Vai viegli būt zīdītājai?

Dabiskā spēja zīdīt bērnu
Esmu pārliecināta, ka katrā sievietē — mātē ir zināšanas un prasmes zīdīt savu bērnu. Šī informācija tiek ierakstīta sievietes gēnos jau tad, kad viņa vēl tikai veidojas zem savas mātes sirds. Lai cik neticami tas liktos, māte zina, kā zīdīt savu bērnu. Tas tāpēc, ka māti vada dabiskie instinkti.
Tomēr jārēķinās, ka ilgu laiku dzemdniecībā (pēc sešdesmitajiem gadiem gan pasaulē, gan Latvijā) ir valdījuši citi uzskati. Ļoti daudzus gadus dabiskais dzemdību process ir traucēts. Vairāku paaudžu garumā jaundzimušo bērnu šķiršana no mātes bija norma, bet zīdīšana nebija modē. Arī mūsdienās dzemdības ne vienmēr noris dabiskā ceļā. Epidurālā anestēzija, dzemdību patoloģijas, ķeizargrieziens, mātes un bērna izšķiršana vairāku stundu garumā, mātes bailes — tie ir faktori, kas apzināti vai neapzināti attālina mūs no dabiskā dzemdību procesa, līdz ar to traucē darboties mātes instinktiem. Tāpēc, lai veiksmīgi uzsāktu bērniņa zīdīšanu, nereti jaunajai māmiņai ir ļoti būtisks tuvinieku un aprūpes darbinieku atbalsts.

Jautājot sievietēm, kāpēc viņas tik ātri sāk piebarot vai pārstāj zīdīt mazuļus, visbiežāk saņemam atbildi „Man bija maz piena” vai „Bērns atteicās no krūts”. Lai arī ko šīs sievietes teiktu, patiesā problēma tomēr ir cita.

Palīdzība zīdīšanā
Varētu likties — ja zīdīšana ir tik dabisks process, kāpēc gan sievietēm būtu vajadzīga palīdzība? Kāpēc dažām sievietēm tas tik tiešām izdodas pats no sevis, bet citām — nē? Atbilde meklējama dzīvesveidā un dzīves uztverē, kas mūs attālina no dabas, „atslēdzot” ieprogrammēto spēju zīdīt mazuli, kas ir katrā sievietē. Gadās, ka māmiņai ir liela vēlme zīdīt bērniņu, taču hormoni un instinkti pieviļ. Ja tādā brīdī pietrūkst atbalsta un sapratnes no mediķiem un ģimenes, sievietes padodas — nenotic savām spējām apgūt zīdīšanas paņēmienus jeb tehniku un nemēģina to mācīties. Tad vērts atcerēties — palīdzība zīdīšanas uzsākšanā vajadzīga ne vien mums, cilvēkiem, bet arī citiem zīdītājdzīvniekiem. Piemēram, ir novērots, ka jaunai ziloņmātei, kas dzemdējusi pirmoreiz, saiet apkārt pieredzējušas ziloņmātes un palīdz viņai zīdīšanā. Līdzīga izturēšanās novērota arī delfīniem.

Visbiežāk palīdzība nepieciešama pirmdzemdētājām, māmiņām, kuru mazuļi ir nemierīgi un daudz raud, māmiņām, kuras atsāk strādāt.
Jautājot sievietēm, kāpēc viņas tik ātri sāk piebarot vai pārstāj zīdīt mazuļus, visbiežāk saņemam atbildi „Man bija maz piena” vai „Bērns atteicās no krūts”. Lai arī ko šīs sievietes teiktu, patiesā problēma tomēr ir cita.

Zemāk minēti visbiežākie iemesli, kuru dēļ sievietes pārtrauc bērna zīdīšanu:
•    Nepietiekams atbalsts no vīra un citu ģimenes locekļu, arī mediķu puses;
•    Nepietiekama informācija par zīdīšanu;
•    Nepietiekams mātes entuziasms, zema pašapziņa, neticība saviem spēkiem;
•    Bērns nepareizi satver krūti;
•    Stereotipi un mīti, kas tiek skandināti ģimenē, draugu pulkā, sabiedrībā;
•    Mātes kauns, ka zīdīšana neizdodas. Tas attur vērsties pēc palīdzības pie savas vecmātes, mediķiem, krūts zīdīšanas konsultanta, dūlas. Tomēr, jo ātrāk tas tiek darīts, jo lielāka ir iespēja, ka izdosies bērnu zīdīt pašai;
•    Mātes nespēja pieņemt tik ļoti emocionāli un fiziski tuvas attiecības ar kādu, lai arī tas ir viņas pašas bērniņš. Tās var būt arī bailes, sāpes, nedrošība, sēras (par iepriekš zaudētu bērniņu, grūtniecību). Šādos gadījumos var palīdzēt psihologs vai profesionāla dūla.

Medicīnas darbinieku atbalsts
Pirmais un pats svarīgākais posms veiksmīgā zīdīšanas uzsākšanā ir pēcdzemdību aprūpe. Stacionārā vai mājās pēcdzemdību aprūpētājiem ir jārūpējas par to, lai:
•    pirmajā stundā pēc dzemdībām bērns tiktu pielikts pie krūts;
•    bērns būtu pie mātes visu laiku un viņa to varētu barot bez ierobežojumiem;
•    jebkurā laikā būtu pieejama palīdzība mazuļa pielikšanā pie krūts, ēdināšanas pozām un pareizu krūts satvērienu;
•    būtu iespēja saņemt visas interesējošās atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem un dažādu grūtību risinājumiem.

Vislielākās problēmas mātēm rodas 3. - 4. pēcdzemdību dienā, kad viņas tiek izrakstītas no stacionāra. Tas sakrīt ar laiku, kad pirmpienu nomaina īstais piens. Šajā laikā rodas neskaitāmi jautājumi par jaunajām sajūtām, neskaidrības, kas rada grūtības un var ietekmēt māmiņas ticību saviem spēkiem. Tāpēc šajā laikā būtu ļoti svarīgi, lai sievietei būtu nepārtraukti pieejams uzticamu medicīnas darbinieku (vecmātes vai bērnu ārsta) atbalsts — diennakts telefona numurs, iespēja paaicināt uz mājām. Tomēr Latvijā pēcdzemdību aprūpē vēl daudz darba.

Tuvāko ģimenes locekļu atbalsts
Senos laikos gandrīz visās kultūrās bija pieņemts, ka blakus nedēļniecei pēc dzemdībām ir pieredzējušas sievietes, kas viņai palīdz. Tā varēja būt sievietes pašas māte, vīramāte, vecmāmiņa, vecmāte, kas dzemdības pieņēmusi, vai kāda cita sieva, kam jaunā māte uzticējās. Šīs sievietes nodrošināja ne tikai praktisku palīdzību, bet arī emocionālu atbalstu, radīja drošības sajūtu mātei jebkurās situācijās. Nedēļu pēc dzemdībām sievietes vienīgais darbiņš bija auklēt, mīļot, zīdīt bērnu un apkopt sevi. Pārējā saime darīja visus pārējos darbus — gatavoja ēst, apkopa mājas soli, lopiņus un laukus.

Nedēļu pēc dzemdībām sievietes vienīgais darbiņš bija auklēt, mīļot, zīdīt bērnu un apkopt sevi. Pārējā saime darīja visus pārējos darbus — gatavoja ēst, apkopa mājas soli, lopiņus un laukus.

Mūsdienās blakus jaunajai māmiņai reti ir kāds, kas var palīdzēt un atbalstīt. Labi, ja tēvs izmato 10 valsts apmaksātās brīvdienas pēc bērniņa piedzimšanas un rūpējas par mātes un bērna labsajūtu. Viņš var būt pietiekami vērīgs, lai pirmais atpazītu problēmsituācijas un pieaicinātu speciālistu. Labi, ja blakus sievietei ir viņas māte vai vīramāte, kas apkopj mājas soli. Taču diemžēl viņu personīgā pieredze nāk no laika, kad dzemdību palīdzības iestādēs mazuļi tika šķirti no mātēm, tādējādi ieprogrammējot neveiksmīgu zīdīšanas sākumu. Un mēs nevaram vainot savas mātes, ja tā vietā, lai veicinātu jaunās māmiņas un bērna tuvību un mudinātu viņu biežāk likt pie krūts, viņas ir pirmās, kas iesaka pāriet uz mākslīgo piebarojumu, ja mazulis daudz raud. Taču sievietei šāds padoms liek justies slikti, viņai ir kauns, ka zīdīšana neizdodas, kas daudzām sievietēm nozīmē to, ka viņas ir sliktas mātes. Šajā brīdī viņai viegli atmest ar roku un pāriet uz mākslīgo piebarojumu, jo pēc tiem bērns šķiet mierīgāks un labāk guļ. Taču šāds risinājums var vēlāk radīt mātei vainas apziņu, pašpārmetumus un kompleksus. Šķietami mēģinot palīdzēt, pat labu gribot, mēs iejaucamies ļoti intīmās lietās, kas var atstāt dziļas ievainojuma pēdas mātes dvēselē. Tāpēc, pirms dodam kādus padomus, vienmēr būtu jānoskaidro, ko jaunā māmiņa pati vēlas, kas ir tas, ko vēlas panākt un ko vēlas manīt.
 
Praktiska palīdzība
Zīdīt bērnu ir viegli, tomēr prasmes nerodas pašas no sevis. Tas, ka bērniņš ir spējīgs zīst, ne vienmēr nozīmē, ka krūts ir satverta pareizi. Nepareizs satvēriens ar laiku var radīt dažādas problēmas. Ja jaunā māmiņa nav īsti pārliecināta par to, ka bērniņš pareizi ņem krūti, tad mātei un zīdainim ir nepieciešama apmācība. Daudziem jaunajiem vecākiem zīdīšanas grūtību novēršanai noder lekciju, interneta, žurnālu un video materiāli. Tomēr tajos sniegtā informācija mēdz būt vispārīga. Katram konkrētam gadījumam var būt vajadzīgs īpašs risinājums, jo katrs bērniņš un mamma ir kaut kas pilnīgi unikāls. Šādu risinājumu var palīdzēt atrast vecmāte, zīdīšanas konsultants vai dūla.
Nu jau vairākus gadus Latvijā medicīnas centros un dzemdību palīdzības iestādēs ir pieejami krūts zīdīšanas kabineti. Jāsaka, tos apmeklēt ne vienmēr ir iespējams ar mazu zīdaini jebkurā laikā, un tie diemžēl nav guvuši gaidīto popularitāti. Tomēr joprojām tāda iespēja ir, piesakoties pa tālruni vai ierodoties norādītajā darba laikā. To, ka sievietēm un viņu ģimenēm šāda palīdzība ir nepieciešama, parāda arī tas, ka Latvijā ir parādījušies krūts zīdīšanas konsultanti un dūlas, kas veiksmīgi piedāvā savu palīdzību, dodoties mājas vizītēs.
Ja runa ir par zīdīšanas tehniku, lielākai daļai māmiņu pietiek ar vienu vai diviem zīdīšanas konsultanta apmeklējumiem. Ja runa ir par piena vairošanu, tad, iespējams, būs nepieciešamas 2 vai vairākas tikšanās. Dažos gadījumos pietiek arī ar vienu konsultāciju, ja vecāki visu labi izpratuši un prasmīgi darbojas.

Psiholoģiskā palīdzība
Lai zīdīšana noritētu veiksmīgi, vēl lielāka nozīme ir psiholoģiskam atbalstam. Vislabāk, ja mātes ticība saviem spēkiem stiprināta jau grūtniecības laikā. Sievietei jābūt pārliecinātai par to, ka viņa patiesi var zīdīt savu bērnu. Tas nozīmē, ka viņai:
•    jātic pašas spējai zīdīt savu bērnu. Viņa zina, ka piens viņai ir tieši tik, cik bērnam nepieciešams, un tas nav atkarīgs no krūts lieluma, formas vai asinsgrupas;
•    jāzina, kādas pārmaiņas organismā gaidāmas un kādas sajūtas ir norma;
•    jāiepazīst bērna uzvedība, lai zinātu, ko darīt katrā situācijā.

Pieredze rāda, ka reizēm sievietēm, kuras piedzīvo zīdīšanas grūtības, pietiek ar saprotošu un iejūtīgu attieksmi un sarunu. Tādu, kuras laikā neuzspiež kādu pārliecību vai taktiku, bet rūpīgi ieklausās sievietes sajūtās un vēlmēs.
Pirmajā nedēļā pēc dzemdībām sieviete ir emocionālāka, nekā parasti. Tā ir dabas viltība, lai māmiņa spētu iemīlēties savā bērnā. Taču šajā laikā viņa ir arī vieglāk ievainojama. Sieviete var viegli sākt šaubīties par savām spējām aprūpēt bērnu, savu darbību pareizību, un tamdēļ ir viegli ietekmējama. Nelielas šaubas tuvinieku acīs, nevainīgs teikums: ”Vai Tev tiešām piena pietiek?” var likt sievietei izdarīt nepareizus secinājumus, kuru rezultātā viņa var rasties vēlme atteikties zīdīt savu bērnu.

Nelielas šaubas tuvinieku acīs, nevainīgs teikums: ”Vai Tev tiešām piena pietiek?” var likt sievietei izdarīt nepareizus secinājumus, kuru rezultātā viņa var rasties vēlme atteikties zīdīt savu bērnu.

Stiprināt šo pārliecību vislabāk varētu jaunās sievietes māte, citas viņai tuvas dzimtas sievietes, pieredzējusi draudzene, tāpat tā varētu būt dūla. Jo īpaši palīdzība pastāvēt par sevi un savu bērnu vajadzīga māmiņai, kuras tuvinieki neizprot zīdīšanas svarīgo nozīmi bērna dzīvē vai cenšas pārliecināt pāriet uz mākslīgo ēdināšanu.
Viena no vispiemērotākajām kandidatūrām, kas varētu jauno māmiņu atbalstīt, ir sievietes partneris. Viņa pienākums būtu palīdzēt sievietei dažādos praktiskajos darbiņos mājās, lai māte pēc iespējas vairāk pavada laiku ar bērnu. Lieliski, ja vīrietis saprot, ka iegūt labas iemaņas zīdīšanā nevar vienā dienā un dod mātei un bērniņam laiku to apgūt. Vēl liels tēva darbiņš būtu pārliecināt sievu un citus radiniekus, ka mātes piens ir vislabākā barība viņa bērnam.
Māmiņu grupas, klubiņi arī var nodrošināt pietiekamu psiholoģisko atbalstu. Citās valstīs ir veiksmīga pieredze, ka vietējā bērnu māsa savā reģionā sapulcina māmiņas ar aptuveni vienāda vecuma bērniem uz tādu kā klubiņu, kur mammas sapazīstas un turpina tikties pašas katrreiz pie kādas citas mājās. Arī dažās mazpilsētās Latvijā aktīvas mammas ir nodibinājušas savus māmiņu klubiņus, kur satiekas un atbalsta viena otru. Tikšanās mēdz būt kopā ar speciālistiem — psihologiem, krūts zīdīšanas konsultantiem, vecmātēm, dūlām un citiem mātēm svarīgiem speciālistiem.

Autore: Līga Giniborga, dūla, topošā vecmāte