Foto: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/


Skūtgalvis mani nosauca par Ziemassvētku eņģeli... 8

 13. novembris 2010 7:55 Pieredze

"Katru reizi, kad kārtoju atvilktni, es atkal un atkal apskatu apsveikuma kartiņu, kurā redzami divi jaunieši ar galvām caurspīdīgos ledus gabalos un, atceroties, senos notikumus, man reizēm acīs ir asaras. Vai jūs kādreiz ir saukuši par eņģeli? Mani ir, un tas ir patiešām kas īpašs."



Bija 199nezinkura gada Ziemassvētki. Mūsu ģimenē Rīgā ciemojās sievasmāte, kas, savukārt, dzīvoja Bauskā. Ap vienpadsmitiem vakarā viņa atvadījās, un es, centīgs un atsaucīgs znots būdams, kāpu mašīnā, lai vestu viņu mājup uz Bausku. Ziemassvētki bija padevušies auksti. Patiešām auksti, jo termometrs rādīja zem 25° mīnusā. Vairākus kilometrus pirms Bauskas man šķita, ka baltajā ziemā pretējā ceļa pusē redzu stāvam baltu busiņu, taču vai nu maz mašīnu mēdz apstāties ceļa malā? Aizvedu sievasmāti, griezu riņķī un braucu atpakaļ. Tuvojoties busiņa vietai, nezinu, kāpēc, samazināju ātrumu, un patiešām atkal drīz ieraudzīju balto auto. Putenī šķita, ka kāds ceļa malā stāv un balso.

Ieraugot stopētāju Ziemassvētku naktī, es griezu malā, lai apvaicātos, kā varu līdzēt. Un tūlīt pat to nožēloju, jo fordiņa atvērtajā logā parādījās skūta galva un krieviski jautāja, kurp dodos.

Māte mani ir mācījusi nebūt vienaldzīgam. Es mēdzu trakot, kad kaut kas neizdodas, skumt, kad kādam ir slikti, bet tagad, ieraugot stopētāju Ziemassvētku naktī, es griezu malā, lai apvaicātos, kā varu līdzēt. Un tūlīt pat to nožēloju, jo fordiņa atvērtajā logā parādījās skūta galva un krieviski jautāja, kurp dodos. Nakts. Tumšs. Ne dvēseles uz šosejas. Detaļās vairs neatceros sarunu, taču pēc dažiem teikumiem izrādījās, ka vīrs, kurš mani uzrunāja krieviski, bija šoferis no Igaunijas, kas atgriežas no Holandes un kuram pagalam zemajā temperatūrā ir sasalusi dīzeļdegviela, un buss tagad ir kluss un auksts. Balso viņš jau trešo stundu, taču garāmbraucēju nav daudz un arī tie paši neapstājas pie balsotāja tumšajā naktī. Šoferītis, neticīgi skatoties uz manu auto, jautāja, vai es varētu viņu aizvilkt līdz kādam benzīna tankam. O, jā! To es varēju gan. Kaut arī man bija tikai padzīvojis fordiņš, bet viņam paliels kravas autobuss, zem motora pārsega manai mašīnai bija liela sirds, tāpat kā man. Apautas bija ziemas riepas un aizmugures āķis bija stiprināts pie bagāžniekā speciāli izbūvēta metāla rāmja. Dodiet tikai, ko vilkt! Mēs parādīsim, ko varam!


Kad velkamā virve jau bija piekabināta, šoferis tā kautrīgi ieminējās, ka viņam autobusiņā ir holandiešu jauniešu pāris, kas kā viņa ceļabiedri brauc pie saviem vēstuļu draugiem uz Igauniju. Šoferītis pats bija apģērbies jo silti (tak zinādams Baltijas skarbās ziemas), bet holandiešu jaunieši bija ģērbušies atbilstoši Holandē esošajam vienam grādam plusā. Kamēr auto darbojās motors, nebija ne vainas, taču, kad salonā strauji atdzisa līdz -25°, jaunieši bija neapskaužamā situācijā. Visu vēl vairāk apgrūtināja fakts, ka šoferis nerunāja ne flāmu, ne angļu, ne kādā citā viņiem zināmā valodā.


Piedāvāju jauniešus paņemt savā auto un pa ceļam atkausēt. Iekāpuši pie manis, viņi drīz atguva runasspējas, un sākām sarunāties angliski, cik nu manas zināšanas atļāva. Tad arī uzzināju, no kurienes viņi un kurp dodas.
Neste pie Ķekavas krusta ar apvedceļu bija toreiz vienīgais pa ceļam esošais tanks. Šoferis iegādājās telefona karti un ņēmās zvanīt uz Igauniju, lai izsauktu kādu palīgā. Viņš arī bija ar mieru pārlaist nakti benzīna uzpildes stacijas veikaliņā. Laikam jau pieradis pie visādiem apstākļiem, bet ko darīt ar jauniešiem? Šajā brīdī man viņiem būtu jāpiedāvā kāpt ārā un palikt veikaliņā. Nu, kā tad tā? Tikko pļāpājām un tagad izlikt viņus uz ielas?

Zvanīju sievai un vaicāju, vai varu pārvest mājās izguldināt pāris pa ceļam salasītus holandiešus. Sieva pusaizmigusi man norādīja, ka paši guļam uz dīvāna viesistabā.

Zvanīju sievai un vaicāju, vai varu pārvest mājās izguldināt pāris pa ceļam salasītus holandiešus. Sieva pusaizmigusi man norādīja, ka paši guļam uz dīvāna viesistabā, bet guļamistabā tik vien esam paspējuši iekārtot, kā mīksto paklāju uz grīdas. Man tomēr šķita, ka piepūšamais matracis siltā istabā jauniešiem varētu šķist gana iekārojams un viņi manu pieņēmumu nekavējoties apstiprināja.
Kādu stundu vēlāk mēs sēdējām mūsu viesistabā, ēdām Laimas šokolādi, dzērām šampanieti un, strinkšķinot uz ģitāras, dziedāju viņiem latviešu dziesmas. Viņi teica, ka tas ir neticami — pirms stundas viņi pārsaluši un jau gandrīz bez cerībām sala autobusā, bet tagad dzer šampanieti, ēd šokolādi un klausās dzīvo mūziku siltumā. Tas viņiem bija kas īpašs.
Otrā rītā sarunātajā vietā es viņus atdevu igaunim, un pretī atbraukusī mašīna visus aizveda tālāk.
Pēc pāris nedēļām pa pastu es saņēmu kartiņu, uz kuras bija attēloti jaunieši ar galvām ledus klučos. Kartiņas otrā pusē angliski bija rakstīts: „Dārgais Ziemassvētku eņģeli! Paldies, ka izglābi mūs no aukstuma!"
Ziniet, tā ir tāda īpaša sajūta — būt par eņģeli...

 

Ziemassvētku stāstu iesūtīja Ints Balodis 
 




8 Pievienot komentāru


Kategorijas