Bērns masturbē. Atļaut? Aizliegt?

Līdzīgi kā rotaļas “dakteros”, sevis un citu izpēte vai ziņkāre par kailu augumu kopumā, arī dzimumorgānu glāstīšana un masturbācija palīdz bērnam iepazīt savu ķermeni. Kauninot savu atvasi par pieskārieniem noteiktām ķermeņa daļām, tiek radīts priekšstats, ka tas ir kas slikts, nevēlams un ka iegūtās patīkamās sajūtas ir aizliegtas. Iespējams, bērns to pēc kāda laika piemirsīs, taču tas var radīt nopietnu psiholoģisku traumu vēlāk – pubertātes vecumā vai pat jau lielākā briedumā, rezultējoties dažādos psiholoģiski seksuālos traucējumos.

Psiholoģe Natālija Morozova skaidro: “Vecāka uzdevums ir nenobīties, ja viņš pieķēris bērnu masturbējam, bet saņemt drosmi un paskaidrot mazajam, ko viņš dara, kāpēc tas ir patīkami, kad drīkst masturbēt un kādos apstākļos – ne. Tā ir lieliska iespēja sarunai par bērna seksuālajām sajūtām un seksu kopumā.” Masturbācijai tomēr nevajadzētu būt pārāk biežai. Psiholoģe norāda, ka izteikta, regulāra dzimumorgānu aizskaršana, kasīšana un tamlīdzīgas darbības var norādīt uz infekcijas slimībām. Šādā gadījumā vēlams bērnu atrādīt ārstam. Jāpievērš uzmanība, ja bērns šajā procesā izmanto kādus priekšmetus vai ievada sevī pirkstus. Arī seksa imitācija vai attēlošana spēlēs, kā arī bērna vecumam neatbilstošu vārdu zināšana un izmantošana sarunā var norādīt uz, iespējams, notikušu seksuālu vardarbību pret bērnu vai pornogrāfijas redzēšanu. Šādā gadījumā noteikti jārunā ar bērnu, mēģinot noskaidrot viņa izturēšanās cēloņus.