Svarīgi par skolēnu un seksualitāti

Lai bērns izveidotos par personību, kam nav lieku kompleksu par savu ķermeni un seksualitāti, teorētiski, vecākiem būtu jāsaka savām atvasēm labi, mīļi vārdi un jāstāsta par un ap seksualitāti, lai netiktu rīkota drāma.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Reizēm mammas meitām mantojumā nodod uzskatu, ka „visi vīrieši ir cūkas un izvirtuļi, kam vajadzīgs tikai sekss”.

Bērnam augot, mēdz pieaugt arī vecāku bailes, ka viņu bērns pāragri ielaidīsies seksuālos sakaros, aizrausies ar ne tiem labākajiem puišiem vai meitenēm, vai bailes par to, ka kāds gados vecāks cilvēks vai pat vienaudzis centīsies viņu bērnu seksuāli izmantot utt. Parasti gan nav problēmu ar bērniem, bet to, kā pieaugušie uztver normālus reproduktīvus procesus, tai skaitā, paši savu seksualitāti.

„Vecāki mēdz pārnest savu traumatisko pieredzi uz bērniem. Piemēram, ja mammai ir bijusi slikta attiecību pieredze, viņa par seksu nerunā vispār. Drošāk ir nerunāt, lai neuzjundītu savas emocijas, kas saistās ar piedzīvoto,” skaidro attiecību speciālists Arturs Šulcs, norādot, ka Latvijā ir tradīcija par seksualitāti nerunāt vai runāt negatīvā kontekstā. Taču seksualitāte ir cilvēka neatņemama un nepieciešama dzīves sastāvdaļa – gluži tāpat kā tas, ka mums gribas ēst un sportot. Ja bērns uzdod vecākiem vai skolotājiem jautājumu, kas saistīts ar seksualitāti, un pieaugušais uz to atbild satraukti, neatbild vai pat sabar, sanāk, ka esam uzrīkojuši drāmu. Bērns savā dzīvē paņem līdzi informāciju, ka temati par to, kas notiek ķermenī un ar to saistītie procesi, nav labi.

Taču seksualitāte ir cilvēka neatņemama un nepieciešama dzīves sastāvdaļa – gluži tāpat kā tas, ka mums gribas ēst un sportot.

Reizēm mammas meitām mantojumā nodod uzskatu, ka „visi vīrieši ir cūkas un izvirtuļi, kam vajadzīgs tikai sekss”. Ja ģimene ir šķīrusies, un attiecības partneru vidū palikušas neatrisinātas, mamma vai tētis bērnam mēdz teikt: „Tēvam nevarēja uzticēties, un tu esi tāds pats! Kas tā par piezīmi dienasgrāmatā?!” vai „Mamma bija nevīža, arī tu tāda pati – kāda ir tava istaba!?”.

Kāpēc šis ievads ir par vecākiem? Tāpēc, ka, ja rodas trauksme un bailes par savu bērnu un viņa seksualitāti, ir jāiemācās nošķirt, kas no visa ir paša sajūtas un pieredze un kas patiesi ir attiecināms uz bērnu.

Kas jāņem vērā pieaugušajiem?
Saki bērnam labus vārdus par viņa izskatu, ķermeni. Ja bērns dažādos vecuma posmos nav saņēmis iedrošinājumu un labus vārdus par sevi un savu ķermeni, pieaugot rodas grūtības veidot attiecības. Reizēm vecāki bērniem saka – „Kāds tu lempīgs!”, „Nu ja, tu jau mums tāds apaļīgs!”, „Kāds tu izstīdzējis – izskaties slimīgs!”, „Krūtis gan tev ir pārāk lielas!”. Attiecību speciālists A. Šulcs norāda, ka šādi bērnos tiek iedzīti nopietni kompleksi, lai gan visticamāk tieši vecākos mīt kompleksi par savu ķermeni. „Sakiet saviem bērniem labus, iedrošinošus vārdus”, iesaka A. Šulcs.   
Runā par seksualitāti! Bērnam ir jāzina, kas un kā notiek viņa ķermenī (par šo tematu arī rakstā Vecāku sarunas ar bērniem par mīlestību?!). Vēl vairāk – viņam ir jāsaprot arī tas, kas notiek pretējā dzimuma ķermenī! Piemēram, arī zēniem ir jāzina, ka pusaudža vecumā meitenēm sākas menstruācijas un kāpēc tā notiek. Ir jāzina, kas ir masturbācija, un ka tas nav nekas slikts.
Tāpat vecākiem ir jāsniedz bērnam pamatzināšanas par intīmo higiēnu – nenoveliet šādas lietas uz skolas pleciem! Ja kāds vienaudzis tavam bērnam norādīs: „Eu, tu smirdi!”, kā gan viņš vēlāk spēs veidot intīmas attiecības, ja šķitīs – mani dzimumorgāni ir kaut kas netīrs..?

Reklāma
Reklāma

Laiku pa laikam bērnam ir jāpastāsta, cik svarīga nozīme ir pateikt „nē” – ja tev sagādā nepatīkamas sajūtas, ja ir sāpīgi, ja baidies, ja uzrunā sveši cilvēki utt.

Reiz sarunā ar pusaudžiem piedzīvoju pārsteigumu – meitenes nezināja, ka apakšbiksītes ir jāmaina katru dienu un arī jāapmazgājas katru dienu. Nereti viņas pat kaunas par savu menstruālo ciklu, lai gan tā ir dabiska ķermeņa funkcija. Un kaunas tāpēc, ka ģimene šos procesus nav izstāstījusi vai arī stāstot pieaugušie paši ir kaunējušies, atbildējuši izvairīgi, tādējādi dodot bērnam signālu, ka par mēnešreizēm nav labi runāt, tātad – tas vispār nav nekas labs.
Māci pateikt „nē”. Laiku pa laikam bērnam ir jāpastāsta, cik svarīga nozīme ir pateikt „nē” – ja tev sagādā nepatīkamas sajūtas, ja ir sāpīgi, ja baidies, ja uzrunā sveši cilvēki utt.
Taču, lai bērns patiešām reālā situācijā pateiktu nē, diemžēl nepietiks ar vienu sarunu. Pateikt „nē” bērnam ir jāmācās ik dienu jau no agras bērnības. „Bērniem ir svarīgi mācīties pateikt „nē” arī pieaugušajiem. Tādā veidā bērns saprot, ka mēs rēķināmies ar viņa jūtām. Piemēram, bērnam ir iespēja pateikt „nē, nevilkšu” par biksēm, ko izvēlējusies mamma, un pastāstot, ka tās otras viņam patīk labāk. Vai arī situācijā, ja zēns grib audzēt garus matus, bet vecmāmiņa pieprasa nogriezt, ja mamma un tētis atbalsta savu bērnu, vecmāmiņai tiek pateikts „nē”. Tādējādi bērns piedzīvo to, ka viņam ir balsstiesības, ka viņš, vadoties pēc savām jūtām, drīkst apstrīdēt autoritāti, ka bērns nav zaldāts vecāku izveidotā armijā. Ja iemācās pateikt „nē” vecākiem (protams, saprāta robežās), „nē” var pateikt arī svešiniekiem,” stāsta A. Šulcs.

Aicinu vecākus, būt apdomīgiem un izvērtēt situāciju, neieviešot savās atvasēs „drāmas” sajūtu brīdī, kad tiek uzsākta saruna par seksualitāti. Vecākiem ir jāsaprot, ka sargājot bērnu no informācijas par seksualitāti, viņi bērniem nepalīdz apgūt pasaules kārtību. Būsim saprotoši un apzinīgi vecāki, kas rūpējas par saviem bērniem.
 
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, portāla mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli E-klase.lv