Ja bērns fantazē, nesaki, ka viņš melo! Par fantāziju un iztēli

Mūsu fantāzijas tēli ir mūsu dzīves, mūsu nākotnes programma. Pasakas, kas iztēlē ir atnākušas pie mums, piepildās. Tā notiek, jo mūsu domas, metaforiski attīstās pasakā, pievelk kā magnēts. Tās pievelk iespējas un notikumus. Domas ir materiālas, un piepildās gan negatīvās, gan pozitīvās. Mums ir ļoti jāuzmanās no savām domām, jādomā apzināti. Ja mēs apskatāmies apkārt, viss, ko mēs redzam, kādreiz bijis kāda doma. Arī mobilie telefoni un internets kādreiz bijuši kāda iztēles auglis. Tāpēc cilvēks, kurš rada pasaku un to pieraksta, rada milzīgu radošu spēku. Domu spēks, kas iemiesojies matērijā, veido mūsu apkārtējo pasauli.

Mēs nevaram radīt ko tādu, kā mūsos nav. Tātad, ja mēs iztēlē radām to kas mūsos jau ir, mēs to varam arī īstenot. Pasakas, stāsti un fantāzijas, ko saceram, ne tikai atspoguļo mūsu iekšējo realitāti un problēmas, kas mūsu nomāc, bet arī aktivizē zemapziņas procesus, kas veicina personības attīstību un spēju atrisināt grūtas situācijas. 

Vecāki bieži vien skeptiski skatās uz bērnu fantāzijām, nosaucot tās par pat par meliem. Mums, pieaugušajiem, ir grūti pieņemt fantāzijas, jo esam pārāk iegrimuši sociālajā transā, savās problēmās. Tāpēc cenšamies “novilkt”bērnus sev blakus, nereti sakot, lai viņi nolaižas no savām fantāzijām.

Fantazēšana, savas dzīves modelēšana un savas pasakas uzrakstīšana uzlabo psihisko veselību. Jo līdzsvarotāki un brīvāki cilvēki kļūst, jo vieglāk tiek galā ar dzīves grūtībām. Pieaugušie varētu pacelties līdz bērna fantāzijas līmenim, tādējādi iegūstot papildu garīgo spēku. Pasaka mums dod vaļu fantazēt. Kā piemēru minēšu latviešu tautas pasaku "Meli bez gala".

Pasaka "Meli bez gala"
"Klausieties, ko stāstīšu. Redzēju divus ceptus gaiļus pa gaisu skrienot, viņi skrēja ļoti ātri un vēders bija pret debesīm un mugura pret zemi.
Viena smēdes lakta un dzirnakmens pārpeldēja pār Daugavu gluži lēnām, un varde, otrā malā tupēdama uz ledus gabala, apēda divus lemešus, tas bija tieši Jāņu dienā.
Un tur trīs vīri – tie gribēja dzīvu zaķi noķert. Viņi gāja uz koka kājām: pirmais bija akls, otrais mēms, bet trešais nevarēja ne kājas pakustināt. Bet aklais pirmais ieraudzīja zaķi, mēmais pateica klibajam, bet klibais viņu sagūstīja.
Citi gribēja pa sausu zemi ar kuģiem braukt, viņi brauca pa rudzu un miežu tīrumiem, kamēr tika uz augsta kalna, tur tie visi noslīka. Vēzis suņa vietā dzina zaķi, un uz jumta galā gulēja govs, kas pati bija tur uzkāpusi.
Un tai zemē mušas tik lielas kā pie mums kazas. 
Bet nu vajag logus attaisīt, lai meli var izskriet ārā."

Tieši izfantazētas lietas un absurds uz visu liek raudzīties citādāk, redzēt pasauli no citas puses un iespējams, atklāt ko tādu, kas agrāk nav bijis zināms.

Šī pasaka ļauj fantazēt par lietām, kuru nav. Fantāzija atbrīvo cilvēkā uzkrājušos ikdienas spriedzi. Pasaka beidzas ar vārdiem ka vajag atvērt logus, lai meli tiek ārā. Tad līdz ar meliem pazūd arī uzkrājusies spriedze. Pasaka nosaka robežas: ir savs laiks fantāzijai, un tagad pietiks, veram vaļā logus -  ir pienācis laiks kaut kam citam.

Pasakā izmantoti absurda elementi, kas balstoties uz veselo saprātu un dzīves pieredzi, neeksistē. Absurds kā žanrs pastāv jau trīssimt gadu. Paši lielākie absurda meistari, bez šaubām ir bērni. Viņi bez problēmām savieno nesavienojamas lietas, rada jaunus tēlus un spēlējas ar tiem. Saprātīgie pieaugušie bērniem norāda uz kļūdām un saka, ka tas nav iespējams, ka nevajag melot un nevajag izdomāt. Tomēr tieši izfantazētas lietas un absurds uz visu liek raudzīties citādāk, redzēt pasauli no citas puses un iespējams, atklāt ko tādu, kas agrāk nav bijis zināms.

Bieži vien dzīvē gadās, ka iestrēgstam situācijās, savās domās un uzskatos, lai apzinātos situācijas absurdu, smieklīgumu. Kad cilvēks savā dzīvē nepārtraukti staigā pa apli, situāciju vajag novest līdz absurdam, lai ieraudzītu tās bezjēdzību. Pēc tam dažs labs sit sev pa pieri, teikdams -  Ak, kāds es biju muļķis ka neredzēju to iepriekš!

Fantāzija un situāciju novešana līdz absurdam, pirmkārt, palīdz atbrīvot domas no ierobežojošiem stereotipiem un, otrkārt, brīdina no attīstības strupceļiem. Piemēram, dzīves situācijā iesprūdušam cilvēkam var pateikt – var jau visu dzīvi nodzīvot tējkannā, bet -  vai ir vērts? Tas viss ir ļoti nepieciešams audzināšanas procesam. It īpaši pieaugušo audzināšanas procesam, jo mēs ļaujam vai aizliedzam bērniem fantazēt. Kad bērns pārlieku daudz fantazē jeb, kā saka pieaugušie, sāk melot, tad ir jāieklausās bērnā. Kaut kas viņa dzīves konkrētajā posmā iet greizi, kaut kas viņam ir par daudz, tāpēc viņš ķēries pie meliem. Kad kontaktējamies ar bērnu, mēs viņu redzam, jūtam un sadzirdam, mēs varam saprast, kā viņam ir par daudz un kā mēs, vecāki, varam palīdzēt.

Vecāki kopā ar bērniem sarežģītu dzīves situāciju var pārvērst par absurdo ideju ģenerēšanas sacensību, līdzīgi kā iepriekš minētajā pasakā par meliem. Piemēram, ļaujiet bērnam piemelot pilnu istabu ar meliem un, kad istaba būs pilna, atveriet logu, lai melus izlaistu laukā. Pēc šādas emociju un stresa izlādes būs vieglāk nonākt līdz patiesībai un grūtās situācijas atrisinājumam.

Avots: Iveta Gēbele "Pasaku dziedinošais spēks". R.: Bērni bērniem, 2012.