"Nepareizās" mākslas stundas – atbrīvoties no šabloniem un parādīt savu individuālo dzīves redzējumu

“...Es atcerējos savu bērnību, vizuālās mākslas stundas, kurās mācīja “nekāpt ārpus rāmjiem”, atcerējos to, ka mākslas skolā manu draugu zīmējumi arvien vairāk sāka līdzināties viens otram un individuālās iezīmes nonivelējās. Man sagribējās pārraut šo apburto loku.”
 

Pastāstiet, lūdzu, kas jūs rosināja sākt strādāt ar bērniem?
Sākotnēji mana dzīve it nemaz nebija saistīta ar pedagoģiju. Esmu māksliniece. Gleznošana, instalāciju veidošana, scenogrāfija un kino bija, ir un būs ļoti nozīmīgas manas dzīves sastāvdaļas. Taču ik pa laikam manā dzīvē notika zīmīgas epizodes, kurās tādā vai citādā veidā bija iesaistīti bērni. Pastāstīšu par pašu pirmo un visnozīmīgāko. 

Ir tāds visiem zināms stāsts par Pikaso, kuram kāds izstādes apmeklētājs paziņoja, ka viņa piecgadīgais dēlēns jau nu būtu uzzīmējis labāk. Pikaso tam nevilcinoties piekrita, piebilstot, ka viņam nācās strādāt visu mūžu, lai iemācītos zīmēt tikpat labi, kā to dara piecgadīgi bērni. 

Septiņpadsmit gadu vecumā es vadīju gleznošanas nodarbības bērnu nometnē un iepazinos ar kādu meiteni. Kad šī meitene atnāca pie manis uz nodarbībām, viņas radītie tēli, to gandrīz katrā zīmējumā jaušamais spēks, viņas jaudīgā, bet dziļi personiskā pasaule atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Pa to laiku, kamēr citi ļoti cītīgi pārzīmēja no bildītēm supervaroņus, viņa — pilnīgi iegrimusi procesā — zīmēja trakus stāstus un savus sapņus. Iztēlojieties — piesātināts ultramarīns ar melniem siluetiem, zvaigžņotas debesis, kurās lido melnas pīles, un visām deg acis. Tas viss tik ļoti atšķīrās no banālajām bildītēm, ka es burtiski zaudēju sirdsmieru un atvadoties uzdāvināju viņai visas savas līdzatvestās krāsas. Domāju, ka šo var uzskatīt par sākumu. Es neapšaubāmi biju piedzīvojusi nelielu šoku, un šī pirmā pieredze ļāva man sākt apzināties, ka ikvienam bērnam, lai kāds viņš arī būtu, ir savs, ļoti izteiksmīgs dzīves redzējums. Un, ja neviens netraucēs, ir cerība, ka viņš pratīs to izpaust, turklāt dažreiz pat tā, kā nav pa spēkam pat profesionālam māksliniekam.

Ir tāds visiem zināms stāsts par Pikaso, kuram kāds izstādes apmeklētājs paziņoja, ka viņa piecgadīgais dēlēns jau nu būtu uzzīmējis labāk. Pikaso tam nevilcinoties piekrita, piebilstot, ka viņam nācās strādāt visu mūžu, lai iemācītos zīmēt tikpat labi, kā to dara piecgadīgi bērni. Bērnu radītajā mākslā, līdztekus visam, ko mēs tajā saskatām, ir arī ļoti patiesi un spēcīgi pirmsākumi. Pieaugušajiem dažkārt to ir grūti novērtēt, jo mācību procesā mūs noteiktā veidā “apstrādā” – piedāvā vizuālus šablonus, kuri ir obligāti jāpielieto. Tad mums sāk šķist, ka ir pienācis brīdis, no kura mēs sākam zīmēt “pareizi”. Pēc būtības tieši viss iepriekšējais “nepareizais” bija prasme zīmēt individuāli, liekot akcentu uz tām lietām, kas atstāj uz mums patiesi neizdzēšamu iespaidu, un savā veidā, caur zīmējumu, paver skatītājam iespēju iepazīties ar mūsu unikālo apkārtējās pasaules redzējumu.

Tādēļ bērna pasaules uztvere, kas mums šķiet jauka, patiesībā ir revolucionāra. Ikviens mazais cilvēciņš ikdienas pirmo reizi mūžā piedzīvo daudz jaunu notikumu — pirmais kucēns, pirmais negaiss, pirmais sniegs. Un ļoti gribas apturēt cilvēku, kurš grasās pateikt bērnam, ka sniegs ir jāzīmē tikai tā un ne citādāk. Bērns taču var arī piekrist. Bērni bieži ļoti uzticas pieaugušajiem un ļoti grib viņiem patikt, jo īpaši saviem vecākiem. Tālāk seko “normalizēšanas” process, kuru ikviens no mums uz savas ādas ir izbaudījis klasiskajās skolas zīmēšanas stundās — bērns pielāgojas, lai radītu to, ko no viņa gaida. Žēl, jo bērnība ir burvīga! Bērni izlaiž caur sevi tūkstošiem spēcīgu, emocionālu ideju, kurās ir ietverta reakcija uz apkārtējo pasauli. Viņu reakcija ir dzīva, un zīmējums ir viens no pirmajiem izteiksmes līdzekļiem, bieži vien vārdi tam tikai seko. Kad bērns zīmē, veido, rada, stāsta, viņa pašizpausme palīdz veidoties personībai.

Tādā ziņā zīmēšanai ir prioritāra pozīcija. Nav iespējams uzreiz “pa taisno” sākt spēlēt kādu mūzikas instrumentu, dejot klasiskās dejas vai izpausties kvalitatīvā literārā darbībā. Šajā gadījumā būs jāmācās gadiem ilgi. Savukārt zīmēšana ir “tiešais kanāls”. Mācīties zīmēt var visu mūžu, taču izteikt savu individuālo ideju attēlā var iemācīties ļoti ātri.
 

Ar ko jūs nodarbojaties šobrīd?
Šobrīd es sadarbojos ar starptautisko izglītības centru London Gates, kā filiāles ir atvērtas Maskavā, Sanktpēterburgā, Rīgā, Parīzē, Londonā un Telavivā.  Izglītības centru dibinātāja Jūlija Desjatņikova kā pasniedzējus piesaista izglītotus cilvēkus, no kuriem ikviens ir arī aktīvi praktizējošs savas jomas speciālists. Centros nestrādā skolotāji šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē, bet gan speciālisti – astronomi, ekonomisti, vēsturnieki un daudzi jo daudzi citi interesanti un veiksmīgi cilvēki. 

Kā Jūlijai izdodas apvienot visas šīs izcilās personības, ir un paliek noslēpums, taču viņi ir London Gates pasniedzēji, un tas ir lieliski. Pastāstīšu par to, ar ko viņi mani piesaistīja. Man kā māksliniecei bija daudz, dažādu, tādā vai citādā veidā ar bērniem saistītu projektu, taču es nezināju, kā lai paceļ šo “bērnu stāstu” jaunā līmenī. Ar Jūliju Desjatnikovu es iepazinos manā izstādē Parīzē, un viņa uzreiz pateica, ka mums ir jāstrādā kopā. Taču vadīt nodarbības maziem bērniem nu nekādi neietilpa manos plānos, es arī īsti nesapratu, kāpēc man tas būtu vajadzīgs. Jūlija vairākas dienas ļoti pacietīgi skaidroja, ka patiesībā man tas ir pilnīgi nepieciešams. Reiz viņa pajautāja: “Kam, ja ne bērniem, jūs varat translēt visu to, kas, jūsuprāt, patiešām ir svarīgs? Studentiem, vai?” Un viņai bija taisnība, maniem studentiem mākslas akadēmijā ir daudz citu darbu — jāsaņem diploms, jāveido karjera. Būtībā viņi jau ir gatavas personības, tādēļ ļoti filtrē visu informāciju atbilstoši savām vajadzībām.  Visvērtīgākais laiks, kad mēs iepazīstam pasauli, ir bērnība, visa pārējā dzīve ir atvēlēta pieredzei. Turklāt smadzenēm piemīt tāda bēdīga īpašība kā spēja “aizvērties”. Brīdī, kad tās pārliecinās, ka mūsu maršruts ir drošs un pareizs, tās zaudē spēju uztvert jauno. 
 

Programma ir paredzēta 3 līdz 16 gadus jauniem bērniem un pusaudžiem, to var pielāgot ikvienam vecumam.

Pēc sarunas ar Jūliju es atcerējos savu bērnību, vizuālās mākslas stundas, kurās mācīja “nekāpt ārpus rāmjiem”, atcerējos to, kas notika ar maniem draugiem mākslas skolā — bija tāda sajūta, ka apkārtējo bērnu enerģija burtiski noplok manu acu priekšā, viņu zīmējumi arvien vairāk līdzinājās viens otram, individuālās iezīmes nonivelējās. Un man sagribējās pārraut šo apburto loku. Tādēļ, kad Jūlija pateica, ka viņa dos man pilnīgu rīcības brīvību, es sapratu, ka vēlos izdzīvot savu bērnību no jauna, vēlos pārbaudīt savu intuīciju un dalīties ar bērniem savās zināšanās. Tā mēs sākām strādāt.
 

Pastāstiet nedaudz par savu komandu un jūsu projektiem.
Manuprāt, pastāv tāda likumsakarība — brīdī, kad mēs esam atvērti pasaulei, mēs piesaistām arī cilvēkus, kuri ir atvērti mums. Es sāku meklēt domubiedrus, cilvēkus, kuri būtu man interesanti gan intelektuālajā, gan arī mākslinieciskajā ziņā, turklāt būtu realizējuši sevi un pieprasīti kā profesionāļi. Es meklēju profesionāli veiksmīgus un idejām bagātus cilvēkus. Tas nebija viegli, jo vēlējos, lai mans balsts būtu cilvēki, kuri vienlaikus ir talantīgi, sevi realizējuši, zinātkāri, vitāli, zinoši..., turklāt būtu gatavi dalīties savos sasniegumos ar bērniem, gūstot no šī procesa īstu gandarījumu. Un man izdevās. Es izveidoju izcilu starptautisku komandu. 

Uzskatu, ka katrai mākslas stundai ir jākļūst par spēcīgu un neaizmirstamu māksliniecisku notikumu. To, ko mēs darām, var nosaukt par eksperimentālo kursu. Veidojot šo kursu, es atcerējos to, kas mani pašu interesēja bērnībā — kā mēs justos, ja prastu lidot? Ja istaba pēkšņi piepildītos ar ūdeni, vai es varētu tajā peldēt kā zivs jūrā? Kur paliek mūsu nodzīvotais laiks? Kur ir palikuši dinozauri, faraoni, vecvectētiņi un vecvecmāmiņas? Kā lai uzzīmē kustību? Tādēļ es izstrādāju programmu, kura ļauj katru reizi uzdot jaunus jautājumus un bezbailīgi uz tiem atbildēt ar bezgalīgi daudzveidīgo mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu palīdzību. Programma ir paredzēta 3 līdz 16 gadus jauniem bērniem un pusaudžiem, to var pielāgot ikvienam vecumam. Tas var būt, piemēram, vesels trimestris veltīts telpai. Mēs esam šīs telpas iekarotāji, mēs to analizējam, mēs tajā ceļojam. Katra stunda piedāvā paskatīties uz telpu no īpaša skatupunkta — mēs to pētām no dažādām pusēm. Kādā brīdī tas, piemēram, var būt labirints, no kura bērniem ir jāatrod izeja, līdztekus radot lielu fresku instalāciju. 

Patiesībā es to vien daru, kā uzdodu bērniem jautājumus, kuri mani pašu ļoti interesē. Piemēram, mēs pavadījām trīs mēnešus domājot par to, ko patiesībā zinām par laiku. Tā definīciju jūs neatradīsiet nevienā vārdnīcā. Mēs runājām par saikni starp pagātni, tagadni un nākotni, rezultātā radās grafisks stāsts. Reiz mēz izveidojām grāmatu par pasaules radīšanu, kurā katrs piedāvāja savu notikumu gaitu, savu mītu, kurš tika uzzīmēts un pierakstīts. Es nepārtraukti mainu darba tehnikas un mērogus, mēs nekad neatkārtojamies. Katru reizi sanāk kaut kas pilnīgi jauns: freska, multfilma, skulptūra vai telpiska instalācija, kura var aizņemt pat visu darbnīcu. Taču stundas nekad netiek veidotas pēc nejaušības principa. 

Man vienmēr ir paticis strādāt kopā ar citu jomu pārstāvjiem, viņi sniedz man jaunus impulsus. Reiz mana kolēģe un laba draudzene, žurnāliste un kulinārijas vēsturniece Geļija Pevznere (Гелия Певзнер) nolasīja bērniem veselu lekciju kursu par kulinārijas vēsturi. Pēc tam mēs nolēmām paveikt kaut ko kopā. Zīmējām, konstruējām, kā rezultātā radās banketa idejai veltīts cikls. Mēs nolēmām reālā mērogā atveidot Platona aprakstītās dzīres. Mēs gudrojām, kā lai pārvērš ēdienu par skulptūru. Mēs zīmējām, līmējām, konstruējām, veidojām un likām kopā. Ikviena iespējamā banketa sastāvdaļa — trauki, ēdiens, fantasmagoriskais interjers un pils, kurā varētu notikt šādas dzīres, arī tērpi bija mūsu meklējumu priekšmets. Dažu dienu laikā mēs paši savām rokām radījām jaunu pasauli, kurā nebija neviena no veikala atnesta priekšmeta. Pēc tam mēs uzaicinājām uz šīm dzīrēm visus vecākus. Viņiem bija jāierodas svētku tērpos — dāmām vakartērpos, kungiem smokingos ar tauriņiem. Vecāki uzspēlēja šo spēli kopā ar mums, un mēs visi vienlaikus nokļuvām mākslas priekšmeta iekšpusē. Skaistais pievelk skaisto — uz šo banketu atnāca arī mūsu kolēģi muzikanti. Viņi spēlēja, un visi apkārt burtiski raudāja aiz sajūsmas — bērni momentā pielāgojās jaunajai “realitātei”, taisīja knikšus (lai gan neviens nelūdza viņus to darīt), centās runāt piecpēdu jambā... 
 

Ir tādi brīži, kad laime ir pilnīga un visaptveroša, brīži, kad nepārspējams skaistums rodas it kā no nekurienes. Bērns jūtas neizsakāmi laimīgs, esot šī brīnuma līdzradītājs un saprotot, ka viņš var ievest šajā burvestībā arī savus vecākus. Lai panāktu šādas izjūtas, mums nav žēl nedz laika, nedz naudas.

Sakiet, kā lai vecāki izveido bērnam tādu kā eksperimentu zonu mājas apstākļos? Kā reaģēt uz viņa darbībām, kā tās interpretēt?
Vispār jēdziens eksperimentu zona ļoti precīzi raksturo to, kas bērnam patiešām ir vajadzīgs. Pat tad, ja dzīvoklī nav daudz vietas, bērnam ir jāatvēl nedaudz telpas kādā istabā vai arī virtuvē, kurā viņš varētu mierīgi un brīvi darboties. Ļoti daudzus vecākus savulaik pilnīgi nomocīja skolas zīmēšanas stundas, “izdzīvojušo” ir maz. Es arī to visu labi atceros. Kad bērns ir mazs, viņu ļoti slavē par labi izkrāsotu zīmēju, par rūpību, par pareizi izvēlētu krāsu. Siers, piemēram, vienmēr ir dzeltens, bet debesis zilas. Taču visas šīs (jo īpaši skolas) izglītības ietvaros uz bērnu vērstās prasības ir domātas kādu citu mērķu sasniegšanai, ar personības radošuma attīstīšanu tam pilnīgi noteikti nav nekāda sakara. Pildot šīs prasības, izvēloties pareizo toni un rūpīgi krāsojot, bērnā tiek attīstīta piekāpība un sociālais intelekts — par mākslu šeit nav nekādas runas. Tāpat kā par personību. Es domāju, ja vecāki vēlas dot savam bērnam iespēju radoši attīstīties, viņiem ir jāizdara viena ļoti būtiska lieta — jāliek bērns mierā. Ir jāiedod bērnam maksimāli daudz iespējamo un neiespējamo materiālu radošajai izpausmei un jāpārstāj gaidīt prognozējams rezultāts.
 

Mīlestība, uzticēšanās un cieņpilna attieksme pret personību. Tādi ir mani ieteikumi vecākiem attiecībās ar bērniem un, ja vēlaties, arī attiecībā uz viņu radošo pašizpausmi.

Šis drausmīgais pārpratums ir raksturīgs ļoti daudziem — vecākiem šķiet, ka bērnam ir jārada kaut kas pilnīgi izcils un pabeigts. Šī iemesla dēļ mēs tik ļoti apbrīnojam bērnus, kuri jau agrīnā vecumā spēj nospēlēt uz klavierēm sarežģītu skaņdarbu. Bet ne jau tas mums ir svarīgi zīmējumā. Mūsu uztvere ir ārkārtīgi stereotipiska — pastāv, piemēram, uzskats, ka meitenēm obligāti ir jāzīmē kaut kas jauks, bet zēniem — mašīnas. Taču ir tādi zēni, kuriem patīk mašīnas, bet ir arī tādi, kuriem, piemēram, mākoņi. Man bija tāds audzēknis, trīs gadus vecs puika. Mākoņi bija viņa vismīļākā tēma, viņš tos zīmēja bez gala un malas. Iespējams, ka viņa mamma vēlējās redzēt kaut ko citu, taču viņa neko neteica, vienkārši uzmanīgi vēroja procesu. Ja mazs bērns ir spējis no jau gatavām daļām rūpīgi salikt skaistu puķi, viņš, protams, ir pelnījis uzslavu. Taču, ja bērns šādu, varbūt nedaudz pašķību puķi, ir spējis uzzīmēt pats, ir jāpriecājas simtreiz vairāk. Turklāt vajadzētu veltīt pāris stundu, lai noskaidrotu, kādu puķi tad viņš īsti ir uzzīmējis. Bērns visu laiku domā, un viņa zīmējumi vistiešākā veidā translē to, kā viņš iepazīst pasauli. Tas, ka mums, pieaugušajiem, šī valoda ne vienmēr ir saprotama, ir pilnīgi normāli. Es arī nevaru apgalvot, ka saprotu visu, ko bērni zīmē. Vēl jo mazāk es vēlos pozicionēt sevi kā zinošu psihologu, kurš cenšas ieskaidrot mammai, ka bērna izvēlētais melnais krītiņš signalizē par problēmām mājās. Visas šīs absurdās, virspusējās un netaisnīgās paradigmas, kurām ir tendence “pielipt” bērniem, ir ļoti bēdīga padarīšana. Varat man ticēt, dažreiz bērns vienkārši zīmē to, ko vēlas dotajā brīdī uzzīmēt. Viņš var uzzīmēt, piemēram, melnu peļķi ne jau tāpēc, ka viņam ir slikti, bet vienkārši tāpēc, ka ieraudzīja tādu uz ielas, un tā raisīja viņā izbrīnu. Un tas, starp citu, ir viens vērtīgs novērojums.
 

Ir svarīgi, lai vecāki spētu uzticēties savam bērnam, lai viņi neskopotos ar komplimentiem, būtu ieinteresēti. Varbūt viņi nav sapratuši, ko tad bērns īsti ir uzzīmējis, bet ir vērts veltīt šim zīmējumam kādu minūti, un, iespējams, bērns pats sagribēs viņiem par to pastāstīt. Tā vecāki vairāk uzzinās par savu bērnu, par to, ko viņš ir redzējis, ko domā, turklāt bērns šajā savā izteikumā jutīsies atbalstīts. Es domāju, ka ikviens bērna zīmējums, neatkarīgi no tā, ar kādiem līdzekļiem tas ir uzzīmēts, vispār jebkurš viņa radošais darbs, ir izteikums. Ja mēs viņam uzreiz pateiksim, ka tas nav skaisti, kontūras nav pārāk izdevušās, krāsa nav pareizā, mēs varam iznīcināt kaut ko ļoti trauslu un svarīgu. Mums nevajadzētu nepārtraukti uzspiest bērnam savu, bieži vien ļoti trūcīgo pasaules redzējumu, kura pamatā ir mūsu vecāku un skolotāju vēlmes. Lūdzu, pārstājiet translēt to bērniem! Jūsmojiet, piedāvājiet jaunus materiālus un ar nepacietību gaidiet jaunus darbus. Ko tad vēl bērns var uzdāvināt saviem vecākiem? Tikai to, ko ir uzmeistarojis pats, — tas ir viņa maksimums. Par to ir jāpriecājas, nevis jāvērtē.
 

Trīs vektori, par kuriem vecākiem būtu jādomā?
Mīlestība, uzticēšanās un cieņpilna attieksme pret personību. Tādi ir mani ieteikumi vecākiem attiecībās ar bērniem un, ja vēlaties, arī attiecībā uz viņu radošo pašizpausmi.

Pastāstiet, kā ar jums varētu iepazīties pārējie? 
Es dzīvoju un strādāju Parīzē, taču, lai strādātu pie saviem mākslas projektiem, bieži apmeklēju arī citas valstis. Septembrī uzsāku jaunus, ar gleznošanu saistītus projektus Francijā, Beļģijā un Brazīlijā. Lielajā London Gates saimē esmu mākslas (Art) programmas kuratore, tādēļ apmeklēju centra filiāles dažādās valstīs un vadu dažādas, dažkārt publikai pieejamas, meistarklases. Februārī plānoju apmeklēt Rīgas filiāli, un lai mani satiktu, ir jāsazinās ar London Gates. 2017. gada vasarā ir plānoti vairāki ar mākslu saistīti pasākumi, tāpēc lūdzu sekojiet līdzi jaunumiem http://www.londongates.lv/ FB lapā London Gates Latvia vai arī sazinieties ar London Gates Rīgas filiāli.