Kā iedrošināt kautrīgu mazuli

Esmu novērojusi, ka agrāk vai vēlāk kautrīgumu var novērot katrā bērniņā, tikai atkarībā no tā kāds ir bērna raksturs un uzvedības modelis, kādā ģimenē viņš aug un ar ko visbiežāk ikdienā kontaktējas, šis kautrīgums ir izteiktāks un spilgtāks vai ne tik redzams un izjūtams.

Dažkārt kautrība rodas, ja vecāki pret mazo ir pārlieku stingri, prasīgi un bargi, ja mazais tiek vairāk kritizēts un retāk saņem uzslavu un atzinību. Mūsu uzdevums ir iemācīt mazajam cilvēkam domāt un pieņemt lēmumus patstāvīgi. Ja mazajam dzīvē ir daudz aizliegumu un ierobežojumu, vai arī māmiņa cenšas visu izlemt un izdomāt viņa vietā, šīs spējas attīstība tiek kavēta. Tas pastiprina vai rada arī kautrīgumu un nepārliecinātību par sevi.

Vissvarīgākais ir nepārmest bērnam, ka viņš ir kautrīgs un nekaunināt viņu par to, kā arī nekādā gadījumā nevajadzētu salīdzināt ar kādu citu bērnu, kurš nav tik kautrīgs.

Kautrība ir viena no tām rakstura iezīmēm vai temperamenta izpausmēm, ar kuru bērniņš ir piedzimis. Mazajam augot un attīstoties, šī iezīme var manīties. Turpretī, ja visi apkārtējie pasvītros viņa kautrību, tas tikai to pastiprinās. Ja mazais ir kautrīgs, noslēdzas sevī citu bērnu klātbūtnē vai cenšas izvairīties no rotaļām, ir vairākas iespējas kā varam mēģināt viņam palīdzēt.
Vissvarīgākais ir nepārmest bērnam, ka viņš ir kautrīgs un nekaunināt viņu par to, kā arī nekādā gadījumā nevajadzētu salīdzināt ar kādu citu bērnu, kurš nav tik kautrīgs.
 
Ļoti liela nozīme ir acu kontaktam. Ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam, sarunājoties, skatīties acīs. Pirmkārt, viņš kļūs daudz pārliecinātāks par sevi (kautrīgi bērni parasti novērš skatienu un nodur galvu). Otrkārt, acu kontaktu bērni ļoti bieži izmanto arī savā komunikācijā. Iemācīt mazulim skatīties acīs nav pārāk grūti, galvenais to darīt regulāri. Lai mazajam cilvēciņam acu kontakta nozīme būtu izprotamāka, varam teikt, ka tad, kad sarunājamies ar kādu vienmēr ir jāskatās, kādā krāsā ir otram actiņas. Jo biežāk mēs to bērnam atgādināsim un paši rādīsim piemēru, jo ātrāk viņš to ielāgos un pieņems kā pašu par sevi saprotamu lietu. Lai bērnam būtu vieglāk kontaktēties ar pieaugušo, ir svarīgi kā mēs notupstamies un tādejādi kļūstam ar bērnu it kā vienā augumā, tas, savukārt palīdz ieskatīties actiņās.

Ja mazais ir kautrīgs, noslēdzas sevī citu bērnu klātbūtnē vai cenšas izvairīties no rotaļām, ir vairākas iespējas kā varam mēģināt viņam palīdzēt.

 Tāpat ne mazāk svarīgi ir sagatavot bērnu gaidāmajam pasākumam. Ir vērts sīki un smalki pastāstīt mazajam par to, kādi cilvēki ieradīsies, ko kurš darīs vai kādas rotaļas ir paredzētas. Kautrīgie bērni parasti ir satraukušies par gaidāmajiem pasākumiem, tāpēc viņiem šāds skaidrojums palīdz nomierināties, zināmas lietas taču arī mūs – pieaugušos dara mierīgākus. Var pat kopā ar bērnu izmēģiniet mājās, kas viņam jādara, uzreiz pēc ierašanās dzimšanas dienas ballītē. (piemēram, jāiedod dāvana mammai un jāsasveicinās ar jubilāru). Vēlāk vari iemācīt, kā uzvesties pie galda vai runāt ar pieaugušajiem. Šāda sagatavošanās ļaus justies mazajam daudz pārliecinātākam par sevi.
Šādās situācijās ļoti nozīmīgs ir atbalsts, kā arī iedrošināšana sakot, ka bērnam viss izdosies un, ka jūs būsiet tepat vien līdzās.

Bieži bērnam var palīdzēt arī tas, ja mēs pieaugušie, pastāstām, ka arī mums mēdz parādīties kautrīgums un tāpēc mēs ļoti labi savu bērnu saprotam. Tas mazajam cilvēkam rada pārliecības sajūtu, ka viņš nav viens, jo būt vienam – tas ir grūti un iedējoši, un kautrīgumu tikai pastiprina.

Mūsu mazais ir lielisks tieši tāds, kāds viņš ir, kautrēties ir tikai normāli un cilvēcīgi, galu galā katrs no mums taču dažkārt kautrējas!