Nevis dresēt, bet audzināt! Par bērnu nepaklausību, pašvērtību un skolu

 
Audzināt vai neaudzināt, palīdzēt izaugt vai ielikt “pareizos” dzīves pamatus jebkuriem līdzekļiem? Kā saprast, kad centīga audzināšana jau kļuvusi par kaitējumu pašu bērnam? Pieredzē dalās bērnu psiholoģe no Maskavas, Lomonosova universitātes pasniedzēja, profesore Jūlija Hippenreitere.

FOTO: Shutterstock.com

Lai cik grūti jūsu bērnam klātos skolā, vienmēr der ielāgot, ka skola agrāk vai vēlāk beidzas, bet jūsu attiecības ar bērniem ir uz visu mūžu.

 

Audzināt bērnus – tas nenozīmē viņus dresēt, kā to dažreiz aplami iedomājas pieaugušie. Bērni nav sunīši, kurus ar balvu un sodu palīdzību var izdresēt tā, lai viņi jau refleksu līmenī izvēlēties pareizos un ērtos uzvedības modeļus. 

 

Daudzi vecāki par audzināšanu uzskata sodus, kontroli, piespiešanu, augstas prasības un noteiktu, striktu režīmu. 

 

Nezin kāpēc ļoti daudzi vecāki par audzināšanu uzskata sodus, kontroli, piespiešanu, augstas prasības un noteiktu, striktu režīmu. Psiholoģe norāda, ka jau pašos pamatos būtu jāmaina uzskats, kas īsti ir vajadzīgs bērniem – bērnus ir jāaudzē kā ziedi, nevis jāaudzina kā kucēni. Pie tam ļoti svarīgi ir pamanīt brīdi, kad atbalstošā un sargājošā roka ir jāpasniedz, bet kad - jāļauj ar dzīves grūtībām un izaicinājumiem tikt galā pašam bērnam. Tikai pašam piedzīvojot spēju atrisināt kaut ko, kas pirms tam licies grūts un nepārvarams, bērns notic saviem spēkiem. Tas ir brīdis, kad veidojas individualitāte un personība, bet vecāku nozīme mazinās.  Mamma un tētis kļūst nevis par balstītājiem un vadītājiem, bet draugiem.

Veselīgās bērnu un vecāku attiecībās jāpienāk brīdim, kad vecāku misija beidzas, bet tās vietā paliek jūtas - mīlestība, siltums, draudzība.

 

Par nepaklausību
Nepaklausība maziem bērniem ir vienīgā izpausme, kā viņi var pretoties tam, kas viņam nepatīk, nav pieņemams, traucē.  Ja pieaugušie var aiziet no situācijas, kas viņam nav patīkama, pateikt striktu "Nē", tad bērniem šādu iespēju nav. Dusmu izvirdums, spītēšanās, lai saņemtu trūkstošo uzmanību - tik tipiski bērniem, tik apgrūtinoši vecākiem!

 

Vēl viens izaicinājums vecāku domāšanas elastībai ir tīņu vecums. Modes, stils, izpausmes ko pusaudži viens no otra pārņem, ir kā vējbakas - pielīp ātri, izplatās zibenīgi un arī pāriet ātri. Ja vien modes izpausmes neatstāj paliekošas sekas uz sejas vai ķermenī, apdomājiet, vai ir vērts kategoriski aizliegt kādu vājprātīgu matu griezumu vai matu toni. Stils pāries, bet konflikts, ko aizsāksiet pusaudža vecumā, var palikt starp jums uz mūžu. 

 

Negatīvā pieredze ir nepieciešama, īpaši, ja tās ir paša rīcības sekas. Tas ir vienīgais veids, kā iemācīt cēloņu un seku sakarību. 



Nemēģiniet novērst visus šķēršļus un nepatīkamo pieredzi jūsu bērna dzīves ceļā, ja vien tas neapdraud dzīvību un veselību. Negatīvā pieredze ir nepieciešama, īpaši, ja tās ir paša rīcības sekas. Tas ir vienīgais veids, kā iemācīt cēloņu un seku sakarību. 


Bērniem ir raksturīgi uztvert vecākus kā spēcīgus un nesalaužamus, vienmēr stiprus un varošus, jo vecāki bieži vien neuzskata par vajadzīgu vai pat apzināti slēpj savu nogurumu un vājumu. Bet kā lai bērniņš iemācās saprast citu cilvēkam vajadzības, rēķināties ar tām, ja tuvākie cilvēki vienmēr ir stipri un varoši? Tāpēc ļoti svarīgi ar bērnu runāt par savām emocijām un sajūtām. Nav nekāds grēks pateikt: "Esmu šodien noguris, bija smaga diena un gribu atpūsties".  Galvenais - nevajag manipulēt: "Tu dauzījies, tāpēc man sāp galva". 
 

Reklāma
Reklāma

Par pašvērtību un pašvērtējumu
Cilvēka pašvērtības pamati veidojas bērnībā. Pašvērtību bērnībā veido paša bērna paveiktie lielie un mazie darbiņi un sasniegumi. Ja es labi mācos – esmu malacis! Ja palīdzu mammai un saņemu par to paldies – es arī esmu malacis. Jo vairāk es spēju izdarīt, iemācīties, paveikt, jo lieliskāks es esmu. Tā pamazām veidojas bērna pašvērtība un apziņa, ka viņš kaut ko spēj pats. Ja mazo sasniegumu un darbiņu nav, tad veidojas pretēja izpratne  par sevi “Es slikti mācos, mamma uz mani dusmojas un neko izdarīt neuztic, tātad esmu slikts”. 


Ilgstoši bērns nespēj dzīvot ar sliktu viedokli pašam par sevi. Tāpēc sasniedzot pusaudža vecumu, bērni ar zemāku pašvērtību izmisīgi meklē vidi, kurā atgūt pārliecību par sevi, kur viņu novērtē, ieklausās, rēķinās. Viņi turpina meklēt autoritātes. Labi, ja izdodas atrast pozitīvu vidi, bet šajā vecuma posmā liels risks iesaistīties nelabvēlīgos, pat bīstamos grupējumos. 



Par skolu
Atklāti sakot, skolas vide nav vērsta uz radošas personības izveidi. Patstāvība un oriģināla domāšana skolas sistēmai traucē, jo rada papildus grūtības skolotājiem un izjauc izstrādāto programmu “vidējam standartam”. Skolā tiek prasīta pakļaušanās noteikumiem, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka ir bērni, kas tam visam nevēlas pakļauties. Rodas konflikti gan starp bērniem un skolotājiem, gan skolotājiem un vecākiem. Ne vienmēr tas nozīmē, ka vaina ir tieši bērnā.

 

Skola aizņem lielāko bērna dzīves daļu, bet skolotājs ir būtiska figūra, kas ietekmē vērtību izpratni un dzīves uztveri kopumā. Daudzi pieaugušie savus skolotājus atceras kā “ otrās mammas” vai gluži pretēji – ar bailēm, nepatiku un apziņu, ka tieši skolotāji nereti ir pacentušies iepotēt nepatiku pret daudzām lietām un radījuši traumas mūža garumā. Skolotājs, kas draud “Uz nākamo gadu tevi nepārcelšu”  vai arī bērnu regulāri apsaukā par dumju vai slinku, iepotē pārliecību, ka bērns tiešām neko nespēj un nekad dzīvē neko nesasniegs. 
 

Kopā ar ticību saviem spēkiem zūd arī enerģija un iniciatīva, paliek vien kluss un paklausīgs skolēns, kas cenšas neizcelties uz pārējo fonu. Vecākiem šādā situācijā jāpieņem lēmums, kura pusē nostāties – skolas vai sava bērna? Vecāku misija ir atbalstīt un, ja skola iedvesmot nespēj, tas ir jādara ģimenei. Vienmēr esiet sava bērna pusē!
 

Vienlaikus būtu labi, ja aizstāvot savu bērnu, vecāki nenonāktu opozīcijā ar skolotājiem. Galu galā viņi arī ir cilvēki un saņemot negatīvu vecāku attieksmi, visdrīzāk šis bumerangs tiks atpakaļ mazajam skolēnam. 
 

Un galu galā, lai cik viegli vai grūti jūsu bērnam klātos skolā, vienmēr der ielāgot, ka skola (tāpat kā tīņa gadi) agrāk vai vēlāk beidzas, bet jūsu attiecības ar bērniem ir uz visu mūžu. Nesabojājiet tās sīkumu dēļ.