Bērns melo!

Mums katram ir gadījies kaut reizi sameloties. Kaut vai par to, kā jūtamies vai kā mums patīk tikko saņemtā dāvana – tādas mazas, ikdienišķas nepatiesībiņas, kuras nemaz nemanām, ja ko tādu pasakām mēs. Taču, tiklīdz samelojas bērns, pieaugušajiem spuras ir gaisā – kā, viņš melo?! Un sākas lielais audzināšanas maratons, lai “tas nekad vairs neatkārtotos”. Bet velti, jo atkārtosies. Kā saka psihologs Edmunds Vanags, melo visi un visa mūža garumā.
  • Sigita Āboltiņa

    Sigita Āboltiņa

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Edmunds Vanags

    Edmunds Vanags

    Psihologs

FOTO:

Par meliem un melošanu ir daudz pētījumu, un tie apliecina, ka šī īpašība piemīt visu vecumu cilvēkiem, turklāt bērni sāk melot jau no apmēram trīs gadu vecuma.

Melo no triju gadu vecuma

“Melošana ir normāla sociāla parādība,” norāda Edmunds Vanags, “jo melo pilnīgi visi, arī pieaugušie. Viens vairāk, cits mazāk, kāds melo patoloģiski vai kaut ko nepasaka līdz galam. Arī tie ir meli.” Un runa nav tikai par politiķiem vai pārdevējiem, kuri cenšas iztirgot preci, runa ir par mums katru. Piemēram, satiekot kādu paziņu un redzot, ka viņa izskatā kaut kas nav, kā vajag, mēs samelojam, sakot – tu labi izskaties! Tādi baltie meli, lai varbūt uzmundrinātu to otru. Vienkārši pateikti bez dziļāka zemteksta – automātiski. Jo melot ir cilvēku dabā. 

Par meliem un melošanu ir daudz pētījumu [1, 2], un tie apliecina, ka šī īpašība piemīt visu vecumu cilvēkiem, turklāt bērni sāk melot jau no apmēram trīs gadu vecuma. Ar laiku šī prasme kļūst arvien smalkāka, atbilstoša kontekstam un visādi citādi filigrānāka. Visbiežāk bērns melo, lai pasargātu sevi no soda. Baidoties par sekām, kas var viņu piemeklēt, ja pastāstīs, ka vainīgs ir viņš pats, bērns bez šaubīšanās apmelo otru – es jau ne, viņš to izdarīja! Vienlaikus bērniem ir raksturīgi arī tā sauktie baltie meli, ar kuru palīdzību viņi grib likt justies labi otram cilvēkam. Piemēram, bērnam nepatīk krustmātes pasniegtā dāvana, taču viņš tik un tā saka – paldies, cik skaista/cik interesanta. Dažkārt gan motīvs šādai rīcībai var būt ne tik balts un pūkains un aiz vēlmes “samelošu, lai krustmātei prieks” var slēpties parasts aprēķins – lai krustmāte nākamreiz atkal nopērk dāvanu, varbūt tā būs laba! Edmunds Vanags norāda, ka daudzi to pat neuzskatīs par melošanu, bet gan par patiesības noklusēšanu. 

 

Kāpēc sāk melot? 

Šādi bērns eksperimentē jeb meklē labāko veidu, kā adaptēties tiem apstākļiem, kuros viņš ir. Meli palīdz pielāgoties kādām situācijām vai videi. Dažkārt tieši vide, kurā bērns nokļūst, veicina vai izraisa šo melošanu. Viņš var melot par to, ka nav ņēmis konfektes, kas paslēptas dziļākajā plauktā, var melot par atzīmēm vai uzvedību skolā, par attiecībām ar citiem... Melot var par visu, kas notiek cilvēka dzīvē, bet kur viss nav tik gludi, kā vajadzētu vai gribētos, lai ir. 

Vēl viens būtisks iemesls, kas var veicināt un pat veicina melošanu, ir piemērs, ko bērns redz. Labi skolotāji šajā jomā ir gan viņa vienaudži, gan pieaugušie, kas ar savu piemēru, pašiem neapzinoties, parāda, kā tas darāms. Ja bērns redz, ka viņa klases biedrs tiek cauri sveikā samelojot vai mājās dzird, ka vecāki apspriež kādu tanti, bet viņas klātbūtnē runā pilnīgi citas lietas – dzīves skola rokā! Viena situācija pēc otras, un bērns saprot – aha, es arī varu pamēģināt neteikt to, ko domāju, vai nepastāstīt taisnību, kā bija. 


Melojam apmēram 50 reižu dienā!

Lai gan precīzi nav iespējams izmērīt, tomēr zināms, ka cilvēks dienā samelo apmēram 50–60 reižu par ļoti sīkām lietām! Noteiktā vecumposmā bērni var melot pat apmēram 80 procentu no tā, ko viņi saka. Te gan jāteic, ka runa ir par bērnudārzniekiem un viņu meli drīzāk klasificējami kā fantāzijas, kas patiesībā ir normāla un pat vajadzīga parādība konkrētā attīstības vecumposmā. Bērns var stāstīt, ka visi viņu apbrīnojuši vai ka viņam šodien bija izauguši spārni... Vai tie ir meli? “Kā to klasificē,” saka psihologs, “jo ir skaidrs, ka tādas lietas nav notikušas. Tā ir dabiska viņa iztēles nobriešanas pazīme. Varbūt tas ceļ bērna pašapziņu vai viņam vienkārši ir interesantāk, varbūt pastāv vēl kāds iemesls, kādēļ bērns ko tādu izdomā un stāsta.” 

Lai gan precīzi nav iespējams izmērīt, tomēr zināms, ka cilvēks dienā samelo apmēram 50–60 reižu par ļoti sīkām lietām! 

Šāda veida nepatiesības teikšana par problēmu kļūst tad, kad šķietami nevainīgu melu dēļ kāds cits dabū ciest vai melošana ir vienīgā metode, kuru bērns izmanto problēmsituāciju risināšanā. Ja šis posms ieilgst un bērnam ir tendence melot regulāri, tad ir jārīkojas vecākiem un jādomā, kā iemācīt viņam citus paņēmienus situāciju risināšanai. Jāpiebilst gan, ka bērns var iebilst vecāku vai pat skolotāju aizrādījumiem par melošanu, jo viņš redz, ka pieaugušie paši melo. Runā vienu, dara ko citu. Tāpēc, sakot viņam, ka “godīgumam ir ļoti liela nozīme. Ja būsi godīgs, tad viss būs kārtībā”, nevajag cerēt, ka bērns tiešām ieklausīsies un ņems to vērā. Viņš var teikt, ka vecāki vai pat skolotājs paši nav godīgi vienmēr. Edmunds Vanags min piemēru, kad vecāki, netiekot galā ar bērna uzvedību, saka viņam: “Ja tu mani neklausīsi, es piezvanīšu policijai, kas tevi aizvedīs uz iecirkni.” Vēl kāds draud ar kaimiņu, ar vectētiņu vai kādu citu, kas atnāks un aizvedīs nepaklausīgo bērnu. Bet – vecāki taču to nedara, vai ne? “Ko bērns iemācās no šīs situācijas? Pieaugušais kaut ko sola, bet nekas beigās nav. Un šī metode vairs nestrādā – ne kā disciplīnas paņēmiens, ne kā godīguma lieta,” teic Edmunds Vanags un norāda – arī šādās situācijās ir jāsola bērnam tāds pārmācības vai soda veids, kādu vecāki tiešām arī īstenotu. Kaut vai neļaut skatīties kādu filmu vai divas dienas nedot saldumus un tamlīdzīgi, bet “nevajag draudēt ar to, ko tāpat noteikti nedarīsiet”.


Ja fantazē pusaudzis

Jā, arī desmit, divpadsmit gadu un pat vecāki bērni mēdz stāstīt lietas, kas patiesībā nav notikušas. Viņi melo, taču ne tāpēc, lai ko slēptu, baidoties no iespējamā soda, bet tāpat vien. Fantazē. Piemēram, pusaudzis atnāk mājās no drauga dzimšanas dienas svinībām un stāsta, ka tur ēdis garšīgas ribiņas. It kā pavisam normāla lieta, kas, saprotams, arī varētu būt bijusi, taču vecāki zina, ka viņš neēd tādas lietas. Kāpēc lai bērns to darītu drauga dzimšanas dienā?! Vārds pa vārdam, un, jā, pusaudzis tomēr atzīstas, ka izdomājis šo faktu. Kāpēc, viņam nav ne jausmas. Tikai rausta plecus un teic, ka nezina. Vienkārši pateicis tā. 

Edmunds Vanags norāda, ka tā tik tiešām var būt pavisam nevainīga fantazēšana par lietām, kuru nav: “Tas ļauj bērniem iztēloties sevi spēcīgākus, gudrākus, veiksmīgākus. Īpašības var būt dažādas atkarībā no konkrētā konteksta, un tāda fantazēšana ļauj bērniem justies pārākiem kādā brīdī. Ja viņi ir pārliecināti, ka šos melus nevar pierādīt, tad jau var teikt jebko – ko ēda, darīja, cik jautri bija. Pieaugušie arī bieži piefantazē, stāstot par kādu pasākumu – mēs tā pārsmējāmies, tas bija jautrākais vakars pasaulē. Bet, ja skatās objektīvi... Mēs bieži pārspīlējam, un arī bērnam tā ir nevainīga pārspīlēšana.”

Mūsu atmiņa ir ļoti neprecīza, un jo īpaši tāda tā ir bērniem. Ir pierādīts, ka tā sauktie aculiecinieki var atcerēties lietas, kuras patiesībā nav bijušas. 

Psihologs gan uzsver vēl kādu būtisku lietu, kas reti tiek ņemta vērā – mūsu atmiņa ir ļoti neprecīza, un jo īpaši tāda tā ir bērniem. Redzētie un dzirdētie notikumi mūsu atmiņā netiek ierakstīti tik precīzi kā faili datora cietajā diskā. Bioloģiskā atmiņa ir pat ļoti neprecīza – kaut ko ieraksta, kaut ko pavisam aizmirst, bet visbiežāk atceramies vien notikušā fragmentus vai ļoti neprecīzu informāciju par redzēto un dzirdēto. “Mēs it kā atceramies, bet katrreiz konstruējam informāciju no jauna, un šajā konstruēšanas jeb domāšanas/atcerēšanās procesā ikreiz tiek pieļautas kļūdas,” stāsta Edmunds Vanags. Tas arī ir iemesls, kādēļ dažkārt bērni ar asarām acīs apgalvo, ka atceras – bija tā un tā. Savukārt vecāki saka – nu, nebija gan, es taču biju blakus, visu redzēju. Bet bērns izmisīgi turpina aizstāvēt savu viedokli, un vecāki nevar saprast, kāpēc viņš tik spītīgi grib samelot! Taču viņš negrib, viņš patiešām tic tam, ko saka, jo viņa atmiņas ir viņu apmānījušas. 

“Arī pieaugušie atceras daudz neprecīzu lietu, taču ikdienas informācijas gūzmā mēs to pat nepamanām,” norāda psihologs un piebilst – ne velti lielākajā daļā pasaules valstu tiesu sistēma vairs nepaļaujas uz aculiecinieku teikto, tam ir maza vērtība: “Ir pierādīts, ka tā sauktie aculiecinieki var atcerēties lietas, kuras patiesībā nav bijušas. Viņi stāsta, ka noziedzniekam bijis sarkans mētelis, ūsas, bet nekā tāda nav bijis. Un šie meli jeb neprecīzā atmiņa kādam var maksāt brīvību vai pat dzīvību.” 


Bērns samelojis, kā reaģēt? 

Reklāma
Reklāma

“Visam pamatā ir laba, dziļa saruna, kas ļautu vecākiem saprast, kāpēc šī melošana notikusi,” uzsver Edmunds Vanags, piekodinot atcerēties būtisku faktu – iespējams, bērns pats skaidri neapzināsies melošanas iemeslus: “Jo tajā brīdī, kad viņš samelos, bērnam šķitīs, ka tā ir labi, pat vislabākais, kas iespējams šajā situācijā. Savukārt tad, kad vecāki jautās, kāpēc sameloji, viņam īsti nebūs atbildes.” Lai cik vecs būtu bērns, viņš nespēj novērtēt to sliktumu, kas nāk līdzi melošanai. Un, kā norāda psihologs, vienlaikus bērnam var būt sajūta – tēti, mammu, bet tu taču arī melo! Turklāt skolēns pat var konfrontēt vecākus ar kādiem reāliem notikumiem, kas bijuši – tētis apsolījis ar viņu uzspēlēt bumbu ārā, bet, pārnākot mājās, pavēsta, ka nespēlēs vis, jo vēl jāpabeidz kāds darbs vai vienkārši ir noguris. Bērns jebkurā vecumā to uztvers kā melošanu – tētis solīja, bet neizpildīja, tātad melo! 

Nav vērts runāt vispārīgās kategorijās, sakot – tu tagad nemelo vispār! Bērnam tas nav skaidrs.

Atgriežoties pie labās sarunas ar bērnu, ja viņš stāstījis nepatiesību, ir vēl viens nosacījums – sarunai jābūt bez nosodījuma un bez pretenzijām uz patiesības noskaidrošanu. “Diemžēl skolotājiem un pat vecākiem mīļākais rituāls ir saukt bērnus uz taisnības tiesu,” saka Edmunds Vanags. Tas nozīmē, ka bērniem liek nostāties un stāstīt, kas un kā notika. Bet – viņi to nemaz nezina, jo nespēj objektīvi novērtēt situāciju. Un, kā norāda speciālists, paradokss ir tāds, ka arī vecāki un skolotāji to nespēj, jo nav bijuši notikuma vietā. Rezultātā viens stāsta tā, otrs kaut ko citu, un beigās vairs nevar saprast, kur visam ir sākums, tāpēc tāda izskaidrošanās reti noved pie skaidriem cēloņiem. “Drīzāk tā ir kārtīga izrunāšanās, kad beigās pieaugušais pastāsta, kā bērns varētu rīkoties nākamreiz tādā vai līdzīgā situācijā,” teic Edmunds Vanags un turpina: “Nav vērts runāt vispārīgās kategorijās, sakot – tu tagad nemelo vispār! Bērnam tas nav skaidrs, un patiesībā arī pieaugušajiem vispārīgas normas nav īsti saprotamas, uztveramas, tāpēc jārunā par konkrēto situāciju – ja kaut kas līdzīgs atkārtojas, tad visprātīgāk būtu darīt tā... Vai – es darītu tā...” 

Konsekventi ievērojot šādu savas reakcijas, rīcības modeli gadījumos, kad bērns samelojas, ar laiku viņam radīsies skaidrība par savas uzvedības repertuāru. Viņš zinās, ka attiecībās ar svešiem cilvēkiem labāk ir darīt tā, bet attiecībās ar krustmāmiņu labāk šādi. Savukārt, runājot ar bērnu vispārīgu normu valodā – neaiztiec, neņem, nemelo –, viņš var māt ar galvu un teikt “jā, nemelošu”, bet tam nebūs rezultāta. 


Atceries! 

Ja 10 vai 12 gadu vecs bērns prot gudri izrunāties, tas nenozīmē, ka viņš arī spēj gudri uzvesties. Bērns nespēj apvaldīt savus impulsus – kāri uz saldumiem, pretī runāšanu un tamlīdzīgi. Laba valoda ir labs pamats, lai virzītos tālāk, bet tas nenozīmē, ka viņš jau ir spējīgs sevi vadīt, kontrolēt. 


Varbūt reizēm jāļauj mānīties?

“Tas atkarīgs no bērna vecuma,” saka Edmunds Vanags. Ja fantazē četrgadnieks vai pirmklasnieks, otrklasnieks, pieaugušie pat mēdz piedalīties viņa fantāzijās, un tas ir gan normāli, gan atbalstāmi. Citādi, ja melošana ir vērsta uz negatīvu rīcību vai notiek par negatīvu rīcību. Piemēram, bērns samelojas par savu uzvedību vai par notikumiem, kuru dēļ kāds cits juties slikti, varbūt tā ir kādu mantu slēpšana, naudas zagšana... Speciālists uzsver – par tādām lietām noteikti ir jārunā! Tāpat kā nedrīkst atstāt bez ievērības situāciju, kad pusaudzis sāk čiept nelielas naudiņas no mammas vai tēta maka, jo viņš iesoļojis dzīves posmā, kad vairs nepietiek ar vecāku iepriekš doto naudu tēriņiem. 

“Iespējams, tētis to pamana, bet domā – nekas, man jau arī trūka tajā vecumā, lai jau ņem. Un viņš nevienam nestāsta, ka bērns sācis šādi rīkoties, bet tā nav laba prakse,” norāda psihologs. Vislabāk ir izrunāties ar savu pusaudzi, sakot, ka viņa nodarījums ir pamanīts un ir skaidrs, kāpēc viņš tā dara, bet labāk, lai viņš nāk un saka, cik un kādam mērķim nepieciešama papildu nauda. Edmunds Vanags uzsver: “Nevajag to atstāt pašplūsmā, jo tagad ņem tētim, tad vecmammai un vēlāk jau skolā vai vēl kur citur... Nevajag arī uzreiz bērnu pasludināt par zagli, bet jācenšas saprast, kāpēc tas sācies un kā to atrisināt. Visam pamatā ir saruna.”


Padomā, kā uzvedies tu, pieaugušais! 

Ir trīs kļūdas, kuras pieaugušie pieļauj visbiežāk, ja runājam par problēmu “bērns melo”. 

Pirmā – pašu vecāku, skolotāju uzvedība. Cik godīgi esam, vai tiešām nevienam nemelojam? Kā ar aprunāšanu vai lišķīgiem glaimiem, neizpildītiem solījumiem? Diez vai kāds no pieaugušajiem var teikt – nē, es ne reizi neesmu melojis! 

Otrā – melošanas ignorēšana. Teiciens – mīlestība ir akla – te būs īsti vietā. Lai gan reti, taču vecāki patiešām mēdz neredzēt, nesaprast, ka bērnam melošana jau ir neveselīgā daudzumā. 

Trešā – vecāki un arī pedagogi sagaida no bērna viņa vecumam neatbilstošu uzvedību. Piemēram, lai bērns septiņu vai astoņu gadu vecumā ir ļoti godīgs vai it nemaz nekļūdās. Un katru viņa kļūdīšanos, kas patiesībā ir normāls attīstības posms, apaudzē ar nevajadzīgu vainas sajūtu. Ir jāļauj bērnam arī samelot, kļūdīties un tad jāpalīdz viņam saprast, ko ar to darīt, kā rīkoties nākamreiz tādā vai līdzīgā situācijā. 

 

Atsauces

1. https://pdfs.semanticscholar.org/a32d/9af20e59f465b9d8de0d7051552acbd728c0.pdf

2. https://www.researchgate.net/publication/334576593_Development_of_the_Lying_in_Everyday_Situations_Scale