Vai arī čekam un laboratorijai var būt dizains? Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Barbaru Ābeli

Kā laika gaitā mainījusies izpratne par dizainu? Kā tas ietekmē mūsdienu cilvēku? Kāpēc par to svarīgi mācīties skolā? Šos jautājumus aicinām skaidrot Latvijas Mākslas akadēmijas profesorei Barbarai Ābelei.

FOTO: Publicitātes foto

Barbara Ābele: "Varētu teikt, ka dizains ir tas, kā lietas strādā, darbojas, nevis tas, kā tās izskatās."

Varbūt mazliet naivs jautājums – ko nozīmē dizains?

Dizains ir viss. Es piederu pie tiem, kas saka, ka dizaina definīcijas vispār nav. Dizains kā nozare ir sazarojies un mainījies cauri laikiem tik daudzās un dažādās jomās, tik dažādās formās, ka grūti formulēt vienotu definīciju. Tīmeklī var atrast daudz dažādu definīciju, bet manā prātā tādas īsti nav.

Izstrādājot dizaina stratēģiju iepriekšējam periodam*, mēs, autoru kolektīvs, radījām savu, pēc mūsu domām, izdevuma “Dizains Latvijai 2020” tapšanas laikā atbilstošāku definīciju, kas likās saderīga kontekstā ar dizaina stratēģiju. Šajā izdevumā veidotā definīcija ir: Dizains ir stratēģiskas attīstības process, pieeja un veids, kā identificēt un risināt problēmas. Efektīva dizaina izmantošana attiecas gan uz rezultātu, gan arī procesu, akcentējot dizaina domāšanas nozīmi visos lēmumu pieņemšanas un vadības līmeņos. Dizaina klātbūtne – izpratne un pielietošana – likumsakarīgi saistīta ar inovāciju un konkurētspējas veicināšanu it visās jomās. Dizains ietekmē ne vien tradicionālās industrijas un to radītos produktus un pakalpojumos, bet arī sociālo jomu, vides un informācijas kvalitāti, kā arī teritoriālo attīstību. Atšķirībā no iepriekšējā perioda jēdziens “dizains” vairs nav uzlūkojams tikai kā produkts ar zināmām tam nepieciešamām funkcionālām un estētiskām kvalitātēm. Dizains ir iekļauts arī procesos, norisēs, dažādās cilvēku dzīves labbūtību nodrošinošās jomās.

Jāpiebilst, ka Kultūras ministrija jau vairākus gadus pulcina dizaina ekspertus dizaina konsultatīvajā padomē, un šī padome ar ministrijas deleģējumu raksta nozares politiku. Pašlaik top jaunais plānošanas dokuments “Dizaina stratēģija 2021–2027”, kurā atsevišķa vieta ir ierādīta tieši dizaina izglītībai.

 

Dizains nav kaut kas viens, tā ir ļoti sarežģīts atsevišķu komponenšu kopums. Ja dizaina klātbūtnes nav, tad rezultāts nav labs. Lielajās lietās mēs to ļoti vienkārši jūtam. Tā, piemēram, e-veselībā atspoguļojas nedizains.

 

Varētu teikt, ka dizains ir tas, kā lietas strādā, darbojas, nevis tas, kā tās izskatās. Manuprāt, tas ir precīzi attiecībā ne tikai pret viedajām tehnoloģijām, kurās visvairāk izmanto lietotājorientētus dizaina faktus un pieredzi. Jebkuru jaunu lietu un pakalpojumu centrā pašlaik ir lietotājs, tas, kā viņš izmanto lietu vai pakalpojumu. Ja lieta vai pakalpojums darbojas ērti, vienkārši, saprotami, ātri, tad ir sasniegti visi dizaina kritēriji. Ja tā nenotiek, tad lieta vai pakalpojums nav līdz galam dizainēts vai vispār nav dizainēts.

 

Kāpēc izpratne par dizainu ir svarīga? Kā dizains ietekmē cilvēku?

Pārmaiņas ir notikušas pēdējos 50–60 gados, kad dizaina funkcijas un estētika ļoti izteikti no uzsvara uz pašu produktu ir transformējusies pakalpojumu virzienā, tagad – arī visa veida digitālajos pakalpojumos, dažādos procesos, norisēs. Grūti nosaukt kaut ko cilvēku radītu, kam nebūtu kāda no dizaina komponentēm. Nozares, kas “domā”, ka tām nav nekādas saistības ar dizainu vai kādu no tā aspektiem, maldās. Jebkurā labā medicīnas, transporta, telekomunikāciju, izglītības utt. pakalpojumā obligāti klātesošs ir dizains. Cits jautājums, kādā kvalitātē tas ir. Vēlams, lai tas būtu labs, un to var izdarīt tikai speciāli tam apmācīti un praktizējoši dizaineri. Tā nav profesija, ko var apgūt vaļasprieka līmenī. Citiem vārdiem, būtiska ir saprotamība, ērta piekļuve, viegla lietojamība, arī empātija. Aizvien lielāka loma ir ekoloģiskajam aspektam, kas ir prasība daudzās industrijās. Dizains nozīmē arī to, cik daudz resursu tiek ieguldīts jaunu lietu radīšanā, vēl vairāk, kas notiek ar lietām pēc to “nāves”, kā tās var pārstrādāt, lai lietas atstātu pēc iespējas mazāk pēdu uz zemes. Globālā sasilšana nav joks, un dizains ietver arī atbildību – dažāda veida, gan ieguldes, gan ražošanas, industrijas atbildību, kā arī katra indivīda un sabiedrības atbildību kopumā. Cik daudz savas dzīves nodrošināšanai tērējam, cik ilgi spējam lietot lietas, cik daudz atkritumu aiz sevis atstājam? Tie ir lieli jautājumi, un arī tāpēc varam teikt, ka visas dzīves norises ir dizaina cauraustas, tātad attiecas tiešām uz ikvienu. Var teikt arī tā, ka dizains vairs nepieder tikai dizaineriem. Dizaineriem, protams, paliek viņu profesionālā atbildība, viņu ētikas kodekss, bet jebkuram cilvēkam ir viņa individuālā atbildība, kas saistās ar lieliem kolektīviem un ekoloģiskiem procesiem. Ja tie ir labi dizainēti, tad arī ikviens indivīds var kļūt līdzdalīgs.

Kā jau teicu, dizains nav atsevišķa joma, un dizains nav elitārs. Dizains ir caurviju matērija, ar kuru var sastiprināt kopā dažādas citas nozares, un pilnīgi jebkura nozare var lietot dizaina kompetences procesa dizainēšanā vai gala ideju dizainēšanā, vai sarunas dizainēšanā, vai kādas sistēmas dizainēšanā.

 

Tiešām lielas pārmaiņas, jo sākotnēji ar dizainu taču lielākoties saprata lietas, produkta izveidi, tā vizuālo pusi.

Jā, līdz 20. gs. 70.–80. gadiem bija skaidrība, ka dizains ietver plānošanu, projektēšanu lietām, kurām jābūt funkcionālām, estētiskām, lietotājam tīkamām vizuālā un arī tehniskā ziņā, un šīs prasības nav zudušas. Tās ir palikušas, bet tām klāt nākuši daudzi citi uzdevumi. Tagad visam, kas tiek radīts no jauna, dizaina atbildība ir orientēta uz lietotāju, un jaunais, nopietnais atbildības vilnis ir, ka atbildība ir vērsta pret globālo ekosistēmu. Nevis vairs uz cilvēku labumiem orientēti, bet vides virzienā. Ja cilvēku rīcības rezultātā tiks izjaukta globālā ekosistēma, tad cilvēka sugas pastāvēšana būs apdraudēta. Tās ir lielās dimensijas, kuras gan mēdz uzskatīt par ļoti tālām, bet kuras īstenībā ir ļoti tuvas un atspoguļojas katrā mūsu iepirkumu groziņā, ēšanas paradumos, vajadzību daudzumā utt. Esam ciešām saitēm saistīti ar globālajiem procesiem. (Pašlaik epidemioloģiskā situācijā visā pasaulē skarbi uzrāda iespējamos katastrofu apmērus.)

 

Vēl viens ikdienas nedizaina piemērs ir čeks. Grāmatvedis, finansists jau zina, kas kurā stūrī atrodas, bet, ja čeku apskata pārējie cilvēki, paiet ilgāks laiks, līdz saprotam, kur atrodas gala summa, kur datums.

 

Ja mūsdienās ir tik liels uzsvars uz lietošanu un lietotāju un ja dizains būtībā skar visus, tad acīm redzami pieaug dizaina izglītības loma. Cik izglītota, jūsuprāt, šajā ziņā ir Latvijas sabiedrība?

Dizaina plānošanas dokumentos jau iepriekšējā periodā bija ierakstīts, ka cilvēku, lietotāju informētība par dizainu, izglītotība ir cieši saistīta ar dizaina lietojumu, arī ar tā kvalitātes pieprasījumu. Mēs tiešām ļoti priecājamies, ka pēdējā desmitgadē izpratne ir vairojusies, tas atspoguļojas valsts amatpersonu attieksmē, publiskajā un privātajā sektorā, sociālajos un cita veida pakalpojumos. Attīstās dizaina tālākizglītība. Dizaineru kopiena Latvijā (tie nav vienīgi dizaineri, tie ir dizaina vizionāri, teorētiķi, mācību spēki, profesionālie dizaineri, dizaina stratēģi) ir gandarīta, ka mūsu kopīgo centienu rezultātā ir radies mācību bloks dizainā un tehnoloģijās vispārizglītojošā izglītībā. Ja šāds mācību priekšmets kļūst par daļu no izglītības satura, tad jau pēc neilga laika būs jauna paaudze, kas nepieciešamību pēc šādām zināšanām uztvers kā pašu par sevi saprotamu, kā jebkuru ierastu mācību priekšmetu, kā fiziku vai vēsturi, un sakarā ar kompetencēs balstīto izglītību un satura caurviju ievērtēs dizaina dažādo dabu un starpdisciplinaritāti.

Reklāma
Reklāma

Ja runājam par piekļuvi pakalpojumiem, tā ir atkarīga no cilvēka ieradumiem. Liels daudzums senioru ar mūsdienu tehnoloģijām ir uz “jūs”. Tātad iemesls var būt vecuma atšķirība, bet var būt arī ieradumu, uztveres šķirtne, un tad cilvēki tiek nošķelti no kaut kādiem pakalpojumiem. Maksāt par pakalpojumiem internetā daudzi seniori nespēj, viņu vietā to dara tuvinieki, vai arī seniori dodas uz vietējo bibliotēku, pašvaldību. Var teikt, ka Latvijā internets ir viens no ātrākajiem pasaulē, bet īstais dizains būtu tad, ja vairākums no sadzīvi organizējošiem pakalpojumiem digitālajā vidē būtu saprotams un pieejams cilvēkiem neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa vai vecuma.

 

Jūs jau pieskārāties “labam” un “sliktam” dizainam. Lūdzu, miniet kādus piemērus!
Dizains nav kaut kas viens, tā ir ļoti sarežģīts atsevišķu komponenšu kopums. Ja dizaina klātbūtnes nav, tad rezultāts nav labs. Lielajās lietās mēs to ļoti vienkārši jūtam. Tā, piemēram, e-veselībā atspoguļojas nedizains. Man šķiet dīvaini, ka tik apjomīga, ilgi veidota sistēma ir tik klamzīgi dizainēta, nedomājot par visiem lietotājiem, par parastajiem cilvēkiem, arī par mediķiem, aptiekāriem utt. No otras puses, tā ir arī mana neinformētība, man nav pienākusi ziņa, kā un kad man ir “jāiekārtojas” šajā vidē, kā man jāseko līdzi savu datu nokļūšanai šajā vienotā platformā, kāds man, maniem tuviniekiem, ģimenes ārstam no tā labums? Kas un kuros brīžos būs šo datu lietotājs?

E-Latvija ir smags piemērs. To lietot ir kā iemācīties iekļūt mājā pa logu. Var jau pamazām pielāgoties, pielikt trepes un iekāpt, it sevišķi, ja vienmēr kāpj vienā un tajā pašā istabā. Cerams, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iniciētā valsts digitālizācija vienlaikus būs arī dizaina reforma un primāri skars tieši šo tik daudzus publiskos pakalpojumus nodrošinošo platformu.

Ļoti sarežģīts ir muitas pakalpojums Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Nupat ieguvu e-parakstu, arī nebija vienkārši. Tas prasīja lielu koncentrēšanos, kas savukārt rada stresu, vai tikai neesi kļūdījies.

Vēl viens ikdienas nedizaina piemērs ir čeks. Grāmatvedis, finansists jau zina, kas kurā stūrī atrodas, bet, ja čeku apskata pārējie cilvēki, paiet ilgāks laiks, līdz saprotam, kur atrodas gala summa, kur datums. Čeks ir ļoti svarīgs dokuments, tos krājam, lai pievienotu deklarācijai, bet čeki tehnoloģiski ir tā radīti, ka tie nav ērti lietotājam.

 

Vai negatīvie gadījumi ir pārsvarā?

Tā gan neteiktu. Ar to starpniecību tikai ir vieglāk ilustrēt situācijas, kur nav dizaina. Ir tāds paradokss – kur lieta vai pakalpojums ir labi dizainēts, tur mēs to nemaz nejūtam un pieņemam kā pašu par sevi saprotamu. Ja, ieejot publiskā telpā, kā slimnīcā vai skolā, vai lielā transporta mezglā, vai kultūras iestādē, ātri saprotam, kur mums jāiet, kur kas atrodas, jo ir labas, neuzbāzīgas norādes, kas ļauj labi un ātri iejusties, mēs par to nemaz neaizdomājamies.

 

Varētu teikt, ka dizains ir tas, kā lietas strādā, darbojas, nevis tas, kā tās izskatās.

 

Un kāds būtu labs piemērs?
Labs piemērs ir “Gulbja laboratorija”. Cilvēki dažādās Latvijas vietās, pat lielveikalos var nodot analīzes. To var darīt ar ārsta norīkojumu vai bez tā, tas var būt bezmaksas vai maksas, analīzes var ātri nodot un vienkāršākos gadījumos pāris stundās dabūt atbildi digitālajā vidē vai izdrukā. Labi ir Mobilly pakalpojumi. Jā, tos var izmantot tie, kas lieto viedierīces, bet tie ir ērti, aptver daudz pakalpojumu saistībā ar transportu, sakariem, auto novietnēm, transporta biļetēm.

 

Jūs teicāt, ka izpratne par to, kas ir labs dizains, ir augusi. Vai tomēr daļā sabiedrības šajā ziņā nepietrūkst skolas šī vārda plašākā nozīmē?
Jā, šādas izpratnes pagaidām pietrūkst. Kad pirms septiņiem gadiem rakstījām dizaina stratēģiju, vēl agrāk, pirms gadiem piecpadsmit, kad rakstījām paši sev plānošanas dokumentus, sapratām svarīgāko – vairojot dizaina izpratni, vairojam tā pielietojamību dažādās jomās. Ir ļoti labi, ka dizains un tehnoloģijas, šī mācību priekšmeta grupa tagad nopietni ieņem vietu izglītībā, tādējādi vairojot izpratni jau skolas solā.

 

Vai dizains būtu jāmācās jau no pirmsskolas? Un kā jūs raksturotu šajā jomā profesionālās ievirzes izglītību, interešu izglītību, augstāko?
Tieši tā – jāmācās no mazotnes! Tas nozīmē domāt līdzi tam, ko tu dari. Kā to, ko tu dari, vari izdarīt vēl labāk, iztērēt mazāk resursu, kā tu vari otram par to izstāstīt, kā ar to, ko un kā tu dari, vari kādam palīdzēt, vari līdzēt pasaulei kļūt mazliet labākai. Tā jābūt vērstai dizaina izglītībai.

Mācīties dizainu nekad nav par agru, nekad nav par vēlu. Gan tālākizglītība/ mūžizglītība, gan interešu izglītība attīstās ļoti labi. Augstākā ierēdniecība iesaistās dažādos kursos dizaina domāšanā, Valsts kancelejā darbojas GovLabLatvia – Latvijas valsts pārvaldes inovācijas laboratorijas, vides dizains publiskajā telpā, vides pieejamība un vides drošība kļūst par ļoti svarīgu mūsu dzīves aspektu. Taisnība, ne visās nozarēs ir pietiekama informētība par dizainu.

Ar Latvijas Nacionālā kultūras centra Kultūrizglītības nodaļas pūlēm ir izveidota nopietna kultūrizglītības sistēma ar ļoti kvalitatīvu izglītības saturu un laikmetīgu mācību procesa nodrošinājumu, un kultūrizglītība, kas kādreiz balstījās tikai mākslā, ir ieguvusi arī dizaina aspektu. Kādreizējās mākslas vidusskolas tagad ir pārtapušas par Profesionālās izglītības kompetenču centriem (PIKC), mākslas izglītību ir papildinājusi eksaktā radošā izglītība, – dizains tomēr ir eksakta radoša izglītība. Ir sakārtotas mācību programmas, vienādotas kvalifikācijas eksāmenu prasības, PIKC dažos reģionos apvieno mākslu un dizainu, dažos – mākslu, dizainu un mūziku. Tādi centri ir Latvijas lielākajās pilsētās. Piemēram, lieliskā Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola Kurzemē, brīnišķīgā “Saules skola” Latgalē ar augstas raudzes dizaina izglītību un arī ar nopietnu programmu tālākizglītībā, tāpat Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola galvaspilsētā.

 

Mācīties dizainu nekad nav par agru,

nekad nav par vēlu. 

 

Gribu uzteikt mākslas izglītības centru TRĪS KRĀSAS, kas darbojas interešu izglītībā, īsteno daudzveidīgus mākslas izglītības projektus, izstrādā un popularizē eksperimentālas mācību metodes, izstrādā un vada profesionālās pilnveides programmas mākslas pedagogiem. Centrs ir izdevis brīnišķīgu mācību līdzekli dizaina pamatu apguvē “Dizaina stāsti”. Šis ir domāts skolas bērniem no 5. klases līdz vidusskolas beigām, bagāts ar piemēriem, un katram piemēram ir kādi 20 uzdevumi.

Arī augstākajā izglītības līmenī dizains ir ieņēmis ne tikai nozīmīgu vietu, bet arī paver iespējas jauniešiem apgūt zinības jaunās dizaina jomās gan saturiski, gan tehnoloģiski. Piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijā reflektantu vidū ir ļoti pieprasīta Iepakojuma un grafikas dizaina specialitāte. Tiek gatavota pilnīgi jauna starptautiska programma pakalpojumu dizainā. Nozares profesionāļu vadībā var apgūt tādas specialitātes kā modes dizains, interjera dizains, produktu dizains un citas. Maģistrantūras studiju programmā apgūst jaunās tā saucamās nemateriālās dizaina jomas, kas korelē ar pasaulē nepieciešamajām zināšanām un prasmēm dažādu procesu un pieredžu dizainēšanā, tādiem kā komunikācija, informācija, ilgtspēja, nākotnes prognozes un sociālā labbūtība.

Ļoti vairojusies starpdisciplinaritāte. Protams, ne visās kultūrizglītības nozarēs dizains ir galvenais spēlētājs, tas ir atkarīgs no tradīcijas, bet tur, kur tas ir, tas tiek mācīts ļoti atzīstamā kvalitātē, kas cauri laikam un jo īpaši tagad veido konkurētspējīgu dizaineru paaudzi ar starptautiski konvertējamām un novērtētām kvalitātēm. Kultūrizglītība ir strukturizējusies, un jēdzieni “kultūra”, “māksla”, “struktūra”, “dizains” nenodara viens otram ļaunu, bet ir savstarpēji papildinoši un caurvijoši. Ir iegūtas lielākas iespējas mācību saturā, tehnoloģijās, un vislielākais ieguvums, manuprāt, ir tas, ka gados jauni radoši cilvēki vairs nenodarbojas tikai ar kaut ko savu – mūziku vai deju, vai mākslu, viņi pazīst cits citu jau skolas gaiteņos, darbojas dažādos projektos, strādā kopā tādās kā radošās laboratorijās, mazās radošās šūnas, un tur top viņu pirmie kvalifikācijas darbi.

“Dizaina jēdziens vēsturiski tika izmantots, apzīmējot konceptuālas ieceres materializāciju. Dizaina jēdziens angļu valodā (design) tiek lietots divējādi – plašākā nozīmē ar to apzīmē tikai konceptuālas ieceres izstrādi un realizāciju. Par pamatotāku tiek uzskatīta dizaina lietošana šaurākā nozīmē – konceptuālas ieceres izstrādi un īstenošanu saistīt ar noteiktu estētisku un semantisku vērtību. Šādu pieeju nosaka arī Latvijas lokālā tradīcija. Dizaina jēdziens Latvijas publiskajā telpā ienāca 20. gadsimta 60. gadu vidū, un to izmantoja līdztekus tādiem jēdzieniem kā rūpnieciskā māksla, mākslinieciskā konstruēšana un tehniskā estētika.”

 

Vairāk par pārmaiņām vidusskolā uzzini Skola2030.lv.

Saistītie raksti