Es precēšos ar mammu! jeb Tas jāzina par Edipa un Elektras kompleksu

Ja rūpīgi ieskatāmies savos bērnos – mazajos un jau lielākajos –, varam ievērot, ka ir noteikts laiks bērnu dzīvē, kad viņi īpaši pieķeras pretējā dzimuma vecākam. Tik ļoti, ka pat paziņo: “Es precēšos ar tēti/mammu!” Kā norāda psihoterapeite Līga Bernāte, tās nav bērna iedomas vai fantāzija, bet gan nopietna attīstības fāze, kurai mazais iet cauri četru piecu gadu vecumā.
  • Līga Bernāte

    Līga Bernāte

    Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

FOTO: Shutterstock.com

Šai fāzei un vēlmei precēties ar pretējā dzimuma vecāku iziet cauri visi bērni

Kas ir šis komplekss

Jēdzienu “Edipa komplekss”, ko pa ausu galam ir dzirdējis ikviens, ieviesa neirologs un psihiatrs Zigmunds Freids, psihoterapijas un psihoanalīzes pamatlicējs un psihoseksuālās attīstības teorijas radītājs. Jēdziens “Edipa komplekss” aizgūts no Sofokla traģēdijas “Cars Edips”. Tās sižets balstīts stāstā par Edipu, kas savas dzīves laikā nogalina tēvu un apprec savu māti. Protams, šis sižets neizklausās nekas veselīgs un patīkams un diez vai kāds no mums to vēlētos piedzīvot. Kā žurnāla “Bērnudārznieks” rudens numurā (Nr. 9), aprakstot anālo fāzi, tika minēts, tad Freida teorija pamatā balstās uz to, ka katrs no mums jau piedzimst ar seksuāliem instinktiem un tieksmi pēc baudas vai vēlmes šos instinktus apmierināt. Kaut arī Freids runā par seksuāliem instinktiem, šajā kontekstā tie tomēr nav jāuztver tieši tik burtiski – ka bērns vēlētos seksuālu apmierinājumu. Šajā kontekstā tas būtu drīzāk kā ķermeniska apmierinājuma, jutekliskas baudas gūšana. Katrā attīstības stadijā bērns šo apmierinājumu var gūt caur citu ķermeņa daļu, un Edipa komplekss (meitenēm to sauc par Elektras kompleksu) attiecas uz laiku, kad par bērna erogēno zonu kļūst viņa dzimumorgāni. [1] Šo stadiju sauc par fallisko stadiju.

 

Tradicionālās bērna attīstības stadijas

Pēc Freida teorijas, pirmā cilvēka attīstības stadija ir orālā stadija – visas baudas tiek gūtas caur muti. Vēlāk seko anālā stadija, un trešā ir jau minētā falliskā stadija, kas attiecas uz četru piecu gadu vecumu. Vecākiem, vērojot savus bērnus, jāatceras, ka šīs stadijas nav akmenī cirstas – kādam tās var sākties agrāk, kādam vēlāk, tomēr tām izteiktāk vai mazāk izteikti cauri iziet visi bērni.

 

Dēls baidās, ka tēvs sadusmosies par viņa jūtām pret māti, tāpēc viņu kastrēs, bet meitenes savukārt piedzīvo “peņa skaudību” – to, ka viņām tā nav.  

 

Kompleksa izpaušanās

Visbiežāk šīs fāzes izpausmes var novērot bērnu izteicienos un noteiktā uzvedībā. Parasti zēni paziņo, ka precēs tikai savu mammu, bet meitas – tēti. Tāpat bērni mēdz teikt, ka tad, kad viņi izaugs, viņi ne ar vienu citu kopā nedzīvos, tikai ar savu mammu vai tēti. Uzvedībā var novērot mīlestības un dievināšanas pilnas acis pret kādu no vecākiem un reizēm varbūt pat greizsirdību pret otru vecāku. Var novērot arī vēlmi vienu vecāku “piesavināties” sev vai jaukšanos, spraukšanos pa vidu, ja vecāki ir kopā un izrāda mīļumu viens pret otru. Svarīgi, lai šādās situācijās abi vecāki bērnam norādītu viņa vietu un nepastiprinātu viņa fantāzijas, ka viņš tiešām varētu precēt mammu vai tēti. Būtiski, lai vecāks novērtē bērna izrādīto pieķeršanos, pateiktu, ka viņš arī viņu mīl, bet vecākam ir jānorāda – es jau esmu precējies/-usies ar tavu mammu vai tēti un tu esi mūsu bērniņš. Ja ir vēlme, šādās situācijās ar bērnu kopā var pafantazēt, ko bērns varētu apprecēt, kad būs liels, kur varētu dzīvot u. tml. Svarīgākais šajā ir gan akcepts, gan “vietas” norādīšana, bet tam visam jābūt cieņpilni un respektējot mazā cilvēka jūtas. Pat tad, ja viņš saka, ka neprecēs mammu, bet dzīvos kopā ar viņu, var droši teikt: “Cik jauki, ka tu to vēlies, bet zini – kad izaugsi, tu domāsi citādi, bet tu varēsi dzīvot tuvumā un braukt bieži ciemos, jo es vienmēr tevi gaidīšu un priecāšos redzēt.”

 

Atceries! Ja bērns saka, ka vēlas precēties ar tevi:

1. Akceptē bērna emocijas un pieķeršanos. Neizsmej bērnu, izrādi mīļumu un arī savu pieķeršanos mazajam.

2. Taču neakceptē bērna fantāzijas – neļauj viņam noticēt, ka tas tiešām varētu notikt. Tādā veidā bērnam tiek dotas veltas cerības, kas vēlāk nepiepildīsies. Ar laiku bērns sāk apzināties, ka vecāki melo. Tāpat bērns neapzināti var turpināt cerēt, ka tas tiešām kaut kad notiks. Paliekot pie fantāzijas, ka mamma vai tētis ir paši labākie, tas var traucēt veidot attiecības nākotnē.  

 

Kastrācijas bailes un peņa skaudība

Freids šai stadijai savās grāmatās ir veltījis vislielāko uzmanību – tieši iekšējiem konfliktiem, ko bērns šajā vecumā piedzīvo. Viņš uzskata, ka šis laiks ir visnozīmīgākais cilvēka personības veidošanās procesā. Šajā posmā Freids runā arī par kastrācijas bailēm zēniem – dēls baidās, ka tēvs sadusmosies par viņa jūtām pret māti, tāpēc viņu kastrēs –, bet meitenes savukārt piedzīvo “peņa skaudību” – to, ka viņām tā nav. Tas ir vecums, kad tiek spēlēti dakteri un precēšanās, zēni sacenšas, kurš var tālāk aizčurāt u. tml. Šajā stadijā aktīvi tiek iepazīts savs un pretējā dzimuma ķermenis, dažreiz arī tiek atklāts, ka ir patīkamas izjūtas, aiztiekot dzimumorgānus (taču tikpat labi tas var būt atklāts jau agrāk). Bērniem kļūst pavisam un nepārprotami skaidrs, ka zēni no meitenēm, vīrieši no sievietēm atšķiras. Tas ir interesanti, mulsinoši, nedaudz bailīgi vai kaunīgi, bet bērniem ir aizraujoši un patīkami to visu pētīt un spēlēt.  

Tas ir normāli, dabiski, un par to nav jāuztraucas, ja tas viss notiek ar vienaudžiem un ir kā spēle, jūsmošana, izzināšana. Taču, ja tas kļūst agresīvi vai tiek attēlotas dzimumattiecības, tad tas ir signāls, kam vērts pievērst uzmanību, lai saprastu, vai bērns nav redzējis vai piedzīvojis ko tādu, kas nav atbilstoši viņa vecumam, – seksuālu vardarbību. Vienlaikus šis ir arī laiks, kad var pārrunāt, kuras intīmās ķermeņa daļas svešiem cilvēkiem var rādīt un kuras drīkst rādīt tikai vecākiem vai ārstam (tās, kas ir zem apakšveļas).  

 

 

Ja bērns pēta savu vai vecāku, vai citu ķermeņus, ir svarīgi saprast, ka tā ir dabiska ziņkāre, un nevajadzētu viņu par to kaunināt.  

 

Uzziņai 

Lai mazinātu risku mazam bērnam saskarties ar vardarbību, ļoti bieži bērnudārzos audzināšanas ietvaros par personisko drošību runā un skaidro, izmantojot Džimbas programmu. Materiāli, kurus var lietot arī vecāki, pieejami: www.dzimba.lv.

 

Iniciatīvas iedīgļi

Freida skolnieks Ēriks Ēriksons šo fāzi un vecumu saistīja ar iniciatīvas, ziņkārības veidošanos. Viņš uzskatīja, ka šī te seksuālā dziņa un fantāzijas par attiecībām ar vecākiem transformējas kā sava veida “uzmācība” un veselīgā veidā kļūst par iniciatīvu un ziņkārību. Abas šīs iezīmes ir ļoti nepieciešamas gan veselīgai personībai un sasniegumiem skolā, gan arī pieaugušā dzīvē. Ja vecāki šo iniciatīvu (pētīt, mācīties, draudzēties, mēģināt, darboties) apspiež, ir pārlieku strikti, tad bērnā veidojas vainas izjūta. Ja mēs paši kā pieaugušie bieži un par visu jūtamies vainīgi, var padomāt, kā mēs izdzīvojām šo vecumposmu un kādi pieaugušie tad bija mums apkārt. Varam secināt, ka vecākiem jābūt uzmanīgiem un jūtīgiem ar pārspīlētiem noteikumiem, kaunināšanu, neļaušanu darīt. Tāpat jāatceras, ka bērniem šajā vecumā ir jāļauj daudz uzņemties un mēģināt darīt pašiem. [2]

 

Mazais greizsirdis 

Ja bērns provocē konkurenci, piemēram, ar tēvu par mammas uzmanību, tad vecākiem nav jāiesaistās, nav tā jāveicina un nav jāsacenšas, jo lomas un vietas ģimenē nav samērojamas. Ir vecāki kā pāris un ir bērni.

 

Reklāma
Reklāma

Ja ģimenē nav viena no vecākiem, ir svarīgi, lai tuvumā ir kāds cits tā dzimuma cilvēks, kā ģimenē iztrūkst, kas bērnam kalpotu kā tēva vai mātes figūra, ar ko identificēties.

 

Seksualitātes veidošanās

Šis ir arī nozīmīgs laiks seksualitātes un dzimumlomu veidošanās jomā, ko var novērot dakteru spēlēs, māju un ģimeņu spēlēs. Šeit atkal ir svarīga vecāku reakcija – lai tā būtu adekvāta un neitrāla, vienlaikus mācot robežas. Ja bērns pēta savu vai vecāku, vai citu ķermeņus, ir svarīgi saprast, ka tā ir dabiska ziņkāre, un nevajadzētu viņu par to kaunināt. Svarīga būs arī vecāku attieksme – cik ērti un brīvi jutīsieties par to runāt. Šajā vecumā var rasties jautājumi arī par to, kā rodas bērni. Ja par šo un līdzīgām tēmām vecāks kaunēsies vai baidīsies runāt, bērns iemācīsies, ka tas ir kaut kas, par ko ir jākaunas, kas jāslēpj. Bērnam interese par tematu nemazināsies, taču viņš sapratīs, ka par to nevar runāt mājās, līdz ar to informāciju meklēs kaut kur citur. Noliedzot bērnā šādu interesi par ķermeni vai esot striktiem vai neadekvātiem, var veicināt, ka pieaugot bērns savā ķermenī jūtas slikti un viņam var kļūt grūti veidot veselīgas intīmās attiecības.

 

Bērns sāk kautrēties! Ko darīt? 

Reizēm bērna piecu gadu vecumā vai nedaudz vēlāk var novērot, ka viņš nejūtas ērti, redzot vecākus kailus, viņš grib mazgāties viens pats vai lai viņu mazgā sava dzimuma vecāks. Tādā gadījumā tas ir jārespektē un nav bērnam jāuzbāžas ar savu klātbūtni.

 

Kā veselīgi iziet šo vecuma posmu?

Lai veselīgi izietu no šī vecumposma, būtu nepieciešams, lai pēc tam, kad bērns ir bijis iemīlējies pretējā dzimuma vecākā, viņš sāktu identificēties ar sava dzimuma vecāku. Šis posms aizved bērnu paviesoties pie “pretējā pola”, bet tad viņam būtu jāatgriežas pie sava “pola”. Tāpēc šai stadijai ir svarīgi, lai ģimenē būtu abi vecāki. Svarīgi, lai abi vecāki ir klātesoši (lai bērns nebūtu atstāts mammas audzināšanā), lai būtu kopā pavadīts laiks gan ar vienu, gan otru vecāku, lai bērnam ir iespēja iepazīt gan sieviešu, gan vīriešu pasauli. Ja iepriekš bērns tomēr nosacīti bijis vairāk mātes aprūpē, tad viņam ir jāspēj tikt tālāk prom no mammas, un tam ir vajadzīgs tēvs, kas var mazo vairāk “vest pasaulē”. Lai šīs lomas tiktu izspēlētas, ir būtiska abu vecāku klātbūtne. Ja ģimenē nav viena no vecākiem, ir svarīgi, lai tuvumā ir kāds cits tā dzimuma cilvēks, kā ģimenē iztrūkst, kas bērnam kalpotu kā tēva vai mātes figūra, ar ko identificēties. Savukārt, ja vecākiem ir konfliktējošas attiecības, svarīgi, lai bērns netiktu iepīts pāra attiecībās un izmantots kādām manipulācijām apzināti vai neapzināti. Piemēram, sakot: “Vismaz kāds mani mīl vai novērtē” u. tml.

 

Maigums un mīļums zēniem ir nepieciešams arī šajā vecumā, tikai nedaudz citādā veidā, respektējot viņa izvēles un robežas.

 

Vecāku skaidrās nostājas dēļ, ka nav iespējams precēt mammu vai tēti, bērns iemācās arī skaidras robežas par savu vietu ģimenē un sabiedrībā – tu drīksti ar otru spēlēt “dakterus” un “mājas”, bet tikai tad, ja otrs tam piekrīt, un tik tālu, cik otram un tev pašam tas ir pieņemami. Bērns kļūst pieaugušāks, patstāvīgāks, viņam svarīgi kļūst arī draugi (visticamāk, iepriekš tiem uzmanība tika pievērsta minimāli vai nemaz), un bērns it kā nedaudz attālinās no vecākiem. Reizēm puiši var negribēt maigumu, bet tas nemazina to, ka atbalsts, pieskārieni viņam ir vajadzīgi. Maigums un mīļums zēniem ir nepieciešams arī šajā vecumā, tikai nedaudz citādā veidā, respektējot viņa izvēles un robežas. Vecākiem ir jāspēj pieņemt, ka sajūsmas pilnās acis pamazām vēršas prom no viņiem uz citiem, un ir jāiedrošina to darīt, jo šis ir laiks, kad bērnos vēl var būt bezrūpība un liels entuziasms visu pētīt, izzināt un piedzīvot.

 

Kas palīdzēs bērniem un vecākiem veiksmīgi iziet cauri Edipa un Elektras posmam:

• abu vecāku iesaiste un klātesamība bērna dzīvē;

• empātija pret bērna izjūtām – svarīgi mazā cilvēka jūtas akceptēt, neizsmiet, nekaunināt viņu par tām;

• maigums, mīļums un pieķeršanās izrādīšana citam pret citu;

• skaidras robežas – vecāki ir pāris, bet bērns, lai arī cik ļoti mīļš, nevarēs precēt mammu vai tēti;

• ja bērns uzsāk cīņu par vecāka uzmanību – grūž vecākus vienu no otra prom, grib pārcelties uz vecāku gultu –, neļauties tai, kā arī speciāli mazo neprovocēt;

• vecāku spēja pārrunāt neērtos, kutelīgos jautājums par bērnu rašanos u. tml.;

• ziņkārības un pētīšanas neierobežošana, ļaušana pamēģināt daudzas lietas;

• neturēšanās pie stereotipiem, kā jāuzvedas un jājūtas zēniem un meitenēm.

 

Izmantotā literatūra:

1. Reņģe, V. Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

2.  Eriksons, E. Identitāte: jaunība un krīze. Rīga: Jumava, 1998.