Ārsta viedoklis: Partnerattiecību regulējums aiztaupītu liekas raizes pacientiem un atvieglotu darbu mediķiem

 14. maijs 2020 13:20 Speciālista viedoklis

Daudziem pašreiz medicīnas sfērā strādājušajiem COVID-19 saslimšana ikdienas darbā ieviesusi lielas pārmaiņas. Ikviens no mums pašlaik strādā paaugstinātos drošības apstākļos, kā arī daudziem mediķiem slodze kļuvusi ievērojami lielāka. Nācis pielāgoties jaunai ikdienas realitātei – pārtraukta plānveida medicīnas aprūpe slimnīcās, poliklīniku darbība ierobežota, attālināti tiek organizētas konsultācijas ar pacientiem un ārstu konsīlijiem. 



Foto: Shutterstock.com

Situācijas ir dažādas, tādēļ ir tas brīdis, kad likumdevējam nevajag sasiet rokas medicīnas personālam, kas radītu neiedomājami skarbas sajūtas gan cilvēka tuvākajiem, gan mediķiem.


Būtiska loma pandēmijas ierobežošanā ir mediķiem, kuri stāv pirmajās rindās un pakļauj sevi vislielākajam riskam. Vadoties pēc Latvijas un ārzemju pieredzes, tieši medicīnas iestādes ir kļuvuši par paaugstināta riska zonām, kur inficēties ar jauno vīrusu, jo ir pirmie punkti, kur saslimušie meklē palīdzību. 


Tas, kas atkarīgs no mums, medicīnas darbiniekiem, mēs darām visu, lai rūpētos par savu, mūsu pacientu un tuvinieku veselību un drošību. Taču šoreiz vēlētos vērst uzmanību tām ģimenēm, kas šajā nenoteiktības un neskaidrības laikā mūsu valstī jūtas vismazāk pasargātas. Pavisam nesen sabiedrībā dzirdam diskusiju par likumu trūkumu, lai aizsargātu visas Latvijas ģimenes. Diemžēl, cik man zināms, Latvijā pašlaik likums šobrīd neaizsargā divus pieaugušus cilvēkus, kas kāda dzīvo nereģistrētās attiecībās, taču tos vieno kopīga manta un rūpes vienam par otru. 

Likums šobrīd nostāda mediķus ļoti neērtā un nepatīkamā situācijā, kad jāizvēlas starp formālu noteikumu pārkāpšanu un pacienta vislabākajām interesēm.

Dzīves situācijās, kad vienam no dzīvesbiedriem veselības stāvoklis strauji pasliktinās un jāizšķiras par kādu medicīnisku rīcību, lēmumu pieņem laulātais partneris vai pirmās pakāpes radinieks – vecāki, bērni, māsa vai brālis. Taču bieži ir gadījumi, kad dzīvesbiedram, kurš faktiski pacientam ir pats tuvākais cilvēks, šādā gadījumā formāli tiek liegtas jebkādas tiesības uz informāciju par pacienta veselības stāvokli, nemaz nerunājot par dzīvesbiedra iesaisti lēmumu pieņemšanā par turpmāku ārstēšanu. 


Manā sfērā tas izteikti izpaužas jautājumā par orgānu donoriem. Ja cilvēki ilgstoši dzīvojuši kopā, dalījušies kopīgos priekos un bēdās, dzīvesbiedram netiek dota iespēja paust savu viedokli arī par to, ko pacients būtu vēlējies darīt ar savu ķermeni un orgāniem situācijā, ja iestājies neatgriezenisks smadzeņu funkciju zudums jeb smadzeņu nāve. Nereti parādās kāds formāli tuvāks radinieks, kurš iespējams dzīvo citā valstī un patiesībā ir pilnīgi svešs cilvēks pacientam, kas lemj par orgānu izmantošanu pēc nāves. Visbiežāk šādos gadījumos attāli radinieki tomēr izlemj neziedot orgānus transplantācijai, kas varētu glābt citu dzīvības. Lai arī sabiedrībā mēs diskutējam par dažādiem ar ģimeni saistītiem jautājumiem, mums jāskatās arī plašāk, jo ģimene un veselības aprūpe nav monēta ar divām pusēm, tā ir daudzšķautņaina un ikvienam no mums ir jāmēģina skatīties uz mūsdienu realitāti plašāk un racionālāk.

Bieži ir gadījumi, kad dzīvesbiedram, kurš faktiski pacientam ir pats tuvākais cilvēks, šādā gadījumā formāli tiek liegtas jebkādas tiesības uz informāciju par pacienta veselības stāvokli, nemaz nerunājot par dzīvesbiedra iesaisti lēmumu pieņemšanā par turpmāku ārstēšanu. 


Ļoti slimiem cilvēkiem ir svarīga ģimenes klātbūtne un drošības sajūta, ko tā sniedz, jo tas ir viens no vissvarīgākajiem priekšnoteikumiem veiksmīgam iznākumam. Šobrīd, kā mēs visi zinām, drošības nolūkos, lai samazinātu COVID-19 izplatību, radinieku klātbūtne slimnīcu gaiteņos un palātās ir aizliegta. Dažreiz fiziskā klātbūtne nav pats svarīgākais, cik svarīgi ir zināt, ka kāds par mani interesējas, ka mana ģimene ir pasargāta - drošības sajūta, ka, ja kaut kas notiks ar mani, arī mani tuvinieki tiks pasargāti. 


Arī reanimācijas nodaļā dzīves pēdējos mirkļos tiesības atvadīties ir tikai laulātajam partnerim un pirmās pakāpes radiniekiem. Gan pašam pacientam, gan pašiem tuvākajiem ir neizmērojami svarīgi būt klāt, lai pagūtu pateikt vēl pēdējos vārdus. Situācijas ir dažādas, tādēļ ir tas brīdis, kad likumdevējam nevajag sasiet rokas medicīnas personālam, kas radītu neiedomājami skarbas sajūtas gan cilvēka tuvākajiem, gan mediķiem.


Likums šobrīd nostāda mediķus ļoti neērtā un nepatīkamā situācijā, kad jāizvēlas starp formālu noteikumu pārkāpšanu un pacienta vislabākajām interesēm. Ja attiecīgajā nodaļā ir principiālāks personāls, kas iepriekš saņēmuši kādu brīdinājumu par “nepiederošu” personu klātbūtni, iespējams nākamreiz vairs neielaidīs personas, kas nevar pierādīt pirmās pakāpes radniecību vai precētā drauga statusu. Taču ignorēt, ka sabiedrībā nepastāv ģimenes, kas izvēlējušās savu attiecību modeli, arī nevar.


Taču vēlos uzsvērt, ka Latvijas medicīnā pāri visam tomēr valda cilvēcība un cilvēcīga attieksme. Mediķu darbs ir glābt cilvēku dzīvības un nodrošināt vislabākos apstākļus, lai pacients atveseļotos, nevis interpretēt to, kā vajadzētu izskatīties ģimenei. 


Dzīvesbiedru likuma pieņemšana paātrinātu, uzlabotu un atvieglotu daudzu procesu norisi mums, mediķiem. Taču, kas ir vēl svarīgāk – Dzīvesbiedru regulējuma pieņemšana mūsu pacientiem radītu papildu drošības sajūtu un aiztaupītu liekas raizes, ļaujot fokusēties uz atlabšanu.


Nenoteiktība un nedrošība laikā, ko izraisījusi COVID-19 saslimšana, kad kā vēl nekad svarīgs kļuvis jautājums ne tikai par katra individuālo atbildību par sevi, bet arī rūpes par sev tuvajiem un citiem sabiedrības locekļiem, varētu veicināt likumisku attiecību sakārtošanu. Ikviens sabiedrības loceklis ir tiesīgs justies droši un pasargātam.

 

Autors: Pauls Aldiņš, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas infektologs




0 Pievienot komentāru

Kategorijas