Izšķirties un spēt atgriezties!

 06. augusts 2009 12:10 Raksts  skatījumi: 15460

Dažreiz mēs izlemjam aiziet. Pamest otru cilvēku un attiecības, ilgākas vai tikko sākušās, savas vai viņa vainas dēļ. Vai viegli ir atgriezties?



Foto: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/


Varu dabūt labāku. Vai tiešām?
Irēnai ir 41 gads, viņa ir oficiāli šķīrusies, kaut jau 17 gadus dzīvo kopā ar vīrieti, ko mīl. Savu bijušo vīru.

Mēs apprecējāmies, kad man tikko bija palikuši 19 gadi. Kopā studējām, un es nespēju pretoties kursabiedra Ulda uzmanības apliecinājumiem. Viņš bija izskatīgs, galants un jauks. Arī mans pirmais vīrietis. Tagad jau viegli spriest, ka varbūt mums nevajadzēja uzreiz precēties, bet vispirms padzīvot kādu laiciņu kopā, taču toreiz tas tā nebija pieņemts. Tāpēc arī precējāmies — lai beigtos vecāku jautājumi un skaļi neizteiktais nosodījums. Kāzas bija jautras, īsti studentu stilā, kaut Uldim tas nepatika. Man gan, sevišķi iespēja tikt pie jaunām, baltām laiviņām un kuplas, baltas kleitas. Ar tagadējo prātu saprotu, ka neuztvēru šo pasākumu nopietni. Un zagsā jau arī nebija kā tagad baznīcā, pateikt bija viegli. Un it kā pat nekas daudz nemainījās — mēs ar draudzenēm mēdzām doties uz pasākumiem, dejot un izklaidēties. Uldis parasti līdzi nenāca, viņam nekad tādi pasākumi nav īpaši patikuši. Viņš labāk sēdēja mājās un lasīja. Es biju uzticīga, tomēr nereti apskaudu draudzenes par viņu brīvību. Vienu nedēļu viņas tikās ar juristu, citu — ar celtnieku.

Un pienāca diena, kad strīda karstumā pateicu, ka varētu dabūt labāku vīrieti, ka esam kļūdījušies precoties, ka mēs nesaderam kopā. Viņš klusēja.

Braukāja apkārt pa Latviju un sapņoja. Mans Uldis bija pragmatisks, runāja par iespēju caur kādu draugu tikt pie vasarnīcas, varbūt iekopt dārzu, audzēt puķes vai ko citu pelnīšanai. Man bija citas prioritātes, es gribēju ceļot, gribēju neprātīgi laisties dejās un kaila peldēties mēnessgaismā. Sākās sīkas, ikdienišķas nesaskaņas. Un pienāca diena, kad strīda karstumā pateicu, ka varētu dabūt labāku vīrieti, ka esam kļūdījušies precoties, ka mēs nesaderam kopā. Viņš klusēja. Vēl vairāki strīdi, un es, sakravājusi somu, pārvācos pie vecākiem. Viņi mēģināja teikt, lai apdomājos. Uldis viņiem patika, bija gandrīz vai paraugnots. Taču man likās, ka viņi ir pārāk pragmatiski, nesaprot manas emocijas. Pēc pusgada Uldis iesniedza laulības šķiršanu, ļoti civilizēti arī izšķīrāmies. Divus gadus es pārmaiņus biju iemīlējusies un nelaimīga. Draudzenes stāstīja, ka Uldis arī ik pa laikam redzēts kopā ar kādu citu. Man likās, ka beidzot es dzīvoju pilnu krūti, izbaudu visu, ko piedāvā tā sauktais tirgus. Jāatzīst, neko vairāk kā gadījuma attiecības neieguva kaut nu biju ieguvusi pieredzi. Un ļoti, ļoti sāku ilgoties pēc stabilitātes. Gribēju bērnus un vīrieti, kam es esmu vienīgā. Aizvien biežāk domāju, kā iet Uldim. Saorganizēju draudzenes, lai izspiego, vai viņa dzīvoklī kāda ievākusies uz ilgāku palikšanu. Sameklēju bijušos kursabiedrus, pat noorganizēju kursa salidojumu, lai atkal satiktu Uldi. Viņš gan neatnāca, taču man bija iemesls viņam piezvanīt. Lai arī saruna ilga tikai dažas minūtes, pēc tam veselām dienām domāju par viņa balsi, par vārdiem, intonāciju. Man iekša viss vārījās. Atkal un atkal pārcilāju atmiņā katru vārdu, ko viņš teica, mēģināju iztēloties, kā viņš jutās. Patiesībā tas bija šausmīgu moku un pašpārmetumu laiks, taču sapratu, ka neviens cits mani neinteresē. Un nevienam īpaši neesmu vajadzīga es.

 

Otrreiz un pa īstam
Tad es vienā dienā saņēmu visu savu drosmi un pēcpusdienā pēc darba gaidīju viņu pie ieejas durvīm. Bija vasara, taču es drebēju kā apšu lapa. Zvanīt man nebija drosmes, baidījos, ka viņš klusēs vai noliks klausuli, tā arī neko nepateicis, un es neko nesapratīšu. Nezināju, kā rīkošos, ja viņš nenāks viens. Nebiju arī sagatavojusi nekādu runu. Zināju, ka teikšu, ko jūtu. Vai biju gatava, ka mani pasūtīs trīs mājas tālāk? Nebiju. Manī vairs nebija ne lepnuma, ne spītības, nekā. Jā, izmisīga vēlēšanās atkal būt viņam blakus. Uldis nāca pār pagalmu un mazliet palēnināja soli, tuvojoties man. Mēs stāvējām viens otram pretim un kādu brītiņu klusējām. Es vairs neatceros precīzus vārdus, ko toreiz teicu, bet kaut ko par piedošanu, mīlestību un nākotni. Ulda noteikums bija, ka viņš nevēlas zināt neko par šiem diviem gadiem, kad tikos ar citiem. Ne vārdus, ne notikumus, vēl mazāk — detaļas. Arī es lai neprasot. Vēlāk gan es pāris reižu mēģināju izdibināt, kas viņam paticis vai ne pie citām sievietēm, taču viņš sarunas pārtrauca jau sākumā. Mēs solījāmies viens otru mīlēt un būt uzticīgi. Es pārvācos atpakaļ mūsu vecajā dzīvoklī.

Es vairs neatceros precīzus vārdus, ko toreiz teicu, bet kaut ko par piedošanu, mīlestību un nākotni. Ulda noteikums bija, ka viņš nevēlas zināt neko par šiem diviem gadiem, kad tikos ar citiem.

Pēc gada mums piedzima pirmā meita, pēc trim gadiem otra. Mēs bijām laimīgi, taču bija viena lieta, kas man nelika mieru. Katru reizi, kad paliku stāvoklī un arī pēc tam, kad atgriezos mājās no dzemdību nama. es klusībā cerēju, ka starp rozēm būs gredzens. Ka vēlreiz atskanēs bildinājums. Taču nekā. Klusībā raudāju un dažas reizes Uldim arī ieteicos, ka gribētu, lai mēs būtu oficiāli precējušies. "Mēs jau bijām. Un nekas nav mainījies," viņš atteica. Negribot vēlreiz to kāzu balagānu, turklāt viņa jaunie kolēģi, tāpat kā mani, domāja, ka esam precējušies. Jā, mēs publiski saucām viens otru par vīru un sievu, mums pat kāzu bildes joprojām bija. Ikdienas rūpes prasīja savu, un es arī nedomāju par oficiālo statusu. Tomēr, kad meitas kļuva lielākas un vecākā jau sāka sapņot par balto kleitu, es atkal domāju par savām kāzām. Meita nesaprot, viņa saka: "Kam tev vēlreiz ar tēti precēties?" Bet es to tagad gribu pateikt pa īstam. No sirds. Ar apņemšanos, ka uz mūžu. Līdz nāve mūs šķirs. Esmu lasījusi un zinu cilvēkus, kas reģistrējušies zagsā, bet pēc vairākiem gadiem precējušies baznīcā. Es būtu gatava precēties otrreiz kaut septiņdesmit gadu vecumā. Bet sapratīšu, ja Uldis man to tā arī nepiedāvās. Zinu, ka viņam nācies piedot vairāk, nekā no daža laba vīrieša var prasīt. Biju jauna, neapdomīga un egoistiska. Taču varu teikt paldies Dievam, ka man pietika prāta atnākt atpakaļ.

Kaislību varā!
Agitai ir 33 gadi, īsti viņas dabā bija aizcirst durvis un aizskriet kaut nakts vidū, vējā un lietū.

Tas bija vīrietis, ko droši varu saukt par sava mūža lielāko kaislību. Jā, tieši kaislību, nevis mīlestību. Man burtiski bija norauts jumts, nekam nebija nozīmes, tikai tam, ko viņš teica, gribēja vai darīja. Līdz tam es biju prātīga, man ar pašcieņu viss bija kārtībā. Džekus varēju dresēt burtiski kā cirka kaķus, viņi man no rīta pienesa čības un sviestmaizes. Un tad satiku Normundu. Viss, vienā dienā mana pasaule apgriezās kājām gaisā un es nespēju kontrolēt neko. Mēneša laikā nokritos svarā par astoņiem kilogramiem, jo nevarēju ne īsti ēst, ne gulēt. Biju greizsirdīga, jo viņš neprasīja man pārvākties uz viņa dzīvokli. Lai paliekot katram savs, lai ir vieta, kur pabūt vienam. Bet es negribēju būt viena! Viņa elpa, rokas, acu skatiens, pieskārieni bija viss, kas man ļāva dzīvot. Atceros, toreiz vēl nebija mobilo telefonu, sūtījām viens otram ziņas uz peidžeri. Es viņam dzeju, viņš man: atbrauc šovakar ap desmitiem un atved vīnu. Lai kas man tajā vakarā bija sarunāts, visu pametu un skrēju. Uzvedos burtiski kā pusaudze, kaut man jau bija 25. Likās, ka viss, kas noticis līdz viņam, bija tikai mēģinājums tai īstajai dzīvei, ko dzīvoju tobrīd.

Un es vēl cerēju, ka viņš skries man pakaļ! Palika durvīs, noraugoties manā apņēmīgajā soļošanā.

Pienāca ziema, un es viņa dzīvoklī biju jau iekarojusi gan savu plauktiņu skapī, gan savu zobu birstīti vannas istabā. Taču dzīvokļa atslēgu man joprojām nebija. Viņš ne reizi neteica, ka mīl mani, taču bieži sūtīja ziņas, ka iekāro. Es darīju visu, lai viņam būtu labi. un saņēmu arī pretim.
Pirmoreiz aizcirtu durvis un izskrēju ārā neilgi pirms Ziemassvētkiem. Bija lietaini drēgna nakts, un mēs pļāpājām par dažādiem dzīves modeļiem. Viņš esot par brīvām attiecībām, jo nevienu ar varu noturēt nevarot, kur nu vēl ar zīmogu pasē. Es jau jutu, ka uzprasos, ka mēģinu no viņa izspiest ja ne solījumu, tad vismaz kādu īpašu, man veltītu apzīmējumu. Tincināju, kas es viņam īsti esmu — draudzene, piegulētajā, garāmejošas attiecības? Viņš pēkšņi apsēdās gultā sēdus un pavaicāja, kas man kaiš. Vai esot kādas problēmas darbā? Turklāt tā iejūtīgi, kā apslimušām bērnam. Es jau biju iekarsusi un teicu, ka mums jānoskaidro attiecības. Kas tur ko skaidrot — mums taču esot tik labi kopā, vai tad ne? Vārds pa vārdam, man tiešām likās, ka esam no divām dažādām planētām un ka viņš apzināti cenšas ar mani runāt kaut kādā esperanto valodā.
Turklāt ar apbrīnojamu mieru un vēsu sejas izteiksmi. Es izlēcu no gultas, ātrumā apģērbos un metos ārā pa durvīm. Vispār jau, tagad atceroties, situācija šķiet ļoti komiska, jo nekāda lielā skriešana nesanāca — man nebija ārdurvju atslēgu un Normundam bija jānāk līdzi, lai tās atslēgtu. Tieši šis fakts, ka man pat nebija atslēgu, uzsita asinis vēl vairāk. Savukārt viņš pa ceļam vēl pāris reižu paprasīja, vai tiešām es gribu doties prom. Negribēju, bet palikt arī vairs nevarēju. Un es vēl cerēju, ka viņš skries man pakaļ! Palika durvīs, noraugoties manā apņēmīgajā soļošanā.
Pa ceļam apturēju garāmbraucošo taksometru un nokļuvu mājās. Ik pa laikam lūdzoši skatījos savā peidžerī, vai nebūs tur ziņas, ka viņš nožēlo notikušo un lūdz mani atgriezties. Nekā. Nācās vien kāpt pie mājas ārā un doties klāt savu gultu. Nākamajā dienā iestājās apmulsums. Ko es darīšu, ja viņš vairs mani nemeklēs? Tad lai viss beidzas, nevajag man tādu. Gribējās gan...
 

Aiziet nevaru, palikt neprasa
Draudzenes mēģināja mani pārliecināt, ka šis ir labākais atrisinājums, jo agri vai vēlu viņš būtu mani pametis. Taču draudzeņu vārdi neko man nenozīmēja. Pēc dažām dienām es piezvanīju viņam pati un teicu, ka atnākšu. Biju jau gatava piebilst arī — pēc savām mantām, taču viņa balss skanēja kā vienmēr. It kā nekas nebūtu noticis. Vakarā ierados un gaidīju, kas notiks. "Tu vari paņemt savas mantas un iet, taču vari arī palikt. Izvēlēu aiziet. Viss turpinājās kā līdz šim. Joprojām man nebija atslēgu, taču bija kaisles pilnas naktis un bezgalīgas sarunas par nāvi, zvaigznēm un mākslu.
Skriešanu prom es atkārtoju vēl vairākas reizes. Katru reizi, kad mani jautājumi atsitās kā pret sienu. Kad mani mīlestības apliecinājumi tika uzņemti ar smaidu un glāstu, taču klusējot. Un ikreiz es atnācu atpakaļ, jo zināju, ka atkal tā būs tikai mana izvēle. Beidzās tas viss kā grāmatā — koka māju, kurā viņš īrēja dzīvokli, nojauca un tās vietā pēc gada uzcēla daudzstāvu biroju ēku. Normunds pārvācās dzīvot pie draugiem un man vairs ne zvanīja, ne sūtīja ziņas. Uzzināju, ka viņš gada laikā mainījis vairākas dzīvesvietas, taču visi paziņas apgalvoja, ka adresi nezinot. Varbūt zināja, bet man neteica. Tad vēl nebija interneta un draugiem.lv kur var atrast visu. Vēl kādu gadu es domāju par viņu bieži, taču taisnība ir tiem, kas saka: kas no acīm prom, tas no sirds ārā. Dziļi sirdī es jūtu, ka neesmu pret viņu vienaldzīga, taču nezinu, vai gribu viņu satikt vai ne. Esmu arī gana pieaugusi, lai saprastu, ka šāda skriešana prom un durvju aizciršana neko nedod. Sevišķi, ja zini, ka varēsi atgriezties. Tāpēc tagadējās attiecībās, kas man ir svarīgas, es prom neeju. Visu var atrisināt paliekot.
 

Kad rozā brilles, runāt bezcerīgi

Antrai ir 29 gadi, vīram 39. Viņa zina, ko nozīmē nepateikt īstos vārdus īstajā brīdī, jo pēc tam var būt par vēlu!

Man likās, ka mūsu laime ilgs mūžību, nekas neliecināja, ka manās un Andra attiecībās ienāks trešais. Šķita, mēs lidojam, bet izrādās, ka tā, kas lidoja, biju es viena, un vienkārši aizlidoju cita vīrieša virzienā. Viņš bija mazliet jaunāks par mani un apbūra uz līdzenas vietas. Tik uzmanīgs, tik mīļš, tik saprotošs! Mēģināju kādu mēnesi dzīvot dubultu dzīvi, bet tā kā man ir divi bērni, īsti pat nevarēju. Pieņēmu lēmumu aiziet no mājām. Kad vīram to pateicu, viņam vienas minūtes laikā vajadzēja aptvert divas ziņas uzreiz — man ir cits un es eju prom!.
Viņš pat, šķiet, nepaspēja noreaģēt — stāvēja kā mietu norijis. Izskatījās, ka viņam bija šoks un vienkārši pietrūka emociju. "Mantām atbrauksim pakaļ vēlāk, bērniem pati izstāstīšu!" — paziņoju un aizgāju. Bērniem,
kuriem toreiz bija trīs un pieci gadi, neko īpaši pat nestāstīju — tētis nāca pie viņiem uz mūsu īrēto dzīvokli ik pārdienas, spēlējās, un viņi kaut kā pamazām pierada pie pārmaiņām. Neatceros nevienu skandālu!

Kad vīram to pateicu, viņam vienas minūtes laikā vajadzēja aptvert divas ziņas uzreiz — man ir cits un es eju prom!.

Mans mīļotais tajos brīžos centās nebūt mājās. Mēs ar vīru, ar kuru tolaik vēl nebijām paspējuši izšķirties, neko neapspriedām. Viņš neko neprasīja un nepārmeta, jo, pēc viņa vārdiem, rozā briļļu laikā to darīt esot vienkārši lieki, bet es savukārt neko neteicu, jo man šajā rozā periodā viss likās rozā. izņemot manu vīru.
Vēl šodien brīnos par to, cik viņš bija savaldīgs. Pēc sešiem mēnešiem izšķīrāmies oficiāli, bet mans romāns ilga tikai deviņus mēnešus. To, ka tas tuvojas beigām, jau nojautu kādā septītajā mēnesī, kad mīļotais arvien vēlāk nāca no darba... Bet mans bijušais vīrs arvien ilgāk uzturējās mūsu mājās.
Arvien biežāk viņš sāka ar mani runāt ne tikai par bērniem, bet par dzīvi, izskanēja arī tas, ka viņš nejūtas laimīgs. Viss vilka uz mīļā, nāc mājās!, bet manī bija iestājies izmisīgs spīts — nē! Manas rozā brilles bija sen kā nokritušas, jutu, ka mans romāns tuvojas pēdējai lappusei un ka drīz sekos šķiršanās.
Neilgi pēc tam tā tiešām notika — paliku dzīvoklī viena pati ar bērniem.
 

Mācāmies iet katrs savu ceļu
Mans bijušais vīrs turpināja bērnus vest uz bērnudārzu. Arvien biežāk uzsvēra, ka mīlot mani, prasīja, vai es vēl mīlot viņu, bet es nekad neatbildēju. Es viņu patiešām mīlēju, arvien biežāk sevi pieķēru pie domas, cik labs man bijis vīrs un ka nenovērtēju viņu! Ik pa brīdim gribējās apķerties, bet valdījos. Man likās, ka es pazemošos, atgriezdamās mājās pēc rozā lidojuma.
Kad bija pagājis pietiekami ilgs laiks — aptuveni pusgads, likās, ka beidzot varu mestu kaunu pie malas un pateikt, ka gribu atgriezties. Bet pavisam nejauši uzzināju, ka viņš saticis citu sievieti. Un es biju nokavējusi! Bija pienākusi kārta viņa rozā briļļu periodam. Un es negribēju pazemoties... Gluži pretēji — pēkšņi es kļuvu ērcīga. dusmīga, man nekas nepatika — bērnus viņš nepareizi audzināja, jau atkal nokavēja tikšanos... Pamazām kļuvu par velna mātīti. Man būtu atlicis vien pateikt, ka mīlu viņu, atzīties, bet pašlepnums neļāva to darīt. Galu galā — es taču biju tā, kas viņu pameta, pēc tam atšuva daudzus mēnešus, un kāpēc man pēkšņi skriet viņam pakaļ?

Pateicu, ka vienmēr esmu viņu mīlējusi un ka diemžēl man nepietika dūšas viņam to pateikt agrāk. Un viņš, protams, pateica: "Par vēlu!"

Pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka viņš to sievieti taisās precēt. Var jau būt, ka tas bija stulbi, lieki un nekrietni, bet es beidzot saņēmos un izstāstīju viņam, kā jutos, ka es ļoti atvainojos par savu brīvsoli, pateicu, ka vienmēr esmu viņu mīlējusi un ka diemžēl man nepietika dūšas viņam to pateikt agrāk. Un viņš, protams, pateica: "Par vēlu!"
Pēc mēneša viņš apprecējās. Tajā vietā varētu likt punktu. Ja vien... Ja vien nebūtu vienas pēcpusdienas vēl pēc trim mēnešiem. Mēs kārtējo reizi runājām par bērniem, kad pēkšņi viņš mani apķēra un šņukstēja matos, čukstot: "Es vienmēr esmu tevi mīlējis. Vienmēr. Es tā gribēju, lai tu pie manis atgriezies, bet tu mani atstūmi. Un tad tu pēkšņi attapies... Vai tev liekas, ka esmu no akmens?"
Visu, ko viņš teica, jau nevar izstāstīt, bet atceros ik vārdu. Un es raudādama ļāvos viņa skūpstiem. Tajā pēcpusdienā mēs atgriezāmies viens pie otra, bet tikai mūsu sirdīs. Jo bija jau par vēlu — viņam nu bija sieva.
Protams, viņš varētu šķirties, mēģināt vēlreiz ar mani. Bet izskatās, ka viņš to nedarīs. Un es pat nezinu, vai to gribētu. Nekad par to pēcpusdienu vairs neesam runājuši, mums ir labas un ļoti sirsnīgas attiecības. Mēs vienīgi mācāmies iet katrs savu ceļu, jo kaut ko savā dzīvē palaidām garām. Vienkārši man liekas, ka nokavējām viens otram īstajā brīdī pateikt īstos vārdus. Bet varbūt tās vēl nav beigas...

Laiks doties prom!
Kristīnei ir 33 gadi, meitai seši gadi. Viņai vienkārši laika gaitā apnika pašas vīrs, un viņa nolēma izmēģināt laimi citur.

Mana dzīve ritēja kā vienmuļa upe. Tajā bija vīrs, bērns, notikumi, viesības, draugi, bet iekšēji es vairs nespēju tā dzīvot. Pat mūsu kāzas bija kā tāds ķeksītis irstošām attiecībām. Mūsu kopdzīve, kurā bija dzimusi meita, bija ilgusi jau vairāk nekā 11 gadus. Meitas ceturtajā dzimšanas dienā sareģistrējāmies dzimtsarakstu nodaļā, un vienu brīdi pat mūsu attiecības uzņēma apgriezienus. Tas bija cerīgi, bet jau pēc pāris mēnešiem viss ritēja pa vecam — vīrs joprojām strādāja tajā pašā darbavietā, kur ar viņu iepazinos pirms vairāk nekā desmit gadiem, un pelnīja gandrīz tikpat, cik toreiz. Kad šļupstēju kaut ko par inflāciju un par to, ka man apnicis strādāt trijās darbavietās, bet viņa tajā pašā laikā nekad nav mājās, un algas dienā viņa kontā ieripo vien divsimts latu. tad viņa atbilde skanēja pārliecinoši — man patīk mans darbs! Tādos brīžos vienmēr gribējās kliegt: "Bet man nepatīk mana dzīve!" Man nepatīk, ka manam vīram nav sapņu un mērķu un man vienai kā zirgam šis vezums jāvelk. Pārāk ilgi viņam to nepateicu. Tad sāku teikt arvien biežāk. Un mūsu attiecības sāka šķobīties — jo dienas, jo vairāk. Viņš negrasījās neko mainīt, un es netaisījos vairs ar to samierināties... Vēl vairāk — man sāka krist uz nerviem viss, pat tas, ka viņš vakarā man nogūlās blakus. Un tad es pieņēmu lēmumu — viss, es labāk dzīvoju bez vīra. Sakrāmēju mantas un pametu viņu.
 

Atgriezos, lai neizšķirtos
Mēs ar meitu pārcēlāmies uz īrēto dzīvokli. Nodzīvojām tur divus gadus. Man bija attiecības, bet nekas nopietns tā arī neizveidojās. Pēkšņi ieraudzīju, ka, ārprāts, visi vīrieši ir precējušies un vēl vairāk — tie, kas nav precējušies, ir pilnīgi lūzeri! Tad jau mans vīrs ir labāks par šiem visiem. Viņš reizi nedēļā atbrauca pie mums ciemos, mūsu attiecības bija normālas. Viņš uzskatīja, ka nemaz neesam šķīrušies, joprojām esam sieva un vīrs un ka tikai tā sanācis, ka nedzīvojam kopā. Viņaprāt, viss taču bija  «cool»! Katru reizi norādīju, ka neatgriezīšos, kamēr viņš nemainīsies, bet viņš savukārt neredzēja motivāciju ne mainīties, ne mainīt darbu. Jo kamdēļ viņam to darīt, ja mūsu nav. Bet pašam ir labi, kā ir... Tādā garā mēs dzīvojām divus gadus! Viņam šajā laikā, cik zinu, citu attiecību nebija, man toties bija, bet tās nepopularizēju... Līdz vienudien viņš teica, ka grib šķirties, ka nespējot šādi dzīvot — ka mēs atrodamies divās dažādās mājās un attālināmies. Tajā brīdī pieņēmu lēmumu atgriezties. Nu jau gadu dzīvojam kopā. Viss ir tieši tāpat kā senāk — viņš joprojām strādā tajā pašā darbā, es — trijās darbavietās.
Man joprojām liekas, ka viņš pārāk maz uzmanības pievērš meitai. Tikai varbūt esmu kļuvusi gudrāka un vairs prom neskrienu, varbūt pieveru acis uz daudz ko un izliekos neredzam. Varbūt vienkārši nespēju dzīvot viena. Varbūt. Es tikai zinu vienu — ja kaut kur sirdī ir kaut piliens mīlestības pret otru, tad ir vērts mēģināt tomēr saglābt savu ģimeni. Un man tas laikam ir izdevies!

Autore: Paula Ziemele, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una, www.una.lv
 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk