Vai atļaut mazulim darīt lietas pašam, ja zināms, ka viņš to vēl nevar? Atbild speciāliste

Laiks, kad bērns visu grib darīt pats, vecākiem var būt izaicinājumu pilns. Bērns visu grib pats – uzvilkt zeķubikses, nest smagus traukus un pat atslēgt durvis. Kā noturēt līdzsvaru starp to, lai bērns gribētu rīkoties pats, bet vecāki – nekavētu darbu un saglabātu mieru?
Bērns sajūtas pietiekami neatkarīgs un grib savu iedomāto brīvību baudīt un izmantot, kā arī rādīt visu, ko māk.

FOTO: Shutterstock.com

Bērns sajūtas pietiekami neatkarīgs un grib savu iedomāto brīvību baudīt un izmantot, kā arī rādīt visu, ko māk.

Trīs tipiskas situācijas, kurās nonāk daudzi mazu bērnu vecāki, analizē psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte.

 

1. epizode

Ģimene pārrodas mājās, visi stāv pie dzīvokļa durvīm – mamma, tētis, četrgadīgā māsa un lielais brālis. Māsa uzstāj, ka pati grib atslēgt dzīvokļa durvis. Brālim vajag uz tualeti, viņš ir nepamierināts, ka viņam ir jāgaida. Māsa skaļi kliedz, ka grib pati atslēgt durvis. Iepriekš vecāki ir to reizēm ļāvuši, tāpēc meita neatkāpjas. Kā rīkoties vecākiem?


Svarīgi būtu jau pa ceļam vienoties, kurš slēgs durvis; nereti bērni par šo darbību sacenšas. Ja ir liela steiga, var bērnam teikt: “Es saprotu tavas dusmas, bet šoreiz durvis atslēgs mamma. Tu varēsi tās aizslēgt.” Ja tomēr ir 1–2 minūtes laika, māsai var teikt, ka “šoreiz durvis ir jāslēdz ātri, tāpēc es tev piepalīdzēšu”. Tas nozīmē, ka pieaugušais palīdz ātri un pareizi ielikt atslēgu durvīs, bet ļauj atslēgt viņai pašai un informē, ka brālis ies iekšā pirmais, kamēr māsa izņems atslēgu.

 

Visu rakstu no žurnāla “Bērnudārznieks” “Pats, visu pats! Grūtais, bet tik svarīgais bērna attīstības posms” lasi šeit

 

2. epizode

Reklāma
Reklāma

Rīts, mamma ar bērnu gatavojas uz darbu un dārziņu. Mammai no rīta ir svarīga sapulce, un viņa negrib nokavēt. Lai ātrāk nokļūtu darbā, mamma, kamēr bērns velk apavus, uzliek viņam šalli un cepuri. Bērns sāk protestēt, ka to gribēja darīt pats, sāk raudāt un ņemt mammas novilkto šalli un cepuri nost, lai tās uzliktu pats. Vai to atļaut? Kad viņi ir tikuši galā ar ģērbšanos, pēc tam visu pa ceļam bērns grib izdarīt pats. Vai mammai, piemēram, aizvērt jau pašas atvērtās dzīvokļa durvis, lai bērns tās vēlreiz varētu attaisīt pats?


Pirmais droši vien būtu ieplānot vairāk laika no rīta, jo parasti vecāki zina, ko bērns grib darīt pats – īsāk sakot, ir jāparedz laika rezerve. Tāpat bērnam jau no rīta vajadzētu stāstīt, ka šoreiz visu darīsim ļoti ātri, jo mammai jāsteidzas. Te var derēt arī spēle – kurš ātrāk, kurš pirmais. 
Ja vecāks zina, ka var sākties liela histērija tāpēc, ka pieaugušais neļaus noņemt šalli un cepuri un uzlikt tās mazajam pašam, tad, protams, tas ir jāļauj darīt viņam pašam, lai nekavētu. Svarīgi ir pēc tam pārējā procesā būt rotaļīgam un izdomāt interesantu veidu, kā kaut ko varētu darīt ātrāk. Piemēram, bērns var pats aizvērt durvis, bet tad var spēlēt “lidošanas” vai “koalas lāča” spēli lejā pa kāpnēm vai līdz mašīnai. Var lūgt bērnu parādīt, cik ātri šorīt kājas var paskriet, jo šķiet, ka pa nakti tās izaugušas, izdomāt citas jautras, interesantas lietas.

 

3. epizode

Bērns grib dzert ūdeni, bet vēlas glāzi ar ūdeni no galda paņemt pats. Vecāki saprot: ja bērns ņemt pats glāzi no galda, viņš apliesies, jo galds ir augsts, bet bērns – īss. Kā rīkoties vecākiem – vai atļaut bērnam darīt pašam, zinot, ka ūdens uzlīs viņam uz galvas, uz grīdas?


Ja vecāki ir mājās un nav steigas, droši var ļaut bērnam ņemt glāzi pašam, vienlaikus stāstot par to, kas var notikt, un piepalīdzot, jo tad, visticamāk, bērns neapliesies. Ja ir piemērota glāze un ūdens ir nedaudz, mazajam nevajadzētu aplieties. Ja galds ir ļoti augsts un bērns grib darīt pats, tad var teikt: “Es glāzi nolikšu uz krēsla (vai uz citas virsmas), un tad tu pats varēsi to paņemt.”