Foto: Shutterstock.com


Latvijas baismīgākie un spokainākie muzeji, ko apmekēt Helovīnu dienā

 31. oktobris 2020 9:30 Raksts

Helovīna un Visu svēto dienas noskaņās piedāvājam ieskatu mazāk zināmajos mistiskas un baisu sajūtu muzejos pašu mājās. Gan reālas briesmas un šausmas, gan mistiska reliģiska pieredze un fantastiski brīnumi rodami ne vienā vien muzejā. Un mēs katrs savā iztēlē un piedzīvojumā visu to varam sajust…



Latvijā ir simtiem muzeju – gan valsts un pašvaldību, gan privātie un dažādu iestāžu, kas aicina ielūkoties ne tikai vēsturē un ikdienas norisēs, bet arī iegrimt baisā un mistēriju pilnajā pasaulē. Un to krājums un skaits pieaug. Tā, piemēram, Rīgā burvju mākslinieki Pecolli drīz plāno atvērt mistēriju muzeju. 

Laikā, kad kultūras un izklaides pasākumi pandēmijas iespaidā vairs nav tik pieejami. Piedāvājam mazāk zināmo muzeju krātuves, kuras apmeklētājiem atvērtas: Psihiatrijas, Lepras, Anatomijas, Hercoga kapeņu, Kriminālistikas, Minhauzena, Spēļu kāršu, Laimes, Pasaku un Bībeles muzejos.

Psihiatrijas muzejs
Pirmām kārtām jau visnotaļ nepatīkami ir apmeklēt muzejus, kuri veltīti ne tai skaistākajai un vizuāli pievilcīgajai medicīnas pusei. Tādēļ pirmajā trijniekā ierakstām tieši šai tēmai veltītos krājumus un artefaktus.
Sarkandaugavas psihiatriskajā slimnīcā Tvaika ielā jeb, kā to oficiāli dēvē – valsts SIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā” ne tikai ārstē pacientus, bet arī šis process iemūžināts klīnikas muzejā, kurš tika atvērts pirms sešiem gadiem, atzīmējot Aleksandra Augstuma dziednīcas 190. jubileju. Iesākumā gan šo klīniku oficiāli sauca daudz nepievilcīgākā vārdā – par Trakonamu.
Iepazīstoties ar muzeja krājumu, varam uzzināt, ka arī pacientu ārstēšana savulaik bija vairāk nekā nepievilcīga – vēl tikai pirms dažiem desmitiem gadu slimniekus ārstēja ar malārijas odiem, insulīna komu un šausminošām elektrošoka “kūrēm”, padomju laikā par vājprātīgiem padarīja disidentus, bet nacistu laikā Aleksandra Augstuma dziednīcas pacientus apšāva…

Tāpat ekspozīcijā var aplūkot arī pacientu mākslas darbus, kuri brīžiem skatītājam var uzdzīt drebuļus.

Tāpat ekspozīcijā var aplūkot arī pacientu mākslas darbus, kuri brīžiem skatītājam var uzdzīt drebuļus, Piemēram, 30 gadus dziednīcas klients bija gleznotājs Pēteris Krastiņš, kuru šizofrēnija veda “nebūtībā”. Iespējams, viņš būtu radījis vēl vairāk mākslas darbu, ja vien 1942. gadā nacisti viņu nenošautu, tāpat kā visus pārējos psihiski slimos, kuriem pēc Ādolfa Hitlera ideoloģijas nebija vietas “normālā sabiedrībā”, tāpat kā ebrejiem, čigāniem, gejiem un Jehovas lieciniekiem.

Protams, muzejs nav tikai viens liels “šausmu stāsts”. Tas arī vēsta par dziednīcas vēsturi un izciliem mediķiem, kas daudziem palīdzējuši atveseļoties un integrēties “normālā dzīvē”.


Lepras muzejs
No 1896. līdz 2007. gadam Talsu novada Laidzē, tikai piecus kilometrus no pilsētas, atradās no visas pasaules noslēgta lepras (spitālības) slimnieku dziednīca – leprozorijs. Padomju gados tā teritorijā pirmskara laikā izbūvētajā luterāņu baznīcā ierīkoja vaska mulāžu ekspozīciju – 138 mulāžas, kas atainoja 44 ar lepru saistītas slimības, no kurām visizplatītākā ir lepra lepromatosa. Šī kolekcija, kuru pārsvarā veidota ārsta, epidemiologa Paula Kundziņa vadībā jau padomju laikā, veidota jau pirmskara laikā, kad tēlnieks Artūrs Bērnieks sāka veidot Talsu leprozorija pacientu seju un dažādu ķermeņa daļu atlējumus.
Pēc leprozorija slēgšanas tur izveidotā kolekcija tika nodota Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejam Rīgā, kur to var aplūkot. Tikmēr Talsu novada Tūrisma informācijas centrs aicina tikai no ārienes aplūkot baznīcu, kurā reiz bija izvietota viena no Latvijas muzeju baisākajām ekspozīcijām: “Nelielā leprozorija baznīca (celta 1936.-1938. gadā, arhitekts Jūlijs Biķis) padara slimnīcas apbūvi par unikālu būvju kompleksu mūsdienu Eiropas dziednīcu vidū. Baznīca celta tradicionālās, taču samazinātās formās neoklasicisma stilā. Tā ir kā garīguma akcents visā leprozija ēku grupā, un šo izjūtu radījuši arhitektoniski paņēmieni. Zvanu baznīcai 1938. gadā dāvināja Liepājas drāšu fabrika. Uz tā ir uzraksts “Jēzus, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!””. Savukārt bijušajā leprozorijā tagad izveidots Latvijas Sarkanā Krusta aprūpes centrs.

 


Anatomijas muzejs
Šogad vēsturiskajā Anatomikuma ēku kompleksā (Kronvalda bulvārī 9, Rīgā) durvis vēris mūsdienīgs Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Jau pirms tam tur teju 100 gadu bija pastāvējis Anatomikuma muzejs, bet nu tas kļuvis modernāks un apmeklētājiem pievilcīgāks. Kaut gan šai ziņā varam diskutēt – cik pievilcīga var būt mirušu cilvēku ķermeņu daļu un skeletu aplūkošana?

"Skeleta un muskuļu" vitrīnā jeb skapī arī atvilktnes. Savukārt atvilktnēs apskatāma daļa deniņu kaula griezumu kolekcijas.


Par to, cik “jauki” eksponāti aplūkojami muzejā, liecina tā ieraksti sociālajos tīklos: “Uz sarkanā podesta novietots bērna galvaskausa preparāts, kurā redzami gan piena zobi, gan pastāvīgo zobu aizmetņi”, “Top pirmais Anatomijas muzeja izdevums - tetovēto ādu kolekcijas katalogs. Tajā varēs izpētīt katru no 30 neparastajiem preparātiem, kas ir unikāla liecība par tetovēšanās vēsturi Latvijā”, “Izcili skaistais pakavveida nieres preparāts ir pārvietots uz jauno muzeja ekspozīciju. Pakavveida nierei ir simbolisks nosaukums, kas apzīmē netipisku nieru novietojumu, kad abu nieru apakšējie poli ir saplūduši, veidojot vienu nieri pakava formā”, ““Skeleta un muskuļu” vitrīnā jeb skapī arī atvilktnes. Savukārt atvilktnēs apskatāma daļa deniņu kaula griezumu kolekcijas” un tā tālāk…


Hercoga Jēkaba kapenes
Savukārt vairs ne tik lielus drebuļus uzdzīs kādu citu no dzīves aizgājušo ekspozīcijas aplūkošana Jelgavas pilī, kur varam paviesoties Kurzemes hercogu kapenēs. Ne jau velti hercoga Jēkaba laikā abu hercogistes galvaspilsētu – Kuldīgas un Jelgavas – funkcijas bija strikti nodalītas: Kuldīga – dzīrēm, bet Jelgava – bērēm.

Šobrīd kapenēs Jelgavas pilī atrodas 21 metāla sarkofāgs un deviņi koka zārki, kuros no 1569. līdz 1791. gadam apbedīti 24 Ketleru dinastijas un seši Bīronu dinastijas pārstāvji.


Hercogu kapeņu vēsture aizsākās 1582. gadā vēl iepriekšējā – Ketleru pilī, kura atradās pašreizējās pils vietā. Savas pastāvēšanas laikā kapenes vairākkārt izpostītas un izlaupītas, un šobrīd kapenēs Jelgavas pilī atrodas 21 metāla sarkofāgs un deviņi koka zārki, kuros no 1569. līdz 1791. gadam apbedīti 24 Ketleru dinastijas un seši Bīronu dinastijas pārstāvji. Starp sarkofāgiem ir arī slavenā hercoga Jēkaba alvas sarkofāgs. Šī sarkofāga restaurācija pabeigta 2010. gadā, bet apbedījums iesvētīts hercoga Jēkaba 400. dzimšanas dienā.
Izstāžu telpās līdzās kapenēm izstādīti restaurētie hercoga laika tērpi un pieejama informācija par kapenēs guldītajām personām.
Aplūkot vecos zārkus īpaši nevajagot baidīties, jo mistiskām sajūtas un spoki kapenēs neparādoties. Jelgavas pils muzeja vadītāja, vēsturniece Ginta Linīte savulaik sacīja: “Lai arī sarkofāgu un pīšļu atrašanās pilī, nevis kapos, nav dvēselēm labākais, visi apbedītie gājuši bojā dabīgā nāvē. Arī (pazīstamais krievu) astrologs Pāvels Globa teicis, ka kopējā aura kapenēs ir ļoti laba. Katru gadu sarkofāgi tiek restaurēti un viņus apciemo radinieki, tādēļ pīšļiem būtu jādus mierīgi”.

 

Pasaku muzejs
Sajustiem laimīgam kā rūpestu nenomāktam bērnam var arī Tukuma novada Džūkstē - bijušajā Lancenieku skolas ēkā, kurā dzīvojis un strādājis mūsu slavenais tautas pasaku un teiku krājējs. Arī skolotājs, rakstnieks, pētnieks, dārznieks un sabiedriskais darbinieks Ansis Lerhis-Puškaitis (1859–1903). Muzeja izstāžu tēmas sakņojas teikās un pasakās, tostarp Anša Lerha-Puškaiša pierakstītajās un paša sacerētajās. Tieši tāpat kā izcilais skolotājs izmantoja tautas mutvārdu daiļradi savu audzēkņu iztēles un domāšanas attīstīšanai, arī muzejs saviem apmeklētājiem rada iespēju ne tikai apskatīt muzeja priekšmetus, bet arī klausīties Džūkstes pasakas un stāstīt savējās, noskatīties animācijas filmu vai leļļu teātra izrādi un pašiem tajā piedalīties. Mazajiem apmeklētājiem īpaši aizraujošs būs Sprīdīša un Lielēdēja ceļojums - meklēt dārgumus un piemuļķot laupītājus. Piesakot ekskursiju, apmeklētājus sagaida kāds no muzeja pasaku tēliem.
 

Šajā muzejā tik tiešām varēsim sajusties kā bērnu – būs tikšanās ar pasakām, senajām rotaļām un spēlēm, varēs veidot pasaku uzvedumus muzeja leļļu teātrī!


Jāatgādina, ka Anša Lerha-Puškaiša savāktās teikas un pasakas jau vairāk kā gadsimtu izmanto latviešu bērnu vecāki un skolotāji, lai attīstītu bērnu iztēli un domāšanu un veidotu latvisko vērtību sistēmu.

 

Kriminālistikas muzejs
Visnotaļ noslēpumains ir Valsts policijas koledžas Kriminālistikas muzejs. Tai ziņā, ka tajā atspoguļota ne tikai baisu noziegumu vēsture un to izdarīšanas aksesuāri vai rezultāti, bet arī tādēļ, ka par to pieejamas tikai dažas informācijas drumslas internetā. Tomēr tas it nebūt nenozīmē, ka šis ir slepens muzejs un tā durvis cieši aizdarītas. Ik pa brīdim uz šo muzeju Ķīšezera krastā tiek vestas skolēnu ekskursijas, un jaunieši par to esot stāvā sajūsmā.

Muzeja ekspozīcijā visdažādākie “melnie eksponāti” – spiegošanas fotoaparāti, kriminologu darba piederumi, viltotas naudas zīmes, ieroči un tā tālāk.


Bet šis nav vienīgais muzejs, kurā aplūkota policijas cīņa ar noziedzīgo pasauli. Vēl ir pāris pašvaldības policiju muzeji: galvaspilsētā var paviesoties Rīgas pašvaldības policijas muzejā, bet Ķekavā – Reģionālās policijas muzejā.

 

Minhauzena muzejs
Latvijā netrūkst arī jauku, bet visnotaļ noslēpumainu un mistisku muzeju, un par tiem šī muzeju topa nākamajā pieciniekā. Vispārsteidzošāko un ar dīvainām spējām apveltīto Latvijas personību augšgalā notiekti jāmin kirasieru leitnants Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens no Liepupes pagasta Metsepoles līdzenumā – Salacgrīvas novadā. Par barona Minhauzena neticamajiem piedzīvojumiem un varoņdarbiem ir dzirdējuši teju visi. Ja pašlaik jums tuvējā teātra repertuārā nav Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precības”, tad droši varat doties uz Liepupes pagasta Dunti, kur ierīkots Minhauzena muzejs. Un šī ir vēsturiska vieta – te Minhauzens, kas, starp citu, ir reāla vēsturiska personība, pavadīja savus jaukākos dzīves kopā ar savu mīļoto Jakobīni, un arī veica savas dzīves lielākos varoņdarbus un piedzīvojumus.

Muzejā atausīs atmiņā stāsti par barona fon Minhauzena neticamajiem piedzīvojumiem. Tur apskatāmi neparasti eksponāti - ieroči, medību trofejas un arī paša Minhauzena vaska figūra.


Visiem būs interese aplūkot Vidzemes visfantastiskāko vietu, kur ziemā zirgus sien pie baznīcu torņiem, bet mednieks ar vienu šāvienu trāpa desmit pīlēm, kuras uzreiz caur skursteni iekrīt pannā. Viesus sagaidīs pati Jakobīne, kas piestāstīs pilnas ausis par mistisko Minhauzena zemi!

 

Spēļu kāršu istaba
Mistiskus trikus un izveicību var demonstrēt ar spēļu kārtīm, kuras var pareģot gan nākotni un izlemt cilvēku likteni, gan padarīt nabagu vai stāvus bagātu. Visu šo izjūtu gammu varat gūt leģendām apvītajā Bangerta villā, tagad – Kuldīgas Novada muzeja ēkā.
Tur iekārtota Spēļu kāršu istaba, kurā eksponēta iespaidīgā Jāņa Mētras kolekcija – Baltijā lielākais, simtiem kavu lielais kāršu krājums, kura pirmsākumi meklējami tālajā 1971. gadā , kad, Jānis Mētra, būdams izsūtījumā Sibīrijā, kurā nonāca par “pretpadomju aģitāciju”, sāka aizrauties ar kāršu kolekcionēšanu. Iesākumā tā bija privāta Jāņa Mētras kolekcija un izstādīta atsevišķā namiņā, bet vēlāk kolekcionārs sakrātos dārgumus, kuros ir kārtis, kas paredzētas gan spēlei, gan zīlēšanai, gan arī jautrībai un politikai (antireliģiskās, seksa un citas), nolēma uzdāvināt vietējam muzejam, kurš tās eksponējis speciālā Kāršu istabā. Interesanti būs uzzināt, ka kārtis pilda arī daudzas mums mazāk zināmas funkcijas – piemēram, ir ķīniešu hieroglifu mācību kārtis.

 

Laimes muzejs
Ne pēc kārtīs izzīlētas, bet gan reālas laimes jābrauc uz Latvijas otru galu – Krāslavas novada Indras pagastu, kur pirms diviem gadiem, Latvijas simtgades jubilejas noskaņās, kādreiz uzbūvētajā, bet tā arī padomju okupācijas dēļ neatklātajā, Indras luterāņu baznīcā, kura bija paredzēta robežsargu gara aprūpei, atklāts Laimes muzejs. Pēc 1940. gada vairs nebija robežas un nebija robežsargu, tāpēc nams sākumā tika pārvērsts par sporta, bet vēlāk banketa zāli, līdz pirms pāris gadiem tur visus sāka aicināt sastapties ar laimi, un ne tikai luterāņus, kā tas bija iederēts pirmskara Latvijā.

Muzeja uzdevums nav sniegt atbildi uz jautājumu “Kas ir laime?”, bet rosināt cilvēkos pozitīvas emocijas, ļauties iespaidiem, radīt, iedvesmot un meklēt katram savu atbildi uz šo jautājumu, parādīt laimes sajūtas dažādību.
Muzeja telpās var apskatīt dažādas ekspozīcijas, kā arī iesaistīties radošās aktivitātēs un interesanti pavadīt l


aiku kopā ar draugiem, ģimeni vai kolēģiem. Tas arī bija viens no galvenajiem uzdevumiem – izveidot vietu, kur katrs apmeklētājs var aktīvi darboties, lai izprastu, kas tad viņam ir laimes sajūtas pamatā. Piemēram, uz laimi var sasit kādu “laimes trauku” – šķīvi vai glāzi, ko muzejam ziedo labdari, kuri citiem vēl laimi. Tūrisma sezonas laikā muzejā uz laimi sašķīst ap 4000 laimes trauku.
Muzejā var iziet vairākus laimes lokus: “Sporta un darba ceļu”, “Vīriešu ceļu”, “Sieviešu ceļu”, “Gaišo ceļu”, “Muzikālo ceļu”, “Radošo ceļu”, “Patriotisko ceļu”, “Augsto ceļu”, “Garšīgo ceļu vai laime ēst!”, “Māņticības ceļu” un “Jūsu laimīgo foto”.


Bībeles muzejs
Un mistiskāko muzeju desmitnieku noslēdzam ar Alūksnes Bībeles muzeju, kas veltīts latviešu Bībeles tulkotājam mācītājam Ernstam Glikam (1654-1705). Katrs jau Bībeli tulko pa savam – vieniem tas ir Minhauzena cienīgs sacerējums, citiem atkal balta patiesība, bet šaubu nav, ka Bībele ir viena no vismistiskākajām un lasītākajām pasaules grāmatām. Tāpēc iepazīties ar tajā rakstīto nāk tikai par svētību.
Muzejs piedāvā iepazīties ar “Bībeles ceļu” - no pašas pirmās, Glika Alūksnē tulkotās Bībeles, līdz mūsdienu izdevumiem. Ekspozīcijā ir Bībeles 40 pasaules valodās, dažādi sprediķu un dziesmu grāmatu izdevumi. Iespēja palasīt tekstus vecajā rakstībā un izjust valodas attīstību gadsimtu gaitā.

Jāpiezīmē, ka muzejā glabājas ne tikai garīgas, bet arī materiālas vērtības. Pirmā izdotā latviski tulkotā Glika Bībele savulaik maksāja tikpat daudz, cik 500 kilogrami rudzu vai 130-140 kilogrami gaļas, pārvēršot mūsu cenās un produktos, tas varētu būt 500-700 eiro.


Mūsdienās kristīgo grāmatu galdos Bībeli var nopirkt 20-30 reizes lētāk (un vēl sakām, ka ar katru gadu dzīvot paliek dārgāk un sliktāk!).
Kopumā Glika Bībeles muzejā ir ap 900 grāmatu - Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas.
Tā kā noslēdzam Latvijas mistiskāko muzeju topu ar svētajiem tekstiem. Bet tas it nebūt nenozīmē, ka viss ir izlasīts. Latvijā vēl ir daudz muzeju, kas glabā noslēpumus un piedāvā nebijušas izjūtas…

 

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru


Kategorijas