Mākslīgā apaugļošana – iespēja kļūt par vecākiem. Auziņu ģimenes pieredzes stāsts 3

 24. oktobris 2020 9:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Valērija un Aivis – laimīgi vecāki dēliņam Tomasam. Abi ir jauni, bet pietiekami pieredzējuši, lai būtu iedvesmas avots citiem pāriem. Viņus vieno mērķtiecība, cieņa, mīlestība un spēja kopā pārvarēt negaidītākos sarežģījumus.



Valērijas un Aivja stāsts ir par šķietami pašsaprotamu jaunas ģimenes vēlmi radīt bērniņu, kas negaidīti izvēršas par pārbaudījumiem pilnu ceļu uz mākslīgo apaugļošanu.

Pāris ir kopā kopš 16 gadu vecuma. Jaunieši apprecējās, kad Valērijai bija vien 18, bet Aivim 19 gadi. Abiem ir pārliecība, ka īsta ģimene ir tad, kad tajā ienāk mazulis. Tieši tāpēc savā agrajā vecumā viņi nolēma kļūt par vecākiem.

Svētdienas vakarā mēs ar Valēriju tiekamies virtuālā sarunā. Pasaulē ir Covid-19 pandēmijas satraukums, bet Auziņu ģimenē ir silti un harmoniski. Valērija ar prieku dalās piedzīvotajā, bet fonā skan mājīga čalošana – abi puiši iedevuši mammai brīvu vakaru un pošas miedziņam. Tik organiski un saskanīgi ir jaunajā ģimenē. Valērijai šobrīd ir 22 gadi. Viņa ir mamma, sieva, pirmsskolas izglītības pedagoģijas studente un audzinātāja vienā no Jelgavas bērnudārziem.


Valērij, kā jūsu ģimenei klājas?
Esam laimīgi. Mūsu ilgi gaidītais sapnis par bērniņu ir piepildījies. Dēliņam Tomasam šobrīd ir 5 mēneši, mēs baudām laiku un rūpējamies par viņu. 
 

Pastāsti, lūdzu, kāds ir bijis jūsu ceļš, lai ģimenē būtu bērniņš?
Sākām plānot bērniņu uzreiz pēc kāzām 2017.gadā. Man bija 18 gadi. Pēc ilgākiem mēģinājumiem es nepaliku stāvoklī. Sākām izmeklējumus un izrādījās, ka mūsu vienīgais risinājums ieņemt mazuli ir mākslīgās apaugļošanas ceļā. 


Kā jūs nonācāt līdz mākslīgajai apaugļošanai?
Jāsāk ar to, ka kopš pusaudžu gadiem man ir neregulārs cikls – mēnešreizes sākās 15 gadu vecumā un tās dažkārt kavējās pat 3-6 mēnešus. Ārsti teica, ka līdz 18 gadu vecumam cikls var nostabilizēties, bet man tā nenotika. Kad nepaliku stāvoklī, vērsos pie ārsta. Sākumā ginekologs veica dažādas analīzes un 6 mēnešus lietoju hormonālos medikamentus olnīcu darbības stimulēšanai. Joprojām rezultāta nebija, tāpēc ieteica veikt auglības pārbaudes vīram.

Pieteicāmies uz vizīti “Klīnikas EGV” Androloģijas centrā. Pirmajā vizītē bijām ļoti uztraukušies. Liftā vīrs satvēra manu roku, saspieda un abi klusējām. Likās, ka jūtu kā sirds sitas papēžos. Tiklīdz nonācām īstajā vietā, kļuva pavisam mierīgi. Skaista vide, smaidīgs un laipns personāls. Satraukums mazinājās. Vīram veica dažādas medicīniskas pārbaudes un viņa rezultāti bija lieliski. Mums rekomendēja turpināt reproduktīvās veselības pārbaudi man. 
 

Kur un kā notika Tavas pārbaudes?
Pieteicos “Klīnikā EGV” pie dakteres Solvitas Funkas. Ieradāmies vienlaikus gan satraukti, gan saviļņoti par gaidāmo. Jau pirmajā vizītē daktere teica, ka man ir sarežģījumi ar olnīcām, nenotiek ovulācija.  Izskanēja diagnoze: policistisku olnīcu sindroms. Daktere skaidroja diagnozi un turpināja runāt iejūtīgi sakot, ka pašu spēkiem mazuli ieņemt nevarēsim. Mūs pārņēma šoks, izmisums un neziņa. Pasaule apgriezās kājām gaisā.

Daktere nekavējoties stāstīja iespējamos risinājumus un aicināja stāties rindā uz valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu. Deva cerību, ka mākslīgā apaugļošana būs risinājums, bet līdz rindas sagaidīšanai, meklēsim vēl citas iespējas. Tik prātam neaptverami emocionāla bija mūsu pirmā vizīte. Braucot mājās vīrs noteica: “Šeit mums noteikti palīdzēs!”

Kas ir policistisku olnīcu sindroms?
Policistisku olnīcu sindroms ir paaugstināts vīriešu hormons ķermenī. Manā gadījumā tas izraisa neregulāru ciklu, ovulācijas neesamību un paaugstinātu insulīna rezistenci. To nevar izārstēt, bet ir iespēja palīdzēt. Būtu vēlams lietot metformīnu, bet man ir alerģiska reakcija un tāpēc ir ierobežotas iespējas kontrolēt insulīnu. Es domāju, ka tas ir iedzimts. Šobrīd viss ko varam panākt ar medikamentu palīdzību, ir „izsaukt” man mēnešreizes.

Kā notiek pieteikšanās rindā uz valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu? Cik gara ir rinda?
Apkopoju dažādus medicīniskus dokumentus, kā arī parakstīju piekrišanu, ka man tiek noteikta diagnoze “neauglība”. 2018.gada maijā iestājāmies rindā un Nacionālajā veselības dienestā noskaidroju kārtas numuru. Rindā bijām 1581.ģimene. Uzzinot kārtas numuru, nodomāju: “Mēs neesam tādi vienīgie”.
 

Ko jūs darījāt, kamēr gaidījāt jūsu kārtu rindā?
Viss gaidīšanas laiks bija domās par mākslīgo apaugļošanu, tas bija ļoti emocionāls periods. Vismaz 3-4 reizes mēnesī es bezspēkā gulēju, raudāju un jautāju: “Kāpēc tiem, kuri negrib bērnus – sanāk, bet mums nesanāk!”. Tā sajūta nav aprakstāma. Brīžiem ir sajūta, ka esam tādi vienīgie, ir neziņa un pārdzīvojumi. Ļoti ietekmē arī apkārtējie cilvēki. Mums cilvēki vairākkārt jautāja, kad būs bērni. Katrs atgādinājums tik ļoti sāpēja katru reizi…

Visu gaidīšanas laiku mēs cieši sadarbojāmies ar ginekoloģi un endokrinologu. Tika veiktas visdažādākās analīzes un veselības pārbaudes. Atklājās slēptais cukurs. Lietoju dažādus medikamentus. Dažkārt medikamentu nepanesamība bija tik smaga, ka izraisīja smagu vemšanu un citas blakus parādības. Man rekomendēja samazināt svaru: no 75 kilogramiem svaru samazināju uz 65 kilogramiem.


Kā Tu samazināji svaru?
Mainīju dzīvesveidu. Iepriekš mēs ar vīru nedzīvojām īpaši veselīgi un nesportojām. Zinot, ka man ir vajadzīga pāreja uz veselīgu dzīvesveidu, arī vīrs atteicās no neveselīgās pārtikas, sāka sportot un mainīja dzīvesveidu kopā ar mani.  Dzīvojām ļoti aktīvi, domājām par uzturu un trenējāmies katru vakaru. Mūsu jaunā nodarbošanās bija dalība skriešanas maratonos dažādās Latvijas pilsētās. Katrs maratons bija izaicinājums un kopīgs solis tuvāk mērķim – sagatavot manu ķermeni bērniņa ieņemšanai.


Kad uzsākāt mākslīgo apaugļošanu?
Biju brīdināta, ka gaidīšanas laiks būs ap gadu, bet negaidīti 2019.gada februārī atnāca uzaicinājuma vēstule. Biju pārsteigta un priecīga, ka gaidīšana bija vien 9 mēnešus. Nekavējoties devāmies uz “Klīniku EGV” pie dakteres Funkas. Tika pārbaudīts mans veselības stāvoklis un vīram veiktas analīzes. Saņēmām akceptu procesa uzsākšanai. Mums abiem smalki izstāstīja mākslīgās apaugļošanas gaitu. Uzsākām nākamajā ciklā.

Vari, lūdzu, sīkāk aprakstīt mākslīgās apaugļošanas procesu?
Man tika nozīmēta hormonālā terapija, kas hiperstimulē olnīcas vairāku olšūnu izveidei. Medmāsiņa apmācīja gan mani, gan vīru mājas apstākļos injicēt medikamentus vēdera vidusdaļā. Kopumā injicēju sev 10 dienas. Vairākkārt devāmies uz vizītēm klīnikā, lai daktere ar ultrasonogrāfiju izmeklētu mani un skatītu kā notiek olšūnu stimulācija.

Kādā no vizītēm daktere noteica, ka folikuli ir sasnieguši vajadzīgo stadiju un nozīmēja punkcijas dienu. Punkcija ir operācija, kuras laikā biju intravenozā narkozē, bet tikmēr daktere piekļuva olnīcām un izņēma olšūnas, kuras izveidojās hiperstimulācijas rezultātā. Precīzi 36h pirms plānotās operācijas bija jāinjicē noslēdzošais hormonālais preparāts, kurš stimulē olšūnu nobriešanu. Laikā, kad man veica punkciju, vīram bija jāveic savs svarīgais uzdevums: klīnikā jānodod spermu.

Pēc punkcijas vīrs mani sagaidīja un es saldi gulēju palātā. Tikmēr medicīnas personāls laboratorijā apaugļoja manas olšūnas ar vīra spermu.

Apaugļotās olšūnas tika ievietotas inkubatorā, kurā notiek embrija dalīšanās. Embrijus inkubatorā audzē līdz 5.dienai. Par papildus samaksu 300 eur apmērā, izmantojām klīnikas piedāvāto speciālo inkubatoru ar kameru – tajā ir nodrošināti apstākļi kā mammas puncī un var redzēt kā attīstās embrijs.

Standarta situācijā 5.dienā tiktu veikts embrija transfērs: embrija ievietošana dzemdes dobumā. Pārējie embriji tiktu pakļauti kriogēnai sasaldēšanai, lai tos varētu izmantot nākotnē. Mūsu gadījumā nebija iespēja nekavējoties veikt transfēru un visi embriji tika sasaldēti.

Kāds bija Jūsu punkcijas rezultāts un cik embriji attīstījās?
Man tika izņemti 27 folikuli.  Olšūnas savienojot ar vīra spermu, 2.dienā mums bija 21 embrijs, bet līdz gatavības stadijai 5.dienā bija 5 embriji.

Kāpēc Jūs nevarējāt veikt embriju transfēru uzreiz?
Hormonālo medikamentu lietošanas laikā radās hiperstimulācijas sindroms. Lai to mazinātu 2 nedēļu garumā katru dienu saņēmu medikamentu devu caur intravenozo sistēmu – darba dienās slimnīcā, nedēļas nogalēs māsa lika mājās. Hiperstimulācijas sindroms izzuda pēc 3 mēnešiem. Daktere apstiprināja, ka esmu gatava un noteica transfēru konkrētā cikla dienā 2019.gada maijā.

Kā notika transfērs?
Transfērs notiek patīkamā atmosfērā: telpā ar ginekoloģisko aparatūru, relaksējošu mūziku un smaidīgu personālu. Tas ir pavisam nesāpīgi: daktere kopā ar medmāsu ielaiž embriju dzemdes dobumā. Pēc procedūras 30-40 minūtes pavadīju uz ginekoloģiskā krēsla, pēc tam 30 minūtes palātā pagulēju uz sāniem. Vēlāk devos mājās un 10 dienas ievēroju mierīgu režīmu.

Kad uzzināji vai grūtniecība ir iestājusies?
10.dienā pēc transfēra nodevu asinsanalīzes. Pirmais transfērs neizdevās. Asaras un sirdssāpes… Rokas nolaidās.  Nespēju runāt un priecāties par dzīvi. Negribēju nevienu redzēt un dzirdēt. Morāli biju sagrauta. 

Ko darījāt tālāk? Ko teica daktere?
Vīrs nespēja skatīties uz manām skumjām un pamazām mudināja mani atsākt sportot, lēnām atgriezos dzīvē. Mūsu daktere “Klīnikā EGV” mierināja un ieteica vasaru atpūsties, sagatavoties otrajam transfēram septembrī. Mana ģimenes ārste juta līdzi un izstāstīja par Pjuhticas sieviešu klosteri Igaunijā. Jau pēc dažām dienām 1.septembrī bijām ceļā uz Igaunijas tālāko galu. Klosterī kaila 3 reizes iekāpu svētajā avotā.

Kad un kā notika otrais embrija transfērs?
Atgriežoties no klostera, jutu, ka esmu gatava nākamajam embrija transfēram. Tas bija paredzēts 8.septembrī, bet divas dienas iepriekš man pēkšņi bija augsta temperatūra un slikta pašsajūta. Transfēru nācās atcelt. Esmu pārliecināta, ka iemesls bija psiholoģiskais stāvoklis un stress. Laimīgā transfēra diena bija 8.oktobrī. Prieka, satraukuma un laimes pilni abi ar vīru ieradāmies klīnikā. Embrija ievietošanas brīdī vīrs turēja manu roku, runājāmies un bijām no sirds vienoti.  Transfērs ritēja ļoti veiksmīgi. Neskatoties uz eksāmeniem augstskolā un citiem pienākumiem, nākamās 10 dienas pavadīju tikai gultā. Mana prioritāte bija atpūta. Ģimene atbalstīja: māsa gatavoja ēst un tīrīja māju, vīrs un mamma darīja visu pārējo.

Nodevi asinsanalīzes? Kādas ziņas saņēmi?
Jā, 18.oktobrī saņēmu rezulātus.  Grūtniecība ir iestājusies. Tā laimes sajūta ir neaprakstāma: prieka asaras un sajūsma. Cik mēs visi bijām laimīgi, tas bija tik emocionāli!

Tik patīkamas emocijas un prieks līdz ar Jums! Kas notika tālāk?
Sazinājos ar dakteri. Viņa brīdināja, lai pārāk nesapriecājamies, jo ir jāsagaida pirmie sirdspuksti. Sākās nākamais satraukumu pilnais gaidīšanas posms. Tās bija visgrūtākās divas nedēļas – ar nepacietību gaidījām vizīti un devāmies abi kopā. Daktere apskatīja un teica: “Jums ir pirmie sirdspuksti!”. Mums ar vīru bira prieka asaras, klausījāmies un bijām tik laimīgi. Es esmu stāvoklī!

Kā ritēja grūtniecība, dzemdības?
Mūsu noteiktais dzemdību datums bija 26.jūnijs. Līdz 20.nedēļai bija toksikoze, 6.grūtniecības mēnesī nonācu Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā, kur konstatēja 3 zaru nerva iekaisumu – bija nepieciešama ārstēšana un fizioterapija, lai varētu kustināt seju. Maijā sāka celties asinsspiediens un tādēļ dzemdības tika ierosinātas 36. grūtniecības nedēļā.
Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, vīrs bija blakus dzemdībās un Tomass veiksmīgi piedzima 29.maijā. Mēs bijām tik laimīgi!
Mūs sirsnīgi apsveica arī “Klīnikas EGV” daktere. Šobrīd Tomasam ir 5 mēneši. Viņš ir spēcīgs, veselīgs un labi attīstīts.
 

Cik skaists stāsts! Kādi ir Tavi secinājumi pēc mākslīgās apaugļošanas?
Esmu secinājusi vairākas lietas. Sievietei ir jābūt fiziski veselai un psiholoģiski spēcīgai. Ļoti svarīgs ir apkārtējo atbalsts un iespēja uzticēties tuviniekiem. Katrā solī mani atbalstīja vīrs un mūsu ģimenes. Spēku un iedvesmu man deva krustmeitiņa: māsa sūtīja mīļas bildes ar tekstiem, lika man justies īpašai.

Svarīga ir laba sadarbība ar ārstu. Mākslīgā apaugļošana prasa precizitāti no ārsta un mums pašiem: katru procesu var veikt konkrētās sievietes cikla dienās, medikamenti ir jāievada precīzos laikos un visas medicīniskās darbības notiek ar īpašu precizitāti. Es esmu priecīga par savu dakteri: katra vizīte likās, kā brauciens pie labākās draudzenes. Mākslīgā apaugļošana ir mainījusi mūs: esam kļuvuši atbildīgi, disciplinēti un protam plānot. Iemācījāmies iekrāt, sakārtot prioritātes un uzņemties atbildību.

Cik finansiāli Jums izmaksāja bērniņa ieņemšana?
Pirms iestājāmies rindā uz valsts apmaksāto mākslīgo apaugļošanu un savas kārtas gaidīšanas laikā mēs apmeklējām neskaitāmas ārstu vizītes, veicām analīzes, lietoju medikamentus. Tās izmaksas varētu būt ap 1000 eur.

Valsts apmaksātajā mākslīgās apaugļošanas programmā bija nepieciešams mūsu finansējums – obligātas maksas ap 60 eur. Mēs izmantojām dažas klīnikas piedāvātas papildus iespējas un otrais embrija transfērs bija jāapmaksā pašiem. Mākslīgās apaugļošanas process no vēstules saņemšanas līdz grūtniecības iestāšanās brīdim mums izmaksāja ap 3000 eur.

Kopējās izmaksas no brīža, kad sākām vērsties pie mediķiem ir ap 4000 eiro par visiem medicīnas izdevumiem.

 

Tu raksti blogu par savu mākslīgās apaugļošanas ceļu. Kā radās ideja, kā sokas?
Ideja radās no pašas piedzīvotās pieredzes. Pirmo reizi ejot cauri mākslīgai apaugļošanai ir pilnīga neziņa un nesaprašana. Es lasīju jebkādu informāciju un pieredzes stāstus, bet joprojām palika neatbildēti jautājumi. Es esmu pārliecināta, ka arī šobrīd ģimenes iet mākslīgās apaugļošanas ceļu un meklē pieredzes stāstus. Es zinu, cik tas ir smagi, es varu atbalstīt. Kad piedzima Tomass, es gribēju dalīties ar piedzīvoto. Aprunājos ar vīru un viņš atbalstīja manu ideju par blogu.

Šobrīd rakstu brīvajos brīžos. Esmu patīkami pārsteigta par lasītāju atsauksmēm – saņemu daudzas atbalstošas vēstules. Tomēr man ir arī satraukums, ka rakstus varētu izlasīt bērnudārza audzēkņu vecāki – nezinu kā viņi to uztvers. Neskatoties uz to, es tomēr gribu dalīties un ceru, ka mans stāsts var palīdzēt citiem.


Autore: Linda Paulauska




3 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Kategorijas