Tā tad – viss sākās jau pašā šī gada sākumā – manā darba vietā man piedāvāja amata paaugstinājumu, kuru, protams, pieņēmu, taču, tā kā esmu amatpersona, man bija jāiziet visas veselības pārbaudes. Arī meiteņu ārsts. Aprīļa sākumā visas pārbaudes izgāju, taču pie šī ārsta bija maza aizķeršanās – man pateica, ka esot ne pārāk labi, un tāpēc būs nākamajā mēnesī vēlreiz jāpārbaudās. Izrakstīja antibiotikas, kuras nelietoju, jo domāju, ka gan jau tā ir tikai viltus trauksme, un viss būs labi. Nākamajā mēnesī man veica papildus analīzes, izrakstīja vēl kaut kādas antibiotikas un pierakstīja uz jūnija mēnesi uz sonogrāfiju, lai precīzāk noteiktu diagnozi. Sāku lietot medikamentus un, protams, baiļoties, ka man ir dzemdes kakla vēzis. Jau nolēmu šķirties no drauga, lai viņam nebūtu tas viss jāpārdzīvo un pastāstīju savu viedokli par veselību mammai. Tā kā mūsu ģimenē jau ir vēža slimnieki, arī mamma sabijās un pierakstīja mani pie Gaiļezera ārstiem, kur man pateica manus patiesos veselības problēmas cēloņus – es gaidīju bērniņu!!! Biju šokā, bet draugs priecīgs. Neteikšu, ka biju patīkami pārsteigta, bet arī nelaimīga nebiju. Tik mani plāni šim gadam bija iziruši, kā arī ne jau tā es biju savu dzīvi ieplānojusi. Manā plānā bija kaut kad apprecēties un tikai tad domāt par ģimeni, taču sanāca ačgārni. Lai gan, kad bijām uz sonogrāfiju un dzirdējām mazās sirdspukstus, biju bezgala laimīga un sapratu, ka nu mani dzīves plāni ir un būs saistīti ar viņu. Izrādījās, ka biju stāvoklī jau 16 nedēļas, taču Iekšlietu ministrijas "foršie" ārsti to kaut kā bija palaiduši garām. Tā nu es nomainīju savu ārstu, un mēs sākām gatavoties kāzām – manējie bija dikti priecīgi, ka kļūs par vecvecākiem. Arī nu jau mani vīra vecāki bija sajūsmā, it sevišķi, kad uzzināja, ka gaidām meitiņu, jo viņiem pašiem ir trīs dēli.

Kad bijām uz sonogrāfiju un dzirdējām mazās sirdspukstus, biju bezgala laimīga un sapratu, ka nu mani dzīves plāni ir un būs saistīti ar viņu.

Viss bija labi, tik mazliet pietrūka dzelzs, kuru uzņēmu ar vitamīniem un, kad braucām ciemos pie vīra vecvecākiem, man nobiedēja vīra suns, kura  paķēra ar zobiem manu roku-bija pacēlies dzemdes tonuss, taču nedēļu pastaigāju uz sistēmām un viss bija labi. Mazā auga un žiperīgi manī kustējās. Teicām, ka būs atsitusies mūsos un būs liela dancotāja.
Novembra beigās-decembra sākumā mazajai bija jānāk pasaulē.
 
Oktobra beigās nosvinējām tēta dzimšanas dienu, un es uzzināju, ka viņam novembra beigās ir paredzēta operācija – atklāts audzējs urīnpūslī. Biju uztraukusies, taču centos domāt tikai par mūsu maziņo. Otrajā novembrī biju uz kārtējām pārbaudēm un viss bija abi. Tajā pašā dienā vēl aizbraucu līdz Rīgai, lai iegādātos vēl pēdējās lietiņas, kas man vajadzīgas uz slimnīcu. Biju laimīga, jo nu jau drīz bija jāsatiek mūsu mazā Marta. Bijām sagatavojušies viņas atnākšanai. Mazais kaķis Turbo jau ratos bija iesildījis vietiņu un arī gaidīja mazo "māsiņu".
Un tad pienāca piektdienas rīts... Pamodāmies, paēdām brokastis, un es mazliet atgūlos gultā, lai mazajai būtu vieglāk bungot, jo Marta bija dikti rosīga, bet torīt – klusums. Biju sabijusies, teicu vīram, ka kaut kas nav kārtībā, un mēs piezvanījām manam ārstam, viņas nebija uz vietas, tāpēc viņa lika doties uz dzemdību namu, lai pārbaudītu, kas noticis. Piezvanījām uz dzemdību namu, kur mums teica, ka uztraukumam neesot pamata, jo tādā vecumā mazie esot pasīvāki kustībās, taču es zināju, ka viņa tāda nav, tāpēc devāmies uz Siguldu, kur pārbaudīja mazajai sirds tonīšus un tad arī caur sonogrāfiju, kurā atklājās, ka mazās vairs nav – viņa bija mirusi... Ap viņas galviņu bija aptinusies nabas saite. Tajā pašā dienā mani ievietoja palātā un sāka stimulēt dzemdības. Sestdienas (05.11.2011.) vakarā es dzemdēju nedzīvi dzimušu bērniņu. Savu meitiņu – savu Martiņu!

Un tad pienāca piektdienas rīts... Pamodāmies, paēdām brokastis, un es mazliet atgūlos gultā, lai mazajai būtu vieglāk bungot, jo Marta bija dikti rosīga, bet torīt – klusums.

Kad atgriezāmies no slimnīcas, ievietojām Martas pirmo bildīti rāmītī un iededzām svecīti. Abi skatījāmies uz meitiņas bildīti un izmisīgi raudājām par savas meitiņas aiziešanu no šīs pasaules. Arī Turbo sēroja – vairs negulēja ratos un pa māju staigāja kluss un skumjš.
Tagad mazā ir pie mums – guļ viņas pelni melnā urniņā un ļauj sevi samīļot un apraudāt.
 
Jau pagājis vairāk kā mēnesis, taču es nespēju ar to samierināties un netieku galā ar savām emocijām. Jā, es dodos sabiedrībā, taču tie ir tikai meli par to, ka jūtos labi. Un tagad vēl atklājies, ka vīra brāļa draudzene aprīlī dzemdēs meitiņu. Es priecājos par viņiem, bet nespēju atrasties tajā vidē, kur visi priecājās un nepadomā par manām jūtām, jo visi esot ar to samierinājušies un pieņēmuši šo situāciju, taču ne es. Lai gan liekas, ka tajā ģimenē mans viedoklis nav nepieciešams, lai izteiktu vienotu viedokli – mēs esam ar to samierinājušies.
Es nespēju ieklausīties neviena mierinājuma vārdos – tie man pārskrien pāri un savu mērķi nesasniedz. Ar vīru nespējam par to runāt, jo zinu, cik viņam ir grūti. Viņam jābūt stipram, lai gan, domāju, ka arī viņš tāds nejūtas, tāpēc savas asaras slēpju laikā, kad viņa vai nu nav mājās, vai arī viņš guļ. Man viņa ir žēl, tāpēc cenšos izlikties, ka esmu stipra, lai gan patiesībā jūtos vāja un savai dzīvei neredzu jēgu.
Kāpēc, kāpēc Dievs man ir uzlicis tik nežēlīgu dzīves pārbaudījumu??? Ko tik sliktu esmu nodarījusi, ka esmu izpelnījusies Viņa NEmīlestību?

Visu sarunu forumā lasi šeit!

Raksts publicēts 1. jan 22:30

• 01.01.2012 23:28

  Annija Golderga teica:

  Acīmredzot mazā juta, ka neesi vēl gatava šim notikumam, vai varbūt apstākļi nebija īstie, lai viņa nāktu pasaulē. varu tikai nojaust, cik ļoti grūti tev ir, nenosodi sevi, ka tev vajadzīgs laiks, lai aprastu ar šo zaudējumu.
  Runā, ka nākamajā grūtniecībā tā pati dvēselīte atgriežas.
  Nepārmet sev, tas nav nekāds Dieva sods, šī situācija tev dod kaut kādu pieredzi, ļauj kaut ko saprast, iemācīties. Es ticu, ka mazā atgriezīsies pie tevis pēc kāda laiciņa.
  Turies!
  

• ---

• 02.01.2012 00:10

  Sandra Šulca teica:

   Pirms gada zaudēju dēlu un tad man ieteica - lūdzies "Dod Dievs mieru viņa dvēselei", kā es arī darīju. Mums nekad netiek uzlikts vairāk kā varam izturēt un un Dievs ir žēlastības Dievs un kaut ko atņemot, kaut kas tiek arī dots. Es teiktu, ka urniņu vajag apbedīt un ļaut ienākt dzīvē jaunām iespējām. Kad būsiet sagaidījuši nākamo bērniņu, būs vieglāk, jo jaunās rūpes mazinās sāpes par zaudēto, bet brūces dzīst ļoti lēnām un gada laikā laikam sāpes paliek tikai lielākas. Ir lietas par ko mēs varam lūgt katru dienu, visu atlikušo dzīvi "Dod Dievs mieru viņa dvēselei".
  Vēlu Jums izturību un sajust, cik ļoti Jūs Dievs mīl, kaut gan šobrīd tam ir grūti noticēt.
  

• ---

• 02.01.2012 01:07

  Santa Grandberga teica:

  Cik ļoti pazīstamas sajūtas.... arī man tur augšā ir kāds mazs eņģelītis. Nevieni vārdi šīs sāpes neremdēs, tās ir jāizsāp, tās pamazām pārvērtīsies par atmiņām. tas bija pirms 7gadiem un es tāpat atceros to dienu, rēķinu cik gadiņu viņam tagad būtu, bet sirdi sāpēs tas vairs nesažņaudz kā toreiz, tikai tādas klusas skumjas.. skumsti un sēro, tas jums ir atļauts un runājat ar vīru par to, raudat kopā, bet runājat, kopā priekos un bēdās kā solījāt.atceros ka pēc notikušā sēdēju slimnīcas parkā un blenzu vienā punktā, domās vēlreiz un vēlreiz visu pārdomāju KĀPĒC? un tad pie manis atlaidās mazs balts taurenītis, sēdās man uz vaiga, uz rokas un man likās ka mana bērniņa dvēselīte atlidojusi mierināt mani. Enģelīte Martiņa jūs sargās!
   
  

• ---

• 02.01.2012 01:11

  Guna Gricjus teica:

  http://www.saulriets.lv/test/index1.php?do=tree&id=283

  
  varbūt tas palīdzēs...

• ---

• 02.01.2012 08:31

  Jānis Ažēns teica:

  Sveika. Es zinu,ka esmu vīrietis un man šīs sajūtas līdz galam nēizjust ,bet varu pastāstīt Tev kā gāja mums. Mēs arī palikām stāvoklī - negaidīti un es biju ļoti uztraucies par to ,ka nespēšu parūpēties finansiāli par visu. Un no manis tajā laikā nāca daudz visādu negatīvu emociju ,jo biju par visu satraucies. pagāja mēnesis un ja pareizi atceros 15 vai 18 dienas un pēkšņi......
  es saņēmu zvanu no savas sievas ,lai steidzīgi skrienot uz dzemdību namu. es braucu no teikas uz dz.namu. Es visu ceļu vēl cerēju un lūdzu Dievu ,lai vis tikai būtu labi, bet es aizbraucu uz dz.namu un man pateica ,ka bērniņš ir miris. Mēs bijām šokā? mūsu dzīve apstājās mēs ar sievu nerunājām kādu nedēļu laikam. Mēs meklējām vainīgo viens otrā. Bet īstenībā tas ir lieki,jo vainīgo nav ir tikai cilvēks ar savām bezspēcīgām rokām un Dievs kurš valda pār zemi un debesīm. nav receptes ,kā tikt pāri ir jādzīvo tālāk ,nav viegli, neviens neteica ,ka būs viegli ir vienkārši jācenšas iet ārā cilvēkos,kaut negribās jārunājas ar vīru par daž ne dažādām lietām;draugi,sexs ,mīlestība, radinieki,utt. ,lai tikai Tev paliktu mazāk laika domāšanai par lietām par kuras tev ir jānoliek prom. Turies ,es zinu ,ka Tu vari tam tikt pāri.
  

• ---

• 02.01.2012 09:19

  Iluta Nemme teica:

  Sirsniņ, turies ! Un nedari muļķības. Tavai dzīvei ir jēga . Martiņu tu neatgūsi. Varbūt dzīve palika kas neizdarīts un meitiņa tev deva laiku un tad , kad tu būsi to izdarījusi, tavs eņģelitis atgriezīzies. Man bija diezgan grūti lasīt šo rakstu, jo gaidu bērniņu un negribētu atrasties jūsu vietā. Neturi sevī šīs sāpes - runā ar vīru, draugiem un mammīti. Un arī ar Dieviņu.
  

• ---

• 02.01.2012 11:31

  dzēsts lietotājs teica:

  Lasu,un man asaras birst kaa pupas. Driiz buus meenesis,kops arii mums ir savs engeliitis... muusu deelina dziiviiba izbeidzaas 21majaa gruutnieciibas nedeelaa... diez vai kaadreiz saapes paaries. 
  Mums ir jaaiemaacaas sadziivot ar to. Un patiesiibaa,nav jau taadi vaardi,kas dereetu kaa mierinaajums.
  Pirms paaris dienaam ar draugu vakaraa gaajaam uz veikalu,un mums pienaaca klaat jauns viirietis,kaut kaadas bazniicas paarstaavis,un teica-iedomaajieties,ka juus vareetu uzdot vienu jautaajumu Dievam,kaads tas buutu? Es staaveeju un domaaju-ir tik daudz jautaajumu,un nevienas atbildes,kaa lai izveelos vienu? Praataa ienaaca doma,ka ja reiz attieciibaa uz beerniem Dievs nedod izveeli,bet daavanu,tad kas taa ir pa daavanu?! Un man tik loti gribeejaas izkliegt to visu vinam! Bet beigaas pateicu tikai vienu-lai Dievs paruupeejas par muusu engeliisiem...
  Sii ir teema,kur jautaajumu ir vairaak kaa atbildes,un taa tas vienmeer paliks. Un paliks aizvainojums un izmisums,un nespeeja pacelt acis uz debesiim.. Par kaadu Dievu sobriid vispaar var iet runa?! Es saprotu,cik smagi Tev ir. Pirmaas nedeelas es arii raudaaju. Asaras pasas bira,bez skanas. Katru vakaru ejot guleet,un katru riitu pamostoties. Dziivesbiedrs miegaa kliedza,bet principaa mees par to iipasi nerunaajam,tapeec nezinu,kaa vins to visu izjuut. Tagad man briiziem ir panikas leekmes,un es naktiis eedu...
  
  Ir diivaina sajuuta,kad dziive it kaa ir sabrukusi,bet ir izmisiigi jaameegina likt atkal akmentinu pie akmentina. Vieniigais ko varu mums visiem noveeleet-nesajukt praataa. 
  Buus tak labi,tikai vajag vairaak laika.

• ---

• 02.01.2012 12:15

  Anita  Groholska teica:

  Laiks sadziedes tavu saapi,tikai laiks.Bet tu pati ka doma,kapec nerikojies piesardzigi,pie suna gaji,jeb laikus nepateici,lai vinu aizvac.Parasti tie,kas mil dzivniekus nebaidas,jo suns jau rotalojas. Tad vel,nabas saite looti daudziem ir apvijusies ap kaklu.Nedrikst grutniecibas laika rokas uz augsu celt....tas ir velu zaut,logus mazgat un t.t Man piedzima meitina ar nabas saiti ap kaklu..un vel,naca ar kajinam.Un nekas,piedzima,izauga vesela,tik liela ka gulivers. Tas jau ir debesis ierakstits,vai tev vajadzeja berninu,vai ne. Sapes ar laiku paries.Mili,ludzies,pardoma ko tu esi grekojusi sliktu darijusi,kaut vai ar domu,vardu.Ja ir ka neko nezini,vienalga ludzies visiem,par visiem Sv dievmarei,Kristum.Tu redzesi viss bus labi,tam vajadzigs laika. Un vel,lai tavs milotais cilveks ari ludzas,jo tu nesaji jusu kopejo karmu. Zini,labak pasa sakuma,neka,kad jau paaudzies. Es pati loti milu bernus,bet ir jaapjedz,ka ir ari dabiga atlase,nu ko tur var darit .Viss bus labi,sapes pierims,tici.

• ---

1. iepriekšējā
2. 1
3. 2
4. nākamā
5. »