Pieci mīti, kādai ir jābūt "labai mammai"

 03. janvāris 2020 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Ikviena mamma, kura mīl savu bērnu, vēlas būt pati labākā. Tomēr dažkārt latiņa, ko sev uzstādām, ir pārlieku augsta un rada nevajadzīgu vainas sajūtu. 



Foto: Shutterstock.com

Būt labai mammai nenozīmē izaudzināt perfektus bērnus, bet darīt labāko esošo apstākļu robežās.


Geštaltterapeite un grāmatas „Ar labas mammas drīkst kļūdīties” autore Elīna Zelčāne ir pārliecināta, ka bērniem vajag mīlošus un patiesus vecākus, nevis tādus, kuri izliekas labāki, nekā ir.  Šajā rakstā viņa cenšas atspēkot izplatītākos labas mammas mītus.


1. Laba mamma vienmēr intuitīvi jūt, kas vajadzīgs bērnam
Palasot jaunajām māmiņām veltītos rakstus, tā vien šķiet, ka mātes intuīcijai noteikti jāpiemīt visām sievietēm. Mums atliek tikai ieklausīties sevī, un mēs zināsim, kas mūsu bērnam vajadzīgs. Var jau būt, ka šī intuīcija apslēptā veidā patiešām dzīvo katrā sievietē, taču ne visām mammām intuīcija parādās uzreiz pēc bērniņa dzimšanas. Arī turpmākajā dzīvē kādai tā ir vairāk un citai mazāk attīstīta. Ja mamma nezina, kas ir labākais bērnam, tas nenozīmē, ka viņa ir slikta mamma. Tas nozīmē tikai to, ka viņa šaubās. Turklāt, ne vienmēr šaubas ir nosodāmas. Tās mudina nepaļauties uz vienu viedokli vai sajūtu, bet meklēt drošticamu informāciju. Lēmumus var pieņemt dažādā veidā, gan paļaujoties uz faktiem un kādu ārēju autoritāti, gan paļaujoties uz intuīciju. Abos gadījumos ir iespējams gan kļūdīties, gan izdarīt labāko no izvēlēm.

 

Ja mamma nezina, kas ir labākais bērnam, tas nenozīmē, ka viņa ir slikta mamma. Tas nozīmē tikai to, ka viņa šaubās. Turklāt, ne vienmēr šaubas ir nosodāmas.


2. Labai mammai bērna vajadzības vienmēr ir pirmajā vietā 
Būt labai mammai nenozīmē vienmēr rūpēties tikai par bērna vajadzībām. Randiņš ar vīru vai draudzenēm, baseina apmeklējums vai pāris stundas vienatnē – tas nav egoisms, bet gluži normāla vajadzība, kas ļauj mums uzlādēt savas baterijas, lai pēcāk atkal varētu uzlādēt citus. Turklāt, paņemot audzināšanu tikai savās rokās, mēs nedodam iespēju tēvam pavadīt vairāk laika ar bērnu. Dažkārt mammas, kurām pašām ir trūkusi vecāku mīlestība un uzmanība, nevēloties apdalīt savus bērnus, pārlieku uzupurējas viņu labā. Viņas aizmirst, ka ir sievas, sievietes un personības, kurām vajadzīgs laiks arī sev. Taču atcerēsimies, ka bērni visvairāk mācās tieši no mūsu piemēra un ar lielu varbūtību turpina mūsu dzīves scenāriju. Neviena galējība nav veselīga. Pārāk lielas rūpes smacē bērnu un neļauj viņam psiholoģiski nobriest. Taču arī iebraukšana otrā grāvī, kad viss cits ir svarīgāks par bērnu, un viņu vecāku vietā audzina omītes vai auklītes, nav veselīga. 
 

3. Laba mamma izbauda katru mirkli ar bērnu 
Arī labām mammām reizēm gribas „atslēgties” no bērniem. Tas, ka rotaļāšanās dažkārt nesniedz prieku, nenozīmē, ka mēs nemīlam savus bērnus. Tas nozīmē tikai to, ka mums ir arī citas intereses un vajadzības. Ir dienas, kad rotaļājamies ar prieku, ir dienas, kad, par spīti savai negribēšanai, tomēr dodamies uz spēļu laukumu, un dienas, kad pasakām bērnam nē. Tā vietā, lai vainotu sevi par to, ka būšana ar bērniem nogurdina nevis uzlādē, ir vērts paskatīties dziļāk, lai saprastu, kāpēc tas tā ir. Varbūt mums ir pārāk daudz pienākumu un kādu no tiem mēs varam atmest  vai uzticēt kādam citam? Varbūt pārāk īsā laika posmā cenšamies izdarīt pārāk daudz, tāpēc nav brīnums, ka mums ir grūti izbaudīt katru no nodarbēm. Bet varbūt, būdamas rūpju pārņemtas, esam kļuvušas pārāk nopietnas un vairs neprotam jokoties un darīt „neko”?
 

4. Laba mamma nekad neiziet no rāmjiem
Labai mammai nav vienalga, kā viņa izturas pret bērniem. Viņai rūp bērnu emocionālā labsajūta, tāpēc viņa strādā ar sevi un mācās pārvaldīt savas emocijas, tomēr tas nenozīmē, ka viņai tas vienmēr izdodas. Arī labas mammas kļūdās un dažkārt iziet no rāmjiem. Vainas apziņa mūs nepadara par labākām mammām. Tieši otrādi – ja neesam mierā ar sevi un nepieņemam savu „ēnas pusi”, mēs vēl vairāk dusmojamies uz visiem, kuri mūs izprovocē un izgaismo mūsu netikumus. Savukārt, pieņemot nepilnīgumu sevī, mums kļūst vieglāk pieņemt to citos, tai skaitā mūsu bērnos. 
 

5. Labas mammas bērniem nav problēmu ar uzvedību vai sekmēm  
Viedoklis, ka visu bērna problēmu sakne jāmeklē ģimenē, ir diezgan izplatīts. Savs pamatojums šim uzskatam ir, jo tieši ģimenē bērns apmierina vai neapmierina svarīgākās emocionālās vajadzības. Un tomēr viss nav tik vienkārši. Bērni jau piedzimst dažādi. To, kāda būs viņu uzvedība un cik viegli viņi iejutīsies skolā var ietekmēt temperaments (kāds ir impulsīvāks un aktīvāks, cits mierīgāks un nosvērtāks), bērna pozīcija ģimenē (tas vai viņš ir vecākais, jaunākais, vidējais vai vienīgais bērns), dažādas veselības problēmas un psihes īpatnības, kā arī apkārtējā vide ārpus ģimenes. Ja to, kāds bērns izaugs, noteiktu tikai audzināšana, visiem vienas ģimenes bērniem būtu jābūt vienādiem, bet tā nav. Turklāt ir vecumposmi, piemēram, trešais dzīves gads un tīņu gadi, kuros dumpošanās ir gluži normāla parādība. Būt labai mammai nenozīmē izaudzināt perfektus bērnus, bet darīt labāko esošo apstākļu robežās, respektējot bērna iedzimtās īpatnības, ģimenes apstākļus un mūsu reālās iespējas.
 

 

Uzdrīksties būt pietiekami laba, nevis ideāla mamma!​Kāda ir pietiekami laba mamma? Tāda, kura spēj radīt atbilstošu vidi bērna pamatvajadzību apmierināšanai. Apstākļi un iespējas katrai atšķiras, tomēr ikviena mamma spēj būt pietiekami laba pat tad, ja nevar sagādāt bērnam pilnīgi visu, ko gribētos, bet dod galveno – savu mīlestību.

“Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Tādai, kas rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču mēdz arī kļūdīties, nogurt vai sadusmoties. Es nesniedzu padomus par bērnu audzināšanu, bet rakstu par savu un citu sieviešu pieredzi un šaubām, vai tiešām esam gana labas mammas.” Elīna Zelčāne




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas