Kā vislabāk nomest svaru, un ko liela daļa cilvēku dara nepareizi - atklāta intervija ar profesoru Danilānu

 13. maijs 2019 6:00 Intervija

Profesors, gastroenterologs Anatolijs Danilāns savos 76 gados izskatās pārsteidzoši jauneklīgs un dzīvespriecīgs. Daktera izskats, tā šķiet, ir viens no viņa popularitātes balstiem. Ja Danilāns būtu resns un nīgrs vecis, neviens viņa padomiem neticētu un neskrietu pie viņa uz konsultācijām. Sarunā profesors stāsta, vai ar smiešanos var nomest svaru un ko darīt, lai saglabātu jaunības prieku un enerģiju.  

 


Foro: Rojs Maizītis


Pastāv uzskats, ka apaļīgāki cilvēki ir jautrāki un omulīgāki, bet kalsnie – nopietnāki un drūmāki. To dzirdot, Anatolijs Danilāns smej – tā ir tikai tāda pļāpāšana. “Tā arī pierakstiet – vistīrākā pļāpāšana. Gan kārnie, gan apaļīgie var būt gan nikni, gan jautri. Piemēram, es neesmu no tiem apaļīgajiem, bet jūtos diezgan omulīgi. Pasaulē ir kustība, kas pulcē apaļīgus cilvēkus, un viņi cenšas cits citu labvēlīgi uzmundrināt. Viņiem doma ir tāda, ka dzīve tāpat ir laba, nav vērts liekā svara dēļ pārdzīvot un krist izmisumā. Es viņiem piekrītu,” zinoši pamāj Danilāns.  


Tātad tas ir kārtējais maldīgais stereotips?
Ja cilvēks iedzimtības dēļ nespēj būt slaids, nav vērts par to pārdzīvot. Iespējams, jūsu pieminētais stereotips radies agrākos laikos, kad labi situēti ļaudis varēja atļauties vairāk ēst un būt apaļāki, bet tie, kam nebija naudas, bija izsalkuši un nīgri. Agrāk pat bija uzskats, ka apaļīgums liecina par veselīgumu, bet mūsdienās visiem zināms, ka pārmērīgs apaļīgums – tas nav labi. Toties neliels apaļīgums nemaz nav slikti. Piemēram, meitenes, kam ir zemādas tauki uz kājām, ir pat veselīgākas par tām, kurām kājas ir tievas.

 

Neliels apaļīgums nemaz nav slikti. Piemēram, meitenes, kam ir zemādas tauki uz kājām, ir pat veselīgākas par tām, kurām kājas ir tievas.

 

Medicīnā ir atzīts, ka nedaudz tauku – tas pat ir labi. Redziet, kas par lietu. Ļoti būtisks ir D vitamīns, kuru reizēm saucu par Danilāna vitamīnu. Tas ir svarīgs ne tikai kaulu, bet arī asinsvadu stiprināšanai. Kam D vitamīns ir pietiekamā daudzumā, tie mazāk slimo un ilgāk dzīvo. Un vienīgā vieta mūsu organismā, kur var izveidot D vitamīnu rezervi, ir zemādas tauki. Tātad zemādas tauki – tas nav peļami. Ja meitenēm ir nedaudz apaļīgas kājas, tas ir veselīgi. Mums vien atliek pārliecināt sabiedrību, ka tas tiešām ir labi.
 

Vai labas veselības rokasgrāmatā var iekļaut smiešanos? Varbūt ar smiešanos varam nomest lieko svaru? 
Iespējams, ka smejoties varam kaut ko nokratīt, taču ļoti daudz gan nenokratīsim. Noteikti jāatzīmē, ka smiešanās ir ļoti veselīga citu aspektu dēļ. Smiekli uzlabo garastāvokli un dzīves kvalitāti. Cilvēks, kas ir dusmīgs un nīgrs, bojā sev nervu sistēmu un īsāk dzīvo. Smiekli un smaids nāk par labu veselībai, tāpēc vēlams pasmaidīt arī tad, ja kāds pateicis rupjāku vārdu, nevis dusmās uzkārties un dragāt pretī. Es diezgan bieži izmantoju šo metodi un konfliktos neiesaistos. Ja kāds cilvēks izraisa īgnumu, tad jācenšas saprast, kāpēc. Kāpēc viņa sacītais ir aizvainojošs? Un reizēm atklāju, ka pats vien esmu to izprovocējis. Piemēram, esmu bijis pārāk lielīgs un kādu aizvainojis. Ja to ieraugu, tad ar šo situāciju tieku viegli galā un pasmaidu.
 

Kā sapratu, ar smiešanos daudz liekā svara nenokratīsim, bet kā ar salšanu? Vai drebinoties varam kļūt slaidāki?   
Jā. Salstot mēs tiešām zaudējam svaru. Kā norāda zinātnieki, cilvēkam ir ne tikai baltie, bet arī brūnie tauki. Lieko svaru galvenokārt dod baltie tauki. Salīdzinājumā ar baltajiem taukiem brūno ir ļoti maz. Brūnās taukšūnas ir izvietotas apkārt lielajiem asinsvadiem, tās ļoti jutīgi reģistrē, kāda asinsvados ir asins temperatūra. Tiklīdz tā kļūst mazāka, brūnie tauki sāk aktīvi strādāt un izdalīt siltumu. Brūnie tauki – tās ir mūsu apkures krāsniņas. Siltuma ražošana – tā ir enerģijas patērēšana. Lai saražotu siltumu, brūnie tauki ņem resursus no baltajiem taukiem un svilina tos nost. Lūk, tāpēc vēsumā mēs zaudējam svaru. Protams, ja ielīdīsi uz dažām minūtēm āliņģī, neko daudz nenometīsi, taču ilgstošākā laika posmā to var izdarīt. Tāpēc saviem pacientiem rekomendēju – ja jums ir problēmas ar lieku tauku masu, netuntuļojieties! Protams, nevajag sevi mocīt un speciāli saldēt, taču nenāks par sliktu apģērbties nedaudz plānāk.

Tas labi redzams pie putniem, kas patērē savus taukus, lai uzturētu ķermeņa temperatūru. Arī lācis to apliecina. Ziemā viņš guļ un neēd. Kad pēc dažiem mēnešiem lācis izlien no migas, tas ir ievērojami zaudējis svaru – ne tikai tāpēc, ka nav ēdis, bet arī salšanas dēļ. Tā kā lācim vajadzēja sevi apsildīt, viņš nokurināja daudz tauku. Brūnie tauki nodrošināja siltumu, viņš mierīgi gulēja un nedrebinājās.


Varbūt cilvēkiem, kas vēlas nomest svaru, ziemā vajadzētu atteikties no apkures?
Kas vēlas, tā var darīt, tomēr šāda rīcība būtu uzskatāma par galējību. Es ieteiktu rīkoties mērenāk – vienkārši netuntuļoties. Ģērbties plānāk un pierast pie vēsuma.


Kāds iebildīs, ka tā var saaukstēties.
Stāsti par saaukstēšanos ir tenkas. Lūk, es nokļuvu caurvējā un saaukstējos. Visas tās runas par saaukstēšanos ir muļķības. Cilvēks nemaz nevar saaukstēties. Caurvējš vai necaurvējš – tam nav nozīmes. Pat ja lien āliņģī, tu vari apsaldēt kājas vai nosalt, ja esi duraks, bet saaukstēties tu nevari. Visas tās saaukstēšanās slimības, kad ir paaugstināta temperatūra, drebulītis un iesnas, – to visu izraisa infekcijas.   


Ko vēl bez salšanas ieteiktu svara samazināšanai?
Ir vairāki paņēmieni, kurus bieži esmu ieteicis. Pirmkārt, uzņemt mazāk kaloriju. Otrkārt, nosvilināt kalorijas ar fiziskām aktivitātēm. Treškārt, ģērbties plānāk un netuntuļoties. Ceturtkārt, labi izgulēties. Zinātnieki atklājuši, ka tie, kas labi izguļas, ir slaidāki par tiem, kas neizguļas. Pasaulē ir veikti pietiekami daudzi pētījumu šajā jomā, salīdzinot cilvēkus, kas izguļas normāli, un tos, kas neizguļas. Tie, kas neizguļas, ir resnāki.

Un es nerunāju pa gulšņāšanu. Nav tā, ka Danilāns apgalvo, ka caurām dienām vajag gulšņāt uz dīvāna, lai zaudētu svaru. Nē, es runāju par normālu izgulēšanos, ko prasa mūsu daba. Piemēram, ja daba tev paredz septiņas stundas diennaktī nogulēt, tad, lūdzu, arī noguli tās septiņas stundas. Nevis līdz vēlai naktij skaties televizoru un no rīta knapi pamosties tikai tad, ja zvana modinātājs.   


Kā to izskaidrot? Tie, kas neizguļas, ir nervozāki un vairāk ēd?
Es nezinu, kā to var izskaidrot, bet tā tas ir. Šajā sakarā gadās arī kuriozi. Vēloties nomest svaru, viens otrs pat sāk lietot miegazāles, jo, kamēr tu guli, tu neēd, tātad zaudē svaru.  Organismam jādod, ko tas prasa, – pilnvērtīga atpūta. Un vēl… Ja ļoti vēlas, var pievienot vēl piekto faktoru svara samazināšanai. Tas ir labs garastāvoklis un smaids.


Vai labu garastāvokli ietekmē arī produkti, kurus mēs ēdam?
Protams! Ēdam jau nav tikai tādēļ, lai sevi pabarotu. Tā ir tikai viena funkcija, tiesa, ļoti svarīga. Lai nenomirtu un nenotirinātu kājas, ir jāēd.  Tomēr ēšana arī sniedz arī baudu un prieku. Vēlams ir labi paēst un pēc tam labi arī justies. Un tas nozīmē, ka nevajag pārēsties. 


Garšīgi un veselīgi paēst reizēm nav viens un tas pats.
Katram jāatrod zelta vidusceļš. Es esmu par mērenību. Ja runājam par galējībām, varu ieteikt metodi, kā vislabāk apvelties. Ja kāds ļoti vēlas kļūt resns, visefektīvākais paņēmiens – tā ir bada kūre. Turklāt šī metode ir zinātniski pamatota.

 

Ja kāds ļoti vēlas kļūt resns, visefektīvākais paņēmiens – tā ir bada kūre. Turklāt šī metode ir zinātniski pamatota.

Zinātnieki pierādījuši, ka tieši ar badošanos var panākt aptaukošanos. Ēšanas regulēšanas centrs, kuru esmu daudz pētījis, ir ļoti gudrs. Ja bada kūres laikā tu to ieved strupceļā, tas saprot, ka nu ir ziepes, un nolemj – ja reiz nav nekā, ko ēst, jāsāk taupīt. Tas taupa un uzkrāj. Pētījumi pierāda, ka cilvēki, kas izgājuši bada kūres, pēc gadiem ir manāmi apaļīgāki nekā tie, kuri ar badošanos nav ālējušies.


Cik reižu dienā ieteicams ēst?  
Latvijā daudzi kļūdaini uzskata, ka svaru var nomest tikai ar kaloriju samazināšanu. Tomēr tas nevienam nav sanācis. Es jau teicu, ka nepieciešamas arī aktivitātes, normāla izgulēšanās, vēsums un labs garastāvoklis. Ja tas ir, tad tiešām sanāks. Man vienmēr prasa – ko tādu lai ēd, lai nomestu svaru? Reizēm redzu, ka cilvēkam ar ēšanu viss ir kārtībā, toties ir kļūdas ar citām lietām, piemēram, nav nekādu fizisko aktivitāšu. Gribētu īpaši uzsvērt, ka tikai ar ēšanas regulēšanu svaru nevar nomest. Ar to ir stipri par maz.

Tas, vai vēlams ievērot noteiktu ēšana režīmu, atkarīgs no katra cilvēka psiholoģijas. Kad pie manis ierodas slimnieks, es pavēroju viņa raksturu un tad ātri uzķeru, kas viņš tāds ir.

Piemēram, reiz konsultējās kāda dāmīte, kurai patika, ka pilnīgi viss viņas dzīvē ir precīzi noteikts un saplānots. Labi redzot sievietes pedantismu, es viņai stingri noteicu – ēdiet četras reizes dienā: astoņos, divpadsmitos, sešpadsmitos un divdesmitos. Un starp ēdienreizēm neēdiet neko. Viņa bija ļoti apmierināta ar šādu režīmu un to ievēroja. Tas saskanēja ar viņas raksturu. Tomēr jāatzīst, kad daudziem šāds ēšanas režīms neder. Ja es viņiem to ieteikšu, tā būs mana kļūda. Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves. Ieteikšu kādam cilvēkam noteikti paēst četras reizes dienā, turklāt stingri noteiktos laikos, un viņam radīsies lielas problēmas. Piemēram, divpadsmitos dienā viņam darbā ir sapulce, tāpēc šajā laikā paēst viņš nekādi nevar. Viņš sēž, dīdās un skatās pulkstenī, kļūst īgns, nervozs un bojā savu nervu sistēmu. Viņam taču jāpaēd, bet priekšnieks stiepj gumiju. Ja nepaēdīs, ar viņu būs cauri. Es gan saku – nebūs cauri. Var arī neēst stingri noteiktos laikos. Tāpēc daudziem stāstu pavisam atklāti, ka noteikts ēšanas režīms – tā ir pagātne. Ja cilvēks nevar un negrib, var arī neievērot grafiku. Protams, kaut kāds aptuvens režīms tomēr jāievēro. Ja gribi ēst, tad ēd! Precīzs ēšanas režīms vienam noder, bet citam kaitē.


 Tātad nav universāli ēšanas noteikumi visiem?
Jā. Reizēm pārspīlēts kārtīgums ir pavisam lieks. Es pastāstīšu vēl kādu gadījumu. Atnāk pie manis uzņēmējs, jauks cilvēks, apaļīgs, un stāsta, ka viņam ir problēmas. No rītiem viņam nemaz negriboties ēst, jo nav nekādas apetītes, tomēr par varītēm viņš kaut ko apēd. Reizēm sanāk, ka dienas laikā jāpalaiž garām ēdienreize, jo daudz visādu darīšanu, un bieži sanāk tā, ka viņš kārtīgi pieēdas vakaros, kad ir atgriezies mājās. Tieši tāpēc, kā viņš pats uzskata, viņš ir uzbarojies. Ko es šajā sakarā varu teikt? Viņš muld! Tā arī pierakstiet – viņš muld!  Nav svarīgi, kurā diennakts laikā tu ēd, svarīgi – cik kaloriju tu iedabū iekšā. Protams, nav vēlams pieēsties pirms gulētiešanas, jo tad var rādīties murgi. Bet vispār pievakarē var ēst. Pacients palika resns pavisam cita iemesla dēļ – jo uzņēma par daudz kaloriju. Un tad jautājums – kāpēc tu ar varu dzini iekšā kalorijas no rīta, kad tev nebija apetītes? Ja nav vēlēšanās, neēd, nevis ēd tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts. Vakaros viņš varēja mierīgi ēst, bet mazāku porciju. Varēja ēst pat divas reizes, tikai mazāk. Tam nav nozīmes, kad tu pierijies – no rīta vai vakarā. Ja viņš iekleksētu tikpat daudz pusdienās, tāpat būtu resns.

 

Nav svarīgi, kurā diennakts laikā tu ēd, svarīgi – cik kaloriju tu iedabū iekšā. Nav nozīmes, kad tu pierijies – no rīta vai vakarā.


Ko jūs ieteiktu apetītes mazināšanai?
Tādas zāles vēl nav izgudrotas. Zinātnieki visu laiku meklē, bet nav atraduši. Ceru, ka agri vai vēlu šādi medikamenti tomēr tiks izgudroti. Es labi saprotu, ka ne visiem der manis ieteiktās metodes svara samazināšanai. Piemēram, atturēšanās cilvēkam sagādā lielas mokas – viņš kļūst nervozs un kašķīgs. Turklāt viņam ir pietiekami liels svars, kad vairs nav iespējams nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Nevar ne paskriet, ne pie stieņa pievilkties. Un ir vēl kāda slimība, kas saistīta ar aptaukošanos, piemēram, cukura diabēts, sirds un asinsvadu kaites. Taču arī šajā situācijā ir glābiņš – ķirurģiska operācija, kas atzīta visā pasaulē un arī Latvijā kļūst arvien populārāka. Operācijas laikā iztaisa savienojumu starp kuņģi un resno zarnu, lai mazāk uzsūktos barības vielas. Tādējādi cilvēks zaudē svaru. Es teikšu, ka tā ir ļoti efektīva metode. Tomēr šo operāciju veic izņēmuma gadījumos – tikai tad, ja nelīdz citas metodes.
 

Kādas lielākās kļūdas mēs pieļaujam?
Daudzi cilvēki maldīgi uzskata, ka viņi kļūs veseli, lietojot medikamentus. Ārsts izrakstīs brīnumzāles, un viņi kļūs veseli. Taču viņi paši nemaz necenšas kaut ko darīt.  Pīpē, dzer, nevingro, neievēro higiēnu.  Es neesmu pesimists, es vienkārši zinu, ka Latvijā ļoti daudz cilvēku nerūpējas par savu veselību.


Vai jums ir kāds ieteikums, kā saglabāt jaunības prieku un enerģiju?
Skaidrs, ka deviņdesmit gadu vecumā tu nevari būt tik jautrs kā jaunībā. Ja gribēsi tāds būt, tevi uzskatīs par vecu muļķi. Tomēr vēlos uzsvērt, ka savs prieks un labums ir katram dzīves posmam. Nevajag skaitīt savus gadus un rēķināt, cik vēl palicis, bet vajag skaitīt dzīves jaukos brīžus. Pasapņo, kur aizbrauksi un ko redzēsi. Priecājies par dzīves iespējām. Ja jūties vecs, darbini savas smadzenes – kaut vai ar krustvārdu mīklām un jautrām domām.  Garastāvokļa uzlabošanai uzdziedi pie sevis kādu bezkaunīgu dziesmiņu un pasmaidi.     
 

Par sevi esat radījis smaidīga cilvēka iespaidu. Vai tāds esat jau kopš dzimšanas?   
Nē. Ne vienmēr esmu bijis smaidīgs. Piedzīvotais disertācijas laiks bija grūts dzīves posms, kad smaidīšana nebija prātā. Atceros brīžus, kad sāku lasīt lekcijas. Un tad es padomāju – kāpēc es lasu lekcijas tādā aizžņaugtā un nopietnā balsī? To visu taču var pastāstīt vieglāk, ar nelielu humoru un smaidu. No tā laika es pamazām ietrenējos runāt viegli. Tas patika gan klausītājiem, gan man pašam. Pēc lekcijas varēju svilpodams iet mājās. Es to ieteiktu arī politiķiem – mazāk zākāt citus, bet vairāk smaidīt.
 

Tomēr visu laiku jau nesvilposi. Gadās arī problēmas.
Problēmas vienkārši ir jāpārdzīvo, bez tā nevar. Ja gadās nelaime, tad, protams, nevari smaidīt kā tāds idiots. Tomēr ir kāda būtiska lieta, ko atgādinu citiem un arī sev – no problēmas jākāpj nost pēc iespējas ātrāk. Piemēram, kad jaunībā pamanīju, ka par daudz lietoju šņabi, es diezgan ātri nokāpu nost no šīs problēmas. Pirms tam nebija nekādi lielie pašpārmetumi un sevis saukšanas par šņabdeguni. Nē, es vienkārši nolēmu, ka vairs nedzeršu. Vienubrīd smēķēju, bet arī to atmetu.

Es domāju, ka šajā lietās daudz ko var panākt ar pozitīvu attieksmi. Milzīga kļūda ir lamāt un gānīt cilvēku par to, ka viņš dzer, teikt, ka viņš ir pēdējais dzērājs un cūka.

 

Daudzi neapzinās, ka alkoholiķis atrodas depresijā, un apkārtējie ar savu kritiku viņu dzen vēl lielākā depresijā.  Esmu runājis ar daudziem pļēgurīšiem un dabūjis viņus nost no dzeršanas. 

Daudzi neapzinās, ka alkoholiķis atrodas depresijā, un apkārtējie ar savu kritiku viņu dzen vēl lielākā depresijā.  Esmu runājis ar daudziem pļēgurīšiem un dabūjis viņus nost no dzeršanas. Un tikai tāpēc, ka es viņus nekritizēju. Es tādam cilvēkam pasaku, ko viņš nav pieradis dzirdēt. Saku, ka viņš ir labs un interesants cilvēks, tikai nevajag dzert. Atklāti sakot, man vairāk patīk tādi cilvēki, kas bijuši kādā bedrē un izrāpušies ārā. Viņi ir spēcīgāki un interesantāki. Tie, kam dzīvē vienmēr veicies, ir garlaicīgāki.


Savos gados esat kustīgs un mundrs  
Jaunībā biju meistarkandidāts vingrošanā. Skaidrs, ka sava negarā auguma dēļ es nebiju piemērots basketbolam, taču vingrošanai derēju. Uz treniņiem gāju četras reizes nedēļā un jau tad pamanīju, ka fiziskās aktivitātes pozitīvi ietekmē pašsajūtu.

Kad biju labi notrenējies, man bija labs garastāvoklis. To uzsveru arī savās lekcijās. Kustību laikā no kauliem izdalās speciāla viela osteokalcīns, kas stiprina asinsvadus, aknas, uzlabo garastāvokli. Veicot fiziskas aktivitātes, cilvēks ne tikai samazina svaru, bet arī piepilda sevi ar brīnišķīgām ārstējošām vielām, kuras aptiekā nevar nopirkt. Osteokalcīns ir ļoti vērtīgs produkts. Kad tu kusties, tas lien ārā no taviem kauliem. Piemēram, kad ilgāk staigāju, man uzlabojas garastāvoklis, es pat sāku dziedāt. Skaļi gan nedziedu, lai mani nenoturētu par muļķi.

 

Ja jūs būtu resns un stāstītu par veselīgu uzturu, diez vai kāds jums ticētu.   
– Es uzskatu, ka ārstam ir jārāda piemērs. Lai nav tā, kā pirms pāris gadiem manam kolēģim, kurš bija izteikti apaļīgs un sāka lasīt lekcijas par notievēšanu. Tad jau sanāk: “Neskaties uz maniem darbiem, bet klausies manos vārdos!” Ja es citiem stāstu, ka ieteicams daudz kustēties, tad arī pats daudz kustos. Ja es saku, ka smēķēšana ir draņķīga, tad arī pats nesmēķēju. Tas pats attiecas uz šņabi.

Ārstam jābūt psihologam. Piemēram, gadās pieņemt cilvēkus, kas ir ļoti nobijušies no ļaunām slimībām, kuru viņiem nemaz nav. Šādus cilvēkus jāprot uzklausīt un nomierināt. Ārstē ne tikai tabletes, bet arī saruna. Turklāt es izmantoju fizisku kontaktu, kad slimnieku kārtīgi iztaustu, kaut gan ir ierīces, kas visu labi parāda. Fiziskam kontaktam ir dziednieciska nozīme. Kaut vai paņemt slimnieku aiz rokas vai uzlikt roku uz viņa pleca. Fizisks kontakts –  tā ir varena lieta. Diemžēl daudz ārsti to neapzinās. Arī saruna ir ārstējoša, tāpēc jāļauj slimniekam izrunāties. Daudzi ārsti to neļauj darīt, jo viņiem vienkārši nav laika.

 

No portāla Jauns.lv