Gribu dzert, ēst, čurāt... Kā nolikt gulēt bērnudārznieku un skolēnu?

Nolikt gulēt trīsgadnieku, pirmklasnieku vai pusaudzi reizēm ir daudz grūtāk kā iemidzināt zīdaini. Viņi "stiepj" laiku un meklē visādus iemeslus, kāpēc neiet gulēt – pēkšņi grib ēst, padzerties, lūdzas, lai noskatītos vēl vienu multeni...

FOTO: Shutterstock.com

Vai Jūs zināt, ka bērna gulēšanas laiks ir viens no burvīgākiem laikiem, kad Jums un Jūsu bērnam paveras iespēja uzzināt vienam par otru ko jaunu?

"Taču mēs zinām, cik svarīgs bērnam ir miegs, tāpēc uztveram šīs atrunas kā bērnu niķus, un bieži stingrā balsī nosakām, "Pietiek, ir pārāk vēls un jau sen bija jāiet gulēt!  Arī ar tīņiem ir tieši tas pats. Es reiz lasīju pētījumu, kurā bija salīdzināti divus gadus un divpadsmit gadus veci bērni. Attieksmē un vajadzībās bija vērojamas vienkārši neaptveramas līdzības!"  Kā aiziet čučēt bez kreņķiem un asarām, pieredzē dalās praktiskais psihologs Lilita Burova.


Vecāku un bērnu tuvības laiks

Vai Jūs zināt, ka bērna gulēšanas laiks ir viens no burvīgākiem laikiem, kad Jums un Jūsu bērnam paveras iespēja uzzināt vienam par otru ko jaunu? Tas ir mirklis, kas bērnam paliks atmiņā uz visu dzīvi un Jūsu piedāvāto iemigšanas un attiecību modeli viņš izmantos arī savā nākamajā ģimenē. Tas ir vecāku un bērnu tuvības laiks.

Pirms ejat gulēt varat noklāt blakus gultiņai segu, kas simbolizēs atbrīvotības perimetru. Pagatavojiet siltu tēju - tas nomierinās un atbrīvos Jūs abus. Iekārtojieties ērti uz izklātās segas un pajautājiet bērnam: "Par ko tu domā?" un Jūs redzēsiet, ka īstenībā Jūsu bērna prāts ir aizdomājies par daudz un dažādām lietām, arī par tādām, par kurām, jūsuprāt, viņs vēl nekad nav domājis. Ļaujiet bērnam pastāstīt visu, kas sakrājies sirsniņā garās dienas laikā. Tās var būt gan priecīgas emocijas, gan tādas, kas radījušas bērnā satraukumu. Bērnam tāpat kā pieaugušajam ir grūti iemigt, ja diena bijusi bagāta notikumiem. Tas vairo negribēšanu iet gulēt. Tās ir apslēptās bailes palikt vienam ar saviem pārdzīvojumiem un pārdomām, domām, sajūtām, emocijām.
Tā kā bērnu pasaulē ir daudz neizzinātu lietu, viņam dienas gaitā ir sakrājies daudz jautājumu par dažādām tēmām. Nebaidieties jautāt un arī stāstīt viņam savu viedokli, savas izjūtas. Bērnam tas ir ļoti vajadzīgs.


Nesaprašanās ar pusaudzi
Pie manis reiz bija atnākusi sešpadsmitgadīgas meitenes mamma. Viņa ļoti pārdzīvoja, ka nespēj ar savu meitu izrunāties. Parasta saruna vienmēr beidzas ar kādu strīdu. Bija ļoti daudz nesaprašanos un līdz galam neizrunātu lietu. Pajautāju viņai: „Kā Jūs pavadiet vakarus? Kā Jūs ejat gulēt?” Māte atbildēja: ”Nu kā?! Atnāku mājās, pagatavoju vakariņas, paēdu, skatos TV, meita savā istabā. Dažreiz mēģinu ar viņu parunāties, bet nesanāk. Vakars beidzas ar to, ka meitai kaut kas nepatīk, ko esmu viņai pateikusi, viņa dusmīgi aizcērt durvis, bet es eju gulēt ar asarām acīs.” Noklausījos, un ieteicu viņai vakara sarunas pie tējas. Tas ir, uztaisīt tēju, izslēgt gaismu meitas istabā, (jo kā teica Tomass Likona: „kad gaisma nodziest, arī barjerai ir tieksme pazust. Ir vieglāk runāt sirds valodu”), apgulties blakus meitai, pateikt, ka mīl viņu un pajautāt, vai meita mīl viņu.

Vakars beidzas ar to, ka meitai kaut kas nepatīk, ko esmu viņai pateikusi, viņa dusmīgi aizcērt durvis, bet es eju gulēt ar asarām acīs.

Reklāma
Reklāma

 

Nebaidieties saviem bērniem teikt, ka Jūs viņus mīlat, lai arī cik gadu viņam būtu, lai arī cik bieži jūs to teiktu). Pēc tam pajautājiet: „Par ko tu domā?” un ļaujiet viņai izteikties, izrunāties, atbrīvoties no dienas stresa. Nepārtrauciet viņu, neļaujiet savām emocijām skriet pa priekšu. Ja bērns uz jūsu pirmo jautājumu atbild no aizsardzības pozīcijas: „neko!”, sāciet ar sevi. Rādiet bērnam piemēru un sāciet ar savām domām un pārdzīvojumiem. Tām nebūt nevajadzētu būt par to, ko Jūs domājat par viņu, viņas attieksmi, vienkārši, padalieties ar savu dzīves pieredzi, bet ne uzmācoši. Nedrīkst bērnam pateikt, ka tas, ko Jūs savā dzīvē esiet piedzīvojuši, tas, ko Jūs uzskatiet par pareizu ir tik tiešām vienīgais un pareizais. Tā nav. Tā noteikti nav. Pareizs tas būs tikai priekš Jums. Citiem tas var nederēt. Sāciet pavisam ar ko neitrālu. Sāciet ar kādu pārdomu par Jūsu dienas notikumu – darbu, gājienu līdz veikalam, varbūt kādu smieklīgu atgadījumu, kas ar Jums ir noticis.
Nebēdājieties, ja pirmajā vakarā sarunas tomēr neraisīsies. Bērnā var nostrādāt neuzticības moments: „Tā... kaut kas jauns, kas būs tālāk?”

Nākamajā vakarā atnesiet meitai tēju, izslēdziet gaismu, „ierāpieties” viņas gultā, apsēdieties un atkal pajautājiet: „Par ko tu domā?” Jūs redzēsiet, ka ar katru reizi Jūsu sarunas būs interesantākas un atraisītākas. Jūs spēsiet labāk viena otru izprast. Jūs abas kļūsiet pavisam savādākas.
Kad vakara saruna būs beigusies, Jūsu bērnam un arī Jums būs vieglāk iemigt. Atstājiet to kā vakara rituālu, jo kas var būt sirsnīgāks, par kopā pavadītu laiku. Gulēt iešanas laiks ir viens no sirsnīgākiem rituāliem ģimenē. Šajā laikā var „runāt sirds valodu”.