Kā beidzot iemācīt bērnam sākt rūpēties par savām lietām un kārtību. Psiholoģes padomi

Psiholoģe Kristīne Dūdiņa skaidro, ka rūpes par savām mantām un apkārtni palīdz bērniem attīstīt atbildības sajūtu, pašefektivitāti un pārliecību par sevi. Pieredze "es to varu" rada gandarījuma sajūtu un pakāpeniski iemāca smadzenēm, ka grūtību pārvarēšana, neraugoties uz sākotnējo nevēlēšanos, ir saistīta ar pozitīvām emocijām un gandarījumu par sasniegto. Šī ikdienas pieredze veido noturību, patstāvību un iekšējo motivāciju, proti, īpašības, kuras bērni vēlāk var izmantot skolā, darbā un attiecībās.

IKEA pētījuma "Dzīve mājās" dati liecina, ka 38% Latvijas iedzīvotāju tīrs un sakārtots mājoklis palīdz justies labāk. Tāpēc mācīšanās rūpēties par apkārtējo vidi ir svarīga sadzīves prasme, ko vērts attīstīt jau no mazotnes, saka IKEA Interjera dizaina nodaļas vadītājs Dariuss Rimkus.

"Bērniem ir lielāka iespēja izveidot noturīgus mājokļa kārtošanas ieradumus, ja process neveidojas kā cīņa ar vecākiem, bet kļūst par dabisku ikdienas sastāvdaļu. Vecāki to var veicināt, sākumā mājoklī ieviešot kārtību kopā un pakāpeniski uzticot bērniem lielāku atbildību, dodot skaidrus un paveicamus uzdevumus un atzinīgi novērtējot viņu pūles," saka psiholoģe.

Funkcionāla vide palīdz attīstīts labus ieradumus

"Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā mudināt bērnus uzturēt mājoklī kārtību, ir pārvērst to par jautru nodarbi. Dažādu izmēru un krāsu mantu uzglabāšanas kastes var pārvērst kārtošanu spēlē, kurā bērniem jāatrod īstā vieta rotaļu klucīšiem, mašīnām vai mīkstajām rotaļlietām. Kastes, grozi un organizatori ar nodalījumiem radošajiem piederumiem ne tikai palīdz uzturēt kārtību, bet arī māca bērniem vērtīgas organizēšanas prasmes," skaidro interjera dizainers.

Viņš piebilst, ka kārtības uzturēšana kļūst krietni vieglāka, ja bērni var viegli aizsniegt savas mantas. Zemāk pie sienas piestiprināti mantu uzglabāšanas risinājumi, krāsaini un viegli aizsniedzami plaukti ļauj bērniem viegli paņemt savas mīļākās grāmatas un rotaļlietas un pēc rotaļām nolikt tās atpakaļ savās vietās.

"Gados jaunākiem bērniem pat vienkāršs paklājs var būt praktisks risinājums. Tas skaidri nosaka rotaļu zonu, un, piemēram, tāds, kas kalpo arī kā rotaļlietu kaste, ar vienu ātru kustību, savelkot stūrus, var kļūt par rotaļlietu uzglabāšanas maisu," stāsta Rimkus.

Atbildība nāk ar vecumu

Gan psiholoģe, gan dizainers norāda, ka bērniem kārtošanas ieradumi veidojas pakāpeniski. Noturīgi ieradumi veidojas, kad mājokļa kārtošana kļūst par vienkāršu, paredzamu ikdienas rutīnas daļu, nevis centieniem panākt perfekti kārtīgu mājokli. Dažādos vecumos vislabāk darbojas dažādas pieejas un ieradumus ir vieglāk veidot, ja mājas vide ir pielāgota bērna attīstības posmam un mainīgajām vajadzībām.

Gados jaunākiem bērniem vecumā no 18 mēnešiem līdz 3 gadiem mājokļa sakārtošana bieži vien ir visvieglākā, jo bērniem šajā vecumā patīk nolikt mantas tām paredzētajās vietās. Zemi novietoti plaukti, atvērtas mantu uzglabāšanas sistēmas un marķētas kastes ar skaidriem attēliem, kas parāda, kas kur jāliek, var palīdzēt viņiem attīstīt šos ieradumus. Turklāt to var pārvērst par kopīgu, rotaļīgu nodarbi.

Pirmsskolas vecuma bērniem no 3 līdz 6 gadiem vecāki var ieviest vienkāršus divu vai trīs posmu uzdevumus un padarīt mājokļa sakārtošanu par ikdienas rutīnas sastāvdaļu. Katru dienu paveicot šos darbiņus kopā pirms vakariņām vai gulētiešanas, iespējams tos pārvērst par ieradumu. Šajā vecumā lieti noder arī krāsainas kastes, grozi un paplātes ar nodalījumiem, jo tās palīdz bērniem iemācīties šķirot savas mantas un saprast, kur katrai lietai ir sava vieta.

Bērni vecumā no 6 līdz 9 gadiem bieži ir gatavi lielākai atbildībai. Viņus var mudināt uzturēt kārtībā savu skolas somu, rakstāmgaldu vai guļamistabu. Noteikti palīdzēs, ja tiks izveidotas noteiktas vietas mugursomām, sporta inventāram, mākslas piederumiem un mācību materiāliem.

Pusaudžiem galvenais ir autonomija. Viņu istaba kļūst par personīgo telpu, un pārmērīga kontrole bieži vien izraisa lielāku pretestību, nevis sadarbību. Efektīvāka pieeja ir vienoties par noteikumiem koplietošanas telpās, bet viņu personīgo telpu lielā mērā atstāt uz viņu pašu atbildību, nepieciešamības gadījumā piedāvājot atbalstu un padomu, lai palīdzētu viņiem atrast sev piemērotus risinājumus.