels pasākums, kurā uzstājās visas pirmās klases, bet skatītāju lomā - pirmklasnieku vecāki. 



Foto: Shutterstock.com

Nebija ilgi jāgaida, kad bērns atkal izplūda asarās, saņēmās, turpināja uzstāties, izplūda asarās un atkal saņēmās. Un tā līdz koncerta beigām.


Kāda meitenīte, šķiet, bija tik ļoti satraukusies, ka sāka raudāt brīdī, kad bērni ienāca zālē. Mamma piesteidzās klāt un kopā ar bērnu pagāja turpat maliņā. Meitenīte apķērās ap kaklu un vairs negribēja laisties vaļā. Sākumā mamma bija iecietīga un mīļa, pēc tam jau nepacietīgi norādīja uz skatuvi, kur darbojās pārējie bērni. Pēc ilgākas tielēšanās meitene atgriezās pie pārējiem bērniem. Nebija ilgi jāgaida, kad bērns atkal izplūda asarās, saņēmās, turpināja uzstāties, izplūda asarās un atkal saņēmās. Un tā līdz koncerta beigām.

Tuvojas māmiņdienas koncerti un izlaidumi, līdz ar to minētā situācija var atkārtoties gan bērnudārzos, gan skolās. Un ļoti gribas dot iedrošinājumu vecākiem, ka bērni nav vienādi. Kamēr viens ar lielu prieku un entuziasmu dzied un dejo, citam ir nepieciešams brīdis mammas vai tēta drošajā klēpī. 

Gribas dot iedrošinājumu vecākiem, ka bērni nav vienādi. Kamēr viens ar lielu prieku un entuziasmu dzied un dejo, citam ir nepieciešams brīdis mammas vai tēta drošajā klēpī. 

Par redzēto situāciju pastāstīju arī geštaltterapeitei Aijai Bahai-Velvelei, vaicājot, kā pareizi rīkoties šādās un līdzīgās situācijās. Viņa atzīst, ka situācija nav retums, un tādas mēs redzam ik pa laikam. "Es kā speciālists un kā mamma viennozīmīgi varu teikt, ka no bērna viedokļa, protams, būtu daudz vērtīgāk, ja ļautu bērnam palikt drošībā, kas viņam saistās ar mammu vai tēti! Tādai bērna uzvedībai vai reakcijai noteikti ir savs, pamatots iemesls - iespējams bērns vēl nejūtas tik droši savā klases kolektīvā, bet varbūt bērns pieradis, ka koncertu vai pasākumu laikā, viņš sēž netālu no savas ģimenes, it īpaši situācijā, kad ir skatītājs nevis mākslinieks!

Te vairāk ir jautājums par vecākiem - kāpēc viņi sūtīja raudošu bērnu prom no sevis, nevis sniedza atbalstu, izpratni un drošību? Visticamāk tāpēc, ka bija nonākuši neērtā situācijā un nodomāja - ko par mani vai manu bērnu padomās citi vecāki un klātesošie, ja viņš koncertu neskatīsies kopā ar pārējiem? Manuprāt, vecākiem bija grūti palikt šādā situācijā, tāpēc viņi bērnam lika doties kopā ar citiem. 

Mēs katrs esam tik dažādi, tik jūtīgi un emocionāli, ka nav vienas pareizās atbildes, kā rīkoties, svarīgi ir ieklausīties savā sirdī un tad pieņemt lēmumu! Katram vecākam ir vērts atcerēties, ka var arī būt situācijas, kad bērns vairs atbalstu nemeklēs, ja būs saņēmis atraidījumu vai nesaprašanu. Viņš paliks ar savu vientulības un sāpju sajūtu dvēselē. 

Mums ir svarīgi sev atgādināt, ka mīlam savus bērnus ne jau tāpēc, ka viņi kaut ko dara vai nedara, bet gan tāpēc, ka viņi vienkārši ir!" 

 

Pirms laika vaicājām psiholoģei Dainai Dziļumai padomu, kā strādāt ar bērnu, ja apzināmies, ka viņš ir emocionāls, varbūt kautrīgs un pirms publiska uznāciena vienmēr ļoti satraucas. Te vietā tos atgādināt: 
•  Laba sagatavošanās – noteikti bērns jutīsies drošāk, ja nebūs vēl papildus jāuztraucas par to vai izdosies atcerēties pēdējās divas dzejoļa rindiņas, tāpēc sāciet mācīties dzejoli jau laikus.

• Mēģinājumi – ir vērts izmēģināt dzejoļa skaitīšanu jau mājās, gan vienkārši skaitot, gan arī organizējot to kā uzstāšanos ar visu „iznācienu” klausītāju priekšā. Var izmēģināt mājas „uzstāšanos” ierakstīt kasetē vai diskā un pēc tam noklausīties.

• No vieglākā uz sarežģītāko – pārrunājot ar skolotāju, darbu ar bērniem, iespējams, var organizēt tā, lai viņi pietiekami bieži gūtu „vieglāku” uzstāšanās pieredzi, piemēram, katrs no savas vietas noskaitītu vienu dzejoļa pantiņu. Protams, svarīgi pamazām virzīties uz priekšu, piemēram, uzstāties klases priekšā kopā ar citiem bērniem, reizē skaitot vienu dzejoli, varētu būt nākamais posms, turpmāk jau varētu izmēģināt izejot kopā klases priekšā, skaitīt katram savu pantiņu utt.

• Īpašie paņēmieni – tie nebūs universāli, bet gan katram jāatrod savs veids, kas palīdz mazināt uztraukumu, piemēram, padzerties pirms runāt, skatīties uz kādu atsaucīgu klausītāju, dziļi ieelpot runas sākumā, turēt kopā rokas, turēt rokā akmentiņu, lai mazinātu drebuļus. Šos paņēmienus būtu ieteicams meklēt un izdomāt kopā ar bērnu, jo arī bērnam pašam var būt lieliskas idejas, kā arī risinājuma meklēšana mazina bezpalīdzības izjūtu un paplašina redzējumu uz situāciju.

• Vecāku pieredze – dalieties ar bērnu savā pieredzē par piedzīvoto satraukumu un to kā izdevās to pārvarēt, lai bērnam kļūst skaidrs, ka faktiski jau katram ir pazīstamas šīs izjūtas un ka tās ir iespējams pārvarēt.

• Atkārtota uzstāšanās pieredze – regulāra uzstāšanās pieredze noteikti ļaus izmēģināt un atrast vislabākos paņēmienus uztraukuma mazināšanai, kā arī bailes uzstāties kļūs mazāk nozīmīgas.

 

Autore: Audra Šauere, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece

Foto: Agnese Kūliņa-Priede




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas