Mūžībā aizgājis kinorežisors Olafs Okonovs

Jauns.lv 1. janvārī ziņoja, ka Olafs Okonovs Austrālijā pazudis, un viņu meklēja šīs valsts policija, lūdzot sabiedrības palīdzību. Bija informācija, ka Okonovs pēdējo reizi redzēts 7.decembrī Austrālijas galvaspilsētas Kanberas piepilsētā Kambā un braucis ar melnu automobili "Holden Captiva", vēstīja laikraksts "The Canberra Times".

Olafa talants jau no agras jaunības gadiem ir spoži izgaismojis kultūras dzīvi visdažādākajās izpausmēs – gan kino, gan videomākslā, gan arī mūzikā. Sākot jau no skolas laikiem Franču licejā, Olafs kā kinopulciņa dalībnieks aizrāvās ar filmēšanu, darbojās skolas radio mezglā un organizēja neordināras diskotēkas, iepazīstinot līdzgaitniekus ar neierastāku mūziku – Yello, Braienu Īno, Žanu Mišelu Žāru, kā arī klasisko mūziku. Daudzus gadus vēlāk Olafs producēja vienu no skaistākajiem šī gadsimta tradicionālās mūzikas albumiem – koklētājas Laimas Jansones “Sidrabs”.  Ar šo mūziku Laima kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi Starptautiskajā mūzikas gadatirgū “Womex” (2011), savukārt ieraksts iekļuva “Womex” gada labāko skaņu celiņu izlasē.

Tūlīt pēc skolas beigšanas Olafs kļuva par Radio personību kā raidījuma “Mikrofons” un informatīvo raidījumu vadītājs. Nereti viņa vadītās “Rīta ziņas” pilnīgi negaidīti papildināja lietišķo informāciju ar paša sacerētām, apbrīnojami poētiskām dzejas rindām. 90. gados Latvijas republikas atdzimšanas laikos Olafs kuplināja Latvijas Televīzijas darbinieku rindas kā izklaidējošo raidījumu redaktors, producējot un vadot populāros raidījumus “Mikrofons” un “Futūršoks”, kā arī veidojot mūzikas video tā laika populārākajiem estrādes māksliniekiem.

Jau 90. gados Olafa talants spilgti izpaudās viņa debijas video darbā “Apļi” (1992), kas ieguva Grand Prix balvu Francijas Baltijas festivālā (1993). Olafa kameras redzošā acs dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem. Poētiskā dokumentālā filma “Darbnīca laukos” (2002), kurā iemūžināti Intas Celmiņas un Eduarda Grūbes mākslinieku ikdiena, ieguvusi gan “Lielais Kristaps” balvu (2002), gan balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004). Vēlāk arī tapa filmas par Tatjanu Sutu, Borisu Bērziņu, Džemmu Skulmi. Savukārt filmā “Teritorija. Vija Celmiņš” (2014) Olafs pirmoreiz atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē. Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kino, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un seriālu “Vecā dārza noslēpums” (2018).

Īstenoja dažādus raidījumu projektus gan producentu apvienībā “Hansa Media”, gan Jura Podnieka Studijā. Viens no raidījuma “VissNotiek” kolēģiem, tuvs draugs, režisors Roberts Rubīns saka: “Olafs bija novators montāžas un režijas paņēmienu ziņā. Ilgu laiku viņš bija man piemērs,” velkot paralēles Olafa radošajai izpausmei ar Hārdija Lediņa darbību un ietekmi kultūras vidē.

Olafs bija ārkārtīgi neordināra personība, kuru allaž vilināja viss neierastais. Viņam piemita īpaša skaistuma izjūta, kuru viņš prata saistīt ar zinātni un filozofiju. Risks, drosme, uzdrīkstēšanās būt citādam bija viņa personības zīme. Viņu ļoti vilināja ceļojumi uz eksotiskām kultūrām un vietām. Pēdējo gadu viņš ar ģimeni mitinājās Austrālijā. Šajā tālajā zemē arī aprāvās viņa mūža ceļš. Viens no pēdējiem ierakstiem Olafa Facebook kontā atklāj viņa interesi par kosmiskās zondes Voyager 2 ceļojumu ārpus mūsu Saules sistēmas, kas nes jaunus zinātniskus atklājumus. Arī Olafs bija allaž ceļā, ar nerimstošu interesi izzinot šo pasauli un radot skaistumu. Tagad to turpina bērni - kinorežisors un operators Aleksandrs, Jēkabs, kurš, līdzīgi kā tēvs, studē žurnālistiku, un visjaunākie - Anna un Vilis, kuriem visas izvēles vēl tikai priekšā. Lai viegls ceļš, mīļais Olaf, dodoties mūžīgajā gaismā!
 

Līdzjūtība Olafa Okonova tuviniekiem un draugiem.