Aina Poiša par savu ģimenes dzīvi: "Nekas vairs nebūs, kā bija"

 19. februāris 2020 8:00 Intervija

Psihoterapeite Aina Poiša uzskata – cilvēkiem iespējams palīdzēt, ja esi godīgs, stāstot arī par savu dzīvi. Pērn sabiedrība kā sensāciju uztvēra krīzi viņas ģimenē, lai gan sarežģījumus Aina nebija slēpusi nekad.

 



"Latviešu zeltenes ir iemācītas – ja uzņemies atbildību, tad arī nes! Kaut tev jau pleci sāp," atzīst Aina Poiša. (Foto: Rojs Maizītis)


Mēs tiekamies, šķiet, melnākajā no šīs ziemas dienām, bet Aina vieglā, gaišā kleitiņā švirkst pa izdevniecības gaiteņiem, viņas smiekli ik pa brīdim tricina sienas – savā elementā.

Un tad Ainas balss pieklust, un acis kļūst miklas, sarunas laikā viņa ļauj sev izbrist dažādas emocijas.


Ikdiena ir viltīga, tajā var ielipt. Kā mīklā, kā svaigā asfaltā
 

– Gadu iesāki ar emocionālo grāmatvedību par iepriekšējo?
– Pagājušais gads manās atmiņās tinas kā filma, labāk paskatos ar distanci, nekā vēlreiz pieskaros tām lietām. Ir bijis daudz patīkama, spilgti notikumi, kas pacilājuši dvēseli, interesantas tikšanās, piedzīvojumi, bet bijušas arī daudzas sāpīgas epizodes. Ja būtu manos spēkos, es labprāt tās izmontētu no filmas.

Gribas uzkāpt uz augsta plaukta, šūpot kājas, redzēt visu, kas lejā, un palaist – lai iet! Ciparu 2020 kombinācija man likās viscerīgākā, drusciņ brīnuma gaidas. 20 ir arī mans dzimšanas datums. Liekas, jābūt pavērsienam... Par sabiedrību kopumā domājot – mūsu smadzenes izdeg no tempa, kādā dzīvojam. Mazliet vajag atvēlēt arī emocionālajai pašaprūpei, lai nav tā, ka visu laiku tikai skrienam, jo tad sākas atražošana.


– Cilvēki lasa grāmatas, dalās ar citātiem, bet par emocionālo slow food ikdienā nedomā?
– Lēnās dzīvošanas māksla kļūst populāra caur apzinātības praksēm, kur to piedāvā apgūt ar dažādām tehnikām, taču tās zināšanas mums ir deguna galā. Nav jāmaksā 500 eiro par semināru, kurā saka – jūs varat iemācīties apstāties, novērtēt šo mirkli... Domāju, ir labi, ja parāda plašāk, kā vari savu trauksmi nomierināt. Ja esi domājošs, ikdienā vari saredzēt stopkadrus. Kaut tā – atstāj telefonu teātra garderobē, neviens to nenozags, ieej zālē un paskaties uz cilvēkiem, priecājies, ka viņi nesēž mājās kā ezīši.


– Stāstīji, ka tev uz divām dienām bija noplīsis telefons – arī juties kā no laivas izmesta.
– Jūra apēda manu telefonu. Aizvadītajā vasarā ar draudzeni pastaigājos, un telefons bija speciālā vēdersomiņā. Aizrautīgi pļāpājām, saulriets, viss skaisti, un vienā brīdī noliecos, lai mestu kociņu sunim. Atnākam mājās, pēc stundas attopos – nav! Metamies atpakaļ tumsā, ar kājām kā grābeklīšiem meklēdamas. Sīkragā jau vispār nav cilvēku, bet telefons kā akā pazudis. Draudzene uz to zvana, bet klusums. Sacēlu kājās meklētāja satelītprogrammu, nākamajā dienā iesaistīju vēl astoņus cilvēkus – kā akā. Droši vien kāds vilnis apēda.


– Tas bija tavs ziedojums.
– Jā, jūrai. Adjē! Bet kreņķis drausmīgs.

– Tik daudz esi runājusi, ka esam atkarīgi no tehnoloģijām, un te kā ar pirkstu acī...
– Tā tu pats sevi pieķer. Liekas – kāda velna pēc... Stāsts ir par to, ka, ejot pastaigāties, man telefons nemaz nebija vajadzīgs. Bet tas ir kā pagarinājums – lai kur tu pārvietotos, kā ar bēbīti, piesietu pie krūtīm. Citreiz cilvēki ir dusmīgi, ka neatbildi, it kā tev nebūtu tiesību uz brīdi būt nepieejamam.


– Esam tendēti uz pārāk lielu atsaucību?
– Jā. Rakstām un runājam par privāto telpu... Laiks jāaptur skaistiem mirkļiem, lai ne tikai prātam, bet arī dvēselei kas tiek. Mēs visi zinām, kā jābūt, bet, redz, ikdiena ir tik viltīga. Kā mīkla, kā svaigs asfalts – viegli ielipt.
 

Dziļš mazvērtības komplekss - ka tu kā cilvēks nejūties līdz galam mīlestības cienīgs

– Cik ballīšu un prieka ir tavā dzīvē?
– Maz. Nav noskaņojuma. Ar draudzenēm runājām – vai tas ir kā izdzerts kauss? Nevaru sūdzēties, ka manā dzīvē būtu bijis maz ballīšu, bet vienā brīdī jāsaka kā alkoholiķim – savs limits izdzerts. Nezinu, liekas – tas viss jau bijis, vairs neprasās. Šad tad vēl gribas tajā iekāpt, bet domāt par kvalitāti, ar kādiem cilvēkiem. Šobrīd esmu ielīdusi kā kurmītis alā, bet gars jau lidinās. Negribas kļūt par sēni. Kamēr ir jauda, jo vienā brīdī tās varbūt nebūs, un šis jautājums tiks noņemts no dienas kārtības.


– Esi teikusi, cik svarīgi ir būt ar cilvēkiem, ar kuriem esi uz vienas frekvences, ar kuriem ir silti, omulīgi, interesanti, un no tiem, kuri tādi nav, pieklājīgi distancēties.
– Tas ir būtiski gan ikdienā, gan svētkos. Ja es tevi pazīstu kā cilvēku, kas prot atvērties, nekritizēs, negaidīs, ka viņu izklaidē, bet dos arī savu ieguldījumu... mēs kopā sanesam enerģiju. Man ir veiksmīga pieredze ar meitas kāzām. Nebiju kāzu vadītāja, būtībā neredzama, bet visu biju izdomājusi līdz niansēm, tikai neviens to nezināja.

– Bija lielas kāzas?
– Nē, sadalītas divās daļās. Pirmajā bija baznīca un mierīgs vakars viņiem, nākamajā dienā brauca draugi uz ballīti. Un tā bija mana atbildība.

– Liela uzticība no meitas...
– Protams! Es arī viņas dzemdībās piedalījos, var teikt, ka baudu lielas pilnvaras. Tas gan nebija norunāts. Viņa piezvanīja, ka sākas, sapratu, tas notiks lēni, es, lai nomierinātu uztraukumu, cepu pīrāgus. Teicu – kad būs gatavi, virzīšos pie tevis. Ieradāmies reizē ar vecmāti, viņa teica – nu, ar mammām man visādi ir bijis... Mierināju, ka būšu zemāka par zāli (smejas).

– Nebaidījies no mājdzemdībām?
– Nē. Bija uzticība, miers, sajutu savu lomu tajā. Beigās vecmāte bija ļoti pateicīga, ka darbojāmies neuzkrītošā tandēmā. Redz, tas jūtīgums, ka esi klāt, bet tev nav jādara vairāk... Darīt mazāk reizēm ir vairāk. Tā bija arī kāzās, neviens mani neizjuta kā vadītāju. Ir pagājuši pieci gadi, bet, kad satieku kādu no viesiem, viņi joprojām grib izteikt komplimentu. Visu laiku kaut kas notika, bet neuzbāzīgi. Kā foršie diriģenti darbojas – nevar acis atraut.

– Tā ir maģija.
– Jā, un tā ir arī ar svētku radīšanas prieku. Vajag just, kur nepieciešamas bungas un kur pietiek ar trauslu flautiņu, tā, lai visas stīgas iekustini. Tas ir būtiskākais – jutīgums. Vari iemācīties amatu, pildīt funkcijas, bet, ja tev nav jutīguma, spējas būt elastīgam, spontānam, neuzspēlēt savu nozīmību, bet čekot līdzi, kas notiek... tas ir par maz.

– Tu vieglumu ikdienā māki paturēt?
– Es ļoti mīlu saglabāt brīvību... ja vien tas izdodas. Kaut profesionāli, runājot par konkrētām tēmām. Janvāra sākumā piedalījos Eiropas projektā par sieviešu veselību reproduktīvā vecumā. Domājot par tematu, izvēlējos Mīlestībai vajag palīdzību. Tajā ir daudz aspektu, ne tikai pāru attiecības.
 

 

Varbūt esi pieslīpējis kompetenci un jūties cienīgi, novērtēts profesionāli vai sociāli, jo esi komunikabls, katram māki atrast pieeju, bet tas, ka nejūties mīlestības cienīgs, ir dziļa bērnības trauma. 

 

Jautājums – vai saproti, kurā brīdī esi tukšs, pustukšs, un kā uzlādēt savu krātuvīti, lai sajustu sevī siltumu un vēlmi dot. Nevis prasīt, gaidīt, īgņoties, ka neiedod tieši to, ko esi izdomājis. Mājās nopietni gatavojos, piezīmes uz piecām lapām, aizbraucu, ieraugu cilvēkus... Teicu – ja mums labi ies, ja atradīsim savstarpējo saķeri, varu dalīties, kā palīdzēt savai iekšējai mīlestībai, kura ik pa brīdim ir pusbadā, nevis mācīt jūs dzīvot.

Ieteicu katru teikumu, kuru biju izrakstījusi kā citātu, izjust sevī. Piemēram, “ja mīli, tu mazāk atliec svarīgus lēmumus savā dzīvē”. Tev ir lielāks spēks un drosme spert nozīmīgus soļus. Mīlestība dod lielāku ticību iet uz priekšu. Domāju – kā tas ir man, ja gribu personīgāk viņiem atvērties. Vai es pietiekami sevi mīlu, no sirds, vai arī to pasaku tikai kā vārdus.

Jo ir lēmumi, kurus atlieku, par kuriem šaubos. Lai gan, pieņemot tos, es justos daudz labāk. Velku līdzi kādas attiecības, atļauju sev darīt pāri, nepieņemot lēmumu, kaut zinu, ka šis konkrētais kontakts traucē, spiež uz leju... Bet tu sevī atrodi pozitīvo skatu – nav jau tik traki, katram ir savi plusi un mīnusi, bet tajā brīdī neesi pietiekami empātisks pret sevi. Arī tev ir Ahilleja papēži, un viens no tiem – ka tu kā cilvēks nejūties līdz galam mīlestības cienīgs.

Tas ir ļoti dziļš mazvērtības komplekss. Varbūt esi pieslīpējis kompetenci un jūties cienīgi, novērtēts profesionāli vai sociāli, jo esi komunikabls, katram māki atrast pieeju, bet tas, ka nejūties mīlestības cienīgs, ir dziļa bērnības trauma. Citi to atklāj, citi ne. Piemēram, es tev to atklāju. No malas neviens neticētu, liekas – kas viņai!


– Ziedoša, temperamentīga…
– Jā, azartiska, veiksmīga. Tomēr ik pa laikam maza balstiņa saka – tu vari paciest, jo neesi tik vērtīga, lai striktāk nostātos. Bieži vien izvēlamies nerunāt par dziļām lietām, jo tas ir biedējoši.


– Var ievest konfliktos.
– Un kāds var to iztulkot – ā, viņa ir vāja (saberzē rokas).


Izdegam ne tikai darbā

– Nekad nav par vēlu godīgai sarunai ar sevi…
– Jā! Gadi jau mūs uz to ved. Kad ir piecdesmit, sešdesmit, laika kļūst arvien mazāk, un kad tad vēl tās savas sīpola miziņas nolobīt? Vajag nokļūt pie savas būtības, pie tā, kas mūs padara par cilvēkiem, ne staigājošiem paštēliem, kurus tērējam, protams. Tāpēc vienmēr aizkustina terapeitiskās situācijas, kad cilvēki, juzdamies droši, var atklāt tādus dziļumus.


– Esi palīdzējusi citiem uzdot šos jautājumus?
– Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem – kā palīdzēt piekļūt tuvāk iekšējam bērnam, kur glabājas visas sāpes, vilšanās, iemācītās programmas, kas ir atļauts, kas nav, par ko drīkst runāt, un par ko mūsu ģimenē nekad nerunā. Reizēm vadu seminārus par izdegšanu, jo ir jāmācās laikus diagnosticēt, ka nu jau velk uz to, ka būs jāiet pie daktera un jālieto zāles. Ir saradies problēmu loks, un vairs netur to brūķi.

Pirmais, kas nāk prātā, – izdegšana darbā, bet es to sagrupēju trīs daļās. Mēs mēdzam izdegt kā personības. Mūsos var būt ielikts draivs, ka nedrīkst atslābt. To bērnībā iemācījuši pieaugušie – nu, kā var neko nedarīt?! Tad esamībai nav jēgas. Un vēl kāda programma, kaut paradoksāla – neiesaisties! Neiestājies par savām interesēm, dreifē. Bet, ja nedari to, kas patīk, tad nav interesanti un kļūsti apātisks.


– Tas ir kā bezgaisa telpā dzīvot, un arī tajā var izdegt?
– Jā, nejūti, ka pats sevī kļūsti arvien pelēkāks un mazāks. Ja nav kaislību, ko realizēt, esi nelaimīgs. Redz, varētu atrast vainīgo – darbs izdzen, bet, ja pazaudē personību, esi izvēlējies tādu darbu, lai tas sakrīt. No sērijas – tāds tādu atrod. Trešais loks ir ģimenes attiecības. Ja pats esi tāds, bez sērkociņa, tad meklē vainīgo un nesaproti, ka no tevis nāk programma – kamēr to nesamaini vai nepāraudz pāri.

Tu tikai visu laiku meklē, ka šie tev nedod to, ko gribi. Tas trīsstūris ļauj vienkāršā veidā saprast, ka nav viena faktora tam, kas liek labi vai slikti justies. Ir trīs dārziņi. Ja redzi to no augšas, vari saprast – darbs man ir resurss, tur viss ir čikiniekā. Ja man ir izdevies tādu atrast, tas velk uz priekšu, dziedina manas personības kompleksus, sāku noticēt veiksmes stāstam, laimīgai nejaušībai.


Meditāciju vietā dodas uz pirti

– Ir bijis tā, ka cel sevi kā Minhauzens?
– Aiz matiem? Jā, protams.


– Esi ļāvusi sev tajā pelēkajā zonā nonākt?
– Tas ir vērtīgs pieredzes jautājums, ja mācies no tās nebaidīties. Izsērot, dot laiku, padzīvoties pelēkajā zonā, nebēgt no tām jūtām – tas nav viegli, bet vajag izdancot šo skumju danci. Pelēkajā zonā ir skumjas, bēdas, sēras, un tās ne vienmēr ir saistītas ar cilvēka zaudējumu. Dažkārt jāatsakās no saviem sapņiem, iespējām, ilūzijām, un ne tikai jaunībā. Ik pa brīdim kā pozitīvs cilvēks atkal kaut kam notici – tā ir atvērtības blakne, bet nav garantijas, ka atkal kāds nepiečakarēs.


– Bieži vien to zinām tikai paši, apkārtējie, lai cik labvēlīgi būtu, par to nenojauš.
– Tāpēc arī nezina, kur trāpa.

– Mazās nāvītes mūsos, kad mirst ilūzijas, piedzīvojam itin bieži.
– Tas ir kliņģerīša skumjais gals, padzīvoties tajā, bet tad, cik nu katrs ātri spēj, vilkt sevi aiz matiem no tā ārā, saredzēt viduspunktu. Lēnām, mierīgā ritmā ir jāiet uz to.

– Uz gaišo pusi?
– Un, kad esi tur, arī nav garantijas, ka paliksi baigi ilgi. Kad kļūsti priecīgāks un domā – esmu dienvidos, pēkšņi atkal kas notiek un esi Ziemeļpolā. Vajag nomierināties, dzīve nav maļina! Tā ir kā dancošana. Ja tev ir tuvs iekšējais bērns, ko sevī nēsā, neatkarīgi no pases datiem, tad parūpējies par viņu. Jaukus piemērus redzam ar bērniem – viņi paraud, uzliekam plāksteri uz celīša, samīļojam...

– Un viņš smiedamies aizskrien.
– Bet mēs iesēžamies.

– Viņam garīgā vielmaiņa ir ātrāka?
– Jā! Nevaram būt pilnīgi bērna pozīcijā, bet attieksmi varam mācīties. Man bija foršs piedzīvojums ar draudzeni, arī kolēģi, psiholoģi, kādā apmācībā veicām vingrinājumu ar plāksterīšiem. Ideja tāda, ka jāmācās rotaļīgi izturēties arī pret nopietnām lietām. Metode vairāk domāta bērniem, viņiem lielāku atbalstu var dot caur rotaļīgumu, ne nopietnību. Ar savu pieredzi bieži vien visu padarām dramatisku.

Es tev prasu – kur tev ir kāda bēda? Kurā vietā tā dzīvo, vari sajust? Interesanti, ka cilvēki spēj to formulēt. Draudzene teica – man ir sāpe par vecāko dēlu, kas neatrisināts, te, uz sirds... Uzlīmēju plāksterīti, uzliku roku un teicu – redzi, tā sāpe nav plika. Pēc stundām četrām viņa zvana – gribi – tici, negribi – netici, tas plāksterītis man iedeva drosmi piezvanīt un izrunāt to jautājumu, nevilkt garumā. Cik tas ir svarīgi, ka dabūju tādu stiprinājumu. Tas bija tik aizkustinoši! Tik rotaļīgi un it kā bērnišķīgi.

– Mazliet atgādina par sāli, cukuru, ūdeni pie Zilākalna Martas – vajag taustāmu lietu, rituālu.
– Nesen saņēmu dāvanu no kāda jaunības drauga, kurš aizrāvies ar sirds mūziku. Viņam ir aparatūra, kura ar elektrodiem nolasa sirds enerģiju, iekšējo stresa līmeni. Tā nav gluži kardiogramma, bet caur elpošanu, ritmu tiek ierakstītas svārstības. Viņš rāda – redzi, tev ir ļoti grūti atslēgt prātu. Un tā ir! Zinu, ka vajag meditēt, bet es kaut ko līdzīgu izbaudu vienīgi pēc pirts, kad ielecu baseinā, dabūju brīvo peldējumu, jūtu, ka saplūstu ar ūdeni. Nevienā meditācijā man nav izdevies atslēgt prātu, tāpēc eju uz pirti.

– Vienmēr sanāk?
– Sākumā ne, bet iemācījos atslābināties. Ūdeni sajūtu kā mūžības, dzīvības bāzi. Nav nekā cita – tikai tu un ūdens, tāda pirmatnēja savienība. Citas sievas staigā gar malu – eu, tev viss kārtībā? Varbūt izskatās traki, bet ķermenis ir pateicīgs, neko citu nevajag... Tā sirds mūzika jāklausās brīžos, kad jūti – pietrūkst spēka. Ir tā kā okeāns, vējš, putni, izklausās kā klasiski meditatīvā, bet tā esot saskaņota ar manu mērījumu, pauzītēs starp sirds sitieniem jāieplūst skaņas vibrācijām.
 

 

Visbiežāk, domāju, kad bērni izaug, ceļi iet vairāk katram uz savu pusi. Katrs atgriežas pie sevis, un tad tās atšķirības arī krasāk jūtamas. 

 

Saprotu, tas ir ticības jautājums, bet man patika ideja, un nevajadzēja pamatojumus, anotācijas, pierādījumus, viss likās tik vienkārši... Katru vakaru, kopš man ir sirds mūzika, nolieku telefonu, lasu grāmatu pirms aizmigšanas, un tā skan fonā. Vienkārši ļauj, lai tas tevī ienāk, speciāli nekoncentrējoties, neiespringsti.

Arī no rīta uzlieku savu mūziku, veicu staipīšanās vingrojumus. Nevaru pierādīt, ka kaut kas ir mainījies, bet man ir prieks, ka es kaut ko praktizēju, un ticu, ka sliktāk noteikti nav. Tās ir manas 20 miera minūtes, kas strādā. Man labāk patīk ticēt. Kāpēc slēgt to mūziku, kāpēc ņemt sāli, sveci vai plāksteri, ja principā esmu skeptiska? Bet, ja spēj atvērties, tas ir tev. Man liekas, tas ir veselīgāk nekā lietot antidepresantus vai stimulatorus tonusam.


– Esi jutusi, ka ceļš ar cilvēku, kurš atnāk pie tevis, arī ir mazliet iracionāls?
– Ne ar visiem tas saslēgums ir, bet ticu, ka tiem, kas mani izvēlas, kaut kas ir nolasījies manā enerģētikā. Klātbūtnes efekts, tas “pa īstam” ir tik vērtīgs.


– Drīzāk enerģētiski, ne vārdiski?
– Grūti raksturot, ar kādām metodēm strādāju. Ja man būtu jāuzdod 20 jautājumi, lai saprastu, vai viņam ir depresija... Negribu kāpt tajā dārziņā, bet reizēm esmu lūgusi, lai konsultējas pie psihiatra, negribu uzņemties lielāku atbildību, cik varu, reizēm cilvēka neirobioloģija ir tik nogurusi, nestrādā. Pēc tam atnāk un saka – ārsts uz mani pat nepaskatījās, iedeva anketu, formāli jāatbild uz standartjautājumiem, un tas mani atgrūda. Var jau būt, ka tā ir formāla vajadzība, kas atvieglo diagnostiku.


– Medicīnas standarti.
– Jā. Bet svarīga ir atgriezeniskā saite. Tevi ieliek kastītē, izmēra, bet ja nav kontakta sajūtas, ieinteresētības... Tas ārstiem reizēm jāatgādina – vai jums pietiek spēka paskatīties uz cilvēku, kurš pie jums ienāk? Pietiek ar piecām minūtēm, nav jātur dziļais acu kontakts. Ja varētu emocionālāk, atbrīvotāk...


– Viņu zināšanas ir dziļas, ja varētu arī enerģētiski piekontaktēties, ainu varētu gūt daudz plašāku.
– Tā ir māksla. Ne tikai matemātika, latīņu valoda, bioķīmija. Smadzenēs ir kāds noslēpums, visas atbildes neatradīsi. Reizēm tas saslēgums intuīciju paplašina. Varbūt ar to nevari pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, bet kāda loma tam ir. Es saucu par "čuiņiku".

Vienā brīdī kāds piliens ir pēdējais, nav vietas tajā glāzītē


– Gadiem pazīstu tevi kā cilvēku, kas ļoti strādā pie savām attiecībām, un tad tu nāc klajā ar paziņojumu, ka tev ir krīze. Tagad ar distanci skaties uz to vai joprojām risini?
– Redzi, kā ir – atšķirības partnerībā, kuras jūtam jau sākumā, jaunībā stumjam tālāk no sevis, jo, kamēr bērni aug, ir cits uzdevums, ticība, ka lietas var mainīties. Ja atšķirīgais sinhronizējas, viens otru ļoti papildina un ja vēl iet kopā attīstības ceļu, tas var beigties brīnišķīgi. Bet tas ir ideālais stāsts.

Visbiežāk, domāju, kad bērni izaug, ceļi iet vairāk katram uz savu pusi. Katrs atgriežas pie sevis, un tad tās atšķirības arī krasāk jūtamas. Ļoti ilgi briestu, ka kaut kas jāmaina, bet līdz galam nevaru. Reizēm pienāk pēdējais piliens, kad pieņem lēmumu – nekas vairs nebūs, kā bija.


– Turklāt tu strādā ar tādiem instrumentiem, un droši vien gribas tos lietot.
– Bet ne vienmēr otrs cilvēks to ņem pretī, tas rezultējas ar atsvešināšanos, un tev tajā pārī kļūst arvien vientuļāk. Nesaku: es šķiros!, bet – zini, nekas vairs nebūs, kā bija. Man ir skaidrs priekšlikums, ko darīšu. Gribu izremontēt, izveidot savu dzīves telpu, esmu gatava sadarboties, kur mums štimm, bet distancēties un nestrīdēties tur, kur neštimm. Mums jāmācās taupīt savu enerģiju, lai necīnītos par maznozīmīgām lietām.


– Pārlasīju, ko teici 2007. gadā, kad tapa grāmata Saules pinums. Laikabiedri. Tur viss ir.
– Tas stāsts ir vecs.


– Sākās jau tad, kad satikāties Ādažos.
– Tāpēc man it kā nav tiesību meklēt vainīgo, jo abi pieņēmām šādu projektu, spēles noteikumus, ka darīsim labāko, ko spējam. Neprecējāmies, lai uzreiz izšķirtos... Stāsts ir sens, un vainīgo nav. Bet, ja vienā brīdī nobriesti sakarīgām pārmaiņām, kas nesatracina pasauli, vari restartēt otru cilvēku, nav jātaisa drāma. Es piedāvāju modeli, kā varam sadzīvot, mums ir tik gadu, cik ir, un situācija tāda, kāda ir.


– Savā ziņā esat mīļi un tuvi viens otram?
– Jā. Esam uzbūvējuši ģimeni, ir bērni, mazbērni, atmiņas, pieredze, māja – ļoti daudz pozitīvā ieguldījuma, ko nevar salauzt kā verķi un izmest miskastē.


– Viens romantiķis, maigākas dabas, otrs striktāks, konstruktīvāks – tas varbūt labi...
– It kā jā, bet vienu brīdi saproti, ka sākas berze, pārāk sāpīga, vairs negribu slikti justies un izkāpju no šā ģimenes modeļa. Latviešu zeltenes ir iemācītas – ja uzņemies atbildību, tad arī nes! Kaut tev jau pleci sāp. Vienā brīdī kāds piliens ir pēdējais, nav vietas tajā glāzītē. Nav galējības, tikai šķirties, bet arī nemelot. Uz to var paskatīties radošāk.

Es nedzīvoju ideālo dzīvi, un mans pienākums nav sabiedrību maldināt. Ja strādāju ar ģimenēm, ticamības koeficients ir augstāks, jo ar savu pieredzi varu labāk saprast citus cilvēkus. Nokrāsu ir tik daudz, cik kopdzīves katlā garšvielu ielikts. Sākumā tās nepazīsti, tikai pamazām sāc saprast, kas palīdz būt kopā, kur ir deficīts, kur mīlestībai vajag palīdzību.

Ja tas ir nokavēts, jūtas mainās, jāsaprot, uz ko vari būvēt sadarbības telpu bez izlikšanās, milzīgas uzupurēšanās un kur jāsāk dzīvot neatkarīga, sava dzīve. Ne ar pompu, bet darīt lietas, kas tevi priecē, kur jūties komfortabli. Tu izvēlies cilvēkus, svētkus...


– Jums pat Jaungads nav jāsvin kopā.
– Jā, tā ir izvēle. Šoreiz noslinkojām un pavadījām veco gadu kopā pie televizora. Bet patiesībā tas bija skumji! Tas nozīmē, ka nākamgad varam darīt citādi. Mācāmies no savām kļūdām. Tajā laikā, kad bijām lielāka ģimene, man tas bija ļoti labi, drošības sajūta, ka vīrietis dara visas praktiskās lietas. Tagad tam vairs nav tādas jēgas, man nav tās enerģijas, tāpat padomāju par vakariņām, uzkodām, bet emocionāli svešums ir iezadzies.

Es respektēju, ka joprojām esam ģimene, bet izkāpju no novecojuša pāra attiecību modeļa, kas man vairs neder


– Labs piemērs, ka attiecību problēmas var risināt arī cilvēki gados, tā nav tikai jaunības daļa ar mīlestību, hormoniem, kaisli. Nevis konfliktēt ar sevi un otru, bet mēģināt sajust dzīves garšu, būt godīgam.
– Es, piemēram, atradu, ka braucu ceļojumos ar draudzenēm.


– Bijāt Gruzijā? Teici, tur vīrieši protot parūpēties...
– O, mēs jutāmies kā princeses! Ēdiens, vīns, attieksme. Divi gruzīni par mums rūpējās, mēs, četras, tik sēžamies džipā, un viņi ved! Kolorītas vietas – tāda laime dabūt viņu viesmīlību, nekas nav par grūtu. Kā viņi pret savām sievietēm izturas, ir cits stāsts, bet mums, viešņām, visām bija kronīši galvā! Tā arī iedibinājās – es plānoju savu atpūtu, viņš savu, un mums par to nav jāstrīdas.


– Tomēr jums vajag sajūtu, ka esat kopā?
– Izjūtot pārmaiņas pāra attiecībās, mēs neatņemam ģimeni, jo bērniem un mazbērniem tas ir ļoti svarīgi. Mēģināju ar meitu runāt, varbūt Ziemassvētkus svinam pie viņas, viņa – nē, tā pierasts, ka pie vecākiem. Pašiem tūlīt būs četrdesmit, okei, labi... Viņi nāk uz mājām, viņiem tā ģimenes sajūta ir svarīga. Ir bērni, mazbērni jau trīs. Mani sauc par Ančuku.

Kādreiz uz Leļļu teātri aizved Gaga, opis, ne vienmēr man jābūt klāt. Citreiz to darām trijatā. Meklējam risinājumus, kas nav tik klasiski – vai nu kopā, vai šķiras. Šajā vecuma posmā, kad ir pāri sešdesmit, arī dzīve ir interesanta. Es respektēju, ka joprojām esam ģimene, bet izkāpju no novecojuša pāra attiecību modeļa, kas man vairs neder. Šobrīd ir tā, ja kaut kas mainīsies, tad ļausimies un skatīsimies...

Nav mūsu uzdevums par katru cenu meklēt jaunas attiecības. Vīriešu uzmanībai esmu bijusi atvērta visu laiku, bet man nav sajūtas, ka esmu brīva sieviete vai nelaimīga. Ir miers, man ir cilvēks, ar kuru vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu nogājusi kopā, ir bijis augšā, lejā, kaut ko mēs mācāmies, kaut ko vēl neesam iemācījušies. Reizēm vēroju savu dzīvi no malas, un tas ir interesanti. Bet tagad ir normāli, sava teritorija, ieburu gaisotni savā pasaulē, viņš labprāt nāk tajā.


– Ciemoties?
– Jā. Pavadām daudz laika kopā, skatāmies filmas. Kādreiz eju pie viņa.


– Bet ko tu teiktu jaunajai sievietei, kurai bija četrgadīga meitiņa – vajag teikt jāvārdu? Toreiz, pirms 30 gadiem?
– Nu, es teiktu... (Smejas.) Dažas gudras omas ir teikušas – ieraugi savu nākamo vīru dažādās dzīves situācijās. Ar randiņiem vien, kas ir svētku sajūta, būs par maz informācijas, lai varētu prognozēt.


– Stāstīji, ka ar acs kaktiņu vēroji, kā viņš izturas...
– Pret meitu... tur viss bija čikiniekā, un tas manu sirdi arī paņēma. Kaut nebiju tik droša... Bet, zini, tajos gados bija aizspriedumi – kam tu ar bērnu esi vajadzīga...


– Tev ļoti negribējās būt vientuļajai mātei.
– Jā, un šis fails labi nostrādāja.


– Gan mīlestība nāks vēlāk?
– Jā, gan jau mēs to radīsim, tiksim galā ar grūtībām. Ir pietiekami daudz spēka, lai ticētu, mugursoma sapakota un ej tajā ceļā. Ja tagad man par to prasi, es teiktu – tas bija bišķi par ātru. Mēs viens otru nepazinām pietiekami, lai laikus pirms svarīgā lēmuma tiktu godīgāk skaidrībā, vai tas, kas mums ir atšķirīgs, palīdzēs vai būs kā bumba ar laika degli.


– Bet tu biji laimīga?
– Es vispār izvairos uzdot sev šādu jautājumu.


– Tas nav psihoterapeita jautājums?
– Ir (skaļi un sirsnīgi smejas).

 

 

 

No portāla Jauns.lv

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas