Piecas iemaņas, kas bērnam jāprot pirms doties uz dārziņu

Lai visi ģimenes locekļi varētu justies labi, realizējot savus lēmumus, jāatceras, kas notiek ar bērnu, kad viņš dodas uz bērnudārzu.
 

Vai esat paši apmeklējuši dārziņu kā bērni?  Atceraties, kā jūs tur jutāties? Noteikti būs gan jaukas un mīļas atmiņas, gan arī nelāgas emocijas. Varbūt nepatika kāda audzinātāja, kamēr otra šķita mīļa. Viena auklīte likās biedējoša, bet otra smaidīga. Bija kāds nejauks bērns, kurš krita uz nerviem vai darīja pāri. Bija skumji, jo reiz palikāt grupiņā pēdējie un pārbijāties, ka mamma nekad neatnāks... Tas arī sagaida jūsu mazuli, kad viņš dosies uz bērnudārzu.
 

Atstāt bērnu vecumā līdz 2,5 gadiem vienu bez sagatavošanas mazulim nozīmē nāves draudus, jo nav galvenā drošības garanta — māmiņas vai tēta, vai vecmāmiņas, kura var paglābt brīdī, kad ir ļoti bail no visa svešā — lietām un būtnēm

Katrs bērns gatavībai doties uz dārziņu nobriest savā laikā un tam nav saistības ar bērnam kalendāro vecumu. Pirmām kārtām veidojas iekšējā drošība sajūta, kas nosaka, ka mazulis spēj apgūt jaunas iemaņas un interesēties par citiem bērniem.
 

Pirmais noteikums — bērnam jābūt vismaz 2,5 gadus vecam, lai dotos uz bērnudārzu

Kāpēc?  Līdz šim vecumam nedz nervu sistēma, nedz galvas smadzenes nespēj apstrādāt noteiktas pakāpes informāciju, kura nepieciešama, lai šķirtos no mātes. Tieši šķiršanās spēja ir galvenais, kas jāattīsta bērnā, lai viņa vai viņš varētu sekmīgi uzsākt bērnudārza gaitas un neciestu psiholoģiski.

Jāatceras, ka bērnam līdz 6 -7 gadu vecumam NAV LAIKA IZJŪTAS, tādēļ katra šķiršanās rada sajūtu, ka mazulis ir pamests uz mūžu.

Atceries! Atstāt bērnu vecumā līdz 2,5 gadiem vienu bez sagatavošanas mazulim nozīmē nāves draudus, jo nav galvenā drošības garanta — māmiņas vai tēta, vai vecmāmiņas, kura var paglābt brīdī, kad ir ļoti bail no visa svešā — lietām un būtnēm. Arī sveši bērni ir būtnes šajā vecumā, pieauguši cilvēki ir tikai tie, kurus pazīst bērns pats, tātad savējie. Tādēļ šajā vecumā bērni kaujas viens ar otru, kož un skrāpē, jo cits mazs cilvēciņš nav nozīmīgs, nav interesants, svarīgi ir tikai pieaugušie.

Pirms divu gadu vecuma šķiršanās nav panesama, daļa bērnu krīt aktīvā izmisumā un panikā, kad tiek atstāti vieni vai svešinieka klātbūtnē, viņi protestē, raud un izmisīgi izrāda skumjas un vēlmi dabūt māmiņu atpakaļ.

Ko darīt, ja tomēr jau šajā vecumā bērns jāved uz bērnudārzu?
Ideāli, ja varat ar savu bērnu paspēlēties grupiņā kopā vairākas dienas pēc kārtas, nekur neejot prom, tādējādi pastiprināti veidojot pārliecību, ka jūs esat atrodama šajā vietā. Citiem vārdiem sakot, bērnam jāizveido ticība, ka šī vieta ir saistīta ar māmiņas klātbūtni, tātad tā ir droša un viņš te ir pasargāts.

Ja bērns šajā vecumā neizrāda pietiekamu agresiju šķiršanās brīdī, jādomā, ka viņa vai viņš ir depresijā un zaudējis paļāvību pret saviem mīļajiem. Šāds stāvoklis nav labs, tas traucēs arī apgūt jaunas iemaņas, jo galvenā enerģija sākumā tiek veltīta iekšējās pasaules uzturēšanai, izmisuma kompensācijai un tikai pēc tam tā var tikt vērsta uz ārpasauli. Tādēļ vecumā līdz 2,5 gadiem, ja iespējams, mazuli nevajadzētu vest uz bērnudārzu, bet gan gādāt pēc iespējas individuālu aprūpi — aukli. Var izlīdzēties arī ar aukli, kura vienlaikus pieskata ne vairāk kā 3-5 bērnus, tad šis process mazajam nebūs tik traumējošs.
 

Otrs noteikums — sākumā pēc iepazīšanās ar dārziņu un kopīgiem apmeklējumiem atstājiet mazuli pēc iespējas ĪSĀKU LAIKU, tādējādi pastiprināti trenējot laika izjūtu.

Kāpēc? Es ieteiktu veltīt tam laiku, jo pārciestās skumjas bērnudārzā vēlāk dzīvē atgriežas un traucē dzīvot partnerattiecībās, strādāt un būt precīziem. Tātad, ja varat, atstājiet bērnu uz 30 minūtēm, sākotnēji paliekot kaut kur tuvumā. Ja audzinātāja to pieļauj, palūdziet, lai tad, kad bērns aptver, ka jūs esat aizgājusi un pēc meklēšanas sāk raudāt, jums piezvana. Ātri atgriezieties un palieciet brīdi pie bērna, tad atkal atvadieties, aizejiet burtiski uz piecām minūtēm un nāciet atpakaļ, pēc tam vedot bērnu sev līdzi. Šādu laika treniņu vajadzēs atkārtot vairākas dienas. Katram bērnam ir individuāla šķiršanās izjūta. Iespējams, ka jūsu mazulis uzreiz spēs palikt 30 minūtes un nekas nenotiks, viņa vai viņš būs aizrāvies ar spēli un jūsu atnākšana būs priecīga atkalredzēšanās un vēlme doties ar jums prom. Tad tā arī dariet. Drīz vien bērns paliks dārziņā ar prieku.

Diemžēl tas nenozīmē, ka nebūs raudāšanas ēdienreižu laikā vai ejot gulēt. Vēlreiz — ja iespējams, izņemiet bērnu no dārziņa, cik ātri varat, NERADOT SAJŪTU, KA ŠĶIRŠANĀS IR BEZGALĪGA.
Varbūt bērns kļūst raudulīgs, kad esat prom, bet, kad atgriežaties, nemaz uzreiz pie jums neskrien, taču nedaudz nogaida. Liela kļūda ir šo reakciju uzskatīt par ātru pierāšanu pie šķiršanās. Gluži pretēji, tas ir trauksmes signāls, ka bērns ir pārāk sabijies un baidās, ka, tikko piedzīvota nodevība pametot atkal atkārtosies. Esiet priecīgi, satiekot bērnu, apsveiciet viņu ar atkalredzēšanos. Paturiet prātā, ka jūsu bērns ir jūtīgs uz šķiršanos, tātad viņam vajag vairāk atbalsta, jo nekompensējot šādas ciešanas veicina atkarības problēmas pieaugušo dzīvē — gan no attiecībām, gan no alkohola un narkotikām, gan seksa un darba.
Padoms tas pats - ja nav citas izejas, vediet viņu mājās, cik ātri vien varat, bet vēl labāk tomēr gādāt par individuālu aprūpi.

Jāatceras, ka šādas mazas lietas bērnībā ir lieli signāli nākotnei. Uzreiz un ātri tos var novērst, bet, atstājot bez uzmanības, tie atgriezīsies pieaugušā vecumā un būs daudz grūtāk labojami, ja vispār tādi būs.

Trešais noteikums — bērnam jāprot pašam ēst, kas nav tikai mehāniska iemaņa
 

Kāpēc? Ēst prasme nav tikai mehāniska iemaņa, bet gan objektīvs iekšējās stabilitātes rādītājs, zināma neatkarība no mammas. Ja bērns neprot ēst, būtu labi viņu vēl uz dārziņu nevest, bet attīstīt šo prasmi. Paturiet prātā — tas ir pašpietiekamības signāls jeb šo iemaņu iztrūkums ir signāls, ka bērns nav gatavs kolektīvam.
 

Ceturtais noteikums — jāprot prasīties uz podiņa
 

Kāpēc? Prasīšanās uz podiņa nav saistīta tikai ar higiēnu, bet gan ar attiecībām ar savu ķermeni. Ja šis prasmes nav, bērns neprot izvērtēt savas elementārās vajadzības un tās kontrolēt. Pats podiņa process vēl ir nedrošību izraisošs un neļaus pievērsties apkārtējai pasaulei. Apgūstiet šo māku, jo bērnudārzā steigas dēļ nereti šo iemaņu iemāca, nevilšus balstoties uz kaunināšanu un iebaidīšanu, salīdzinot autiņbiksītēs staigājošo ar labāka-jiem, kuri sēž uz poda. Diemžēl nedz pašcieņu, nedz apzinātu sevis kontrolēšanu tas neveicina, tādēļ bērnudārza interešu dēļ trenējiet savu atvasi paši.

 

Piektais noteikums — spēja elementāri apģērbties
 

Kāpēc? Ģērbšanās prasme ir sākums rūpēm par sevi, bez kurām kolektīvā nevar pastāvēt un aizstāvēt savas intereses. Bērnudārzā šī prasme ir svarīga laika taupības dēļ, bet jūsu bērnam tā ir svarīga sevis apzināšanās dēļ — tātad ļoti svarīga, lai varētu par sevi pastāvēt un lieki nekrist panikā, nejusties apkaunots vai vainīgs, kad atpaliek šai jomā no citiem.

Apkopojot visu iepriekšminēto, jāteic — pirms dodaties uz bērnudārzu, pavadiet pēc iespējas vairāk laika kopā ar bērnu, palīdzot apgūt vēlamās iemaņas un prasmes. Jūsu gādībā tās nostiprina iekšējo drošību un pašpaļāvību šā vārda veselīgajā nozīmē, kamēr grupā tās var nākt ātri, bet nest līdzi pašapziņu graujošas sekas. Turklāt ne tāpēc, ka audzinātājas nav iejūtīgas vai prasmīgas, bet tikai tāpēc, ka grupā pāragri piedzīvots salīdzinājums ir reāli traumatiska pieredze.

Piecas nepieciešamās iemaņas ir pazīmes, kas rāda bērna drošības pakāpi un īsteno gatavību šķirties no jums uz laiku, lai sāktu jaunu pieredzi — dzīvi un darbošanos kolektīvā.

Šīs iemaņas ir:

• spēja šķirties no māmiņas uz laiku un palikt ar citu aprūpētāju;
• spēja pievērsties citiem bērniem un kādu laiku rotaļāties ar viņiem;
• spēja prasīties uz podiņa;
• spēja patstāvīgi ēst;
• spēja patstāvīgi saģērbties.