Diāna Zande: Kā iemācīt bērnam sveicināties?
Man neliek mieru ideja par to, ko mēs iemācām bērniem ar savu piemēru. Ko es iemācu savam bērnam, un ko tu iemāci savam bērnam? Ko mēs paši gribam saņemt no citiem cilvēkiem, un kā mēs to realizējam attiecībās ar citiem?

FOTO: Shutterstock.com
Piemērs ir ļoti vienkāršs: cik daudz vecāku no rīta sasveicinās
ar citiem vecākiem, aizvedot savu bērnu uz bērnudārzu? Manam
vecākajam bērnam ir 25 gadi un jaunākajam — astoņi, viņš vairs
neiet dārziņā. Bet man ir bijusi iespēja salīdzināt, jo 23 gadus ar
nelieliem starplaikiem esmu bijusi bērnudārznieka mamma (vecākā
meita sāka iet dārziņā pirms 23 gadiem un jaunākā beidza pirms
gada). Mani vienmēr ir šokējis fakts, ka es saku: „Labrīt!” — un
man vai nu neatbild, it kā manis te nebūtu (varbūt viņi švaki
dzird, es domāju...), vai klusi nomurkšķ kaut ko zem deguna. Liela
daļa vecāku ir šāda. Protams, ir arī tie, kas paši sveicina un
smaida, un, viņus atceroties, arī gribas smaidīt.
Eju pa bērnudārza teritoriju, un man pretī nāk redzēta mamma, un es
domāju: pazīstu viņu vai ne... Bet pasaku viņai: „Labrīt!” — man
taču gabals no tā nenokrīt. Tas taču ir tik vienkārši. Un pēc tam
mēs sakām: „Nu, Pēterīt, pasaki tantei labdien!” Bet kā lai
Pēterītis iemācās teikt labdien, ja viņa mamma un tētis to nedara?
Mēs paši norobežojamies no citiem, esam nedraudzīgi, bet gribam,
lai mūsu bērni ir draudzīgi. Kad mazs bērns tev saka: „Čau!” —
atbildi, lūdzu! Ja arī viņš to saka ne tev vai tu viņu iepriekš
nekad neesi redzējusi!
Kā lai Pēterītis iemācās teikt labdien, ja viņa mamma un tētis to
nedara?
Un es domāju, kā vecākus atraisīt, lai viņi spētu būt draudzīgi, ne pārspīlēti, bet normāli draudzīgi un kontaktētos cits ar citu? Psiholoģijā ir tāds termins „iziet ārā no sava komforta zonas”. Kas ir mana komforta zona? Sēdēt gultā, kad man no acīm nolasa visas vēlēšanās, pienes kakao, kad man jādzemdē bez sāpēm vai — vēl labāk — nav jādzemdē vispār! Kad mans vīrs ir jauns un skaists un es pati arī. Esmu gudra bez mācīšanās, tieva, ēdot, ko gribu, veiksmīga, neko neieguldot savā veiksmē, — tātad man viss nokrīt no zilām debesīm! Man taču ir grūti, kā tad es tagad kāpšu ārā no sava dīvāna? Bet dzīvē tā nenotiek, ir jākāpj ārā no gultas un kaut kas jādara arī pašai! Lai izietu ārā no komforta zonas un izdarītu kaut ko, kas man sagādā neērtības, jāatceras pozitīvi piemēri. Kad tu kādreiz esi kādam pateicis labdien, un ko tu saņēmi pretī? Visticamāk, smaidu, un tas taču bija forši!? Vai arī kad es izkāpu no gultas un pati uzvārīju kakao savam vīram, lai gan abi neesam vairs tik jauni un skaisti, kā gribētos, un kopā mēs esam jau 20 gadus... Bet bija taču forši sagādāt vīram prieku?
Esmu gudra bez mācīšanās, tieva, ēdot, ko gribu, veiksmīga,
neko neieguldot savā veiksmē, — tātad man viss nokrīt no zilām
debesīm!
Ja mamma ir kautrīga, var taču patrenēties pie spoguļa: „Labrīt!
Labdien! Čau! Sveiki!” Un padomāt: kas notiks, ja es pateikšu šos
vārdus? Vai man kāds metīsies virsū un žņaugs? Visticamāk, ne,
visticamāk, es saņemšu to pašu pretī. Nu, varbūt nesadzirdēs
pirmajā reizē, bet mēģini vienreiz, divreiz, trešo, ceturto reizi,
un būs pretreakcija! Pats galvenais, ka to redz bērns un mācās! Un
drīkst sieviete vīrietim uzsmaidīt, nevis tāpēc, ka viņa viņu grib,
bet tāpēc, ka vienkārši uzsmaida un pasveicina. Ja to izdaru, man
pašai pēc tam pusstundu nav pašpārmetumu: varbūt vajadzēja
pasveicināt, nu, kā tad es tā…
Un drīkst sieviete vīrietim uzsmaidīt, nevis tāpēc, ka viņa
viņu grib, bet tāpēc, ka vienkārši uzsmaida un
pasveicina.
Citreiz, ieraugot vecu paziņu, šķiet: labāk pāriet ielas pretējā
pusē, lai nesatiktos, nevis domāt — sveicināt vai ne, un ko tad es
viņam teikšu… Bet tu vienkārši pasveicini! Ja arī neatceries, kas
viņš ir un kā viņu sauc, nu, nekas, tā arī pasaki: „Es zinu, ka
esam pazīstami, bet es neatceros tavu vārdu, piedod!” Un kas
notiks? Man tā ir bijis uz kalna. Daudzi cilvēki mani sveicina,
prasa, kā iet. Mēs aprunājamies, bet es nezinu, kas viņi ir. Jo
mana darba specifika ir tāda, ka satieku ļoti daudz cilvēku un viņi
ļoti strauji mainās, it īpaši, ja iepazīstos ar sievieti stāvoklī,
pēc diviem gadiem viņa ir pilnīgi mainījusies. Bet es tā arī
pasaku, es nezinu, kas tu esi, bet — čau! Un sasveicināšanās ir
mazs jauks mirklis, no kura vienlaikus izriet arī tas, kādu
attiecību modeli ar citiem cilvēkiem mācām saviem bērniem.
Autore: Diāna Zande, psiholoģe un piecu bērnu
māmiņa