Intervija ar trīnīšu mammu: "Grūtniecība bija smagāka, nekā laiks šobrīd"

Kad intervijai uzrunāju pirms pāris mēnešiem Īrijā dzimušo latviešu trīnīšu māmiņu Evitu Šmiti, viņa labprāt piekrīt: „Taču tā noteikti nevar būt telefonintervija – atbildēt telefoniski nevaru nedz bērnu barošanas laikā, ne arī pēc tam – pārāk skaļš te viss. Bet tā – laika un spēka man ir pietiekami.” Lasu Evitas atbildi un brīnos, kā vienai trīs zīdainīšu un bērnudārznieka mammai var būt pietiekami daudz spēka, lai nodotos intervijai sarakstes veidā. Taču esmu priecīga par ļaušanu ielūkoties trīnīšu gaidīšanas laikā un kuplās ģimenes ikdienas dzīvē. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Šmitu ģimenes radu raksti nav dvīņiem bagāti, tāpēc trīnīšu pieteikšanās bija ārkārtīgs pārsteigums. Pirmā piedzima Lili (vidū) un tad identiskās dvīnītes Jasmīne un Deizija.

 

Tātad Evita ir māmiņa vieniem no šī gada daudzajiem latviešu trīnīšiem – Lilī (Lily), Jasmīnei (Jasmine) un Deizijai (Daisy) –, kuriem šobrīd ir divi mēneši, un trīs ar pusi gadus vecajai meitiņai Šeilai Laurai (Shayla Laura). Trīnītes piedzima Īrijā, jo latviešu ģimene tur mīt gandrīz septiņus gadus, un diemžēl par atgriešanos Latvijā pagaidām nedomā. „Neredzu nekādu iespēju tur ne dzīvot, ne izdzīvot, bet gribas, lai visiem četriem bērniem ir laba nākotne,” teic Evita. 

 

Pirmajā sonogrāfijā saredz dvīnīšus

“To, ka esmu stāvoklī, sajutu ļoti agri. Tas likās ļoti neparasti, tādēļ aizbraucām uz slimnīcu Īrijā, Limerikā, kad biju kādā piektajā sestajā grūtniecības nedēļā,” stāstu par trīnīšu ienākšanu Šmitu ģimenes dzīvē stāsta Evita. Tik agrīnā sonogrāfiskajā izmeklēšanā vēl neesot varējuši pateikt par trīnīšiem, taču ārsts pieļāvis iespēju, ka gaidāmi dvīnīši. „Tās mums šķita ļoti iepriecinošas ziņas! Tuvākie draugi gan jokoja, ka tur iekšā noteikti paslēpies arī trešais,” atceras Evita, kurai atkārtots izmeklējums norīkots vēl pēc divām nedēļām, kad varēs saklausīt augļu sirdspukstus. Tad arī uzzinājuši, ka gaidāms grandiozs ģimenes pieaugums – trīs! „Ar vīru Alvi no šoka pusstundu no vietas smējāmies. Tad kļuvām nopietni – trīs bērniņi vienlaikus nozīmēja smagu grūtniecību, un mūsu pasaules sagriešanos kājām gaisā.” 

 

Uzzinot par gaidāmajiem trīnīšiem, ar vīru Alvi no šoka pusstundu no vietas smējāmies. Tad kļuvām nopietni – trīs bērniņi vienlaikus nozīmēja smagu grūtniecību, un mūsu pasaules sagriešanos kājām gaisā.

Plānojot otru bērniņu, Evita un Alvis pat neesot pieļāvuši domu, ka varētu būt vairāk par vienu mazo, jo radu raksti nav pārsātināti ar dvīņiem, kur nu vēl trīņiem – Evitas māsīca un brālēns ir dvīņi, taču vīra rados daudzaugļu grūtniecību nav. „Tāpēc ziņa par trīnīšiem mums bija milzu brīnums!” ar smaidiņu klāt raksta Evita. 

Viena treijmeitiņu nakts ēdināšanas reize ir tēta pārziņā.

 

Vīrs raizējās, kā varēs tikt galā

„Par trīnīšu gaidīšanas ziņu mūsu apkārtējie cilvēki, it īpaši mani darba kolēģi (tāda laikam īru daba), ārkārtīgi priecājās. Nevienam Latvijā par to gan neteicu, izņemot vecākus, un, jā, viņi bija ļoti satraukušies. Arī vīrs raizējās, kā mēs tiksim galā ar četriem maziem bērniem. Visu grūtniecību biju tuvāko draugu un savu kolēģu īru sabiedrībā, jo viņi man lika justies droši, ka viss būs kārtībā, un priecājās kopā ar mani. Ja arī viņi uztraucās, tad ļoti labi to slēpa,” smej Evita.

 

Vienmēr biju pilna enerģijas, un te nu es pēkšņi biju palikusi nespējīga – pat piecelties no krēsla. Arvien grūtāk bija staigāt, tāpēc no darba aizgāju jau 18. grūtniecības nedēļā.

 

Smagais grūtniecības laiks

Māmiņa stāsta, ka trīnīšu grūtniecība bija smaga – daudz grūtāka, nekā pirmās meitiņas gaidīšana. Pirmos mēnešus bijusi slikta dūša no visām smaržām un smakām, tāpēc Evitai savā darbā uzturēties bija sarežģīti – viņa strādā par menedžeri „Topaz” benzīntankā. „Visi bija pieraduši mani redzēt skrienam un vienmēr pilnu enerģijas, un te nu es pēkšņi biju palikusi nespējīga – pat piecelties no krēsla. Arvien grūtāk bija staigāt, tāpēc no darba aizgāju jau 18. grūtniecības nedēļā, lai gan, gaidot pirmo bērniņu, strādāju līdz pašām beigām. 

 

Kad biju prom no darba, sapratu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir sēdēt dīvānā – vai nu lasīt grāmatas vai skatīties TV. Kad biju grūtniecības 28. nedēļā, sāku dzīvot slimnīcā, jo ārsti domāja, ka varu dzemdēt jebkurā mirklī. Bet nekā! Slimnīcā sabiju sešas nedēļas. Ārsti un medmāsas mani apbrīnoja par izturību. 

 

Bija grūti, bet katru dienu sev teicu, ka šodiena nav tā diena. Nevarēju bez sāpēm ne nosēdēt, ne paiet, ne arī gulēt. Āda sāpēja no stiepšanās. Katru nedēļu man slimnīcas gultā salika arvien vairāk spilvenu. Māsiņas par mani ļoti rūpējās, arī slimnīcas pavāri bija sajūsmā, ka būs trīnīši. Varēju pasūtīt ēst jebko, ko vēlos – un to arī darīju!” smaida trīnīšu mamma.

 

Slimnīcas personāls bijis fantastisks, Evitai ar to izveidojušās ļoti tuvas attiecības. “Aizmirsu piebilst, ka šeit topošajām māmiņām slimnīcā viss ir par velti – ēdiens, zāles, ārsti.” 

Trīnītes un lielā māsa, nepilnus četrus gadus vecā Šeila Laura.

 

Dzemdībās piedalījās 27 cilvēku personāls!

Ķeizargrieziena operācijas datumu – 22. septembri - izvēlējusies pati Evita, jo zinājusi, ka ilgāk par 34. grūtniecības nedēļām neizturēs. “Trīnīšu grūtniecībai 34. nedēļas ir daudz!”  teic māmiņa. 

“Dzemdības, tas ir, ķeizargrieziens, bija pirmā operācija manā mūžā, tāpēc biju ļoti nobijusies. Zināju, ka mazuļi būs lieli, un jutu, ka viss ar viņiem būs kārtībā. Operācijas zālē bija 27 cilvēki, neskaitot mani un vīru. Visi slimnīcā zināja, kādi bērniņiem būs vārdi, tādēļ katru reizi, kad parādījās mazulīte, mums jautāja, kāds vārdiņš tiks.” Māmiņai bija iespēja visus mazulīšus uzreiz pēc piedzimšanas apskatīt, un bagātais tētis drīkstējis arī paturēt rokās. “Kārtīgi apskatīt un samīļot meitiņas varēju tikai nākamajā dienā, jo netiku ārā no gultas.” 

 

Pirmā piedzimusi Lili (2.6 kg), tad identiskās dvīnes Jasmīne (2.29 kg) un Deizija (2.19 kg). Daudzaugļu grūtniecībai meitēni tiešām ir ievērojamos izmēros! Jāpiebilst, ka arī vecākā māsa Šeila piedzimstot bija braša – 4 kg!

 

Slimnīcā bērniņi pavadīja divas nedēļas, un mājās ieradušās pa vienai – kā dāvanas lielajai māsai, kura mazulīšus sagaidījusi ar lielu jo lielu prieku. 

 

Ziņkārīgā Lili, dāmīte Jasmīne un bosiks Deizija

Reklāma
Reklāma

“Mājās no slimnīcas es pārrados pirmā, un uz slimnīcu braucām tikai, lai apciemotu mazās. Pirmā mazulīte mājās ieradās pēc vienas nedēļas un piecām dienām. Un tad vīrs sēdēja mašīnā ar mazo, kamēr es slimnīcā apciemoju pārējās divas meitiņas, un tad mainījāmies. Deizija slimnīcā pavadīja precīzi divas nedēļas. Līdz ar otru bērniņu gribēja dot arī trešo, bet mums vēl nebija trešā autosēdeklīša, un man bija vieglāk pierast pie katras atsevišķi. Jasmīne atnāca mājās vēl pēc laika, jo bija visvājākā ēdāja,”  stāsta meitu māmiņa. 

 

Ģimenes pastaiga.

 

Zīdīt trīnītes ar krūti Evitai nesanāca, jo ilgstoši lietojusi spēcīgus pretsāpju līdzekļus un antibiotikas. “Medmāsiņas jau pirms dzemdībām man stāstīja, ka zīdīt ar krūti man nebūs iespēju - biju apņēmusies to darīt.” 

 

Māmiņa teic, ka, lai gan mazulītēm šobrīd ir tikai astoņas nedēļas, jau tagad ļoti labi var redzēt viņu dažādos raksturus: “Lili ir visziņkārīgākā un apkārt var skatīties ilgi. Viņai vienmēr ir tāds izskats, ka tūlīt, tūlīt teiks runu. Jasmīne ir dāmīte, jau tagad ik pa laikam tur izstieptu mazo pirkstiņu. Savukārt Deizija ir bosiks. Ja viņa gultā tiek ielikta starp abām māsām, tad abas no viņas dabū pa ausīm,”  par meitiņām smaida mamma. 

 

Bērnu pabalsti Īrijā

“Bērnu pabalstos katru mēnesi kopā saņemam pāri tūkstotim eiro – 140 ir par vienu, bet par katru trīnīti ir dubultā. Par trīnīšiem saņēmām arī vienreizēju pabalstu – 630 eiro. Taču dekrēta naudu šeit saņem tikai 26 nedēļas. Tādēļ, kad Šeilai (Shayla) bija pieci mēnesīši, es atgriezos darbā, bet Šeila jau sāka iet dārziņā. Jau šobrīd sāku domāt, ko un kā darīt, kad man jau martā būs jāatgriežas darbā.”

Pēc pārdzīvotās grūtniecības man tiešām nešķiet, ka tikt galā ar trīs zīdainīšiem vienlaikus, ir grūti. Draugi, radi un kolēģi mums ļoti daudz ir palīdzējuši materiāli, un šobrīd pie mums Īrijā uz sešām nedēļām ir mana mamma, lai palīdzētu.

 

Dienas režīms trīnīšu ģimenē

Man kā divu bērnu mammai ir pārsteidzošs šis Evitas atzinums: “Neteikšu, ka ar trijiem ir grūtāk, nekā ar vienu bērnu”. Jau iegājies savs dienas ritmiņš, sava rutīna, un māmiņa teic, ka spēka viņai esot daudz. “Pēc pārdzīvotās grūtniecības man tiešām nešķiet, ka tikt galā ar trīs zīdainīšiem vienlaikus, ir grūti. Draugi, radi un kolēģi mums ļoti daudz ir palīdzējuši materiāli, un šobrīd pie mums Īrijā uz sešām nedēļām ir mana mamma, lai palīdzētu,”  skaidro Evita. 

 

Kuplās ģimenes dienas režīms!

Nakts, 00:30 "šajā laikā mans vīrs Alvis mazulītes baro viens pats, nokāpjot pirmajā stāvā. Viņš saliek mazuļus spilvenos, dvieli apkārt un pudelītes mutēs. Sēž blakus uz grīdas un skatās, kā visām sokas, ik pa laikam sagaidot no katras atraudziņu. Tad visām nomaina autiņbiksītes un liek gulēt otrajā stāvā, mūsu guļamistabā."

 

Līdz plkst. 2:00 visi meitēni ir gultiņās. Tētis uztaisa pudelītes nākamajai ēdienreizei un dodas gulēt.

 

Rīts, 4:00. "Ceļos, kad pirmā mazulīte sāk kunkstēt. Parasti tas ir dažas minūtes pāri četriem, un momentā pudelīte mazajai ir mutē. Pabaroju pilnīgā klusībā un lieku čučēt. Ņemu nākamo bērniņu, klusām pamodinu un pabaroju. Veltu katrai atsevišķi 25 minūtes. Kad visas pilnīgā klusībā un tumsiņā saliktas gultiņās, dodos pie miera arī es."

 

7:30 Sākas trīnīšu māmiņas rīts. Tiek uzlikts vārīties ūdens mātes piena aizstājēja pagatavošanai, un bērniņu barošana sākas pēc plkst. 8. “Baroju pa vienai vai pa divām vienlaicīgi – atkarībā no tā, kā mazās mostas. Tad ceļas arī lielā māsa. Kad mazulītes pabarotas un pārģērbtas, nesu visas lejā, kur mums stāv vēl viena bērnu gultiņa. Ļauju, lai dzīvojas, cik skaļi vēlas, kamēr augšstāvā nomainu gultiņai veļu, savācu iepriekšējās dienas drēbītes un sabāžu visu veļasmašīnā. Ielieku lielo māsu vannā, saģērbju bērudārzam, ja ir darbadiena. Ja brīvdiena – ejam abas ēst brokastis. Un mazgāju, un sterilizēju lielo kaudzi ar pudelītēm."

 

Līdz plkst. 11:00 pamostas arī vīrs, aizved Šeilu uz dārziņu uz brauc uz darbu (viņam ir pašam savs, neliels bizness). 

 

Līdz 12:30 Mammas laiks. "Daru, ko gribu – lasu grāmatas, skatos TV. Paralēli ierakstu raidījumus, ko vēlos noskatīties, lai tad, kad ir mans laiks, varu skatīties tieši to, ko esmu gribējusi redzēt. Tad ir nākamā ēdienreize. Mazos pabaroju atkal vai nu pa vienai, divām vai visas reizē."

 

Ap plkst. 14:00 visas ir jau paēdušas un tīras, un mājās pārrodas vīrs, lai ģimene izietu pastaigā uz parku, apmeklētu veikalu vai arī vienkārši mazās izliktu ratiņos dārzā, un mazliet pavadītu laiku divatā. 

 

Plkst. 16:30 kārtējā ēdienreize. "Ja esam bijuši izgājuši, tad atgriežamies mājās. Vienu reizi bijām pārāk tālu no mājas, jo bija ļoti skaista diena, un barojām mazulītes mašīnā. Bet tas bija plānots un neizbegams pasākums. Ierasti šajā pēcpusdienas ēdienreizē meitenītes barojam kopā ar vīru. Piecos visas ir jau paēdušas. Un tad sākas vakariņu gatavošanas laiks. Šeila tiek atvesta no dārziņa."

 

Līdz 20:30 paēduši arī lielākie ģimenes locekļi un sākas vakara ēdienreize mazākajiem, pēc kuras mamma ar lielāko meitiņu Šeilu iet augšstāvā gulēt un atstāj trīnītes tēta Alvja ziņā.

 

“Šis ir ikdienas režīms, kad palīgos nav manas mammas, un pie režīma ir jau pierasts. Tagad, kamēr mamma ir pie mums, starp ēdienreizēm izsprūkam vieni paši ar Alvi vai kopā ar Šeilu laukā no mājas – uz parku, kino, vai kaut vai uz lielveikalu. Draugi mums ir apsolījuši, ka tad, kad mamma būs atpakaļ Latvijā, izlaidīs mūs divatā no mājas!”