Vai bērnam jāizēd visu šķīvi? Un citi vecāku jautājumi par ēšanu

 11. novembris 2019 11:40 mammamuntetiem.lv Jautājums & atbilde

Kā visu ģimeni uz ikvakara maltīti dabūt pie viena galda un kā kopīgās vakariņas saorganizēt bez tračiem? Uz vecāku jautājumiem atbild vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.



Mammu un tētu konferencē "Vecāku revolūcija" Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzstājās kopā ar saviem bērniem - Klāvu un Lību, viņi ir "Rimi Bērniem" eksperti. Foto: Anete Rūķe


Mammu un tētu konferencē “Vecāku revolūcija” ar tematu “Kopīgas maltītes kā ģimenes attiecību spogulis” uzstājās vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja, “Rimi Bērniem” eksperte Inga Akmentiņa-Smildziņa. Konferences laikā vecāki par konkrēto tematu iesūtīja jautājumus. Ingu Akmentiņu-Smildziņu intervē Eva Johansone. 

“Nav taču bērnam obligāti likt izēst visu šķīvi, ja saka, ka ir paēdis?”
Bērnam noteikti nevajag spiest visu apēst. Tomēr nevajadzētu arī, ka šķīvis bieži paliek pilns. Zelta padoms vecākiem - ļaut, lai bērns porciju sev uzliek pats. Nevis ēdienu uzservē mamma vai tētis pēc saviem ieskatiem, cik bērnam gribētos vai vajadzētu apēst, bet ļaut to regulēt pašam bērnam. Jā, sākumā visticamāk bērns uzliks vairāk, nekā spēj apēst, bet ar laiku iemācīsies. Vienlaikus vecāki bērnam var izstāstīt, kāpēc ir būtiski iemācīties uzlikt tik, cik spēj apēst - tas ir vides ilgtspējas jautājums. Mums nevajag radīt pārtikas atkritumus - lai izaudzētu, piemēram, cūkgaļu, tas prasa zināmus dabas resursus. (Vairāk par ēdienu atkritumu postu un ietekmi uz vidi lasi vides ekspertes Elīnas Kolātes rakstā Kāpēc ir slikti, ja rādām pārtikas atkritumus? Un 7 idejas, kā tos mazināt


“Kā rīkot ģimenes maltītes, ja kāds vienmēr kaut ko neēd, nav izsalcis, noteikti grib sēdēt tur, kur brālis / māsa jau ir apsēdies, vai vienkārši grib sušķēties?”
Es ticu, ka dziļi sirdī paši vecāki redz un jau zina atbildes uz šiem saviem jautājumiem. Bērni ir tik atšķirīgi, tāpēc viena atbilde visiem nederēs. Es varu dalīties, kā darām mēs, taču tas nenozīmē, ka noderēs jautājuma uzdevējam. Ģimenes maltītes ir kā ikvakara tradīcija, un mēs aicinām bērnus pie galda arī tad, ja bērns saka, ka ir jau paēdis. Vakariņas ir brīdis, kad mēs varam viens otram ieskatīties acīs, pajautāt, kā gāja. Varbūt ne vienmēr saņemsim atbildi, taču ilgtermiņā bērnam radīsim sajūtu: ja kaut kas saies galīgi “dēlī”, tad zinu, ka ģimene ir tā vieta, kur atnākt un saņemt atbalstu. 
Jā, vecākiem ir jāpiedomā, kā radīt to labo atmosfēru, un kad bērni sāk viens otru bakstīt un plēsties par vienu sēdvietu, tad visticamāk labāk būtu nevis apsaukt un sabļaut, tādējādi radot negatīvas emocijas ap vakariņu galdu, bet izdomāt, kā situāciju novērst. Jā, vecākiem tas prasa zināmu enerģiju - īpaši, kamēr bērni ir mazi -, bet es gribētu, lai vecāki notic, ka tas laiks, ko mēs ieguldām bērnos, būs palīdzoši bērna nākotnes dzīvē, labklājībā un labsajūtā. 

“Ko darīt tiem, kam nav šīs tradīcijas ģimenē bijis, un tagad grib sākt to veidot? Kas ir pirmie soļi?”

Šim jautājumam ir vairākas atbildes, jo atšķirsies - vai ģimenē ir mazi vai lieli bērni. Taču galvenais - ņemt vērā, ka nekad nav par vēlu sākt.
Gatavojoties lekcijai, aptaujāju vairākus Latvijā zināmus speciālistus. Piemēram, bērnu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs atklāja, ka ģimenes maltītes saviem klientiem izraksta kā ārstniecības līdzekli. Jo tas uzlabo vecāku un bērnu attiecības. Apjautājos, kā tas praksē strādā? Jā, daļai ģimeņu kopīgās vakariņas patiesi iedzīvojas kā tradīcija un labi “strādā”, taču daļai tomēr nē. Un tad Nils Sakss Konstantinovs retoriski vaicāja: cik ļoti jābūt ielaistām ģimenes attiecībām, lai nevarētu reizi dienā saorganizēties pie viena galda? Šis ir nopietns jautājums. 
Tradīcijas ieviešana un noturēšana, iespējams, nebūs viegla, taču, ja vecāki zina motivāciju, kāpēc to dara, es domāju, ka būs vieglāk to īstenot. 


“Kā organizēt kopīgas vakariņas, ja vecāki strādā maiņās, un vakaros bērniem ir nodarbības un pulciņi?” 
Katrai ģimenei ļoti vērtīgi būtu ieviest vienu ikdienas tradīciju - siltu, patīkamu emociju rosinošu brīdi visai ģimenei kopā. Tās var nebūt vakariņas, tās var būt brokastis, un var būt arī ne ar ēšanu saistīta. Nevis reizi nedēļā vai reizi mēnesī, bet katru dienu vai gandrīz katru dienu. Ja vecāki par šo jautājumu nopietni padomās, tad, domāju, atradīs savu pareizo atbildi. Kopīgas vakariņas taču var notikt arī tad, kad mamma ir maiņu darbā. Mājās ir tētis, un sarīko šīs vakariņas. Ja tobrīd kāds no bērniem ir nupat atnācis no treniņa un negrib ēst, tad tētis var teikt - hei, nāc, pasēdi ar mums kopā, parunāsim, kā mums katram pa dienu ir gājis. Ja mamma ir darbā, tad var atstāt ģimenei mazu vēstulīti, kā viņai šodien ir gājis. Pašiem sevi vajag motivēt un saprast, kāpēc kas tāds ir svarīgi visai ģimenei.
Vakariņām nevajadzētu notikt mehāniski - atnācām, kopā sasēdāmies, paēdām un aizgājām, jo kāds teica, ka kopīgas vakariņas ir svarīgas. Tām vajadzētu būt tādām, lai radītu patīkamas emocijas. 

 




0 Pievienot komentāru

Kategorijas