Ģimenes jaucēja

 13. augusts 2009 19:00 Pieredze  skatījumi: 21838

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Ilzei ir 45 gadi, viņa viena audzina meitu Ievu, kuras tēvs Edgars ir precējies ar citu sievieti, viņa ģimenē aug divi bērni. Jā, pie meitas viņa tika, "sapinoties" romantiskās attiecībās ar precētu vīrieti...



Foto: Aigars Jansons, http://www.ajstudio.lv/

Cilvēki attēlā nav raksta varoņi.


Man bija 27 gadi, kad pie manis atnāca lielā mīlestība. Tā mani padarīja gluži aklu, traku un neprātīgu. Es toreiz mainīju darbavietu un savā jaunajā darbavietā satiku kādu sava vecuma vīrieti. Edgaru. Es viņu ievēroju uzreiz. Patiesībā viņu neievērot būtu neiespējami. Viņš bija jauns, ļoti skaists un talantīgs – darba ballītēs spēlēja ģitāru un dziedāja kā eņģelis. Viņā klausoties, gandrīz ģību aiz laimes. Zini, kā filmā Ezera sonāte viens varonis otram saka: “Es ģībstu, klausoties frančus.” Tā es ģību, klausoties Edgarā. Viņš bija īsts sapņu vīrietis, kā tēls no kādas franču filmas – kalsns, melniem, cirtainiem amatiem un zilām acīm. Viņš nebija no vīrišķīgajiem tipāžiem, vairāk piederēja tiem, kuri ir romantiķi, tādējādi laužot daudzu brīvo kolēģu sirdis.

Ļoti precējies vīrietis
Man pašai gan toreiz bija attiecības – man bija puisis, kurš līdzinājās Alenam Delonam, bet viņam bija kāda nelaime – viņš daudz dzēra, un es to nevarēju izturēt. Un tā kā man iepatikās Edgars, es visai veiksmīgi tiku vaļā no sava Alena Delona.
To, ka man patīk Edgars, viņš pats nevarēja nepamanīt. Es laikam tik aktīvi izrādīju savu interesi, tik bieži uz viņu skatījos un smaidīju, ka viņš pamanīja arī mani. Bet bija viens liels “bet”. Kā es smejos, viņš bija ļoti precējies, un šis “ļoti” nozīmē, ka nekas neliecināja par to, ka viņš gribētu pamest sievu un divus bērnus.

 

Vakarā, kad jau bija tumšs un kolēģi mūs nevarēja uzmanīt, matu glāstīšanai sekoja pirmais skūpsts. Ar to arī sākās mūsu romāns. Vai nav romantiski?


Kā mēs pirmo reizi pa īstam saskatījāmies? Mēs ar kolēģiem braucām ekskursijā uz Liepāju, un tā sagadījās, ka Edgars sēdēja man blakus. Laikam jau bija uzlicis uz mani aci. Es biju aizvērusi acis un kādā brīdī jutu, ka viņš man noglāsta matus. Tā pavisam lēni un maigi. Un vai tad man vajadzēja kaut ko vairāk? Es biju pārlaimīga par šo faktu vien! Un vakarā, kad jau bija tumšs un kolēģi mūs nevarēja uzmanīt, matu glāstīšanai sekoja pirmais skūpsts. Ar to arī sākās mūsu romāns. Vai nav romantiski? Man tas šķita bezgala aizkustinoši, iespējams, tas ir pats romantiskākais, kas manā dzīvē noticis.
Mēs regulāri satikāmies, Edgars pēc darba bieži ieradās manā mazajā vienistabas dzīvoklī, kurā es viņu allaž uzticīgi gaidīju. Ja es uz šo situāciju paskatos ar šodienas prātu, man tas liekas traki – sēdēju mājās un gaidīju, ka viņš varbūt atnāks. Toreiz taču nebija mobilo telefonu, viņš nevarēja piezvanīt vai atsūtīt īsziņu, lai pateiktu, ka būs vai nebūs. Viņš vai nu atnāca, vai neatnāca. Patiesībā viņš kā runcis staigāja, kur pašam tīk, bet es tikai gaidīju. Vai es tagad tā gaidītu vienu vīrieti? Noteikti nē. Man mans laiks un vajadzības ir svarīgākas, kaut gan toreiz, protams, šķita, ka dzīves lielākā vajadzība ir Edgars.

Visbriesmīgākā bija kāda ekskursija, kurā devāmies kopā ar kolēģiem un viņu ģimenēm. Mēs braucām uz Pēterburgu, un Edgars bija paņēmis līdzi gan savu sievu, gan mazo puišeli.


Es no sievas prom neiešu!
Es pati, protams, jutu, ka tas, kā dzīvoju un veidoju attiecības ar Edgaru, nav labi, ka iekāpju dārziņā, kurš nav mans, kaut gan varbūt bija citādi – varbūt viņš izkāpa no sava dārziņa un iznāca neitrālā teritorijā ar mani parotaļāties. Bet mani visu laiku nepameta doma, ka šis vīrietis patiesībā it nemaz nav dabūjams. Un mani arī nepameta vainas izjūta, ka jaucu ģimeni. Bet es sev atradu lielisku attaisnojumu – biju izdomājusi, ka sieva par viņu slikti rūpējas. Man šķita, ka viņš staigā neapkopts un neapčubināts. Biju gatava būt tā, kas viņu apkops, tikai man, redz, netika piedāvāta šāda iespēja. Vai viņš kādreiz sūdzējās par savu sievu? Nekad! Mēs vispār nerunājām par viņa ģimeni, tā bija tāda kā tabu tēma, kurai nevar pieskarties. Edgars lieliski prata nošķirt vienas attiecības no otrām.
Visvairāk man sāpēja sirds, kad nācās satikt viņa sievu. Bija darba ballītes, kur tika ņemtas līdzi otras puses, un tad jau viņa bija klāt, kā likts. Visbriesmīgākā bija kāda ekskursija, kurā devāmies kopā ar kolēģiem un viņu ģimenēm. Mēs braucām uz Pēterburgu, un Edgars bija paņēmis līdzi gan savu sievu, gan mazo puišeli. Sieva tikai skandināja – mans vīrs, mans Edgars, bet man, to dzirdot, sirds vai pušu plīsa. Jo tas taču bija mans Edgars! Visi gāja ekskursijās, bet man tā sāpēja sirds, ka bieži paliku autobusā un vienkārši raudāju. Tas bija briesmīgi, to bija ļoti grūti izturēt. Tagad, kad ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi, varu teikt – ja man paveiksies, vairs nekad neiesaistīšos attiecībās ar aizņemtu vīrieti, tas ir pārāk sāpīgi. Es lūdzu liktenim, lai viņš neiemet to īpašo dzirksteli starp mani un precētu vīrieti, jo nezinu, vai varētu to izturēt vēl vienu reizi.
Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ne reizi neesmu kalusi plānus par to, kā būtu, ja Edgars aizietu no sievas un uzsāktu kopdzīvi ar mani. Protams, sirds dziļumos uz to cerēju, bet tas šķita pārāk nereāli. Turklāt tajā vienīgajā reizē, kad sarunā tika pieminēta viņa sieva, Edgars man skaidri un gaiši pateica – es no savas sievas nekad prom neiešu, mums ir kopīgi bērni, tā ir atbildība, no kuras neatteikšos. Ar to viņš arī apgrieza manus spārnus, un lidot es vairs nevarēju. Mana lielā mīlestības eiforija bija beigusies, jo putns bez spārniem taču nevar lidot. Man laikam bija ļoti zems pašnovērtējums, jo tagad, atceroties to dienu notikumus, šķiet, ka man pietika ar to, ka viņš pie manis atnāca, parunājās, pamīlējās. Ja nevarēju dabūt viņu visu, man pietika ar druskām.

Abortu viņš nelika taisīt...
Visiem šādiem romāniem pienāk liktenīgas beigas. Arī mūsējam tādas bija. Aptuveni pēc divu gadu satikšanās paliku stāvoklī, un man bija bail to teikt Edgaram, jo sapratu, ka šis jaunums nekādu sajūsmas vētru neizraisīs. Tāpēc izvēlējos šo faktu slēpt, man tas izdevās līdz trešajam grūtniecības mēnesim. To, ka esmu stāvoklī, Edgars uzzināja no savas sievas. Ironiski, vai ne? Kāda mana draudzene bija sapratusi, ka gaidu bērnu, viņa to pastāstīja kādai citai draudzenei, bet tā, čaukstene būdama, aizgāja pie Edgara sievas un visu izstāstīja. Nākamajā dienā pie manis ieradās Edgars un teica – es visu zinu, tu tagad vari darīt, kā gribi, es tev nekādas receptes nedošu, arī atbalstu no manis negaidi. Un labi, ka viņš tā pateica, labi, ka nelika man taisīt abortu. Tas būtu šausmīgi! Šausmīgi tāpēc, ka, iespējams, es to būtu izdarījusi.

 

To, ka esmu stāvoklī, Edgars uzzināja no savas sievas. Ironiski, vai ne? Kāda mana draudzene bija sapratusi, ka gaidu bērnu, viņa to pastāstīja kādai citai draudzenei, bet tā, čaukstene būdama, aizgāja pie Edgara sievas un visu izstāstīja.


Kopš tās dienas Edgars par mani vairs nelikās ne zinis, kaut turpinājām strādāt kopā. Vai kaut kas var būt vēl briesmīgāk – katru dienu satikt gaidāmā bērna tēvu un saprast, ka tu viņam vairs nekas neesi? Jutos atstumta, pamesta, izmantota. Bet es droši vien maksāju par savu muļķību. Nu, kurš lika man iemīlēties precētā vīrietī? Neviens! Tikai un vienīgi mana muļķe sirds.
Šausmīgi cietu un biju izdomājusi iznest savu cietējas maksu līdz galam – nospriedu, ka braukšu dzemdēt uz otru Latvijas galu, uz Tukumu, ka tik tālāk prom no visiem un no negoda, ka dzemdēju bērnu no precēta vīrieša. Bet no mana plāna nekas nesanāca, jo sākās priekšlaicīgas dzemdības un mani aizveda uz tuvējo slimnīcu. Man piedzima meita. Ieviņa. Es biju laimīga, bet arī izmisusi, ka Ievas tēvs nav kopā ar mani, tāpēc palūdzu kolēģēm, lai pasaka, ka vēlos viņu satikt. Bet viņš neatnāca. Vēlāk uzzināju, ka sieva bija Edgaram uzstādījusi ultimātu – es vai viņa. Ja viņš aiziešot, tad lai paliekot pie manis. Vēlāk, kad satikāmies, viņš skatījās uz mani un klusēja. Tas arī bija viss – neizturams klusums. Klusums kā atraidījums.

Ieguvēja no zaudējuma

Par savu meitu Edgars sāka interesēties tikai pirms dažiem gadiem. Šķiet, Ieva mācījās 6. klasē, kad Edgars attapās, ka viņam ir arī trešais bērns. Atceros, toreiz viņš pirmo reizi iedeva naudu, lai bērnam kaut ko nopērku. Kopš tā laika viņš apsveic meitu svētkos un kopā ar sievu atbrauc uz dzimšanas dienām.
Man pret Edgara sievu nav nekāda aizvainojuma, drīzāk jau viņai tāds varētu būt pret mani. Patiesībā joprojām jūtos vainīga viņas priekšā. Dažreiz nejauši satieku Edgara sievu, mēs aprunājamies, bet nekādas draudzenes neesam. Kopš Edgars sāka interesēties par Ievu, esmu arī viņam centusies palīdzēt, jo pirms dažiem gadiem viņš aizrāvās ar alkoholu un līdz pat šim brīdim nav varējis izkļūt no drausmīgās atkarības. Kad skatos uz Edgara sievu, man viņas ir žēl, viņa ir bargi samaksājusi par to, lai dzīvotu laulībā ar šo vīrieti, visu mūžu cietusi – sākumā no tā, ka viņam bija cita sieviete, tagad no tā, ka ir spiesta dzīvot kopā ar dzērāju. Ja no malas paraugos uz viņas dzīvi, tad, roku liekot uz sirds, varu teikt – es to nebūtu izturējusi, viņš nebūtu īstais vīrietis, jo man attiecībām ar viņu būtu par maz spēka, par maz pacietības un, iespējams, pat par maz mīlestības. Bet tajā pašā laikā nevaru apgalvot, ka šodien rīkotos citādi, ja nonāktu tādā pašā situācijā. Saproti, es biju ļoti iemīlējusies, pasaule man neeksistēja, kaut arī ienīdu visus svētkus, kas man bija jāpavada vienai.
Bet vienu gan vēlos uzsvērt – no šīm attiecībām esmu tikai un vienīgi ieguvēja, jo man ir brīnišķīga meita, ar kuru mēs esam lielas draudzenes. Vēl man ir prieks, ka manam bērnam ir veselīga attieksme pret attiecībām. Kad es viņai pastāstīju, ka tētis bija precējies, kad viņa piedzima, Ieva bija sašutusi par man rīcību. Viņa, redz, vienmēr bija domājusi, ka Edgars mani pameta, lai apprecētu savu tagadējo sievu. Viņu it nemaz nesajūsmināja mana rīcība, un par to esmu priecīga.
 

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

#MīlaRestart. Iemīlies no jauna!

Jaunākie rakstiLasīt vairāk