Ūsainis vilka mani pie locekļa. Bērna seksuālās vardarbības stāsts

Dzēsts lietotājs

Vēl viens pārpublicēts komentārs no "Apollo"
Lastaara
    29.10.2010 16:50    
Es apbrīnoju vienu daļu komentētāju - ja nav tā, kā viņi iedomājas, tad ir nepareizi, pretīgi un slimi. Kur ir elementāras psiholoģijas zināšanas??? Katrs cilvēks taču ir atšķirīgs un atšķirīgi reaģē uz dažādām situācijām, tas ir atkarīgs no viņa temperamenta. Viens sastingst, viens baidās, viens krīt histērijā, cits it kā vēro to no malas. Tāpēc autores reakcija liecina tikai par viņas temperamentu un ne par ko citu.
Par to, ka autore neapzināti ir mēģinājusi provocēt situācijas atkārtošanos. Tur jau arī parādās radītā trauma, sekas. Tas ir tāpat kā ar nolaupītajiem un gūstā turētajiem cilvēkiem. Ir situācijas, kad viņi iemīlas savos nolaupītājos. Tas saucas Stokholmas sindroms. Arī šeit autore meklē vietas, kur situācija varētu atkārtoties, jo izmaiņas psihē ir notikušas. Viņa mēģina atrisināt problēmu vēlreiz to izdzīvojot, jo otro veidu - saņemt nepieciešamo līdzjūtības un sapratnes devu, viņa saņēma tikai no sava vīra.

Dzēsts lietotājs

Es esmu viena  no tām, kas šaubās par raksta patiesumu, jo pati bērnībā izspruku no nepatīkamas situācijas. Man bija 6 gadi un dzīvojām kopmītnes tipa dzīvoklī. Mammai bija naktsmaiņa, bet kaimiņos bija remonts, tāpēc uz vietas bija tikai remontstrādnieks. Biju mācīta ar svešiem nerunāt un istabas durvis turēt aizslēgtas. Savajadzējās uz tualeti, bet tieši tad no tualetes izsteberēja piedzēries strādnieks, bikšu priekša vaļā, krāniņš ārā. Stāvēju apstulbusi, nosarkusi, domāju, ka no kauna ielīdīšu zemē, bet viņš, redzot manu reakciju, sāka smīkņāt, vicināt ar roku savu krāniņu un piedāvaja vēl to apčamdīt. Es fiksi iemuku istabā un ieslēdzos. Viņš vēl kaut ko grabinājās gar durvīm, bet es piedraudēju piezvanīt mammai uz darbu (mamma jau pati regulāri zvanīja). Mammai neko nepateicu, bija kauns. Bet arī pēc gandrīz trīsdesmit gadiem man, atceroties šo situāciju, piesarksts vaigi, ir dusmas un aivainojuma, un kauna sajūta, tāpēc nespēju saprast, kā kaut kas, kas ir daudz bresmīgāks par manu gadījumu, var atmiņā palikt tikai kā "nebija ne patīkami, ne nepatīkami, bet drīzāk garlaicīgi".

Dzēsts lietotājs

Es gan nedomāju, ka stāsts ir izdomāts. Nesen lasīju par vienu sievieti, kurai no pāris atmiņas no viena laika. Tas, ka, vedot mājās no svētdienas skolas, viņai uzmācās priesteris (vēl viens no tagad jau slavenajiem gadījumiem), un ka viņai nomira skolas draudzenīte, protestante. Un dīvainākais tas, ka viņai daudz mazāku morālu traumu atstājis uzmākšanās gadījums (vienkārši vairāk tā - nu "vē", lai gan netika norādīts, cik smaga bija tā uzmākšanās), bet tas, ka viņai baznīcā bija sastāstīts, ka visi protestanti pēc nāves nonāks ellē. Un par to gan viņa naktis negulēja un pārdzīvoja.
Tas tā, par to, kā var nostrādāt mūsu psihe.

Dzēsts lietotājs

Piekrītu par to ka tā nav viennozīmīga upura pozīcija.... Tās ir nogribējušās sievietes fantāzijas.

Dzēsts lietotājs

Pinīga taisnība ir Gintai, izvarošana notiek arī tādā veidā. Un traumu tas atstāj uz visu mūžu. Ar gadiem atmiņas notrulinās un mēs arī lielus pāridarijumus vairs neuztveram tik saasināti. Protams tas vairs nesāp, bet sirdī smeldze ir un paliek. Vēlu jums meitenes to nekad nepiedzīvot.

Dzēsts lietotājs

Nu nez man ari ka neliekas,ka to butu rakstijusi sieviete,ar kuru ta butu noticis...
Stasts ari diezgan padebils...

Dzēsts lietotājs

Lūdzu, izlasiet šo rakstu - psihologa komentārs par konkrēto stāstu: http://www.mammamuntetiem.lv/articles/15588/stasts-par-usaini-un-seksualo-vardarbibu-psihologa-komentars/
īpašs lūgums šo materiālu izlasīt tiem, kas stāsta autori ir izsaukājis ne tiem labākajiem vārdiem:(

Dzēsts lietotājs

Jautājums:
Ja izvarošana ir "nebija ne patīkami, ne nepatīkami, bet drīzāk garlaicīgi", tad kāpēc par izvarotājiem pedofīliem piespriež tik bargus sodus? Vai nepietiktu tikai ar aizrādījumu?
1 2 3 4 5

Saistītie raksti

Kategorijas