Vienreiz lietojamie trauki. Vai un kādus izvēlēties?

 04. novembris 2019 11:55 Raksts

Pagājušajā gadsimta sākumā ASV, Bostonā tika uzstādīti publiski dzeramā ūdens krāni. Tiem blakus bija krūzītes, kuras varēja ņemt un lietot katrs izslāpušais. Diemžēl šeit cilvēki varēja dabūt ne tikai dzeramo ūdeni, bet arī dažādas slimības, kas izplatījās tāpēc, ka higiēna nebija ļaužu pirmā prioritāte – vienu krūzīti lietoja daudzi cilvēki, kas ne pārāk satraucās par to mazgāšanu pirms un/vai pēc slāpju remdēšanas. Šī problēma uzrunāja kādu juristu, kurš izdomāja, ka būtu ideāli, ja varētu paņemt tīru krūzīti, padzerties un mest nu jau netīro trauku miskastē. Tā radās vienreiz lietojamās papīra krūzes. 


Foto: Shutterstock.com

Plastmasa jau nav slikts materiāls pats par sevi. Tas ir izturīgs un nesaļimst mitruma priekšā, tas nesadalās simtiem gadu – kā radīts, lai lietotu ilgi!


Aptuveni divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados plastmasu sāka ražot no naftas – to var uzskatīt par laiku, kad šis materiāls parādījās cilvēku ikdienā, jo bija ne tikai izturīgs un viegls, bet arī lēts. Tas nozīmēja, ka ne pārāk dārgi varēja radīt plastmasas glāzes, šķīvjus un dakšas. Tas bija forši – droši, tīri, viegli, lēti. Taču nu ir pienācis 21.gadsimts un plastmasas piesārņojums ir kļuvis tieši tik aktuāls, lai par to zinātu ikviens, kurš vispār kaut kam seko līdzi. Piemēram, par klimata pārmaiņām daži vēl bezjēdzīgi strīdas – vai tad nu tiešām mēs, nevis pati daba tās radījusi? Bet par plastmasas piesārņojumu viss skaidrs – nebūtu cilvēka, dabā nebūtu ne miņas no šī materiāla.


2015.gadā pasaulē radīja 380 miljonus tonnu jaunas plastmasas. Tas ir apmēram tik, cik sver 2/3 pasaules iedzīvotāju. Aptuveni 40% no radītās plastmasas kļūst par iepakojumu, un tiek izmantota vienu reizi [1]. Eiropas Savienībā 2015.gadā tika radīta ap 30 miljoniem tonnu plastmasas atkritumu – aptuveni 16 miljoni tonnu pirms tam bija nodzīvojuši pavisam īsu dzīvi iepakojuma statusā [2]. “Getliņi EKO” atkritumu poligona preses sekretāre Linda Vītola atzina, ka vienreiz lietojamie trauki netiek pārstrādāti – tie tiek apglabāti poligonā. Apglabāšana ir gana droša, lai nekas nekur neaizplūstu, taču tas ir un paliek tikai atkritumu kalns. Labā ziņa – varbūt tā ir Latvijas iespēja izveidot kādu vērā ņemamu kalnu.

Vienreiz lietojamie trauki netiek pārstrādāti – tie tiek apglabāti poligonā. Apglabāšana ir gana droša, lai nekas nekur neaizplūstu, taču tas ir un paliek tikai atkritumu kalns.


Labos vienreiz lietojamos traukus meklējot
Arī vienreizējām viesībām mēs izmantojam vienreiz lietojamus traukus, kurus pārstrādei vismaz Latvijā neviens nevāc – tie pievienojas tikko minētajai statistikai. Bet kā ar alternatīvām? Ir taču papīra trauki! Un aizvien biežāk kā tāds glābiņš no noslīkšanas plastmasā tiek minēta bioplastmasa, kurai mēdz piedēvēt dažādas brīnumainas īpašības.
Bioplastmasa – tas ir vārds, kas var radīt apjukumu. Bioplastmasa nozīmē tieši to, ka šī plastmasa radīta no biomasas (šajā gadījumā – augiem). Bioplastmasas “bio” neko nepasaka par to, cik videi draudzīgi audzēti konkrētie augi. Iespējams, to ražošana radījusi lielu negatīvu ietekmi uz vidi. Un šis “bio” neko nepasaka arī par pārstrādi – varbūt to var pārstrādāt, varbūt nevar.
Šobrīd aptuveni 4% naftas visā pasaulē tiek izmantota, lai ražotu plastmasu. Pats plastmasas ražošanas process ir energoietilpīgāks nekā bioplastmasas radīšana, tāpēc arī CO2 emisijas no šī darba ir lielākas – 1 kg “parastās” plastmasas rada ap 2,5 kg CO2, kamēr 1 kg bioplastmasas aiz sevis slēpj ap puskilogramu CO2 emisiju [3].  Turklāt, ja “parastā” plastmasa tiek sadedzināta, nevis pārstrādāta, tad var pieskaitīt klāt vēļ 2,7 kg CO2 [4].
Uzraksti uz dažiem vienreiz lietojamiem traukiem vēsta, ka tie paši sadalās (“biodegradable”) vai ir kompostējami (“compostable”). Šis nav brīdis, kad aiztaisīt savu trauku skapi un sniegties pēc šiem brīnumšķīvjiem, kas bez maz vai sola pazust no zemes virsas līdz ar pēdējo rasola karoti. 

Jo mazāki plastmasas gabaliņi, jo mazāki dzīvnieki tos var apēst.

Kas ir sadalīšanās?
Tas, ka šķīvis pats sola sadalīties, īsti neko nenozīmē – svarīgi saprast, cik ilgā laikā un kādos apstākļos (temperatūrā, mitrumā, spiedienā) tas notiks. Piemēram, ja šķīvis, kas tiešām spējīgs uz sadalīšanos, nonāk jūrā, tad šis process notiks salīdzinoši ātri, kamēr tas atradīsies tuvu ūdens virsmai un to apspīdēs saule. Bet, kad tas būs nogrimis tumsā un aukstumā, tas vēl tur paliks ilgi, ilgi. Zero Waste Latvija valdes locekle Mairita Lūse iesaka uzmanīties arī oksoplastmasas – tā ir plastmasa, kas pati sola sadalīties. Taču nelaime tāda, ka paredzēta vien fiziskā sadalīšanās. Būtībā tā ir sadrupšana mazos gabaliņos, kas nevis atrisina problēmu, bet padara to nopietnāku – jo mazāki plastmasas gabaliņi, jo mazāki dzīvnieki tos var apēst. Tā sadalīšanās, ko mēs gribētu redzēt, ir bioloģiskā sadalīšanās, kurai talkā nāk dažādas baktērijas un sēnes, kas tik ilgi plosa objektu, kamēr pāri paliek CO2 un ūdens, ko atkal var uzņemt augi vai citas dzīvas būtnes. Ja oksoplastmasas darīto darbu var saukt par sadalīšanos, tad turpmāk, nometot zemē stikla glāzi, sacīšu: “O! Sadalījās!”

Liela daļa papīra trauku ir apveltīti ar plānu plastmasas pārklājumu, kas gādā par to, lai trauks nesamirktu pie pirmajām ūdens pilēm.

Mairita Lūse vērtē arī tā saucamās kompostējamās krūzītes – uz trauka varbūt ir rakstīts, ka tas ir kompostējams, taču parasti nav zināms, kādos apstākļos. Vienai glāzei varbūt pietiks ar komposta kaudzi, bet citai glāzei būs nepieciešams industriālās kompostēšanas ierīces. Un to parasti var uzzināt no ražotāja. Un vismaz man parasti nav ne jausmas, kas ražojis konkrēto trauku un kā ar šo ražotāju sazināties. Tāpēc es eju vieglāko ceļu – atsakos no vienreiz lietojamiem traukiem.
Dažs vēl varētu ķerties pie pēdējā salmiņa – papīra traukiem! Taču arī te jābūt uzmanīgiem, jo liela daļa no tiem ir apveltīti ar plānu plastmasas pārklājumu, kas gādā par to, lai trauks nesamirktu pie pirmajām ūdens pilēm. Ir, ir arī daži šķīvji bez plastmasas pārklājuma, kurus varbūt varētu kronēt ar mazākā ļaunuma kroni. Tomēr jāatceras, ka atkritumi ir tikai viena daļa no produkta radītās ietekmes uz vidi. Jādomā, kā tas vispār tiek radīts. Tiek izmantota koksne, kuru varētu lietot kaut kam jēdzīgākam un daudzkārt lietojamam, nepieciešama enerģija, varbūt vēl kaut kas jāizkrāso. Tas viss atstāj negatīvu ietekmi uz vidi. Un varbūt, ja plānots gala produktu izmantot vienu reizi un tad to izmest ārā, labāk padomāt vēlreiz un atvērt savu trauku skapi.

Tomēr jāatceras, ka atkritumi ir tikai viena daļa no produkta radītās ietekmes uz vidi. Jādomā, kā tas vispār tiek radīts.


Netīrais eksports
Protams, var jau domāt, ka mēs – eiropieši – esam ļoti tīrīga un kārtīgi, bet viņi – Āzijas iedzīvotāji – gan piemēslo savas upes un jūras. Lai viņi sāk ar sevi! Eiropas Savienība ik mēnesi 150 000 tonnu plastmasas atkritumu aizsūta uz Āzijas valstīm. Lai neizklausītos nožēlojami, to sauc par eksportu. Vēl pirms pāris gadiem visvairāk šī eksporta tika Ķīnai, taču tad šī megavalsts izdomāja, ka tas jāizbeidz un atteicās pieņemt mūsu izšķērdības sekas. Tagad ir samazinājies Eiropas atkritumu “eksports” un vairāk tiek domāts par to, kā pašiem savās mājās radīt mazāk atkritumu. Taču tik un tā vēl tās 150 000 tonnas plastmasas no Eiropas tiek “eksportētas” (visbiežāk uz Malaiziju, Indonēziju, Indiju, Turciju) [4]. To der atcerēties tad, kad gribas pārmest nevīžīgajiem turienes iedzīvotājiem par piesārņoto Indijas okeāna piekrasti vai plastmasas čupām Jandzi, Gangā vai Bramaputrā.

Plastmasa jau nav slikts materiāls pats par sevi. Tas ir izturīgs un nesaļimst mitruma priekšā, tas nesadalās simtiem gadu – kā radīts, lai lietotu ilgi! 

Prieks, ka lielveikalu darbinieki vairs nebrīnās par tiem, kas pēc salātiem nāk ar savām kastēm. Un jāuzteic tās kafejnīcas, kas vilina dzērienus līdzņemšanai liet klienta paša termokrūzē, turklāt dažviet tā var nopelnīt nelielu atlaidi. Taču atteikties no vienreiz lietojamiem traukiem ballītē dažam varbūt nebūs mazs solītis, tas būs milzīgs solis! Iespējams, no sākuma doma par to, ka viss pēc tam būs jāmazgā, ir biedējoša, tāpēc ieteiku sākt pamazām. Piemēram, plastmasas dakšu un nažu vietā liekam “īstos” – kaut vai tāpēc, ka ar tiem vārgajiem plastmasas rīkiem taču tāpat nevar neko sagriezt vai uzdurt. Atklāsies, ka tas nav tik sarežģīti. Pēc tam varbūt šķīvjus plastmasas un pat papīra šķīvjus var aizstāt ar “īstajiem”. Varbūt arī tas nebūs tik traki? Un tad kārta glāzēm. Skaidrs, ka bērnu vai izklaidīgu pieaugušo ballītēs ir liels risks traukus saplēst, bet to var risināt, piemēram, izvēloties “cietās” plastmasas šķīvjus un glazes, kurus lietot neskaitāmas reizes. Plastmasa jau nav slikts materiāls pats par sevi. Tas ir izturīgs un nesaļimst mitruma priekšā, tas nesadalās simtiem gadu – kā radīts, lai lietotu ilgi! 

 

Rakstu konsultējusi: Elīna Kolāte

 

Materiāls tapis projekta "Konkurss pirmsskolas izglītības iestādēm par plastmasas un mikroplastmasas kaitīgo ietekmi uz vidi un cilvēkiem" ietvaros. Projekta reģ.nr. 1-08/54/2019

 

 

Avoti: 
1. https://ourworldindata.org/plastic-pollution#how-much-plastic-does-the-world-produce
2. https://www.eea.europa.eu/highlights/reuse-and-recycling-are-key
3. http://www.davidpublisher.org/Public/uploads/Contribute/55064540806de.pdf
4. https://www.eea.europa.eu/highlights/reuse-and-recycling-are-key