BKUS valdes locekle Zane Straume: Bērnu veselības vārdā ir svarīgi sarunāties

Gada sākumā sociālajos medijos tika apspriests gadījums, kurā pacienta vecāki un ārsts nebija vienisprātis par bērna ārstēšanas taktiku – pielietot ķirurģisku iejaukšanos vai nē. Pacientam un viņa pārstāvjiem vienmēr ir tiesības izvēlēties citu taktiku un meklēt cita ārsta palīdzību. Tomēr šādas situācijas nedrīkst būt par iemeslu publiskiem pārmetumiem nevienai no iesaistītajām pusēm. Tas, kas šādās situācijās ir nepieciešams:

1. ārstniecības un aprūpes lēmumu labāka skaidrošana pacientiem un viņu pārstāvjiem, lai mazinātu neskaidrības par to, kāpēc ir lemts ārstēt šādi un ne citādi. Savukārt vecākiem un citiem pilnvarotajiem pārstāvjiem – iedrošinājums nebaidīties vaicāt par ārstēšanu un aprūpi, ja ārsts līdz galam skaidrojumu nav devis;
2. atgādinājums arī mediķu saimei, ka pastāv drošas, jau esošas sadarbības platformas profesionālām diskusijām par ārstniecības metožu izvēlēm un piemērotību bērnu veselībai.

Profesionāļu lēmums un tā skaidrošana

Medicīnā ne vienmēr viss ir viennozīmīgi – tikai pareizi vai nepareizi. Līdzīgu ārstniecības rezultātu ir iespējams sasniegt gan ar saudzējošākām, gan agresīvākām ārstniecības metodēm. Ķirurga galvenais uzdevums nav tikai operēt, ķirurga kā ārsta uzdevums ir redzēt pilnu bildi pirms izvēļu izdarīšanas – ņemt vērā bērna veselības stāvokli un vajadzības šodien, vienlaikus nedarīt neko lieku, kas varētu radīt kaitējumu bērnam augot un organismam attīstoties. Ja kādā konkrētā gadījumā ķirurgs lemj bērnu neoperēt un virzīties uz saudzējošāku metodi, tas ir ārsta profesionāls lēmums, kam ir jābūt pamatotam un izskaidrotam bērna pilnvarotajam pārstāvim.

Nav pietiekami daudz pierādījumu tam, ka radikālākām izvēlēm vienmēr ir priekšroka pār konservatīvām jeb vairāk saudzējošām. Tās ir divas izvēles ar saviem plusiem un mīnusiem. Viens no mūsdienu medicīnas aspektiem ir aktīva vecāku vai citu pilnvaroto pārstāvju iesaiste mazo pacientu ārstēšanas pieeju izvēlē. Lai vecāki vai pilnvarotās personas varētu līdzdarboties šajā procesā (pieņemt pamatotus lēmumus bērnu labā), ļoti būtiski, lai lēmuma skaidrojumam tiktu veltīts laiks, kā arī to cieņpilni un profesionāli pasniegtu ārsts un cieņpilni uzklausītu pilnvarotais pārstāvis, neatkarīgi no tālākajām izvēlēm.

Pamatot bērna pilnvarotajam pārstāvim savu piedāvāto ārstēšanas ceļu, ieskaitot tos gadījumus, kad ir pieņemts lēmums iet konservatīvāku ārstēšanas ceļu, ir nozīmīgs ārsta uzdevums. Gadījumā, ja tas ir saistīts ar lēmumu neveikt operāciju, jo tam ir noteikts iemesls, ārstiem ir jāapbruņojas ar laiku un pacietību, jo bērna likumiskajiem pārstāvjiem ir tiesības dzirdēt pamatotu iemeslu. Vienlaikus ir būtiski arī bērnu likumiskajiem pārstāvjiem izvērtēt to, ka bērns nav mazs pieaugušais, kuram visi pieaugušo ārstēšanas risinājumi būtu piemēroti. 

Esam piedzīvojuši arī pretējas situācijas, kad ārsts vai ārstu konsīlijs skaidri rekomendē ķirurģisku iejaukšanos, kas bērnam nepieciešama, taču vecāki konkrētajā brīdī tai nav gatavi un pieņem lēmumu operāciju neveikt. Ir bijuši gadījumi, kuros agrīna operācija var būt būtiska, lai novērstu slimības progresēšanu. Diemžēl daļā gadījumu bērnam augot slimība turpina attīstīties un eskalējas, ārstēšanas iespējas kļūst daudz ierobežotākas, bet ietekme uz veselību – kritiska. Tāpēc ārstu uzdevums ir ne tikai ieteikt ārstēšanu, bet arī ļoti skaidri izrunāt ar vecākiem, kādi riski rodas, atliekot nepieciešamo iejaukšanos, lai lēmums bērna labākajās interesēs tiktu pieņemts iespējami informēti.

Uzskatu, ka saruna par ārstēšanas lēmumu ir sadarbības neatņemama sastāvdaļa. Arī mēs Bērnu slimnīcā strādājam pie tā, lai ikviens ārstu lēmums tiktu vecākiem pamatots, jo mūsu mērķis ir nodrošināt labāko mūsu bērniem ilgtermiņā. Pacientam ir tiesības uzticēties arī citam viedoklim un pieņemt savu lēmumu par terapiju, bet svarīgi, ka cita ārstēšanās ceļa izvēle nenāk kombinācijā ar nepamatotiem pārmetumiem un dažkārt ar agresiju pret ārstiem.

Diskusija par labāko pieeju bērnam

Bērnu medicīnā steiga ne vienmēr nozīmē drošību. Mērķis neveikt ķirurģisku iejaukšanos nenozīmē atteikumu vai nevēlēšanos un nezināšanu, kā ārstēt, bet izvēlēties drošāko un pamatotāko ceļu. Daļai vecāku ne vienmēr šis ir viegls lēmums, jo akūta situācija un sāpes bērnam liek cerēt, ka ķirurģiska iejaukšanās nesīs ātrāku sagaidāmo rezultātu bērnam un mieru vecākiem. Vecāki drošības sajūtu pamatoti gūst caur perspektīvu – “man kaut kas ir jādara”.

Vadlīnijas un pierādījumi iedod drošu rāmi, bet “otrā viedokļa” pieprasīšana nav vājuma pazīme – tā ir drošības kultūras daļa. Jo nevajadzīga operācija nav neitrāla. Tā vienmēr nozīmē risku: anestēziju, infekciju, asiņošanu, saaugumus, garāku atveseļošanos un reizēm – pat nākamos iejaukšanās soļus. Tāpēc pamatprincips ir vienkāršs: mazākais risks ar lielāko ieguvumu bērnam. Otrā viedokļa kultūrai jābūt normai, nevis izņēmumam.

Kas tālāk?

Es aicinu mūs visus – ārstniecības un aprūpes saimi Latvijā – būt orientētiem uz sadarbību un dialogu iedzīvotāju veselības labā. Bērnu slimnīcas Metodiskās vadības centra deleģējums jau tagad mums ļauj organizēt pacientu drošības diskusijas un sarunas, kā arī veikt izvērtējumu, kas palīdz uzlabot bērnu ārstēšanu Latvijā. Darbs komandā veselības nozarē ir ārkārtīgi būtisks. Savukārt mēs paši, Bērnu slimnīcas komanda, turpinām vēl rūpīgāk skaidrot savus lēmumus un sniegt pierādījumos balstītu ārstēšanu mūsu bērniem.

Zane Straume, Bērnu slimnīcas valdes locekle