"Tevi drīkst sist, bet tu nedrīksti neko!" Skolēnu agresija pret pedagogiem 5

 17. maijs 2019 7:00 Raksts

Vardarbība skolās notiek arī pret skolotājiem. Statistikā un policijas ziņojumos tā gan sastopama samērā reti, jo visbiežāk skolās notiek un arī uzmanību pievērš skolēnu savstarpējai vardarbībai. Ar Latvijas Radio par savu pieredzi anonīmi piekrita skolotāja, kas jūtas bezspēcīga.



Foto: Shutterstock.com


Dažādu iemeslu dēļ pat tad, ja skolas zina par vardarbību, tās nerīkojas. Atbildīgā iestāde cenšas palīdzēt skolām risināt vardarbības problēmas jau tad, kad parādās pirmās pazīmes.


Skolēns iesper savai skolotājai
“Braucot uz slimnīcu, pie sevis nodomāju: “Nu, tas taču ir tikai zilums. Gan jau…” Bet cik iekšēji tu kā skolotājs esi aizvainots morāli, ka visi skolēni redz, ka tevi drīkst sist. Bet tu nedrīksti neko,” stāsta skolotāja.

Viņa strādā ārpus Rīgas un vēlējās palikt anonīma. Šogad sieviete pirmo reizi savā apmēram desmit gadu pieredzē saskārusies ar fizisku vardarbību no skolēna. Pirms tam skolēns bija iesitis arī saviem mācību biedriem. Bērns mācās sākumskolā, un viss sākās kā diskusija par to, ka bērns uz stundu atnācis bez somas. Kad atgriezies ar somu, sācis staigāt pa klasi, aiztikt citu bērnu mantas.

Skolotāja mēģinājusi apturēt, nemitīgi aizrādījusi. Tad paņēmusi bērna dienasgrāmatu, lai uzrakstītu piezīmi.

“Pagriežoties ar domu, ka es nākšu pie sava galda atpakaļ, no aizmugures sekoja spēriens no šī skolēna puses. Viņš man iespēra pa kreisās kājas augšstilbu. Iespēra tā, ka es ar to kāju turpināt iet nevarēju, jo bija tā, tautas valodā runājot, stīvais. Tā, ka tu nevari vienkārši šo kāju nolikt pie zemes,” atceras sieviete.

Skolotāja atkal aizrādījusi bērnam, taču, pēc viņas stāstītā, tikusi nosaukta rupjos vārdos.

“Visa stunda bija pagājusi tikai cīnoties ar šo skolēnu. Tad es kā skolotājs saprotu – tā ir pilnīga bezspēcība. Pilnīga bezspēcība! Vienīgais, ko es kā skolotāja varēju izdarīt, ir ierakstīt dienasgrāmatā šo piezīmi par to, ka viņš ir tā uzvedies, varu ievadīt e-klasē piezīmi, ka viņš tā uzvedās. Tas ir viss, ko es varu izdarīt kā skolotājs,” norādīja sieviete.

Vēlāk par notikušo informēta klases audzinātāja, arī skolas vadība. Tur aicināja vērsties slimnīcā.

“Braucot uz slimnīcu, pie sevis nodomāju: “Nu, tas taču ir tikai zilums. Gan jau…” Bet cik iekšēji tu kā skolotājs esi aizvainots morāli, ka visi skolēni redz, ka tevi drīkst sist. Bet tu nedrīksti neko.

Tu morāli esi sagrauts vairāk. Tieši tāpēc mana ģimene bija tie cilvēki, kas teica: “Nē, cik tālu tu atļausi?”,” skaidro skolotāja.

 

Skolotāja saskaras ar emocionālu vardarbību
„„Re, kāda tu maza kā kroplīte! Ko tu tur muldi?” Atskan stundas vidū no vietas. „Ko tu tur muldi?”” Skolotāja Vija vairāk nekā 30 gadu pieredzē ar fizisku vardarbību skolā saskārusies neesot. Tomēr izjutusi emocionālu vardarbību.

„Sēž telefonos, skaļā balsī apspriežas. Viss tiek ignorēts. Piezīmes, vecāku aicināšana uz skolu – tas viss nedarbojas. Smīniņš un viss turpinās. „Mēs tāpat visu nokārtosim.” To, ka citiem ir vēlēšanās kaut ko izprast dziļāk un apgūt pamatīgāk – tas tiek ignorēts. Kā lai jūtas skolotājs tajā brīdī? Patiesībā tā ir vienkārši ņirgāšanās gan par skolotāju, gan par klasesbiedriem,” uzsver Vija.

„Ja skolēni lieto necenzētus vārdus, varam griezties policijā ar iesniegumu. Tad vecāki maksā soda naudu. Mums bija gadījums, kad puisis priecājās par mammu: „Lai šī maksā to soda naudu, tā viņai vajag!” Diemžēl,” atceras Vija.


Skolas zina par vardarbību, bet to nerisina
Dažādi gadījumi nonāk arī Tiesībsarga biroja redzeslokā. To skaitā retāk uzzina par vardarbību pret skolotājiem. Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere stāsta, - visbiežāk vēršas par gadījumiem, kad notikusi bērnu savstarpēja vardarbība. Skolā situācijas zinot, bet nerisinot.

„Vienmēr atklājas, ka tā uzvedība bērnam ir bijusi kopš 1. klases, kopš viņš ir ienācis skolā. Paskatoties iepriekš, arī pirmsskolā jau ir parādījušies uzvedības traucējumi, kas nav risināti. Protams, uzvedības traucējumi paši no sevis nepāriet, bet tie samilst, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu. Tad nu tiesībsargs tiek iesaistīts, iesaistīti visi, bet atklājas, ka to situāciju visi zināja un nerisināja,” norāda Grāvere.

Arī pašvaldības bieži uzzina par problēmām skolā jau no policijas. Par to liecina Tiesībsarga biroja informācija.

„Skolai ir pienākums, ja tā netiek galā ar saviem resursiem, tai ir pienākums ziņot pašvaldībai. Pašvaldību aptaujas dati rāda, ka ap 70% pašvaldību skolas neziņo. Tātad pārliecinoši lielākā daļā Latvijas skolu neziņo pašvaldībām par šādiem gadījumiem, ka bērnu uzvedība ir tāda, ka tām vajag palīdzēt,” skaidro Grāvere.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga piekrīt, ka skolotāji dažkārt izvēlas klusēt par vardarbību, kas notikusi pret viņiem.

„Kāda daļa noteikti negrib publiski parādīt, ka ir pazemoti emocionāli vai arī fiziski. Tad ir ļoti liela loma izglītības iestādes vadītājam, jo mēs esam arī konstatējuši, ka normatīvie akti ir. Dažādi - gan nacionālie, gan lokālie skolas līmenī, bet diemžēl realitātē iedarbināšanas mehānismi ir diezgan sarežģīti. Vēl viens iemesls, ka bērnu tiesības ļoti daudzos gadījumos ņem virsroku,” stāsta Vanaga.

Dažādi iesaistītie runā arī par skolu novērtējumu.

„Nenoliegsim arī to, ka, ja tas nonāk plašākā sabiedrības lokā, tad arī tomēr mediju uzmanība ir pastiprinātāka. Skola tomēr negrib savu prestižu pagraut.

Kādās situācijās nostrādā arī „nauda seko skolēnam”, tad var izglītojamais mainīt skolu. Dažādi ir šie iemesli,” skaidro Vanaga.

Pedagogu arodbiedrībā zina par dažādiem gadījumiem, kur skolotāji izvēlējušies klusēt par to, ka pret viņiem notikusi vardarbība. Statistikas, protams, neesot. Arī skolotāja, kas pati saskārusies ar vardarbību un vērsusies policijā, zina stāstīt par citiem pedagogiem, kas nerunā, piemēram, par to, ka kāds bērns spārdās. Skolotāji ciešot un klusējot, bet regulāri staigājot ar zilumiem.

Rīgas ielās uzrunātie cilvēki atzīst, ka dzirdējuši vai paši saskārušies ar emocionālu vai fizisku vardarbību skolās. Par problēmas risinājumiem gan cilvēku viedokļi atšķiras. Daļa uzskata, ka policijas iesaiste ir tikai normāla, bet daļa norāda, ka nepieciešams izglītot sabiedrību kopumā.

Visu sižetu var noklausīties LSM.lv ierakstā. 



5 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas