Vecāki nesaprašanā: no kāda vecuma sākt lasīt bērnam priekšā pasakas

Sākam lasīt jau tad, kad bērniņš mammas vēderā
Atbilde uz jautājumu, kad sākt lasīt bērnam priekšā pasakas, ir pavisam vienkārša –  nekad nav par agru sākt to darīt, jo lasīšana veicina ciešāku saikni starp vecākiem un bērniem. Tātad – ne tikai bērniņš sajūt vecāku uzmanību un mīlestību, bet arī vecāki daudz dzīvāk spēj iztēloties savu mazulīti un līdz ar to arī sagatavoties bērniņa ienākšanai ģimenē. 

Ko lasīt nesen dzimušam mazulītim?
Pirmajos mēnešos pēc bērniņa piedzimšanas viņš, protams, vairāk uzmanību pievērsīs mammas un tēta balss skanējumam un lasītā ritmam, nevis saturam. Tātad vienalga, ko lasi priekšā savam bērnam – bērnu grāmatas vai žurnālus, pabeidz lasīto, lai tiek noslēgta doma. Tāpat svarīgi nevis monotoni lasīt, lai tikai tas būtu izdarīts, bet darīt to ar intonācijām, uzsvariem, izteiksmi un zināmu teatrālismu, neaizmirstot par acu kontaktu ar bērnu. Vari izvēlēties bērnu grāmatas ar lieliem zīmējumiem, košām krāsām, izteiktiem kontrastiem, tāpat lasīšanu papildini ar savu stāstījumu un grāmatas rādīšanu savam bērnam. Un tu redzēsi – jau aptuveni 6 mēnešu vecumā bērns uzskatāmi parādīs, ka izbauda kopīgu grāmatas lasīšanas laiku ar vecākiem. Ļoti labas ir tautas pasakas – jo senākas, jo labāk. 

Pasakas, kuras labprāt klausās bērns, vecākiem stāsta par  bērna iekšējo pasauli, rodas labākas savstarpējās attiecības un droša, laba vide izaugsmei.

Ko lasīt lielākam bērniņam?
Četrus gadus vecā bērna mamma forumā pareizi uzsver, ka bērns pats lieliski pasaka priekšā, ko vēlas klausīties. Vienu vakaru bērns protestēs pret grāmatu – viņš vēlēsies vienkārši pabūt kopā ar vecākiem vai vērot teātra uzvedumu ar pirkstiņlellēm. Citu vakaru viņš gribēs pētīt grāmatas zīmējumus atkal un atkal. Vēl kādā vakarā mazulis pavisam mierīgi ļausies stāsta valdzinājumam. Un neviens no scenārijiem nav nepareizs. Lasot priekšā, bērnam noteikti patiks ritmiski dzejolīši, kurus iemācoties varat skaitīt kopīgi arī dienas rituālu laikā. Vecāki dažkārt pārprot – lasīt pasakas nenozīmē atlicināt katru vakaru 15 minūtes žiglai pasakas izlasīšanai. Tā teikt – dienas darbu sarakstā var ievilkt ķeksi. Tas nozīmē būt patiesi kopā ar bērnu, veidot savstarpējas attiecības un nemanot veidot bērna pasaules skatījumu. Ne tikai pasaku lasīšanas, bet arī mierīgas vakara sarunas par dažādam tēmām attīstīta bērna valodiņu, iztēli un domāšanu. Turklāt necenties savu stāstījumu padarīt pārāk vienkāršu, baidoties no sarežģītākiem vārdiem.  Bērns ātri vien sapratīs vārdu nozīmi, ja vien to izskaidrosi.

Izmanto izdevību izspēlēt situācijas!
Tā kā pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida "informācijas bagāža" par dažādām dzīves situācijām. Ja vecāki apspriež un pārrunā ar bērniem pasakas, tad informācijas uzkrāšanās stāvoklis atrodas aktīvā stāvoklī. Bērns var apzināti rīkoties, redzēt cēloņu un seku savstarpējo sakarību, spriest par savu lietderību, izzināt savas spējas un iespējas. Apzināti un neapzināti izvēlēties labākos risinājumus. Tas nozīmē, ka pasaku lasīšana, to pārrunāšana, pašiem savu pasaku izdomāšana ir lielisks paņēmiens, ar kuru palīdzību izspēlēt dažādas situācijas, kuras vecāki saskata kā būtiskas bērna ikdienā. 

Pieaugušiem ir jāatceras, ka viņos arī mīt iekšējais bērns, kurš vēlas to pašu, - pasaku, brīnumu, atbalstu, mīlestību.

Kāpēc lasīšana ir tik nozīmīga bērniņam?
Lasīšana veicina vārdu krājuma veidošanos, stimulē iztēli un uzlabo bērniņa komunikācijas prasmes. Tātad – jo vairāk vecāki sarunājas ar bērniem, jo labāk tas ir bērna izaugsmei. Pētījumi ir pierādījuši, ka bērna valodas attīstība ir cieši saistīta ar to, cik daudz vārdu viņš dzird katru dienu. Tāpat kopā būšana rada paļāvību un emocionālo drošības sajūtu, kas ir vieni no vissvarīgākajiem resursiem bērna vispārējai attīstībai. Dažkārt vecāki pukojas, ka bērniņš atkal un atkal vēlas dzirdēt vienu un to pašu pasaku vai stāstu. Īstenībā par to vajadzētu priecāties. Tas nozīmē, ka konkrēts varoņa pārdzīvojums ir radniecīgs bērna dvēselē notiekošam procesam. Kad bērns būs piesātinājies ar šo informāciju un pieredzi, viņš vairs neprasīs. Bērni ar pasaku palīdzību var pašizdziedināties, viņi neprot nosaukt to, kas ar viņiem notiek, bet intuitīvi var atrast to pasaku, kas viņa attīstībai vai grūtai situācijai ir visaktuālākā un lasa to tik ilgi, kamēr piesātinās vai izdziedinās.

Ieguvumi arī vecākiem
Arī pieaugušajiem – māmiņai un tētim – no pasaku lasīšanas kaut kas tiek, jo prieka radīšana savam mīļajam, mazajam bērnam ir liels gandarījums. Pasakas un stāsti izveido saikni starp bērnu un pieaugušo, šādi veidojot kontaktu. Pasakas, kuras labprāt klausās bērns, vecākiem stāsta par  bērna iekšējo pasauli, rodas labākas savstarpējās attiecības un droša, laba vide izaugsmei.
Pasakas noder ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Pasaka ir aktuāla visā cilvēka mūža garumā. Ļoti labi var palīdzēt pasaku terapija pieaugušo vecumā – viņiem vajag apzināti atrast sižetu, kurā varbūt ir iesprūduši, vai uz kuru tiecas, bet sastopas ar neskaitāmiem šķēršļiem. Un tad var, izdzīvojot visu sižetu, izdziedināties un mainīt apzināti kaut ko savā dzīvē, radīt paši savu dzīves pasaku. Pieaugušiem ir jāatceras, ka viņos arī mīt iekšējais bērns, kurš vēlas to pašu, - pasaku, brīnumu, atbalstu, mīlestību.

Vecāku pieredze: 
3 gadus vecās Elzas mamma: “Es sākumā meitai “lasīju” tādas, grāmatas, kur ir tikai bildītes. Tas nozīmē, ka stāstiņus domāju pati un tas nebija pārāk grūti, jo sākumā interese klausīties meitai bija vien pāris minūtes. Vēlāk kopā lasījām grāmatiņas ar dažiem vārdiem katrā lapā. Un arī tad lielāka uzmanība bija vērsta uz bildītēm. Tagad, trīs gadu vecumā, Elza var noklausīties jau 20 lappušu garus stāstiņus. Protams, pa starpu izskan precizējoši jautājumi, kas veido atkāpes no teksta. Un tām ļaujos.” 

Ričarda (4 gadi) mamma: “Mums ik vakara pasakas rituāls iesākās tieši ar nelasāmām grāmatām. Vienkārši sākām skatīties bildītes un komentēt - te kaķis, te suns, bumba ir zila, kokā sēž 3 putniņi. Vēlāk lasīju priekšā ļoti saīsinātus vai pašizdomātus variantus, kas balstījās uz bildītēs redzamo. Un tā esam izauguši līdz  tekstiem bagātām grāmatām. Šobrīd lasām Margaritas Stārastes “Zelta pasakas”. Katru vakaru pa stāstiņam. Un prasa vēl.”

Ernesta (6 gadi) mamma: “Jau dēls ilgāku laiku pats māk lasīt, tomēr joprojām lasu viņam arī priekšā. Pirmās bija vienkārši bilžu grāmatas, kur stāstīju, kas redzams attēlos, skaitīju puķītes, rādīju krāsas. Vēlākās pasakas izvēlējos atkarībā no aktualitātēm un jautājumiem, par ko vēlējos, lai  puisis aizdomājas. Piemēram, bija grāmatiņa par puisēnu, kurš aizmūk no mājām un nevar vairs atrast vecākus. Pēc grāmatiņas izlasīšanas un pārrunāšanas bērnam saprotamā valodā Ernests vairs lielveikalos nemēģināja skriet prom.”