Mana meitiņa piedzima tikai 1,2 kilogramu smaga

​Viss bija kārtībā līdz pienāca liktenīgā diena - 7.maijs, 2012
Sākās nelielas sāpes un asiņošana, kas drīz pārvērtās par neaptveramām sāpēm. Tika izsaukti ātrie un kamēr viņus sagaidījām, jau bija pietiekami, lai es nevarētu paiet un pakustēties, sāpes bija šausmīgas. Meitiņa piedzima netālu no mājām. Uz slimnīcu bija jābrauc vēl apmēram pusstunda. To laiku es atcerēšos visu laiku, katru dienu, jo tas bija briesmīgi. Tik mazam berniņam palīdzēt nav iespējams, var lūgt tikai Dievu, lai bērniņņ izturētu ātrās palīdzības medmāas rokās. Tikām līdz slimnīcai. Mazo redzēju tikai otrā dienā, kad vairākas reizes jautāju personālam, kur ir mans bērniņš un kā man viņu atrast.

Svērām vien 1,290 kilogramu un bijām 40 centimetru gari

Sakuma svara kritāmies. Nogulējām nedēļu slimnīcā un man deva vismazākās cerības, ka bērniņš izdzīvos. Ārste bija vienkārši murgs. Pirmajā dienā bija laipna, otrajā jau sāka parādīt kas ir kas, un kas es par māti, ka tik mazs bērns nebūs dzīvotājs. Un tā katru dienu. Mazā gulēja inkubatoros, nebijām kopā. Katru dienu ik pa trīs stundām nesu savu pieniņu un mēģināju par ārstes piezīmēm neraudāt, jo zināju ka mazajai pieniņš ir ļoti svarīgs. Katra pilīte. Nezinu, ko tā ārste no manis gribēja, bet man tas piens nepazuda. Un pārvešanas dienā viņ vēl noteica, ka "mazā ir stipra meitene".

Neattīstījās plaušas

Galvenā mūsu problēma bija tāda, ka nebija attīstījušās plaušas. Apgara skalā bija 5/7 un 29 nedēļas. Mazo pārveda uz Bērnu Klīnisko Universitātes slimnīcu. Tur nogulējām līdz Jāņiem.Tolaik tās likās garas, mokošas dienas. Rīgā attieksme bija pavisam cita. Tur neviens man neteica, ka maza neizdzīvos. Teica ka "jāgaida". No sākuma nebijām kopā. Mazā bija inkubatoro un es pārstāja māmiņu palātā. Vēlāk jau pārveda uz citu nodaļu un tur bijām kopā. Tad sākās šausmīga bērniņa svēršana pirms katras ēšsanas un 2 kilogramu gaidīšana.

Mēs sagaidījām

Īsumā viss. Nevar tā vienkārši aprakstīt visus notikumus, pārdzīvojumus, katru asaru, ar ko žēloju pati sevi, ne jau mazo. Varu pateikt tikai to, ka tas nebija pats sliktākais gadijums. Dažiem bērniem iet vēl grūtāk.
Protams, man likās, ka viss ir traki un ka mans bērniņš ir vienīgais un nespēju sagaidīt, kad stāvoklis stabilizēsies, bet tagad atskatoties, es varu pateikt, ka mēs tikām ātri sveikā cauri.
Tagad mums ir pilni septiņi mēneši, sveram jau apmēram 7 kilogramus. Mazā ir aktīva, ļoti daudz runā, viņai patīk mūzika. Protams, ka vēl neveļamies un tādas lielas kustības nespējam pagaidām, bet izskatās, ka viss būs labi.
Problēmas mums ir tagad no potes, kas ir tikai pirmā no speciālā potēšanas kursa pret SRV, ko man piedāvāja Rīgā. Sametās pumpas un bija temperatūra, ārsts izteicās, ka varētu būt alerģija. Dzeram zālītes. Potes esot jaunas un nav vēl pētijumi. Bet ir gadijumi, kad bērniņi nomirst, nesaņēmuši šīs antivielas.
Izturību visām māmiņām!