Dermatologs Raimonds Karls: "Ikvienam vismaz reizi dzīvē būtu jāpārbauda ādas veidojumi!"

 15. augusts 2020 5:00 Raksts

​Tie, kuri ir pārņemti ar iedeguma iegūšanu un aizbildinās, ka agrāk cilvēki vēl vairāk laika pavadīja saulē, bet neslimoja ar ādas vēzi, nesaprot, ka līdz ar ozona slāņa samazināšanos, saules ultravioletais starojums ir kļuvis intensīvāks. Melanomas pacientu skaits katru gadu turpina pieaugt, taču,  izglītojot sabiedrību un veicinot agrīnu diagnostiku, mēs varētu šo skaudro statistiku mainīt, ir pārliecināts dermatologs Raimonds Karls.



Foto: Shutterstock.com

Būtu svarīgi ieviest – mācīt jau skolā, ka ultravioletais starojums ir kaitīgs, un iedegums ir nevis skaistuma pazīme, bet gan ādas aizsargreakcija


Cik izplatīta Latvijā ir saslimstība ar melanomu?
Pēdējās desmitgadēs melanomas pacientu skaits ir ievērojami audzis. Piemēram,  1985.gadā, kad Latvijā tika uzsākta statistikas vākšana,  melanomu atklāja 85 pacientiem, bet 2017.gadā gadā tā tika diagnosticēta 230 pacientiem. Turklāt jāņem vērā arī fakts, ka iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par vismaz pusmiljonu, tāpēc, salīdzinot melanomas gadījumu skaitu iepretim iedzīvotāju skaitam, saslimušo pieaugums procentuāli ir vēl lielāks.
 
Vai Jūsuprāt, cilvēki slimo vairāk, vai arī ir uzlabojušās diagnostikas iespējas, un melanoma vienkārši tiek atklāta biežāk?
Saslimstības pieaugums vērojams ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, kur dominē iedzīvotāji ar gaišu ādas krāsu.  Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ir notikušas globāla mēroga izmaiņas dabā. Par 10% samazinoties ozona slānim, par 20% pieaug UVB staru daudzums, kas nonāk līdz zemes virsmai un tā rezultātā par 40% pieaug melanomas gadījumu skaits. Otrkārt, šobrīd melanoma tiek diagnosticēta tai paaudzei, kas pirms 20-30 gadiem aktīvi izmantoja pirmos solārijus. Treškārt, cilvēki ir sākuši vairāk ceļot, tai skaitā uz kalniem un dienvidu valstīm, kur saules aktivitāte ir augstāka. Bet, protams, arī diagnostika ir uzlabojusies, tāpēc melanomu atklāj biežāk. 
 
Ar kādām metodēm tiek diagnosticēta melanoma? 
Viss sākas ar sarunu. Cilvēkam atnākot pie dermatologa, ārsts uzklausa pacientu un apjautājas par to, kā viņam dzīvē gājis -  vai bijuši saules apdegumi, cik daudz viņš šobrīd uzturas saulē, vai lieto saules aizsarglīdzekļus utt.  
Tālāk  tiek veikta pacienta apskate. Tā kā āda ir tiešas izmeklēšanas orgāns, daudz ko var saskatīt arī  ar neapbruņotu aci. Nākamais solis ir dermatoskopija. Dermatoskops ir ierīce, kas ļauj palielinājumā aplūkot ādas veidojumus. 
Ja dermatoskopijas laikā ārstam kāds veidojums šķiet aizdomīgs, tas tiek izvēlēts tālākai diagnostikai, un ārsts pacientu nosūta uz biopsiju jeb veidojuma parauga iegūšanu. Noņemtie audu paraugi tiek nodoti laboratoriskai izpētei, kur speciālisti nosaka, vai tie ir ļaundabīgi vai labdabīgi.
 
Kāda ir atšķirība starp optisko un digitālo dermatoskopiju?
Primārā diagnostikas metode ir optiskā dermatoskopija. Digitālā dermatoskopija ļauj saglabāt datus par ādas veidojumiem un nākamajā reizē, kad pacients atnāk pie ārsta, salīdzināt, vai tie ir mainījušies. Taču nav tā, ka digitālā dermatoskopija palīdzētu labāk diagnosticēt melanomu un to būtu jāveic visiem pacientiem. Tā drīzāk ir noderīga metode, ja nepieciešama dzimumzīmju vai citu veidojumu novērošana ilgākā laika periodā. Digitālo dermatoskopiju iespējams veiksmīgi izmantot, veicot tā saucamo dzimumzīmju kartēšanu.
 
Latvijā vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki maz veic profilaktiskas pārbaudes. Diemžēl ļoti daudzos gadījumos pacients pie ārsta ierodas tikai tad, kad melanoma ir ievērojami progresējusi un ādas veidojums sācis asiņot, mitrot vai acīmredzami mainīties. 
 
Vai diagnostikas iespējas Latvijas reģionos ir vienlīdz pieejamas kā Rīgā? 
Kvalitatīva diagnostika ir pieejama visā Latvijā. Dermatoskopijas iekārtas savstarpēji var nedaudz atšķirties, taču atšķirības nav tik lielas, lai tās būtiski ietekmētu diagnostiku. Iespējams, tajās dermatologu praksēs, kuras ikdienā apmeklē vairāk pacientu, ārstu profesionalitāte un pieredze ir nedaudz lielāka, taču es nevaru teikt, ka reģionos ir sliktāki ārsti kā Rīgā.  
Latvijā vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki maz veic profilaktiskas pārbaudes. Diemžēl ļoti daudzos gadījumos pacients pie ārsta ierodas tikai tad, kad melanoma ir ievērojami progresējusi un ādas veidojums sācis asiņot, mitrot vai acīmredzami mainīties. 
 
Kādos gadījumos un cik bieži cilvēkiem būtu jāapmeklē dermatologs? 
Mēs varētu gribēt, lai dermatologu, līdzīgi kā zobārstu vai ginekologu, pacienti apmeklētu reizi gadā, taču arī tad, ja cilvēks pie dermatologa atnāks vismaz vienu reizi, tas jau būs daudz, jo pieredze rāda, ka liela daļa cilvēku nekad mūžā nav pārbaudījuši savas dzimumzīmes.  
Atnākot uz profilaktisku vizīti, dermatologs apskatīs un iztaujās pacientu un pateiks, cik bieži turpmāk vajadzētu tikties. Ne visiem cilvēkiem nepieciešamas regulāras vizītes. Taču tiem, kam ir daudz dzimumzīmju, tiem, kam ģimenē bijusi  melanoma vai ir citi riska faktori, iespējams, ārstu vajadzēs apmeklēt arī vairākas reizes gadā. Regulāras vizītes pie dermatologa var palīdzēt atklāt melanomu stadijā, kamēr tā ir vēl pavisam plāna un salīdzinoši viegli padodas ārstēšanai. 
Pie ārsta noteikti būtu jāvēršas, ja esat pamanījuši kādu jaunu veidojumu, kurš kaut nedaudz atšķiras no citiem, vai arī, ja kāds no jau esošajiem veidojumiem ir mainījies, piemēram, kļuvis asimetrisks, mainījis krāsu, pieaudzis diametrā.
 
Būtu svarīgi ieviest – mācīt jau skolā, ka ultravioletais starojums ir kaitīgs, un iedegums ir nevis skaistuma pazīme, bet gan ādas aizsargreakcija, par ko nav jāpriecājas, bet drīzāk jāuztraucas, jo nākotnē saules apdegumi var radīt nevēlamas sekas. 
 
Vai savā praksē esat pieredzējis, ka cilvēku aiziet pie dermatologa mudinājis, piemēram, masieris, kosmetologs vai kāds cits speciālists, kurš  ikdienā redz savu klientu ādu?
Ir speciālisti, kuri kādreiz ir pabijuši kādā no ādas veselībai veltītām lekcijām un pievērš uzmanību savu klientu ādai, taču tādu ir maz. Diemžēl lielākā daļa nekādā veidā nereaģē. Pasivitāte vērojama gan masieru, gan kosmetologu, gan frizieru un citu speciālistu vidū. Nedaudz labāka situācija ir ar podologiem, bet ar šiem speciālistiem ir jau bijis izglītojošs darbs.
Esmu gandarīts, ka biedrība „Soli priekšā melanomai” strādā, lai izglītotu tās personas, kuras ikdienā redz savu klientu ādu. Patiesībā ir ļoti daudz profesiju, kuru pārstāvji varētu pamanīt aizdomīgus veidojumus citu ķermenī, piemēram, peldēšanas un fitnesa treneri, taču ar viņiem ir jārunā un jāstāsta, kam pievērst uzmanību un kāpēc tas ir tik svarīgi.
 
Vai arī ģimenes ārsti varētu vairāk iesaistīties melanomas diagnostikā?
Uz ģimenes ārstu pleciem ir uzkrauts tik daudz, jo īpaši administratīvais slogs, ka dažkārt viņiem fiziski neatliek laika izģērbt pacientus un aplūkot viņu ādu. Taču gadījumos, kad pacienti paši sūdzas par ādas veidojumiem, ģimenes ārsti varētu paātrināt diagnozes noteikšanu, paši veicot dermatoskopiju un nosūtot bildi dermatologam. Latvijā ģimenes ārstiem ir papildus finansējums, ja viņi atklāj ļaundabīgu audzēju, un daļa ģimenes ārstu to izmanto, aktīvi iesaistoties arī melanomas diagnostikā.
 
Kāpēc, Jūsuprāt, cilvēki neiet pie ārsta un mēdz novilcināt vizīti arī tad, ja ir radušās aizdomas? Vai tas ir saistīts ar ekonomiskiem vai psiholoģiskiem faktoriem?
Ja runājam par profilaktiskām vizītēm, tad tām ir liela saistība ar ekonomisko situāciju valstī. Kad ekonomiskā situācija ir laba, cilvēki biežāk apmeklē ārstu, un arī melanoma tiek atklāta agrīni. Ja ekonomiskā situācija slikta, kā tas bija 2008. – 2009.gadā, cilvēki taupa līdzekļus, tai skaitā atliek arī profilaktiskās vizītes.
Savukārt, ja runājam par gadījumiem, kad cilvēks jau pamanījis aizdomīgu veidojumu, iemesli vizītes atlikšanai drīzāk ir psiholoģiski. Daļa cilvēku neko negrib zināt par savu diagnozi un cer, ka, izstumjot šo informāciju no savas dzīves, arī iespējamās problēmas pazudīs. Taču pacientiem būtu jāsaprot, ka vilcināšanās situāciju var tikai pasliktināt.
Brīdī, kad cilvēks izdzird diagnozi „melanoma”, viņš ir gatavs atdot ļoti lielu naudu, lai pagrieztu laiku atpakaļ un mainītu savus lēmumus.
 
Gluži tāpat kā mums katru gadu tiek atgādināts, ka nevajag lēkt uz galvas nezināmās ūdenstilpnēs vai braukt reibumā, tāpat katru gadu būtu jāatgādina par sauļošanās negatīvo ietekmi un nepieciešamību aizsargāt ādu.
 
Uz ko mums vajadzētu tiekties, lai uzlabotu melanomas diagnostiku un ārstēšanu? 
Vienkāršākais un nebūt ne dārgākais risinājums būtu informatīvās kampaņas. Gluži tāpat kā mums katru gadu tiek atgādināts, ka nevajag lēkt uz galvas nezināmās ūdenstilpnēs vai braukt reibumā, tāpat katru gadu būtu jāatgādina par sauļošanās negatīvo ietekmi un nepieciešamību aizsargāt ādu. Vai, piemēram, izvietot atgādinošus informatīvos plakātus celiņos pludmales virzienā. Saulainās dienās pludmalēs var redzēt trakas lietas. Manuprāt, noorganizēt informatīvu kampaņu ir lētāk nekā ārstēt vienu metastātiskas melanomas pacientu, kas gadā izmaksā virs 100 000 eiro. 
Otra lieta, ko būtu svarīgi ieviest – mācīt jau skolā, ka ultravioletais starojums ir kaitīgs, un iedegums ir nevis skaistuma pazīme, bet gan ādas aizsargreakcija, par ko nav jāpriecājas, bet drīzāk jāuztraucas, jo nākotnē saules apdegumi var radīt nevēlamas sekas. 
Izglītošanu būtu jāveic arī skaistumkopšanas un citu jomu speciālistiem, kuri saskaras ar cilvēka ādu, piemēram, ieviešot, ka pie resertifikācijas ir jāapstiprina zināšanas par ādas veselību un ļaundabīgajām ādas pazīmēm. 
Savukārt, ja runājam par izmaiņām medicīniskajā jomā, būtu labi, ja cilvēki, kuri ir riska grupā iegūt melanomu, vai kuriem jau ir bijusi melanoma, varētu brīvi piekļūt pie dermatologa un valsts to apmaksātu.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas