Saprast, nevis iekalt – kā skolēni praktizē zinātni “Laboratorium Zinātnes skolā” jau no 2. klases

Runājam ar viņiem par to, vai ikviens var iemācīties STEM priekšmetus un kāpēc praktiskā pieeja ir tik svarīga.

Kas jūs pašus iedvesmoja pievērsties zinātnei un tās popularizēšanai?
– Mārtiņš: Viss sākās 5. klasē, kad biju zinātniskajā šovā. Atceros, ka pēc tam skrēju pie mammas un saucu: “Mammu, mammu, ķīmija, ķīmija, ķīmija!” Radinieki tajā laikā arī bija nopirkuši lielu ķīmijas komplektu savai meitai, kurai tas neinteresēja, un man to atdeva. Es izmēģināju visus eksperimentus. Tad man likās – kā gan citi var nesaprast, tas taču ir tik interesanti un vienkārši.

Kā radās ideja izveidot “Laboratorium Zinātnes skolu”?

– Mārtiņš: Mārtiņš: 2007. gadā nolēmu, ka veltīšu dzīvi izglītībai. Pēc pāris gadiem sāku strādāt skolā, un kā eksperimentētājs pēc dabas centos skolēniem rādīt dažādus eksperimentus. Kādu tas uzrunāja, bet atceros arī vienu meiteni, kura teica: “Skolotāj, neskaidrojiet man, lai šis paliek par manu brīnumu!” Tad Anastasija nāca klajā ar savu ideju. 

– Anastasija: Jā, ideja radās man laikā, kad bija piedzimis pirmais dēls un es aktīvi piedalījos vienā māmiņu klubā, kur bija dažādi pulciņi bērniem, bet nekā, kas būtu
saistīts ar zinātni. Tad es izdomāju, kāpēc nepamēģināt kaut ko ar zinātni, sākot jau ar 1.klasi.

– Mārtiņš: Kad skolēni astotajā klasē pirmo reizi nonāk ķīmijas stundās, ir divi varianti.  Vai nu viņi ir dzirdējuši, ka būs kaut kas interesants, sprāgs, degs — un priekšā
skolotājs saka: “Pierakstām formulu, iegaumējam elementus.” 

Vai arī viņi jau iepriekš dzirdējuši, ka ķīmija ir biedējoša, un atnāk pārbijušies: “Tikai ne ķīmiju, lūdzu.” Es gribēju šo priekšstatu mainīt — parādīt, ka ķīmija var būt aizraujoša.

Cik gadus jau skola darbojas?
– Skola dibināta 2014. gadā, šogad tai apritēja 11 gadi. Taču pirms juridiskās dibināšanas bija testa nodarbības — meklējām labāko pieeju. 2011. gada pavasarī novadīju pirmo nodarbību un, kad prasīju bērniem, vai patika, visi teica: “Jā!” Sākām ar divām grupām un astoņiem skolēniem, bet 2014. gadā, kad aizgāju no skolas un izveidoju “Laboratorium Zinātnes skolu”, tās bija jau astoņas grupas — apmēram 80 bērni, kuriem reizi nedēļā notika nodarbības. 

Laboratorium Zinātnes skolas dibinātāji: Mārtiņš un Anastasija Gulbji. Foto: no personīgā arhīva. 

Kā jūs sadalāt pienākumus?
- Anastasija: Mans uzdevums ir rūpēties, lai skolēni atnāk pie mums — dokumentācija, komunikācija, mārketings. Mārtiņš organizē pašu mācību procesu. 

– Mārtiņš: Pašlaik nodarbību pasniegšanu esmu deleģējis citiem, bet man ir maģistra grāds ķīmijā un pieredze gan zinātnē, gan ražošanā. Pabeidzu arī programmu “Iespējamā misija” un apguvu ķīmijas un fizikas skolotāja kvalifikāciju. Strādājot skolā, biju fizikas skolotājs, un apmēram 80 no 120 “FIZMIX” eksperimentiem ir manējie. Esmu studējis arī organizāciju vadību.

Cik bērnu šo gadu laikā ir mācījušies jūsu skolā?
– Anastasija: Šobrīd mācās ap 300 skolēnu, taču kopā ar nometņu, tiešsaistes un pašmācības kursu dalībniekiem tie ir aptuveni 500 bērni gadā. Gadu gaitā mūsu skolu apmeklējuši jau vairāki tūkstoši. Daudzi nāk mācīties gadu no gada – tas laikam ir labākais apliecinājums, ka bērniem šeit patīk.

Kādas programmas piedāvā “Laboratorium” skola?

– Anastasija: Pašlaik ir 21 programma, ieskaitot dažādas klašu grupas, matemātikā, ķīmijā, fizikā, elektronikā, ir arī pašmācības kursi un tiešsaistes kursi. Regulārajās 
nodarbībās katrā grupā vidēji ir no astoņi līdz desmit skolēni, atsevišķos kursos ir 16. Mums ir regulārās nodarbības, kur bērni nāk reizi nedēļā, tās var notikt gan klātienē, gan tiešsaistē, kad skolēnam tiek nosūtīts savs eksperimentu komplekts. Ir arī tiešsaistes kursi, kas ir no piecām līdz desmit nedēļām ilgi, tie gan ir tikai teorētiski, kur mācās, piemēram, kā rakstīt ķīmiskos vienādojumus, kā glābšanas riņķis tiem, kuriem ir “robi”, taču skolotājs šajās nodarbībās ir klātesošs. Ir arī pašmācības kursi, kur dažos ir pat 100 video, kas ir iepriekš ierakstīti un ko var skatīties, kad pats vēlas, tur ir arī uzdevumi ar visām atbildēm.

Kā jums liekas, vai eksaktos priekšmetus var iemācīt visiem?
– Mārtiņš: Viss ir atkarīgs kādā līmenī. Visi zina, ka no rīta vajag sportot, bet, vai visi to dara? Tas attiecas uz jebkura veida zināšanām, cilvēki ne vienmēr izmanto iespējas
mācīties. Daudziem STEM ir kaut kas abstrakts, jo rokās no ķīmiskām vielām ir turējuši tikai pārtikas produktus un tīrīšanas līdzekļus, ko pat paši neuzskata par ķīmiju, domā, ka ķīmija ir tikai speciālās laboratorijās.
No pieredzes varu pateikt, ka ir bijušas situācijas, kad vecāki atved bērnu, kuram nekas neinteresē, nepatīk, un pēc kāda laika raksta: “Oho, jūs esat izdarījuši foršu darbu, viņam beidzot ir interese par kaut ko.” Protams, ir bijušas arī situācijas, kad vecāki atved, bet bērns pamēģina un saprot, ka “nē, nav mans”. 
Kad mācīju skolā, mums arī, protams, bija eksperimenti, pēc tam skolēniem bija jāiesniedz laboratorijas darba protokols, bet viens skolēns pienāca pie manis, sniedza naudu un prasīja, lai uzrakstu viņa vietā. Protams, es pasmējos, ne jau tāpēc es esmu skolotājs. Fakts kā tāds – centies uztaisīt interesantu materiālu, bet atbilde ir šāda.
Līdzīgi arī šeit.  

Vai ar eksperimentiem vien var iemācīt STEM priekšmetus, jo gribas taču, lai arī
atzīmes uzlabotos?

– Mārtiņš: Kas ķīmijā, fizikā bieži vien notiek skolā? Tas ir tas pats, kā mācīties sportu no grāmatas. Mēs izlasām, kā spēlēt futbolu, un kontroldarbā uzrakstām to, ko esam iemācījušies no galvas, nesaprotot, kā tad īsti tas ir.

Mūsu skolā eksperimenti nav tikai eksperimenta pēc. Protams, skaidrojam arī teoriju,
taču uzreiz parādam, kā tā darbojas dzīvē. Tas sniedz daudz dziļāku izpratni. Mūsu
mērķis nav tieši atzīmju uzlabošana, bet tas bieži notiek kā blakus efekts. Skolēni sāk
saprast, var paskaidrot citiem, un dažiem pat mājās top pašiem savas laboratorijas.

Kā ikdienā skolēniem mazināt biedu pret eksaktajiem mācību priekšmetiem?

– Mārtiņš: Viena lieta ir personīgais piemērs. Ir gana daudz piemēru, ka tēvs, pie galda sēžot ar alus pudeli, saka, ka dzert ir slikti. Tā ir pilnīga disonanse – vecāku vārdi zaudē
savu spēku, autoritāti. Ja vecāks dzīvo saskaņā ar to, ko viņš saka, tad arī bērns to pieņem. Ja vecāks grib, lai bērns arī mācās, tad vecākam pašam vajag lasīt, skatīties
“Youtube” video, interesēties par kaut ko, mācīties, meklēt kursus, kam ir ļoti daudz bezmaksas iespējas, vai, piemēram, iemācīties jaunu recepti un paprasīt, kā garšoja. Otrs, protams, zināt savu bērnu un palīdzēt viņam atrast to, ko viņš ir gatavs darīt bez jebkādas piespiešanās, lai attīsta sevi tajā, izaicināt tajā jomā. 

Vai bērniem un jauniešiem pietiek ar to, ko piedāvā skolas, vai papildu aktivitātes ir kļuvušas par nepieciešamību?
– Mārtiņš: Es kā lielāku problēmu redzu to, ka, tā vietā, lai vecāks iedotu bērnam grāmatu un pateiktu: “Lasi!”, bērnam ir telefons, un rezultātā bērni mazotnē vienkārši nepierod domāt, kas ļoti ietekmē viņu spējas skolā. 

Pirms trim gadiem es redzēju, kā vecākais dēls (6. klase) stāsta vidējam dēlam (3. klase), cik būtu miljons plus miljons, cik būtu trīs miljoni reiz četri miljoni, it kā spēlējoties, jo mūsu ģimenē zināšanas ir vērtība, mācīšanās ir vērtība. To mēs, vecāki, rādām ar savu piemēru, līdz ar to bērniem tas nav nekas īpašs vai sarežģīts — pat iedodot grūtu uzdevumu, viņi labprāt pasēž un padomā.
Otra galējība ir tā, ka bērns vēl nav izaudzis no tā, ka, ja viņam tagad nesanāk, tad pašam ir jāmēģina atrast, kā to atrisināt, nevis prasīt vecākiem vai ChatGPT.  Mūsdienās gan, protams, reti kurā ģimenē strādā tikai viens vecāks — nav vairs tik daudz laika, lai sēdētu un mācītos ar bērnu. Gandrīz pusei skolēnu ir privātskolotāji.

Kāpēc mācīties tieši “Laboratorium Zinātnes skolā”?
Mārtiņš: Viennozīmīgi prakses dēļ. Skolā ir tikai formulas, viss paliek abstrakts līdz brīdim, kamēr tiek pielietots dzīvē. Šeit ir iespēja to pielietot reālajā dzīvē jau no otrās klases, līdz ar to, kad aiziet uz skolu, tas viss liekās pašsaprotami, jo ne tikai zināšanas ir iekaltas, bet tu arī saproti principu, kāpēc tas tā ir. 
Man ļoti patika viena skolēna vārdi. Viņš pašlaik mācās 11. klasē, pagājušajā gadā ieguva 1. vietu ķīmijas olimpiādē. Viņš izlūdzās pie mums mācīties jau sešu gadu vecumā, trīs gadus viņš šeit mācījās, pagājušajā gadā viņš šeit atgriezās un atzina: “Jā, tā pieredze, ko es tur toreiz ieguvu mani ļoti dzina uz priekšu mācīties tālāk, un, kad es lasu ķīmijas uzdevumus, es nevis vienkārši saprotu, bet es jūtu ķīmiju.” Savas jomas eksperti sapratīs, ko nozīmē šis dziļums, ka ne tikai saproti un vari iztēloties kā multfilmā, bet arī pēc sajūtām saproti, kam tur ir jābūt.