Vecākiem labi pazīstamās mājturības stundas nomaina dizains un tehnoloģijas. Ko no tā sagaidīt?

Dizaina un tehnoloģiju mācību priekšmets skolās nomaina mājturību un tehnoloģijas. Skolēni, apgūstot dažādas tehnikas*, ir aicināti domāt, kā tās izmantot, lai īstenotu savas idejas, rosināti meklēt atbildes uz jautājumiem “Kā?”, “Ar ko?” un “Kāpēc?” es darinu to vai citu lietu.

FOTO: Shutterstock.com

I. Kupča: "Apgūstot dizaina domāšanu skolā, skolēni iegūs daudzas dzīvē nepieciešamas prasmes: prasmi būt vērīgam, analizēt, saskatīt kopsakarības, iedziļināties un apskatīt problēmu no dažādiem skatpunktiem."

Par šīm pārmaiņām aicinājām izteikties Ilzi Kupču, Mākslas izglītības centra TRĪS KRĀSAS dibinātāju, mākslas un dizaina skolotāju, Latvijas Nacionālā kultūras centra vizuālās mākslas izglītības speciālisti, kas ir līdzdarbojusies arī jaunā mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” satura izstrādē.

 

Skolās mājturības un tehnoloģiju mācību priekšmetu nomaina dizains un tehnoloģijas. Kāpēc, jūsuprāt, šāda pāreja ir būtiska, kas to pamato?
Mainījusies ir pati dzīve, sabiedrība. Ir pieaugusi atbildība par vidi, resursiem, ko patērējam, un lietām, ko radām. Dizains ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu, tas atrodas visapkārt mums un tātad ietekmē ikvienu cilvēku.

 

Kādas zināšanas un prasmes skolēni iegūs, mācoties dizainu skolā? Kāpēc dizains ir nepieciešams vispārējā izglītībā, nevis tikai interešu vai profesionālajā izglītībā?
Apgūstot dizaina domāšanu skolā, skolēni iegūs daudzas dzīvē nepieciešamas prasmes: prasmi būt vērīgam, analizēt, saskatīt kopsakarības, iedziļināties un apskatīt problēmu no dažādiem skatpunktiem. Viņi mācīsies izprast savas un citu cilvēku vajadzības, spēju iejusties dažādās lomās, sadarboties ar citiem, arī prasmes diskutēt un aizstāvēt savu viedokli. Šo iemeslu dēļ dizainu ir svarīgi mācīties vispārizglītojošā skolā.

Interešu izglītībā dizaina jomā piedāvājums, manuprāt, vēl attīstīsies, pašlaik tas balstās vairāk materiālu iepazīšanā. Mākslas izglītības centrā TRĪS KRĀSAS, kur interešu izglītības nodarbībās mācu dizainu bērniem, sastopos ar pieaugošu bērnu interesi radīt ar savām rokām – būvēt un projektēt, kombinēt dažādus neparastus materiālus. Mana kā skolotājas loma ir nevis bērniem piedāvāt idejas, bet radīt tādus apstākļus, lai bērni domātu un paši atrisinātu savus, ne skolotāja izvirzītos uzdevumus.

 

Ilze Kupča, Mākslas izglītības centra TRĪS KRĀSAS dibinātāja, mākslas un dizaina skolotāja, Latvijas Nacionālā kultūras centra vizuālās mākslas izglītības speciāliste

 

Profesionālajā ievirzes izglītībā, mākslas skolās dizainu pastarpināti apgūst mācību priekšmetos “Darbs materiālā”, “Veidošana”, “Kompozīcija”, “Datorgrafika”. Savukārt “Dizaina pamatus” kā jaunu mācību priekšmetu mākslas skolās sāks mācīt no 2021./22. mācību gada.

Jāpiebilst, ka profesionālajā vidējā izglītībā patlaban ir ļoti daudz iespēju apgūt dizainu, izglītības programmu piedāvājums visā Latvijā ir ļoti daudzveidīgs. Skolēnam iegūtā izpratne un interese par dizainu jau vispārējā izglītībā var palīdzēt viņam izvēlēties apgūt kādu no daudzveidīgajām dizaina specialitātēm – interjera un vides dizainu, audiovizuālo un grafikas dizainu, produktu un apģērbu dizainu vai citas.

 

 

Kā dizainu mācās un par to domā pirmklasnieks un kā – jau vidusskolēns?
Sākumskolas skolēna ierosme un sākuma punkts domāšanai var nebūt problēma vai vajadzība, kā tas ir klasiskajā dizaina domāšanas modelī. Tas var būt kāds materiāls vai apkārtējā vidē redzēts piemērs, kurš rosina un provocē iztēli. Pats svarīgākais šajā procesā – ka viena uzdevuma robežās risinājumi var būt katram klases bērnam citādi. Vidusskolā šis process ir strukturēts, vairāk tuvojas pilna dizaina ciklam, ietverot izpēti, vajadzību formulēšanu un izstrādi.

 

Kādā veidā skolēnus vajadzētu mācīt? Varbūt ar vieglumu, necenšoties skart smagas, plašas problēmas? Ko ikvienam vajadzētu saprast ar vārdu “dizains”?
Atslēga meklējama skolotāja lomā. Skolotājs ir tas, kurš mācību stundā nodrošina iedvesmojošu vidi, aicina skolēnus pētīt, eksperimentēt un analizēt, rast risinājumus daudzveidīgiem uzdevumiem. Skolotājs un skolēni mācās kopā, un tas notiek drošā, meklējumus atbalstošā mācību vidē. Svarīga ir gan bērnu zinātkāre, gan eksperimentēšanas pieredze, gan kļūdu pieredze – mācīšanās no tām.

Mācīšanas modelis, mācot dizainu, secīgi ietver dizaina domāšanas posmus. Tie ir tēmas izpēte dotā uzdevuma ietvaros, ideju attīstīšana un risinājuma izstrāde. Katrā no procesa soļiem svarīgs ir izvērtējums, un tas ir skolotāja uzdevums – gudri virzīt mācību procesu, lai skolēni gūtu pieredzi kritiski domāt, radot idejas un lietas. Domājot par jaunradi mācību procesa ietvaros, būtu svarīgi atcerēties, ka dizains – tā nav dekorēšana, bet vispirms funkcija! Funkcionalitāte, ērtums ir ne vien būtiski, bet arī pati par sevi ietver skaisto.

 

Skolotājs ir tas, kurš mācību stundā nodrošina iedvesmojošu vidi, aicina skolēnus pētīt, eksperimentēt un analizēt, rast risinājumus daudzveidīgiem uzdevumiem.

Reklāma
Reklāma

 

Kādus faktorus no ikdienas un kultūras skolā aptver dizaina apguve?
Spektrs ir milzīgs. Kāda izskatās vide apkārt? Cik tā ir ērta un sakārtota? Kā mēs jūtamies? Kā jūtas apkārtējie? Kādas preces, produkti ir mums apkārt? Kādu apģērbu, apavus lietojam? Kādus produktus? Kā pārvietojamies? Kā es iegūstu informāciju? Visbeidzot – vai un kā es kaut ko varu ietekmēt?

 

Ko skolēns var paveikt ar savām zināšanām un prasmēm – kādus risinājumus veidot, kādas lietas izgatavot?
Būtu jānošķir materiālu un tehniku izzināšanas un iepazīšanas process no dizaina procesa, kas vairāk saistāms ar jaunradi un jaunu lietu projektēšanu. Materiālu un tehniku iepazīšana – tamborēšana, šūšana, zāģēšana, adīšana un citas – neapšaubāmi ir būtisks prasmju kopums skolēnam, priekšnoteikums, lai lietas vispār radītu. Izpratne un pieredze, kā kaut ko izveidot ar rokām, ir ļoti svarīga.

Savukārt lietu radīšanu būtu jēgpilni saistīt ar radošu, dizaina domāšanā balstītu procesu, skolēniem izmantojot iegūto pieredzi materiālu izvēlē, apstrādē, kur rezultāts – izgatavotā lieta vai produkts – katram skolēnam var būtiski atšķirties.

Svarīgi, ka praktiski rezultāti dizaina apguvei var būt ne tikai lietu radīšana, bet arī izpētē balstīti projekti, kuru rezultāts būtu, piemēram, formulēti priekšlikumi uzlabojumiem skolas vadībai vai pašvaldībai, kuri ir arī veiksmīgi vizualizēti, prezentēti.

 

Kā dizaina mācību procesā līdzsvarot kultūras mantojumu un tradīcijas ar inovācijām un tehnoloģiju attīstību?
Kultūras mantojums un tradīcijas neapšaubāmi ir būtisks resurss un iedvesmas avots. Latvijas kultūrvidē amatniecība un dizains lielā mērā ir saistīti, un arī prasmes ir mūsu kultūras mantojuma daļa. Tradicionālās materiālu apstrādes tehniku un paņēmienus praktiska iepazīšana ir svarīga skolā tādā apjomā, lai skolēns varētu novērtēt savas kultūras mantojumu un, ja nepieciešams, pilnveidot to savos radošos projektos.

Varam un vajag mācīties arī no labiem dizaina piemēriem. Tikpat svarīgi ir nemitīgi interesēties par aktualitātēm mākslā, dizainā, jaunām tehnoloģijām un izgudrojumiem. Ja atskatāmies laikā, kad tehnoloģijas nebija tik attīstītas, lietu dizains bija balstīts uz ergonomiku, ērtumu. Radīto lietu risinājumi bija asprātīgi, meklējot iespējamo racionālo veidu, kā ar pieejamiem materiāliem un instrumentiem radīt funkcionālu un skaistu priekšmetu. Tas ir noderīgi arī mūsdienās.

 

Vai ikvienam skolēnam ir potenciāls būt dizaineram?

Dizaina nozare ir plaša un starpdisciplināra, ikvienam ir iespēja trenēt dizaineram nepieciešamās prasmes. Dizains vispirms ir prāta treniņš. Precīzu jautājumu uzdošana un pamatotu atbilžu meklēšana ir metode, kas padara dizaina apguves procesu mērķtiecīgu un jēgpilnu. Jautājumi, kas sākas ar kas? kāpēc? un kam?, palīdz pārliecināties par dizaina projekta lietderību un uzlabot risinājumu jebkurā tā stadijā.

Prasme domāt un strādāt kā dizaineram, izpratne par iespējām uzlabot dzīves kvalitāti noderēs jebkuram skolēnam neatkarīgi no tā, vai viņš nākotnē radīs dizainu, vai būs zinošs lēmumu pieņēmējs un dizaina lietotājs.

 

Kur skolēnam var noderēt izpratne par dizaina procesu un dizainu kopumā?

Mākā saskatīt rīcības cēloņu un rezultātu sakarības, kontekstu. Dizaina domāšanu raksturo starpdisciplinaritāte, zinātkāre, sadarbība, iejušanās dažādās lomās, ieinteresētība pētīt, drosme eksperimentēt un arī kļūdīties. To izkopjot, skolēns iegūst pieredzi patstāvīgai jaunradei jebkurā jomā.

 

Lai uzzinātu vairāk par pārmaiņām vidusskolām, skaties ekspertu diskusiju:

 

Vairāk par pārmaiņām vidusskolā uzzini Skola2030.lv.

Saistītie raksti