Kā paziņot radiem un draugiem par gaidāmajiem dvīņiem? Lasītājas pieredze

 28. marts 2020 7:00 Pieredze

Dvīņu mammas gaitām, ko vietnes “Twitter” lietotāji pazīst zem tāda paša segvārda “Dvīņu mamma”, ar interesi seko līdzi citas mammas. Ģimenē jau auga divi bērni, kad Dvīņu mamma uzzināja – gaidāmā trešā mazuļa vietā ģimenei piepulcēsies veseli divi bērniņi! Kā par gaidāmo prieku paziņot radiem un draugiem? Par to nu jau četru bērnu māmiņa raksta savā blogā.



Foto: Shutterstock.com

Gribēju, lai man apkārt esošie cilvēki zina, ka esmu grūtniece. Lai man nav jādomā attaisnojumi, piemēram, kāpēc esmu tik miegaina


Īstenībā mums nebija tā, ka ziņu par gaidāmajiem dvīņiem varējām nesteidzīgi aptvert un izbaudīt staigājot rokās sadevušies saulrieta fonā, kad taciņā pa priekšu skrien mūsu abu vecākie bērni. Nē! Par jaunumiem uzzinājām pirmdienā – vīram sākās nakts maiņu nedēļa, kas nozīmē, ka uz otru darbu man vajadzēja braukt uzreiz pēc darba dienas beigām pamatdarbā.

Tā kā ārste vizītes laikā uzreiz stingri noteica, ka dvīņu grūtniecība vienmēr tiks uzskatīta par augsta riska grūtniecību un man sevi ir maksimāli jāsaaudzē, ar vīru nolēmām, ka man otrs darbs, visticamāk, ir jāatstāj. Vienīgi, ka mana priekšniece jau nākamajā dienā devās atvaļinājumā – tas nozīmē, ka man maksimāli ātri ar viņu ir jārunā, t.i., tajā pašā dienā, kad jaunumus uzzinājām mēs paši. Un tas nozīmē ķēdes reakciju: tā kā abas manas priekšnieces ir ļoti labi pazīstamas savā starpā, noteikti par šo lietu būs jāpastāsta arī priekšniecei pamatdarbā. Un kā tas vispār izskatīsies – priekšnieki zina, bet tuvinieki nē?! Tātad arī tuviniekiem (vismaz pašiem tuvākajiem) jāpastāsta. Par pirmajām grūtniecībām pirmā uzzināja viena no manām labākajām draudzenēm – ļoti vēlējos šo tradīciju turpināt! Uh – kā to visu aptvert? :) Tā arī sāku – ar visiem pēc kārtas.

Un kā tas vispār izskatīsies – priekšnieki zina, bet tuvinieki nē?! Tātad arī tuviniekiem (vismaz pašiem tuvākajiem) jāpastāsta.

Sazvanīju otrā darba priekšnieci – ka gribētos ar viņu klātienes sarunu. OK, sarunāts – pēc stundas. Noliku telefona klausuli. Ievilku elpu. Lai vai kā, tomēr mana mamma šajā situācijā ir pelnījusi būt pirmā, kas uzzina, ka kļūs par diviem mazbērniem bagātāka. Zvanīju, bet nedaudz nervozēju. Kāpēc? Manā paziņu lokā diezgan izplatīts ir viedoklis, ka ideālā ģimenē ir 2 bērni (lai gan kā mana ārste teica – viņas praksē arvien vairāk mammu uzskaitē stājas jau trešā bērniņa gaidībās). Ja ģimenē ir vairāk bērnu, seko frāzes “Ak, nabadziņi” vai arī “Ko viņi kā truši un tādi lauķi vairojas?! Nezina, kas ir prezervatīvi?”. Varbūt ne tik tiešā tekstā, bet zemteksts pasaka tieši to. Iespējams pilnīgi neapzināti, bet gan mana, gan vīramāte ik pa laikam izmeta pa frāzei, ka ar 2 bērniem gana, vairāk nevajag – būs grūti. Lai gan kā vīrs smējās – ko viņas vispār var teikt? Es pati esmu vecākais bērns 4 bērnu ģimenē, bet viņš – jaunākais bērns 3 bērnu ģimenē!

Lai vai kā, tomēr mana mamma šajā situācijā ir pelnījusi būt pirmā, kas uzzina, ka kļūs par diviem mazbērniem bagātāka. Zvanīju, bet nedaudz nervozēju. 

Tātad zvans mammai. Viņa paceļ klausuli. Man ir sajūta, ka sirds pa muti izvelsies. Sasveicināmies, parunājam kaut kādas sīkas muļķības līdz saku, ka šodien biju vizītē pie ginekologa? Mamma: “Ā, ja? Viss kārtībā?” Atbildu: “Esmu stāvoklī!” Var just, ka iestājās apmulsuma mirklis. Es pilnīgi nevienam tuviniekam nebiju teikusi par vēlamo ģimenes pieaugumu. Mamma: “Nopietni? Apsveicu!!!” Es: “Ēēē… Bet tas nav viss… Mums būs dvīņi.” Lai arī mūsu ģimenē nekad nav bijusi “uķi-puķi” valodiņa, tomēr nav tā, ka ikdienā lietotu lamu vārdus… Šoreiz mammas pirmā reakcija bija: “Nedirs..!” Es sāku ķiķināt: “Vispār ar šādām lietām nejoko!” Vēlāk, kā izrādās, mamma, lai arī ļoti priecīga par jaunumiem, tomēr atzina, ka visu nakti esot pavadījusi caurā miegā ar dīvainiem sapņiem. Esot bijis pārāk liels emocionālais šoks. Tāds pats šoks, kā viņa stāstīja, bija arī patēvam un jaunākajam brālim. Pēdējais uzzinot esot smējies, bet galvu ilgi turējis saķertu.

Vēlāk, kā izrādās, mamma, lai arī ļoti priecīga par jaunumiem, tomēr atzina, ka visu nakti esot pavadījusi caurā miegā ar dīvainiem sapņiem.

Pēc sarunas ar mammu braucu uz otru savu darba vietu – atgādināšu, ka kopš ziņas par dvīņu eksistenci, bija pagājušas tikai pāris stundas. Darbā, protams, pārsteidzu savu priekšnieci, bet ļoti saprotoši sarunājām, ka tur nostrādāju vēl divas nedēļas, kamēr man atrod aizvietotāju. Tajā laikā vīrs zvanīja savai mammai (atceros, ka pirmajā grūtniecībā es biju tā, kas viņai paziņo un uz viņas tekstu “kas uz sirds?” atbildēju ar “nē, kas zem sirds!”). Vīrs teica, ka uzreiz pēc manas aizbraukšanas uz darbu, esot gribējis ar kādu parunāt, lai nomierinātu nervus. Saruna izrādījās visnotaļ amizanta :) Pats viņš praktiski neko no sarunas neatcerējās. To man smejoties atstāstīja pati vīramāte. Vīrs sarunas sākumā reizes 10 esot atkārtojis: “Tu tikai nedusmojies! Tu tikai nedusmojies!” Vīramātei kā ļoti emocionālam cilvēkam pieklājas pēc šādiem vārdiem galvā pazibējušas miljoniem ne to labāko domu. Dzirdot viņas reakciju, blakus nemierīgs esot palicis arī vīratēvs un vīramāsa. Tad sekoja vīra “mēs tikai trešo gribējām…” un atkal “tu tikai nedusmojies!” Vīramāte vēl līdz galam nesaprotot, kas notiek, pārbijusies saka, lai tak beidzot runājot! Un tikai tad vīrs pasaka, ka gaidām dvīņus. Aha – traģikomiski :) Jūtot, cik nervozs ir vīrs, vīramāte sāka mierināt, ka viss taču kārtībā – galvenais, lai mēs paši nedarot muļķības.

Pirmais vakars pārdzīvots – pašiem joprojām šoks, vecākiem vēl lielāks.

Pirmais vakars pārdzīvots – pašiem joprojām šoks, vecākiem vēl lielāks. Lieta ar vienu darbu nokārtota. Pienāk rīts. Vīrs atnāk no darba. Atzīstas, ka vispār neko no nakts maiņā padarītā neatceras. Un vēl pārjautā: “Mums tiešām būs divi? Varbūt ārste ir kļūdījusies!” Nosmejos un atbildu, ka nē – pati redzēju divas pukstošas sirsniņas. Pēc pāris dienām vīrs zvana un stāsta, ka tikko vetaptiekā aptiekārei jaunumus esot pateicis. Pilnīgi svešam cilvēkam. Netipiski viņam! Katrs ar stresu laikam cīnās savādāk :)
Nedēļas otrajā pusē par mūsu jaunumu pasaku arī pamatdarba priekšniecei. Ļoti priecīga gan par faktu, gan par to, ka uzzina to tik ātri. Man ir ļoooooti specifiski darba pienākumi, tāpēc jo ātrāk var sākt meklēt un apmācīt manu aizvietotāju, jo labāk.

Nedēļas beigās pie manis ciemos brauca draudzene ar savu ģimeni – tā, kura bija pirmā, kas uzzināja par manām iepriekšējām grūtniecībām. Arī viņa bija stāvoklī. Ar otro bērniņu. Lai arī termiņš bija pat nedaudz mazāks kā man, tomēr es par viņas grūtniecību zināju ātrāk nekā viņa par manējo. Viņa to uzticēja, jo sākotnēji pastāvēja tās pārtraukšanās draudi. Tas man bija emocionāli ļoti grūts laiks – katru rītu mosties un jautāt, kā pagājusi nakts un vai viņai viss ir ok, bet tajā pat laikā cenšoties viņas pārdzīvojumus neielaist sevī. Ciemojoties pie mums, kritiskais posms jau bija garām. Bija īstais brīdis. Ja atklāti – es nezinu, ko un kā būtu darījusi, ja viņa bērniņu būtu pazaudējusi, bet man būtu jāpaziņo, ka gaidu divus… Labi, ka viss labi! Ziņu, protams, uzņēma ar neviltotu prieku un sajūsmu. Sarunas uzbūve līdzīga – “Esmu stāvoklī!” -“Super! Apsveicam!” – “Bet tas nav viss! Mums būs dvīņi!” Un tad tās sejas izteiksmes :) Arī turpmāk visā šajā paziņošanas pasākumā tieši sejas izteiksmes bijušas tās, kas mūs smīdināja visvairāk! Bija tiiiik interesanti vērot cilvēkus! Domāju, ka tikpat interesanti kā manai ārstei vērojot manu sejas izteiksmi, kad viņa to paziņoja man :)

Esam trīs ļoti tuvas draudzenes, tāpēc tiklīdz šī bija aizbraukusi, kā pienākums likās pazvanīt arī otrai. Pirmā vēlāk teica, ka tās pāris stundas līdz uzzināja arī otra draudzene, viņai vilkās veselu mūžību – tik ļoti watsapā esot gribējusi sākt sist klačiņu par un ap jaunumiem. Otrā draudzene pēc mana ievada, ka gribu pateikt ko svarīgu, uzreiz esot sapratusi – vai nu esmu nomainījusi savu darba vietu vai arī esmu stāvoklī. Uzminēja. Bet, protams, arī viņai ziņa par dvīņiem bija milzīgs pārsteigums. Pati gan atzina, ka savulaik esot runājusi ar savu vīru, ka būtu forši, ja pašiem kādreiz dvīņi pieteiktos. Lai vai kā, šī draudzene no mums visām ir vispragmatiskākā. Arī viņai ir divi bērni, tomēr blakus neviltotajam priekam varēju just arī sava veida piesardzību – kā gan mēs ar to tiksim galā, kā noritēs grūtniecība u.tml. Sarunas laikā es pat paspēju uzmest lūpu – līdz šim visi, lai arī kāda nebija reakcija, ļoti priecājās, dēvēja to par dubultu svētību u.tml. Viņa bija pirmā, kas lika aizdomāties par reāli praktiskām lietām. Un taisnība jau vien viņai bija – paralēli priekam, protams, jāsaprot, ka dzīve ļoti izmainīsies.

Sarunas laikā es pat paspēju uzmest lūpu – līdz šim visi, lai arī kāda nebija reakcija, ļoti priecājās, dēvēja to par dubultu svētību. Viņa bija pirmā, kas lika aizdomāties par reāli praktiskām lietām.

Tā kā no visiem brāļiem un māsām man vistuvākās attiecības ir ar brāli, ar kuru man ir pusotra gada starpība, viņš ar savu ģimeni bija nākamais, ar kuru runājām. Aizbraucām ciemos. Bija jauks vasaras vakars. Sēdējām viņu mājas pagalmā un sākām sarunu ar “mums ir jaunumi”. Brāļa draudzene iespurdzās: “Tu esi stāvoklī?” Es: “Jā, ar dvīņiem!” Visiem acis lielas, bet smaidi līdz ausīm. Un brāļa pirmais teikums: “Tas ir...!” Tajā vakarā mēs pie viņiem nosēdējām vairāk kā divas stundas, runājām par visu ko, bet ik pa 15 minūtēm viņš skatoties tālumā izmeta šo frāzi un atgriezās pie dvīņu tēmas. Tā kā viņu ģimenē jau ir 2 bērni, un viņi ik pa laikam kopā ar savējiem  pieskatīja gan brāļa draudzenes māsas bērnus, gan mūsējos, nosmējās, ka turpmāk ļoti vajadzēs pārdomāt mūsu lūgumu pieskatīt mūsējos. Jo tak četri! Es papildināju, ka, manuprāt, jebkurš, kurš mūs gribēs aicināt pie sevis ciemos, vairākkārt par to padomās, jo mums sešiem vien būs vajadzīgs atsevišķs viesību galds :)
Pagāja vēl pāris dienas un zvanīju savai jaunākajai māsai. Manas māsas reakcija bija: “Apsveicu!” Un tad klusi tika nočukstēts: “Jēziņ….” Arī viņa bija stāvoklī. Ar pirmo bērniņu – tik, ka viņai bija jau sācies otrais grūtniecības trimestris. Kad viņa man paziņoja, ka gaida bērniņu, tajā laikā trešais mums bija tikai galvās, bet pie sevis nodomāju – nu gan mūsu mammai būs mazbērnu birums. Beigās sanāca lielāks, nekā biju domājusi!

Daudzas slēpj savu grūtniecību maksimāli ilgi. Nenosodu. Tomēr man ir viens svarīgs aspekts – gribēju, lai man apkārt esošie cilvēki zina, ka esmu grūtniece.

Visnotaļ amizanta bija vēl vienas manas draudzenes reakcija. Man viņa par šo faktu ar putām uz lūpām bija jāpārliecina minūtes 10. Neticēja. Domāja, ka nesu viņu cauri. Tikai sākot stāstīt ļoti specifiskas grūtniecības lietas (ka nav vienolas dvīņi u.tml.) beidzot sāka ticēt. Vēl cita draudzene no priekiem sāka raudāt. Un te nu bija mana un vīra kārta ķiķināt – visi tāāāā priecājas, bet audzināt vajadzēs mums. Protams, bija patīkami, ka citi, uzzinot par dvīņu grūtniecību, teica, lai droši grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām lūdzam viņiem palīdzību. Tāpēc cerēju, ka mums pašiem pietiks drosmes to lūgt un nebūs tas “ai, ko tad mēs ar savām problēmām”. Tāpat gribējās ticēt, ka šie solījumi nav parastas pieklājības frāzes, un uz lūgumiem viņi tiešām atsauksies. Tas bija kādu pusgadu pirms paliku stāvoklī, kad nodomāju – vai tad vecāku dzīvē var būt vēl kas grūtāks kā divi mazi bērni ar minimālu gadu starpību?! Un tad dzīve noteica: “Paga, paturi manu aliņu!” Un nu mums būs bērni ar, iespējams, pāris minūšu starpību. Tāpēc palīdzība no malas noteikti būs vajadzīga!

Daudzas slēpj savu grūtniecību maksimāli ilgi. Nenosodu. Tomēr man ir viens svarīgs aspekts – gribēju, lai man apkārt esošie cilvēki zina, ka esmu grūtniece. Lai man nav jādomā attaisnojumi, kāpēc esmu tik miegaina (par šo nākamajā bloga ierakstā) vai arī, lai izvairītos no sarunām par nepatīkamām tēmām. Piemēram, pāris dienas pirms ārsta vizītes, kad jau zināju, ka esmu stāvoklī, bet ne par dvīņiem, vīramāte aizgūtnēm par abortiem runāja. Nu nē! Savā gadījumā esmu sapratusi arī to, ka ir forši, ka apstākļu spiesti tik ātri apkārtējiem šo jaunumu atklājām. Visi tiešām priecājās. Apzinos, ka nebūs rožu lauks, tomēr šie labie vārdi nomierināja un pieklusina to pirmo šoku.




0 Pievienot komentāru

Kategorijas