Iesprūduši nekurienē! Ekskluzīvi - latviešu blogs no Atlantijas okeāna vidus

 19. marts 2020 14:00 Raksts

Vairāk nekā 4000 kilometru no Rīgas, 1000 kilometru no Lisabonas un 700 kilometru no Marokas – Atlantijas okeānā kā vientuļa pērle mirdz tūristu iecienītā Madeiras sala, kurā nu uz nezināmu laiku esam iestrēguši arī mēs, latviešu ģimene, kuras atpūtu pamatīgi pabojājusi pasaulē valdošā panika pēc Covid-19 uzliesmojuma.

 


Funšala. Skats no gaisa vagoniņa, kurā tik drīz vairs nevienam nebūs iespējas iekļūt. Arī tā darbība uz laiku pārtraukta. (Foto: no privātā arhīva)


Ceļojumā, protams, devāmies vēl krietnu laiku pirms robežu slēgšanas, ārkārtas stāvokļa pasludināšanas un citiem nepatīkamiem lēmumiem, kas kā lavīna satricināja visu Eiropu. Vispirms paviesojāmies Anglijā, kur, teiksim tā, visi joprojām šķaudīja virsū ziņām par vīrusu un dzīvoja savā slavenajā angļu mierā. Vienā lidmašīnā kopā ar mierīgajiem angļiem (pārsvarā pāriem labākajos gados) arī ieradāmies Madeirā - kur nekas neliecināja, ka viss tik kardināli un zibenīgi mainīsies. Ir pagājusi pusotra nedēļa kopš ierašanās šeit, arī uz salas ir izsludināta karantīna tūristiem, kuru daļai atpūtu un brīnišķīgo laiku baudīt liegts.

Ja esi karantīnā, paskaties pa logu. (Foto: no privātā arhīva)

 

Reisi ir, biļešu nav
Saprotams, ka viss haoss sākās ar avioreisu atcelšanu. Vispirms Latvija pavēstīja, ka lidostas tiks slēgtas. Tas uz mums gan nekādi neattiecās, jo mūsu ceļš atpakaļ uz dzimteni bija paredzēts šāds: Madeira-Bristole-Kauņa. Un tur ar savu lidostā atstāto auto – mājup. It kā vienkārši, bet drīz vien plānu lupatu lēveros sagrāva Lietuvas paziņojums, ka ārvalstu pilsoņus tā tranzītam ielaidīs vien līdz 19. martam. Bet mūsu reiss paredzēts… 20. martā. Drudžaini sākot meklēt citus variantus atpakaļceļam, ātri vien mūs sasniedza otra vēsts – lidsabiedrība “easyJet” atcēlusi mūsu reisu uz Bristoli. Tātad nu jau varam plānot lidojumu uz dzimteni, caur kurieni un kā vien vēlamies. Bet kā? No Madeiras tiek atcelts cits reiss pēc cita, tomēr atrodam lielisku variantu caur Lutonas lidostu ar iespēju vēl laicīgi Viļņā nokļūt. Bet… biļešu ir vien divas. Mēs – trīs. Atkal nekā. Prātojam par citiem savienotiem reisiem – caur Parīzi, Berlīni, Amsterdamu. Bet tie maksā tūkstošus (turklāt nevari zināt, kamēr vienu pirksi, otrā tikmēr biļešu vairs nebūs) un tik ļoti negribas pēc kāda valdības paziņojuma par robežu slēgšanu atkal iesprūst kādā no šīm valstīm. Turklāt skaidrs, ka tur mūs ieliktu karantīnā.

Bet Madeirā mēs jau esam kā savējie – 14 dienu izolāciju piespriež vien tiem tūristiem, kas ieradušies pēc 14. marta. Tas, piemēram, ne īsti paticis poļu tūristiem – šie atbraukuši te labi atpūsties, bet tā vietā godīgi jāsēž viesnīcā. Gribējuši doties ārā, bet viesnīcnieki nav ļāvuši un izsaukuši policiju. Lai nomierina un iesaka vien pasēdēt divas nedēļas mierā.

Pirms dažām dienām ielās kūsāja dzīvība. Nu tajās redzams vien rets auto. Un kāds nejauši ieklīdis latvietis. (Foto: no privātā arhīva)
 

 

Izolētie tūristi
Pamats satraukties madeiriešiem ir – viņu sala tomēr ir tik tālu no pārējās pasaules, ka laikā, kad mēs ieradāmies, te neviens slimais ar Covid-19 pat reģistrēts nebija. Nu jau saslimušais ir – kāda 60 gadu veca tūriste no Nīderlandes. Un manāma panika (tiesa, lielākoties tikai sociālajos tīklos un blogos) sākās. Vispirms – jau minētā izolācija, kad divas nedēļas visiem tūristiem jāsēž viesnīcā. Tad parādījās ziņas, ka sabiedriskajā transportā ielaiž tikai tos, kam ir vietējās “madeiriešu” kartes. Palēnām slēdza gan vietējo botānisko dārzu (ko, laimīgs gadījums, jau paspējām izstaigāt), muzejus, daži veikali strādā, kā ierasts, citi drošības pēc aizvērušies. Un ielas, promenāde pie okeāna un parciņi ir krietni tukšāki, nekā tie bija tajās dienās, kad ieradāmies.


Kā palīdz savējie?
Protams, mēģinājām sazināties arī ar atbildīgajiem dienestiem, reģistrēties, kur vien iespējams, un, jāsaka, vislabāko attieksmi līdz šim esam sagaidījuši Latvijas vēstniecībā Lietuvā. Jo – kamēr nebija atcelts mūsu reiss no Madeiras uz Bristoli, dzīvojām vēl ar pilnu pārliecību, ka viss vairāk vai mazāk noritēs pēc plāna. Bažas gan radīja tas, ka Lietuvas puse pavēstīja – pēc 18. marta ārpilsoņiem neļaus iebraukt valstī. Bet kādi nu mēs ārpilsoņi? Mašīna tak mums turpat lidostā, izkāpsim, iekāpsim un, apsolot, ka nevienam leitim nepieskarsimies, trauksimies uzreiz uz robežu. Kaut vai konvoja pavadībā. Balss, zvanot uz īpašo izsludināto ārkārtas telefonu, uz jautājumu: “Bet kas gan notiks, ja 20. martā mēs ieradīsimies Lietuvā? Vai mūs arestēs, ieliks ātrās palīdzības mašīnā vai sūtīs atpakaļ?” atbildēja ar itin drošu vēstījumu, ka tāda reisa, visticamāk, nemaz nebūšot. Bet kāpēc lai gan nebūtu, ja lietuvieši no Anglijas ar to var mierīgi atgriezties?

Muzeji slēgti. Bet pie Madeiras sporta leģendas - šajā salā dzimušās portugāļu futbola zvaigznes Krištianu Ronaldu - muzeja paspārdīt bumbu ir ļauts. (Foto: no privātā arhīva)


Te nu palīgā nāca Latvijas vēstniecība Lietuvā. Protams, arī viņiem uzreiz nebija skaidrs, kas notiek ar ārvalstnieku, kas Lietuvā ierodas ar lidmašīnu. Ar mašīnu – viss skaidrs. Robežai pāri netiec un basta. Bet lidmašīnā jau atpakaļ ar varu neiegrūdīsi. Tā nu pēc pāris stundām arī saņēmām atbildi – visticamāk, būtu kā Tomam Henksam jāpadzīvo Kauņas lidostas terminālī, bet pēc sazināšanās ar Latvijas ārlietu ministriju arī tiktu lemts par mūsu turpmāko likteni. Kas droši vien būtu kas līdzīgs mūsu piedāvātajai versijai – sēžamies auto, ripinām uz robežu un tālāk jau esam Latvijas problēma. Nu, vairāk gan jau savu draugu un radu, kuriem būtu jāparūpējas par pārtikas piegādi līdz mūsu nama durvīm. Ledusskapis palika tukšs, vispār viss palika tukšs. Tik puķes aplietas.
 

Ko tad darām mēs?
Izmeklējušies biļetes pa labi un pa kreisi, uzzinājuši aviokompānijas, par kādu eksistenci agrāk pat nenojautām, sapratām – trauksmei jāliek punkts. Jā, ar savienotiem reisiem un veiksmi azotē, par dažiem tūkstošiem eiro uz dzimteni tikt ir iespējams. Taču tas jau nemaz nav tik obligāti – darbu spējam veikt attālināti, panika Madeirā šķiet krietni mazāka nekā dzimtenē, un sasteidzot notikumus, var tikt pie vēl lielākām problēmām, iesprūst kaut kur Eiropas vidienē vai haosā uz robežas. Turklāt līdzi ir mazs bērns, kas liek būt vēl piesardzīgākiem. Pārlaist nakti lidostā, kas pirms gadiem desmit šķistu tīrais nieks un izprieca, tagad nu pavisam negribētos. Apdomājam par iespēju nokļūt kontinentā – uz Lisabonu un Portu reisi nav atcelti -, taču ir skaidrs, ka tur nokļūsim karantīnā. Jo atkal taču būsim svaigi atlidojuši ārvalstnieki! Un, protams, ka krietni labāk ir zināt, ka iespēja iziet uz ielas nav liegta. Tā nu izmantojam aviokompāniju dotās iespējas mainīt reisu datumus uz vēlāku laiku, uz aprīļa sākumu. Ar nemainīgu maršrutu (lai gan nu jau šķiet, ka Anglijā pēc dažām nedēļām varētu būt pavisam traki). Pakomunicējam ar vietnē “Airbnb” rezervēto apartamentu īpašnieci, kurai vīrusa dēļ klientu skaits novēlies uz nulli, dzīvoklīti paņemam sev uz vēl 20 dienām par mazāku cenu, nekā mums izmaksāja pirmā nedēļa, un dzīvojam nost. Lūkosim, kādus mērus ieviesīs Portugāle, kādus - Madeira, un cerēsim Lieldienas sagaidīt dzimtenē.

No portāla Jauns.lv