Dzemdību speciāliste Vija Veisa: "Bērnu radīšanu var nokavēt, bet karjeru – nē"

 03. augusts 2020 9:00 Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv Intervija

“Karjera – te tā ir, un te tās nav. Darbs... Darbā nav neaizvietojamu cilvēku, bet ģimenē jūs esat neaizvietojama mamma un tētis. Un mūsu bērni ir neaizvietojami,” par to, kāpēc bērna nākšana pasaulē ir svarīgāka par jebkuru darbu un karjeras virsotni, saka ginekoloģe, dzemdību speciāliste Vija Veisa. 



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Man patīk arī kompānijā ar savējiem – ģimeni, draugiem. Palaist vaļā grožus un ļauties.


Vieglums un gaišais smaids, šarms un nepiespiestība ir tas, kas par Rīgas Dzemdību nama ginekoloģi Viju Veisu man palika atmiņā pēc pirmās tikšanās reizes. Es nodomāju: šī speciāliste noteikti ir jāintervē! Ja plāno vai gaida bērniņu, tad tieši šī vienkāršība un pieņemošais skatiens ir tas, ko gribētos piedzīvot, esot mijiedarbībā ar savu aprūpes speciālistu, – es prātoju. 

Vija Veisa ir arī Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas (turpmāk – asociācija) prezidente, kura šķietami vieglu soli un reizē apbrīnojamu apņēmību virza ginekoloģijas, dzemdniecības un sievietes veselības jomā būtisku jautājumu sakārtošanu. Piemēram, lai Latvijā beidzot samazinātos saslimstība ar dzemdes kakla vēzi. 

Vārds, uzvārds: Vija Veisa.
Profesija: ginekoloģe, dzemdību speciāliste.
Mamma: diviem bērniem – Annai un Kārlim.
Šobrīd jūtas: enerģiska un aktīva. 
Ar bērniem patīk: būt blakus un runāties, vērot, kā katrā no viņiem veidojas personība ar savu viedokli, lēmumiem un rīcību.  
Bērna gaidības ir: liela mīlestības enerģijas apmaiņa, kad, no vienas puses, sieviete dod, ziedo, dāvina savu mīlestību, ķermeni, laiku, lai laistu pasaulē dzīvību, no otras – pretī saņem absolūtu beznosacījuma pieķeršanos un mīlestību no sava bērna. Novērtēju, ka man šo brīnišķīgo laiku dzīve ļāvusi piedzīvot!
Grūtniecības laikā nepatika: viss patika!
Izrāde, ko iesaka noskatīties: “Precības” Liepājas teātrī, ar vējainu pastaigu liedagā pēc tās.
Citām mammām novēl: ļauties dzīvei un notikumiem...

Kad runā par ārstiem Latvijā, bieži vien tiek minēts, ka daudzi ir uz izdegšanas robežas. Tikām tu, ziedoša un skaista, enerģiski ej uz priekšu. Turklāt savam vecumam ieņem visai augstus amatus. Kā tev šķiet, kas ir tava panākumu atslēga? 
Tu saki – panākumi. Taču es savu darbu nekad neesmu mērījusi, esmu dzīvojusi un darījusi lietas, kas man no sirds patīk. Tas, manuprāt, ir svarīgi – darīt to, kas ir sirdij tuvs. Man šķiet, ka svarīgi ir iet dzīvē pa tām durvīm, kuras veras viegli, nevis grūti. Jo tad resursu patēriņš ir mazāks, un tos vari veltīt, lai lietas darītu labi. Dažreiz, protams, ir nogurums un nepieciešams “ieslēgt pauzi”, bet īstenībā uz darbu eju ar prieku. 
Otra lielā vērtība ir tas, kas man ir dots – no maniem vecākiem, gēniem, no manas ģimenes. Bāzes struktūra, kāda es esmu, – es nevaru neko izdarīt citādi, kā esmu radīta. Beznosacījuma lietas.
Taču es neesmu kā Raimonds Pauls, kurš ir mērķtiecīgi trenējies klavierspēlē; jāatzīst, manī ir pietiekami daudz cilvēciska slinkuma. Mērķtiecību sev novēlētu vairāk, tas būtu labi!

Nav jau tā, ka tev šis viss vienkārši iekrita klēpī; pamatā noteikti ir liels darbs.
Jā, tas, protams, ir arī darbs. Citreiz, kad man jaunieši jautā, kur studēt, uzreiz atbildu, ka ir jāmācās medicīna, jo tas ir neprātīgi interesanti. Tas tiešām ir tā, ka zini: visu dzīvi būs, ko darīt, kur izaugt, ko mācīties, darīt citādi. Ļoti interesanti! Tajā pašā laikā, ja man godīgi būtu jāatbild uz jautājumu, vai es, zinot to, ko prasa medicīnas studijas un darbs, būtu gatava par 120 procentiem teikt – jā, darām vēlreiz! –, man būtu jāievelk elpa un jāpadomā. Jo tas tiešām ir grūti.

 

 

Reizēm birst asaras kopā ar jauno tēti un mammu, reizēm atkal nesaprotu, kāpēc tas tētis pie durvīm darbojas ar telefonu, ja šobrīd taču pasaulē nāk viņa bērns? Tad secini, ka ar vienu kāju esi iekāpis ļoti privātā telpā.



Kas ir tas grūtais?
Vispirms jau pašas medicīnas studijas. Pēc vidusskolas tu nonāc bezatkāpju režīmā, kur nopietni jāmācās, jābūt ļoti labam. Jo ārsts nav ar 4 ballēm, ārsts ir vismaz, sākot no 7, 8 un 9. Jau studiju gadi atsijā, vai tu to vari vai nevari. Studiju gadi ir ilgi, un jābūt ļoti motivētam to darīt – ārsts mācās vismaz 10–11 gadus. Sanāk, ka visu šo laiku līdz galam neesi profesionāli “pieaudzis”, savā ziņā esi students. Tas, protams, ir grūti, jo studijas ir jāsavieno ar dzīvi, kas notiek – ir 25, 26, 27, 30 gadi, joprojām esi rezidents un tajā pašā laikā pieaudzis cilvēks, kuram ir savi pienākumi, dzimst bērni – bērni, kas slimo, uzsāk bērnudārza gaitas utt. Ne visi to ir gatavi darīt, tas nav vienkārši, bet ļoti novērtējami. 


Kādā intervijā uzzināju, ka neesi nākusi no ārstu dzimtas.
Tas tiesa. Savos priekštečos nezinu nevienu ārstu, taču kļūt par ārstu esmu gribējusi jau no bērnudārza gadiem. No bērnudārza beigšanas man ir saglabājusies apliecība ar uzrakstu: “Lelles, sveikas palieciet, man ir laiks uz skolu iet!”. Un uz šīs apliecības ir rakstīts, ka es vēlos kļūt par ārstu pieaugušajiem. Protams, posmā no bērnudārza gadiem līdz kļūšanai par ārstu ir bijušas daudzas svārstības par savu izvēli, piemēram, pārtraucu mācības medicīnas sagatavošanas kursos un aizgāju uz matemātikas profila kursu. Pamēģināju un sapratu, ka tas gan man neder. 
Medicīnā man visvairāk patīk tā jēgpilnā darba izjūta, ka redzi rezultātu – tāpat kā, kad nopļauj mauriņu un izravē dārzu, ir padarīta darba sajūta. Īpaši strādājot ar grūtniecēm, dzemdībās, kur situācijas jārisina pietiekami ātri un dinamiski.


Turklāt rezultāts ir apvīts ar brīnumu!
Grūtniecībā un dzemdībās brīnums ir klātesošs, tā ir. Vienlaikus mēdz būt arī situācijas, kuras ir saistītas ar zaudējumu – tas ir milzīgs pārdzīvojums. Par laimi, pārsvarā tomēr ir labi gan ar bērniņiem, gan mammām – to mums rāda statistika. Taču pārdzīvot zaudējumu – tas ir grūti gan tuviniekiem, gan personālam. Būt klāt, izkomunicēt šo situāciju... neaiziet mājās, neaiztaisīt durvis, atgriezties. Tas ir liels izaicinājums. 

 

Vai šādās situācijās kādreiz nenopūties – nu kāpēc neaizgāju uz citu jomu? Dzemdības ir skaists un vienlaikus tik ļoti atbildīgs brīdis – ārstam tas ir darbs, kamēr ģimenei viens no vissvarīgākajiem dzīves mirkļiem. 
Tādas sajūtas, ka vajadzēja aiziet uz citu jomu, man nekad nav bijis – man ļoti patīk ginekoloģija un dzemdības. Šajā darbā ir daudz dinamikas, daudz jomu, kurās specializēties. 
Katram speciālistam, kuram nākas būt klāt lielos zaudējumos, – ne tikai manā specialitātē – noteikti ir kādi savi pašsaglabāšanās veidi, kā izdzīvot, savs restarta mehānisms. Jābūt līdzsvaram, cik intensīvi un ko tu dari. 

 

Bioloģiski visveiksmīgāk ir, ja pirmais bērns piedzimst līdz 30 gadu vecumam. No otras puses, ir svarīgi arī, lai ir gudra mamma, emocionāli gudra un bērnam pieejama.


Dzemdību nami ir daudz kritizēti – bieži vien par neiejūtīgo attieksmi, ka noteiktas paaudzes speciālisti negribot mainīties un kļūt empātiskāki pret jauno ģimeni un viņu dzīves lielo notikumu.
Tas, manuprāt, ir liels pārbaudījums, jo īpaši jaunajiem speciālistiem, – ienākt tādā varbūt pat kā vāveres ritenī, kas, protams, mainās, tomēr, iespējams, ļoti lēnām. Kā tu šajā sistēmā jūties un atrodi motivāciju tur palikt?

Esmu novērojusi: kad esi pārstrādājies, noguris un izsīcis, ir daudz grūtāk būt empātiskam pret cilvēkiem, ar kuriem strādā. Jo šādā brīdī to redzi kā kārtējo pienākumu, kas jāizdara iespējami labākajā veidā, tomēr pazūd emocionālā saikne ar cilvēkiem. Esmu par šo runājusi ar kolēģiem – viņi piekrīt. Līdz ar to šādās neatliekamajās jomās strādājošajiem būtu jābūt sabalansētam darba apjomam. Respektīvi ir starpība, vai ir trīs vai viena dežūra nedēļā. Ja esi atpūties, uz vienu dežūru nedēļā ir iespējams atnākt smaidīgam, laipnam un spējīgam būt ieinteresētā kontaktā ar atnākušajiem vecākiem. Taču, ja tā ir jau trešā dežūra nedēļā un iekritusi sestdienā, cilvēciski ir nogurums.
Banāli, bet par to, cik speciālisti Latvijā saņem, strādājot neatliekamajā medicīnā, kas ir arī dzemdību palīdzība, mēs tālāk aiziet nevaram. Tāpēc ir prieks, ka atalgojuma jomā kaut kas sāk mainīties pozitīvi, lai gan izmaiņas ir lēnas un nepārliecinošas. Taču paši jūtam, ka vecmātes un ārsti var strādāt mazāk un būt vairāk atpūtušies, un tas ir ļoti svarīgi. Jo arī mēs, medicīnas darbinieki, esam cilvēki, neraugoties uz to, ka ir jābūt profesionāļiem teju jebkurā diennakts laikā. 


Kādas vēl problēmas tu saredzi dzemdniecības jomā – ja neskaita pārgurumu un atalgojumu?
Problēma, ka maz jauno ārstu paliek strādāt tieši dzemdību nodaļās. Profesionālo prasmju pīķis ir, kad pēc sertifikāta iegūšanas esi jau kādu laiku strādājis. Ka ārstam ir ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī praktiskā pieredze, jo daudzas lietas var iemācīties, tikai redzot, praktizējot. Izglītība un labais speciālists “nepiedzimst” dažos gados pēc diploma iegūšanas, tas notiek ilgākā periodā. Taču jaunie ārsti bieži vien neatliekamajā palīdzībā, dzemdību aprūpē nepaliek, jo īpaši reģionu dzemdību nodaļās, un par to ir skumji.


Taču tu paliki. Vai runa ir par tādu kā misijas sajūtu? 
Es bieži par to domāju. Cik vēl ilgi? Strādājot dzemdību nodaļā, ir arī nakts maiņas, kad ir jābūt tādā pašā tonusā kā dienā – dzemdības nešķiro diennakts laikus. 
Nē, tā nav misijas apziņa. Man vienkārši patīk. Vide, atmosfēra, kolēģi. Pilnīgi cita veida darba režīms, nekā esot kabinetā ambulatorajā darbā, kas patiesībā arī ir interesanti, bet citādi. Darbs slimnīcā, dzemdību nodaļā – tajā ir kas vairāk: komandas sadarbība, esi dinamikā ne tikai ar pāri, ar kuru strādā, bet arī ar kolēģiem, nepieciešamība pieņemt ātrus lēmumus un risināt situāciju, kura iepriekš nav bijusi paredzama, iespējams, pat ir unikāla un prasa nestandarta lēmumus un rīcību. Un tas, manuprāt, slimnīcas darbā ir ieguvums, kas daudzus šeit spēj noturēt. 


Vai nav tā, ka ārstam ginekologam, satiekot pārus dzemdībās, savā ziņā ir tāda kā psihologa loma? Dzemdības ir tik atvērts mirklis, un ticu, ka speciālisti ļoti labi redz, kā šai ģimenei dzīvē īstenībā klājas.
Tā patiesi ir! Dažreiz esmu mēģinājusi noturēt sevi, par daudz neiejaucoties ģimenes mikroklimatā, jo tā īsti nav mana darīšana. Vienlaikus šī “redzēšana” man palīdz izprast, palīdz sarunāties ar sievieti, saprast viņas bažas, izjūtas. 
Dzemdības ir ļoti emocionāli atkailināts brīdis. Ja tās ir ģimenes dzemdības, tas ir ļoti intīms un personīgs notikums. Izjūtas, kas tā dēļ ir pieredzētas, ir daudzveidīgas – reizēm birst aizkustinājuma asaras kopā ar jauno tēti un mammu, reizēm atkal nesaprotu, kāpēc tas tētis pie durvīm darbojas ar telefonu, ja šobrīd taču pasaulē nāk viņa bērns? Tad secini, ka ar vienu kāju esi iekāpis ļoti privātā telpā.  
Dažreiz atkal ir nedaudz traucējoši – jābūt profesionālim, jāiet pēcdzemdību vizītē, lai apraudzītu, kā māmiņa un mazulis jūtas, bet tētis stāv apakšbiksēs un tīra zobus (smejas). Tad ir sajūta: es jūtos neērti, lai gan man nav tā jājūtas, jo esmu darbā un ģimenei tas būtu jāsaprot. Slimnīcas noskaņai dzemdību nodaļā, protams, nav jābūt, tomēr viesnīca šī gluži arī nav.

 

​Bailes pazaudēt kontroli pār savu dzīvi ir tas, kas apgrūtina pieņemt lēmumu par grūtniecību vēlākos gados.


Runājot par tētiem dzemdībās – dažkārt viņi ir racionālāki. Ja ir situācija, kad sieviete atsevišķās jomās pieturas pie savām iecerēm un vīzijas, kā vajadzētu būt, taču realitāte ir citāda, reizēm nodibināt kontaktu ar sievieti ir ļoti grūti. Ja blakus ir tētis, kurš gatavs iesaistīties, viņš palīdz sievieti mobilizēt – gan grūtniecībā, gan dzemdībās. Tētu klātbūtne ir ļoti svarīga. Tomēr nevajadzētu pārdzīvot, ja tētis izvēlas nepiedalīties, – cilvēki ir ļoti dažādi.

 

FOTO: Ārste Vija Veisa darbā un atpūtā

 

 

Tiek īstenots Mātes un bērna veselības plāns, jo zināms, ka Latvijā mammu un jaundzimušo mirstība ir krietni augstāka nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Vai redzi, ka situācija Latvijā dzemdniecībā strauji uzlabojas? 
Situācija uzlabojas, jā. Ja kāda problēma ir aktuāla, ir jāsaprot cēloņi. Runājot par mātes mirstību, tika ieviesta konfidenciālā mātes mirstības analīze. Izanalizējam un redzam, kāpēc tā ir noticis, un mērķis nav kādu nosodīt – mērķis ir atrast cēloņus un uzlabot situāciju, lai tāda vairs neatkārtotos. Šī ir svarīga bāze problēmas risināšanai. Diemžēl datu analīze atklāj, ka virkne iemeslu ir meklējami, pirms sieviete nokļūst pie speciālista. Speciālista rokās paliek tikai tie faktori, ko viņš var ietekmēt un izmainīt, kad mamma ir nonākusi viņa redzeslokā. 

Minēji, ka iemesli mātes mirstībai bieži vien ir meklējami, pirms māte nonāk pie speciālista. Kas tie ir par iemesliem?
Piemēram, sieviete dzīvojusi laukos, viņai nav bijusi grūtniecības aprūpe. Grūtniecība pati par sevi paaugstina daudzus veselības sarežģījumu riskus, piemēram, trombu veidošanās risku; ja savlaicīgi dodas pie speciālista, riski tiek apzināti un uzsākti profilaktiskie pasākumi. Kad sieviete ir nonākusi slimnīcā ar jau esošu problēmu, protams, daudz var darīt un palīdzēt, tomēr viens nopietns posms, kurā risku varēja mazināt, lai sarežģījumi nerastos, ir izlaists. Riska faktori ir savirknējušies, situācija ir jau notikusi – speciālists var darīt pēc iespējas labāko, taču jau ar potenciāli lielākiem zaudējumiem.


Pētījumi liecina – jo izglītotāka māte, jo veselāks bērns. Tajā pašā laikā vairākas vecmātes un ārsti man ir teikuši, ka sievietēm – arī jaunajām – ir sliktas zināšanas par savu fizioloģiju. Vai arī tu ar ko tādu saskaries?
Esmu novērojusi, ka jaunie cilvēki mēdz būt informētāki un brīvāk runā arī par intīmām tēmām, tomēr par noteiktu daļu sieviešu var teikt – ir traki un zināšanas par savu ķermeni un veselību ir vājas. Taču grūti būt objektīvai un spriest. Jo privātpraksē, kur strādāju ambulatori un sniedzu maksas pakalpojumus, pietiekami bieži sastopu sievietes, kas ir veiksmīgas, izglītotas un zinošas jautājumos, kas saistīti ar veselību un rūpēm par sevi. 
Vienlaikus, piemēram, kontracepcijas joma ir, manuprāt, caurvīta ar nepelnītiem aizspriedumiem. Mūsdienās ir pieejamas ērtas, efektīvas un drošas ģimenes plānošanas metodes, kas ir svarīgi pāra attiecībām un seksuālajai dzīvei, taču tās netiek lietotas, jo ir iesīkstējuši stereotipi. Bet stereotipi var dzīvot, ja ir nepietiekamas objektīvas zināšanas, – tad ir viegli iestāstīt jebko. 


Nosauc, kādi ir šie mīti?
Piemēram, ka hormoni “nojauks manu hormonālo sistēmu”. Ka pēc “hormoniem” nevarēs būt bērni.


Jā, par pašas hormonu sajaukšanu arī es esmu dzirdējusi, turklāt no manās acīs ļoti uzticamiem speciālistiem. 
Ir pētīts, ka hormonālā kontracepcija uz auglību neatstāj nekādas negatīvas sekas – pēc šīs kontracepcijas lietošanas spēja ieņemt bērnu atgriežas tāda, kāda tā ir bijusi. Ja meitenei no 12 gadu vecuma, kad sākas mēnešreizes, tās ir neregulāras, tad jau sākotnēji, iespējams, ir problēmas, un visdrīzāk tās būs arī 25 un 32 gados. Taču, kad meitenei vajag palīdzēt regulēt ciklu, kad vajag novērst asiņošanu, kuras dēļ rodas anēmija, tad hormonālā kontracepcija ļoti palīdz, tai ir virkne būtisku ieguvumu, par kuriem sieviete dažkārt nevēlas dzirdēt, jo tic mītiem.


Populārākais bieds, ko esmu dzirdējusi, – man šķiet, ka no hormonālās kontracepcijas var palikt resns. 
Pētījumi nepierāda, ka no kontracepcijas paliek resns. Pamatā resns paliek no ēšanas, no mazkustīga dzīvesveida, arī, gadiem ejot, mūsu vielmaiņa kļūst kūtrāka. Bieži vien vielmaiņas pirmā palēnināšanās notiek ap 24, 25 gadiem, kad pēkšņi saproti, ka nedrīksti ēst tik, cik 17 gados, jo apēstais sāk uzkrāties. Šis ir periods, kad bieži vien ir sākušās arī pastāvīgas attiecības un radusies nepieciešamība regulāri izsargāties no grūtniecības. Sākot lietot hormonālo kontracepciju, pēkšņi šķiet – pie svara izmaiņām vainīga ir tablete. Bet tā nav tiesa, nav pētījumu, kas to pārliecinoši pierādītu. Jāskatās, kādi ir gēni, kādi vecāki, kāds ir konkrētās sievietes dzīvesveids. 
Jā, pirmajos mēnešos, uzsākot hormonālās kontracepcijas lietošanu, var būt šķidruma aizture, tūska un uz to laiku svars var mainīties līdz trim kilogramiem, bet tas nav uz visu dzīvi. 


Vai ir vēl kādi mīti, ko sievietes uztur?
Man bieži rada neizpratni neuzticēšanās profesionāļu viedoklim, piemēram, ārsti rekomendē vakcinēties pret gripu, pret cilvēka papilomas vīrusu, skaidro, ka dabiskas dzemdības var piedzīvot arī, ja pirmais ir bijis ķeizargrieziens. Sievietei izstāsti, bet, kad nākamajā reizē viņa atnāk uz vizīti un jautāju, vai ir darīts, kā rekomendēju, sieviete atbild – nē. “Es parunājos ģimenē, un man teica, ka nevajag”. Vai arī “Es “iegūglēju” un uzzināju...”. Tad es domāju: kad aizvedu savu auto uz servisu, man nevienu brīdi neienāk prātā sākt meistaru koriģēt, ka, ziniet, es palasīju un labāk vajag saskrūvēt to šeit un ieliet to tur. Kāpēc cilvēki tik ļoti neuzticas ārstam, tik ļoti apšauba ārsta viedokli?

Sākumā jau stāstīju – tu mācies sešus gadus, tad vēl piecus un ik pēc pieciem gadiem mācies vēl, lai atjaunotu sertifikātu. Tas prasa milzīgu ieguldījumu, un kuram ārstam būtu izdevīgi skaidrot, ieteikt to, kas nav vajadzīgs? Man liekas neizskaidrojami, kāpēc gūgles atbildes un ģimenes viedoklis ir spēcīgāks par mediķa sniegtiem profesionāliem faktiem, kas ir balstīti uz pierādījumiem? Iespējams, arī šis korelē ar izglītību un zināšanām.

Jā, Latvijas sabiedrība izceļas ar to, ka neuzticas cits citam (SKDS pētījums liecina, ka pilnībā uzticēties ir gatavi vien 5 %*). Savā ziņā es varu saprast otru – vecāku – pusi un vēlmi iegūt papildu informāciju tai, ko jau sniedzis speciālists. Arī pati esmu piedzīvojusi, ka, konsultējot mani kā meitu mammu, Latvijā labi zināms ārsts apšauba vakcīnu pret CPV, savukārt cits ārsts neiesaka hormonālo kontracepciju. Un, ja šādi saka tavs uzticamais ārsts, protams, ir liels apjukums. Man, kļūstot par mammu, lielākais apjukums bija tieši šīs situācijas dēļ – ka ārstu viedokļi vienā jautājumā var radikāli atšķirties un ka man kā mammai jābūt kompetentai jautājumos, par kādiem pat nebiju līdz bērna piedzimšanai aizdomājusies.
Droši vien būtu normāli, ka bērns 12–13 gadu vecumā jau zina, kas ir dzemdes kakla vēzis, kas ir vakcīna, – bērnam tiek skaidrots viņam saprotamā valodā. 

Ja tev kā jaunai sievietei šo ir jāsāk apgūt no nulles, varbūt arī liekas – kāpēc man šis viss tagad ir jāzina?
Tā ir arī līdzatbildība par savu ķermeni; zini, kādus riskus rada smēķēšana, nedrošs sekss, alkohola lietošana, narkotikas, neveselīga uztura lietošana, – tā ir veselības pratība, kurai būtu jānāk jau no bērnības, ģimenes un skolas, kā kolektīvai izglītībai. Un, kad esi kļuvis par jauno vecāku, šo informāciju jau laid caur drošiem bāzes filtriem. 

Bet es tev piekrītu, ka arī mediķu vidū reizēm ir neviennozīmīgi viedokļi. Asociācija saskata, cik nozīmīgi ir arī profesionāļiem skaidrot, ko dara Eiropa, pasaule, kādas ir tendences, arī mums ir jāaug līdzi laikam, pētījumiem, ārstēšanas rekomendācijām, profilaksei – tas vienmēr ir izaicinājums. Nekas nestāv uz vietas. 


Tu esi arī pasniedzēja RSU. Vai redzi, ka jaunie topošie mediķi, ko satiec, kaut kādā veidā gadu no gada atšķiras? 
Jā, atšķiras gan! Ir divas pozitīvas iezīmes, ko saskatu. Man šķiet, ka jaunā paaudze ir par sevi pārliecinātāka un pārliecinošāka, un tas ir svarīgi. Ja zini savu vērtību, tu spēj organizēt savus darba apstākļus, rūpēties par sevi. Otrs – jaunieši ir ar plašāku, ar pasaules domāšanu, ieinteresēti zinātnē jau no studiju laikiem, veic savus pētnieciskos darbus ļoti labā līmenī. Viņiem ir spēja redzēt ārpus sava sola, auditorijas, un tas ir ļoti forši! Jaunieši uzreiz ir savā tīmeklī, vismaz Eiropas līmenī. Mēs esam maza valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu, un mums ir salīdzinoši maza pieredze retās lietās, un kooperēšanās, pieredzes apmaiņa ir ļoti svarīga. Jaunajos noteikti ir nākotne, galvenais, lai viņi paliek šeit, neaizbrauc – atalgojums kā motivācija šobrīd aizvien nav daudzsološs. Mums aug labi, savā profesijā ieinteresēti ārsti. 

Kāds ir tavs viedoklis par to, ka pirmie bērni mammām šobrīd dzimst krietni vēlāk? Kad es kļuvu par mammu, tobrīd Latvijā bērns vecumā 40+ bija gandrīz vai brīnums. Tobrīd tikai runāja, ka Eiropā tā ir ierasta lieta – ka bērni dzimst, kad ir iegūta izglītība, ir darbs, dzīvei ielikti stabili pamati. Šobrīd tā ir pašsaprotama prakse arī pie mums.
Jā, šis vecums mainās – ja 2000. gadā Latvijā pirmais bērns sievietei dzima tuvu 24 gadu vecumam, tad 2018. gadā tie bija jau vidēji 28 gadi, kad sieviete laida pasaulē pirmo mazuli. Protams, mēdz būt arī vēlāk. 
Šajā ir gan plusi, gan mīnusi. Protams, bioloģiski piemērotāk, ja pirmais bērns piedzimst līdz 30 gadu vecumam. No otras puses, ir svarīgi arī, lai ir emocionāli gudra un pieejama mamma, kura apzināti gaida un ir kopā ar savu mazuli. Iespējams, sieviete savam bērnam var sniegt pavisam citu piesaisti un emocionālo drošību un pamatu, kļūstot par mammu tieši vēlākā vecumā. Protams, ir veiksmīgas grūtniecības arī pēc 40, taču ir arī skaidrs, ka ķermenis noveco. Pēc 35 gadu vecuma ir ne tikai lielāki ģenētiskie riski, bet arī biežāk ir citi veselības sarežģījumi – cukura vielmaiņas traucējumi, paaugstināts asinsspiediens, aptaukošanās u. c., kas var kaitēt grūtniecības laikā. Ar gadiem pieaug arī spontāno abortu risks, samazinās auglība. Bet dzīve tāda ir, mazuļi nāk pasaulē vēlāk. Mums tas jāņem vērā un jādara labākais, ko varam. 

Nesen kāda sieviete ar mums, “Mammamuntetiem.lv”, dalījās savās pārdomās – viņa un vairākas viņas draudzenes ir iestrēgušas savā karjerā un nespēj pieņemt lēmumu par labu bērnam. Augstskola absolvēta, nupat tiek gūti pirmie panākumi karjerā. Un ir bail pazaudēt savu labi iesildīto vietu. Ko tu šādām sievietēm varētu teikt? Jo bioloģiskais pulkstenis patiesi tikšķ un vilciens šajā jomā var aizbraukt.
Vajadzētu padomāt par savu dzīvi garākos nogriežņos. Piemēram, kad 60 gadu vecumā ir labs auto, māja un divas reizes gadā eksotiski atvaļinājumi, bet nav bērnu, jo 28 gados likās, ka “izkritīšu no aprites” uz pusotru gadu. Uz pusotru gadu! Darba mūžs kopumā ir apmēram 40 gadu. Ir vērts šo ielikt svaru kausos – pusotrs līdz divi gadi salīdzinājumā ar vairākiem desmitiem gadu garu darba mūžu! 

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka pēc menopauzes dzemdēt vairs nav iespējams. Bērnu gaidīšanu, dzemdēšanu var nokavēt. Taču darba dzīvi var realizēt arī 50+ vecumā. Turklāt vienmēr aiz mums ir jaunāka paaudze, kas elpo pakausī, vienmēr izturēt konkurenci būs izaicinājums, vienmēr ir iespējams, ka kādu nodaļu aizvērs un posteni likvidēs, un darba vieta būs jāmaina. 

Ir bijušas situācijas, kad pārim, kas ir stabilās attiecībās, iestājas grūtniecība, un viņi domā – īsti nebija plānā. Sieviete argumentē, ka bija taču apsolījusi priekšniekam atgriezties darbā, laikam bērnu tagad tomēr nē. Un tad es aizdomājos: pagaidiet, pēc 18 gadiem šis dēls vai meita beigs skolu, varbūt spēlēs trompeti izlaidumā... Bet tāpēc, ka apsolīts darbā atgriezties agrāk, tas nenotiks. Lēmumi jāieliek citās kategorijās. Karjera – te tā ir, un te tās nav. Darbs... Darbā nav neaizvietojamu cilvēku, bet ģimenē – jūs esat neaizvietojama mamma un tētis. Un mūsu bērni ir neaizvietojami. 

Redzu, ka Latvijā šī doma pieņemt lēmumu par labu bērnam arvien tiek atlikta. Un man ir sajūta – jo vairāk šo lēmumu atliek, jo grūtāk to pieņemt. 
Eurostat publikācija 2017. gadā apliecināja, ka Latvija Eiropas kontekstā izceļas ar sieviešu īpatsvaru vadošos amatos. Sievietes Latvijā var – tas ir skaidrs. Bet, lai to sasniegtu, nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī spēja organizēt, vadīt, pārzināt un arī kontrolēt procesus. Sievietes, kuras var, zina, ka kontrolē lietas – kad, kas, cikos. Grūtniecība un bērna audzināšana turpretī ir kas tāds, kur kontroles groži ir jāpalaiž vaļā. Tu nezini, vai paliksi stāvoklī, vai vispār vari ieņemt bērnu, nezini, kā noritēs tava grūtniecība – varbūt visu laiku nāksies palikt mājās un pavadīt mierīgā režīmā. Tu nezini, kā būs ar bērnu, vai būs vesels, vai naktīs gulēs. Citiem vārdiem – sagaidāmas ļoti daudzas lietas, kuras nevar kontrolēt, un tas var radīt milzīgu stresu. Dzīve kļūst neparedzamāka, un vadības groži ir jāpalaiž vaļā. Manuprāt, bailes pazaudēt kontroli pār savu dzīvi ir tas, kas apgrūtina pieņemt lēmumu par grūtniecību vēlākos gados.

Aizmirstot, ka mēs šajā dzīvē vispār neko nekontrolējam.
Tieši tā! Tas brīdis, kad šo saproti, nes milzu atvieglojumu! Es šo brīdi savā dzīvē esmu noķērusi. Tobrīd tas bija liels trieciens, taču vienlaikus nesa lielu atvieglojumu, jo sapratu: nekas no tā, pie kā esmu šajā dzīvē turējusies, man nepieder. Tas bija sāpīgs, bet ārkārtīgi pamācošs brīdis. Viss ir gaistošs, un ir jānovērtē tie labie brīži un cilvēki, kas mums ir blakus esošajā mirklī. 


Mammām tiek pārmests, ka viņām pārlieku gribas dzīvot kā Instagram bildēs. Un ir liela vilšanās, ja katrs mirklis no grūtniecības, dzemdībām un dzīves ar mazuli tomēr gluži nav kā izsapņotajā pasaulē. Eksistējot pat tādi kā dzemdību trendi. Vai esi ko tādu novērojusi?
Jā, ir gan. Sociālie tīkli ir radījuši noskaņu, ka vecāku loma un dzīve kopumā – tas ir tikai skaisti un labi. Kamēr pats nepiedzīvo, ka ir citādi nekā bildītēs, tikām cilvēks, man šķiet, ir milzīgā stresā par to, ka viņam nekas nenotiek tā, kā vajadzētu, tā, kā ir redzēts skaistajās bildītēs citiem. Pārsvarā ikdiena jau tomēr nav kā skatu kartītēs – tu dari rutīnas darbu, ir dažādi paklupieni, no kuriem reizēm ir grūti piecelties, nopurināties un iet tālāk. 
Latvijas Radio Ģimenes studijā man būs saruna par pēcdzemdību periodu. Pārdomājot, ko gribu šajā jomā pateikt, secinu: publiskajā telpā vairāk tiek runāts par grūtniecību un dzemdībām, dzemdēt ūdenī vai ne, kādu mūziku klausīties dzemdībās utt., un tas ir jauki. Taču pēcdzemdību laiks mēdz pārsteigt ar dzīves prozu: ar sāpīgiem krūtsgaliem, urīna nesaturēšanu, paaugstinātu temperatūru, ar hemoroīdiem un ko tik vēl ne. 


Un kā ar trendiem dzemdību jomā? 
Zināmi trendi jau ir, piemēram, mammas grib paņemt līdzi savu placentu. Labs trends ir tas, ka tēti ir blakus dzemdībās, un forši, ja tētis pats ir motivēts tur būt, nevis viņš ir atvests un piespiests tur būt.
Rīgas Dzemdību namā esmu ierindas dežūrārste, es nestrādāju līgumdzemdībās – mani klienti ir ļoti daudzveidīgi, es tur piedzīvoju reālo Latviju. Tāpēc tendences man uzreiz galvā mijas ar kontraversijām. Piemēram, nāk prātā mammas, kuras pie Dzemdību nama durvīm ārā smēķē. Vai mammas, kurām ir atkarības problēmas, atņemtas aprūpes tiesības par pirmajiem bērniem, trešais tomēr ir palicis pie vecākiem, un ceturtais tiek gaidīts no cita partnera. Un tad situācija, kad ir jāpārjautā: vai jūs šo bērniņu ņemsiet? 
Latvija ir ļoti dažāda, Instagram skaistās bildītes ir pavisam neliela daļā no tās, un ir liela daļa sabiedrības, kas ir ārpus šī visa. 

Tu noteikti labāk par citiem redzi, kāda ir patiesā situācija Latvijas ģimenēs.
Jā, un tā ir ļoti dažāda. Daudz atšķirīgāka, nekā mēs redzam privātpraksēs. Liela sabiedrības daļa ir ar pavisam citām problēmām. 

Vai pati esi saskārusies ar gadījumu, kad mamma pasaka: šo bērnu es tomēr līdzi no dzemdību nama neņemšu, man pieci bērni mājās jau ir?
Jā, un diezgan skaudrā veidā. Mazuļi piesakās un dzimst arī sievietēm ar ilgstošām, nepārejošām veselības problēmām, piemēram, ar garīgās veselības traucējumiem. Skaidrs, ka dzīves laikā īpaši uzlabojumi nav iespējami, arī aprūpes iespējas par savu bērnu ir ierobežotas. Noteiktā situācijā sievietei piedzima bērns, ar sociālā dienesta darbinieku atbalstu tika sniegta palīdzība, lai mamma ar bērnu varētu dzīvot kopā. Tomēr nesanāca. Tad sievietei mainījās partneris, iestājās jauna grūtniecība, ko viņa vēlējās saglabāt. Grūtniecības beigu posmā partneris atkal cits, un dažas nedēļas pirms dzemdībām šī sieviete ieradās pie mums ar jautājumu: “Šo bērnu, kas gaidāms, es negribēšu. Bet, sakiet, cik drīz pēc dzemdībām būs iespējams ieņemt nākamo bērnu? Jo es gribētu bērnu ar savu jauno partneri.” 

Arī bērnam ir tiesības nākt pasaulē gribētam, pie mīlošas mammas un tēta! Nevis ar attieksmi – šo bērnu, jā, paturēsim, bet to gan ne. Būtu ļoti vērtīgi, ja valsts šādus cilvēkus atbalstītu ar situācijai un apstākļiem draudzīgu ģimenes plānošanu.


Vēlējos tev jautāt, kas ir tas, kas, tavuprāt, dzemdniecības jomā būtu ar steigu jāmaina. Iespējams, šī ir tā problēma, kas būtu jārisina, – lai šādiem cilvēkiem bērni nedzimst neplānoti. 
Arī šiem cilvēkiem ir tiesības izvēlēties, mēs nedrīkstam aizliegt vai ierobežot radīt bērnus. Cilvēkam ir cilvēka tiesības. Taču būtu jābūt arī pieejamai kontracepcijai un iespējai to izvēlēties. 


Jo kontracepcija ir dārga. 
Jā! Pārstāvot asociāciju, varu teikt, ka šī ir ārkārtīgi svarīga lieta, ko gribētu paveikt kopā ar kolēģiem un atbildīgajām institūcijām, – lai ir pieejama valsts kompensēta kontracepcija šādām riska situācijām, kur sievietei pašai tam nav resursu. Manuprāt, šī ir arī mūsu, līdzās esošo cilvēku, atbildība – šajā jautājumā būt atvērtiem un palīdzēt. Labā ziņa – Veselības ministrijā par šo tematu ir izveidota darba grupa, vienīgi darbs notiek lēni, lai gan bērni piesakās katru dienu! 
Drošai kontracepcijai vajadzētu būt nodrošinātai sievietēm, kuras cieš no atkarībām, kuras ir atkarīgās attiecībās, piemēram, cieš no vardarbības, iespējams, arī HIV pacientēm, jo viņām plānota grūtniecība ir ļoti svarīga, jauniešiem.
Būtiski ir uzlabot situāciju dzemdes kakla vēža jomā. No šā gada Latvijā pieejama valsts apmaksāta, vērtīga vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu, kas izraisa dzemdes kakla vēzi un ne tikai. Taču pie mums ir salīdzinoši zema atsaucība veikt dzemdes kakla vēža skrīningu, būtu jālieto arī mūsdienīgs skrīninga tests – salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm tas šobrīd nav optimāls. Būtu jāuzlabo skrīninga uzraudzība, lai redzam iepriekšējos testus un jēgpilni speram nākamos soļus. Šeit ir ļoti svarīgs valsts finansējums, jo Latvijā ar dzemdes kakla vēzi slimo nepiedodami daudz sieviešu. Ja Austrālija rēķina, ka drīz šādas slimības viņiem vispār nebūs, jo no 2007. gada ieviesta meiteņu vakcinācija un nu arī zēnu vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu, turklāt ir laba vakcinācijas aptvere, tad mums dzemdes kakla vēža biežums ir viens no augstākajiem Eiropā – ap 27 gadījumiem uz 100 000. Salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm – divreiz vairāk. 

Tu jautāji par to, kā es esmu tur, kur esmu. Liela loma tajā ir cilvēkiem, kas man ir blakus. Es viena nekad tur nebūtu, man blakus ir ļoti zinoši, profesionāli un atbalstoši kolēģi. Es ceru, ka mūsu komanda šos minētos jautājumus drīzumā nopietni pavirzīs uz priekšu.


Vai kāds no taviem bērniem ir izteicis vēlmi būt par mediķi?
Manai meitai tūdaļ būs 13 gadu, viņa ir īsts tīnis. Puikam ir 9 gadi. Meita par medicīnu neko negrib dzirdēt. Es, protams, stāstu, ka būt par ārstu ir ļoti forši, bet viņa apgalvo, ka nemūžam (smejas). Kārlis savukārt nesen manā mašīnā ieraudzīja mazā iegurņa mulāžu, kas domāta studentu mācībām, mazā iegurņa orgāni, ar dzemdi, olnīcām – silikona. “Ko tu te ved? Man ir nelabi!” Man ir pamatotas šaubas, ka medicīnu mani bērni tomēr neizvēlēsies. 

Sarunas sākumā minēji, ka ikvienam ir vajadzīgs restarts. Kas ir tavējais? Manīju, ka tev tie ir pārgājieni.
Man ir svarīgi būt ar sevi, kāds brīdis vienai. Pārgājiens, iešana – tā noteikti ir būšana ar sevi. Arī mājās, kad visi guļ un ir vakara miers, man patīk uzlikt mūziku un palikt ilgāk nomodā, apsvērt kādus plānus, padomāt par dzīvi vai vienkārši noskatīties labu kino. Un reizēm tas man ir svarīgi.
Bet iešana man ļoti patīk, tajā arī ir kāds meditatīvs spēks – ritmisks, noteikts temps, mērķa attālums. Lielākā mana iešana ir bijusi Portugālē – gandrīz 160 kilometru Fisherman Trail (Zvejnieku taka), kas gar Atlantijas okeānu savieno zvejnieku ciemus. Tas bija šajā rudenī, lielisks piedzīvojums! 
Pārgājienā neesi ne mamma, ne ārsts, esi gājējs. Tev ir mugursoma, un tava rūpe ir, cik ieliet ūdeni, lai nebūtu par smagu un vienlaikus lai ūdens arī nepietrūktu. Vēl tu domā par savām kājām, lai nenoberztu. Ir rūpes par vienkāršām lietām, tikmēr “cietais disks” pamazām attīrās. 
Līdzīgs restarts man ir bijis, kad Marokā ar riteņiem braucām 250 kilometrus. Tas bija arī fizisks izaicinājums – Maroka ir ar kalnainu reljefu, un mūsu ziemeļnieku dvēselei tur ir arī diezgan silts klimats. Šādas fiziskās aktivitātes man ļoti patīk, arī slēpošana – man šogad pietrūkst piesniguša meža un distanču trases tepat Ogres Zilajos kalnos. 

Man patīk arī kompānijā ar savējiem – ģimeni, draugiem – labas sarunas, laiks kopā iedvesmo. Patīk no rītiem un vakaros “pačilot” ar bērniem. Pēc skolas aizbraukt pakaļ, aiziet uz kādu kafejnīcu, noorganizēt mazo piektdienu trešdienā. Būt ar saviem cilvēkiem. Palaist vaļā grožus un ļauties. 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas