Kur paliek bērnības atmiņas?

Vērojot savu bērnu ikdienu, tā šķiet tik piepildīta – rotaļas mājās, pasākumi dārziņā, tikšanās ar radiem un izbraukumi ar ģimeni. Bet, domājot par to, ko paši atceramies no savas bērnības, jāsecina, ka prāta dzīlēs nekāda ievērojama atmiņu bagāža nav saglabājusies. Kāda nozīme ir bērnībā piedzīvotajam, pat ja to neatceramies, stāsta psihoterapeite Gunta Andžāne.
  • Sigita Āboltiņa

    Sigita Āboltiņa

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Gunta Andžāne

    Gunta Andžāne

    Ārste psihoterapeite

FOTO:

Jebkurš tuvāks vai tālāks pārbrauciens, pārgājiens vai kāda cita veida piedzīvojums kopā ar ģimeni grūtniecības laikā vai jau agrīnā zīdaiņa vecumā, nemaz nerunājot par divus trīs gadus un vecākiem bērniem, veido viņu atmiņu.

Ja bērns paziņo, ka viņš atceras, kā piedzimis, tad, visticamāk, tās ir tikai sajūtas, nevis reālas notikušā ainas acu priekšā. Kā saka psihoterapeite Gunta Andžāne, mūsu šūnas uzsūc un saglabā emocionālo atmiņu, maņas, un šīs sajūtas – labas vai sliktas – visbiežāk pavada mūs visu dzīvi. Atmiņas par bērnību vairāk ir smaržas, sajūtas un pa kādam spilgtāka notikuma uzplaiksnījumam. Visbiežāk prāta kambaros var atrast notikumu atmiņas, sākot no apmēram četru vai piecu gadu vecuma, un lielākoties tie ir tiešām spilgtu notikumu fragmenti, kas izraisījuši lielāku emocionālu pārdzīvojumu. Vienalga, labu vai sliktu, bet šie notikumi likuši mūsu sirdij pukstēt straujāk.  

 

Mūsu šūnas uzsūc un saglabā emocionālo atmiņu, maņas, un šīs sajūtas – labas vai sliktas – visbiežāk pavada mūs visu dzīvi.

 

Kur gan palikušas atmiņas par notikumiem gada vai divu gadu vecumā? Tad taču jebkurš notikums ir ierindojams pat pie ļoti spilgtiem, jo viss ir jauns, viss atklājams. Ja reiz neatceramies neko no agrāka vecuma, vai maz vērts pūlēties un, piemēram, vest bērnus uz leļļu teātri, ceļojumā vai rīkot dzimšanas dienas ballīti? Viņš taču tāpat to neatcerēsies! Gunta Andžāne mierina – ir gan vērts, jo maņu atmiņa ir spilgta, tā veido personību un darbojas jau tad, kad bērns ir vēl mammas vēderā.  

Šoreiz netiks apskatīta atmiņu struktūra un tas, kas vairāk ir zinātnes un neirologu kompetence un saistīts ar centrālo nervu sistēmu. Šoreiz izvērtēsim, kā attiecības veido mūsu atmiņu un kādus nospiedumus tajā atstāj.

 

Populārākais atmiņu iedalījums  

Ir īslaicīgā un ilglaicīgā atmiņa, kas kombinējoties veido operatīvo atmiņu.

Īslaicīgo atmiņu varētu salīdzināt ar telefonsarunu – nākot klāt jaunai informācijai, sākotnēji izteiktie vārdi pazūd, bet galvenā, svarīgā doma vai nu nogulst ilglaicīgajā atmiņā, vai izdzēšas. Aizmiršana ir ārkārtīgi svarīga, jo citādi mēs pārslogotu savu atmiņu un smadzenes nespētu funkcionēt.

 

Aizmiršana ir ārkārtīgi svarīga, jo citādi mēs pārslogotu savu atmiņu un smadzenes nespētu funkcionēt.

 

Piecas maņu pamata atmiņas 

Tā ir redze, oža, garša, dzirde un pieskārieni. Bez šīm piecām maņu atmiņām liela loma ir arī emocionālajai un fiziskajai atmiņai, jo šīs divas, tāpat kā maņu atmiņas, agrīnā periodā ir tās, kas mūs veido. Neapzināti, jo tās tiek piedzīvotas ik mirkli.  

 

Viss sākas mammas vēderā

Jau grūtniecības laikā no mirkļa, kad mazulis ir ieņemts, veidojas viņa atmiņas. Tās ir neapzinātas fona atmiņas, uz kuru pamata tiek būvēts cilvēks. Lūk, kāpēc gaidībās esošai sievietei iesaka, piemēram, klausīties klasisko mūziku, vērot skaistas lietas, domāt labas domas, nestrīdēties, dzīvot mierā – baudīt labas emocijas. Bērniņš mammas vēderā aug uz tādu emociju fona, kādas ir māmiņai. “Viņš dzird tās pašas skaņas, jūt tās pašas garšas un emocijas – mammas attiecības ar tēti, ar pārējiem ģimenes locekļiem. Vienkārši runājot, radītā emocija ir kā vilnis, kas iziet cauri šūnas apvalkam, citoplazmai, kodolam un nonāk dezoksiribonukleīnskābē jeb DNS. Ja gaidības pagājušas kreņķos, dusmās un dažādās nepatīkamās izjūtās, tad jau grūtniecības laikā mazuli noteikti ietekmē visas minētās emocijas,” stāsta Gunta Andžāne. Viņas pieredze liecina – ja sieviete sūdzas, ka viņas bērns ir ļoti emocionāls, jūtīgs, tad, papētot viņas grūtniecības laiku, bieži vien tiek secināts, ka tas bijis trauksmains. Īpaši, ja piedzīvota šķiršanās vai kāda tuvinieka nāve, cits zaudējums vai emocionāli traumējošs notikums – ugunsgrēks, avārija. Tas viss nogulsnējas arī bērna fona atmiņās vēl mammas vēderā.  

Arī dzemdības ir milzīgs stress un darbs gan ķermeniski, gan emocionāli abiem – mammai un bērnam. Par laimi, atmiņas mehānisms iekārtots tā, ka dzemdību nepatīkamo daļu aizmirst gan mamma, gan bērns. Viņš neatceras, cik grūta vai sāpīga bija virzība pa dzemdību ceļiem. Tas ir tāpēc, ka uzreiz pēc grūtā darba seko patīkamas emocijas, turklāt piedzīvotas pārākajā pakāpē – jaunā mamma ierauga savu bērnu, un visas ķermeniskās atmiņas pagaist. Arī mazulim jau ar pirmo piedzimšanas mirkli atkal aktivizējas visas minētās piecas pamata maņas, no kurām tajā brīdī aktuālākā ir pieskāriens. Arī grūtniecības laikā ir ļoti svarīgi, lai tētis un mamma pieskaras vēderam, runā ar bērnu, jo tās visas būs viņa atmiņas.  

 

Līdz gada vecumam – neapzinātā atmiņa

Sākotnēji zīdainis sevi un mammu uztver kā vienu veselu. Ja mamma būs laimīga un smaidīga, tad bērns, redzot mammu laimīgu, domās, ka arī viņš ir laimīgs. Ar mazuļa vajadzību apmierināšanu un ar visu komunikāciju – maigu pieskārienu, mīmiku, balss tembru, mīļu acu skatienu – mamma veido bērnam labās un mierpilnās emocijas un atmiņas, ka bērns ir labs. Līdzko vajadzību apmierināšana hroniski kavējas vai pat izpaliek, bērnam veidojas apziņa, ka viņš pats sev nevar palīdzēt. Šī pārliecība viņam saglabājas arī turpmāk. Vecākiem jāņem vērā, ka runa ir par tiešām sistemātisku zīdaiņa vajadzību neapmierināšanu, nevis vienu vai trīs reizēm – tās viņa atmiņā neieguls.  

Gunta Andžāne norāda: “Ja mamma hroniski pārāk ilgi kavējas un neapmierina bērna vajadzības, viņš saprot – es pats nevaru! Ja mamma pie bērna nāk ar novēlošanos, bez pieskāriena un pietiekama mīļuma, viņam izveidojas priekšstats, ka atnācis ir kāds cits. Mazulis sevi asociē ar mammu, tātad ar kaut ko mīļu, labu, atbalstošu, nevis neiejūtīgu, skarbu personu. Šāda mammas attieksme veido bērnam priekšstatu, ka kāds cits ir atbildīgs par viņa labsajūtu, nevis viņš pats.” Tā kā līdz gada vecumam veidojas vesela personības struktūra, psihoterapeite uzsver, ka vecākiem jāpieliek visas pūles, lai šī neapzinātā atmiņa par savu un apkārtējās vides labumu būtu pēc iespējas harmoniskāka.

 

Jebkurš tuvāks vai tālāks pārbrauciens, pārgājiens vai kāda cita veida piedzīvojums kopā ar ģimeni grūtniecības laikā vai jau agrīnā zīdaiņa vecumā, nemaz nerunājot par divus trīs gadus un vecākiem bērniem, veido viņu atmiņu. 

Reklāma
Reklāma

 

Mazulim online režīma atmiņa

Bērnam pieaugot, viņš sāk izpētīt pasauli, un šo periodu dēvē par “viss caur muti” laiku. Tieši garšas maņa tiek īpaši daudz lietota pasaules izzināšanā, taču itin braši līdzi turas arī pārējās pamata maņas, jo mazulim visu vajag nogaršot, redzēt, dzirdēt, aptaustīt, arī sajust. Šajā vecumposmā bērna atmiņa balstās uz atkārtošanu. Vairākkārt darot vienu un to pašu, viņš sāk to atcerēties. “Piemēram, rituālas darbības barošanas laikā – mamma apsēdina mazo pie galda vai krēsliņā, telpā ir pazīstamas ēdiena smaržas, un bērns saprot, ka nu būs ēšana. Vai, ja mamma sāk cilāt drēbes, mazulis saprot, ka jāiet laukā,” stāsta Gunta Andžāne un piebilst, ka agrīnās viengadnieka, divgadnieka atmiņas saistītas ar atkārtošanos – to, ko es redzu savā acu priekšā, to es baudu, bet to, kas nav redzams, es nevaru atsaukt atmiņā kā reālu ainu. Sajūtu līmenī – jā! Piemēram, ja divgadniekam uzdāvinās lelli, kas viņam ļoti patiks, šīs sajūtas noguls viņa maņu atmiņā, taču bērns neatcerēsies šo brīdi kā reālu notikumu. Arī, piemēram, lai bērns nebaidītos no vectētiņa vai krustmātes, viņam ir jāveido attiecības, saikne ar viņiem. Nederēs tikšanās reizi pusgadā.  

 

Mērķtiecīga atcerēšanās

Attīstoties runai un vārdu krājumam, trīsgadnieks aktīvi pievēršas sevis izpētei – vai viņš ir puisis vai meitene, kas viņš ir kā atsevišķa persona no vecākiem? Bērns intensīvi sāk lietot vārdus, tāpēc viņa atmiņa balstās vairāk uz iemācīšanos. Trīsgadnieka atmiņā nogulst mutiski izteikta un dzirdēta informācija par to, ko drīkst un ko ne, kas ir labs un kas ne. Citiem vārdiem sakot, viņš mācās dzīves gudrības, kārtību un noteikumus vairāk caur dzirdēto un arī redzēto.  

Savukārt četru piecu gadu vecumā bērnam jau piemīt mērķtiecīga atcerēšanās, jo bērna runa un vārdu krājums ir labi attīstīti, turklāt šajā vecumposmā sāk attīstīties arī asociatīvā domāšana. Četri gadi ir atskaites punkts spējai atcerēties mehāniski mācītas lietas. Tas ir īstais laiks, lai sāktu apgūt dejas soļus, lai mācītos dzejoļus no galvas un tamlīdzīgi. Bērns to darīs ar prieku, jo viņš būs pilnībā nobriedis šim uzdevumam.  

 

Kur paliek strīdi

Ja ģimenē valda negatīvas emocijas – bļaušana, kliegšana, bērna atgrūšana un neievērošana, ir vecāku neieinteresētība, varbūt pat sitieni –, arī tas paliek mazā cilvēka atmiņā tikpat ļoti kā pozitīva pieredze. Speciāliste gan norāda, ka šādos gadījumos situācija ir duāla, jo “varam sašust, sakot, kā tā nedrīkst, bet mēs ļoti labi zinām, ka ir daudz ārējo faktoru, kuri paskaidro šā vecāka rīcību. Ļoti bieži viņš pats nav saņēmis neko labu, un tāpēc viņam nav atmiņu par to. Ja ģimenē ierasts, ka visu laiku viens uz otru kliedz, bērns izaug un domā, ka tas ir normāli, ka tā cilvēki sarunājas, un turpina to darīt savā ģimenē ar saviem bērniem.”  

To, kādu pieredzi bērns uzkrājis savā atmiņā, itin labi var redzēt bērnudārzā vai jebkur citur, kur viņš nokļūst. Visu, kas notiek ģimenē, bērns uztver kā absolūtu, neapstrīdamu normu. Izejot ārpus šiem saviem ierastajiem rāmjiem, kas parasti notiek trīs, četru, piecu gadu vecumā, viņš sāk salīdzināt. “Šajā laikā bērna atmiņu veido ne tikai vecāki un ģimene, bet arī sociālā vide. Tad arī sākas situācijas ar greizsirdību, ar salīdzināšanu, ar sāncensību. Vērīgi pedagogi uzreiz pamanīs, kā bērns jūtas. Ja viņam līdz šim bijusi negatīva pieredze, parasti tas izpaužas ar specifisku ķermeņa valodu – nokārta galva, nolaisti pleci, runāšana čukstus vai nerunāšana nemaz. Bērna atmiņa ir pilna ar informāciju, ka pieaugušais ir uzbrucējs un no viņa nevar gaidīt neko labu. Savukārt, ja mazais pieredzējis un atstājis savā atmiņā pozitīvu attieksmi, nonākot vidē, kur viņš to nesaņem, viņš uzreiz protestē,” teic Gunta Andžāne.  

 

Kā zināt, kas piedzīvots dārziņā

Visai bieži, uzsākot bērnudārznieka gaitas, vecāki sūdzas, ka vairs nepazīst savu bērnu, jo viņš uzvedas pilnīgi citādi, nekā līdz šim. Psihoterapeite aicina ieklausīties, ko mazais stāsta par notikumiem dienā, kā viņš atceras, atspoguļo piedzīvoto – gan vārdiski, gan ķermeniski. Varbūt viņš sāk raudāt vai tikai klusē, vai sāk grauzt nagus, čurāt gultā vai viņam parādās tiki – nekontrolēta un bieža acu mirkšķināšana, mutes šķobīšana. Lai kas tas būtu, nevajag to atstāt neievērotu. “Vecākiem jācenšas izvaicāt bērnu, lai iespējami labāk izprastu, kas īsti noticis, kas tik ļoti viņu ietekmējis,” mudina speciāliste un atgādina – bērnudārznieks nespēs notikumus atstāstīt ļoti skaidri. Tie būs atmiņu zibšņi, kurus viņš daļu atspoguļos vārdos, daļu ar ķermeņa palīdzību un vēl kaut ko paudīs ar emocijām. “Tāpēc vecākiem jābūt ļoti vērīgiem, ieinteresētiem, atbalstošiem,” norāda Gunta Andžāne.  

 

Ja iemācīties dzejolīti ir grūti

Bērnu mehāniskā atmiņa nav vēl piesārņota, taču, lai iemācītos dzejolīti, tiek iesaistīti visi etapi – īslaicīgā, ilglaicīgā un operatīvā atmiņa. Īslaicīgā ilgst no 1 līdz 20 minūtēm, tāpēc, ja ir vēlme paturēt prātā kaut ko, tad jānotiek atkārtošanai. Vienam vajadzēs piecas, citam septiņas, vēl kādam 12 vai pat vairāk reižu atkārtot kādu vārdu vai rindiņu, līdz šī informācija noguls ilglaicīgajā atmiņā.  

Liela nozīme ir emocionālajam fonam – kā notiek dzejoļa iemācīšanās, iegaumēšana. “Ja tas tiks darīts ar prieku un rotaļu, nevis piespiešanas veidā, tad iegaumēšana būs veiksmīgāka. Dažādu simbolu izmantošana, jocīgi salīdzinājumi un citi atraktīvi, bērna uztveres valodai viegli saprotami triki ļoti palīdzēs mazā cilvēka atmiņai,” saka Gunta Andžāne.  

 

Ja bērns pieredzējis un atstājis savā atmiņā pozitīvu attieksmi, nonākot vidē, kur viņš to nesaņem, mazais uzreiz protestē.

 

To, cik viegli vai grūti ir iemācīties dzejolīti, lielā mērā nosaka arī bērna smadzeņu darbība, attīstība, traumējošie grūtniecības un dzemdību procesi, ģenētika, vielmaiņa, endokrīnā sistēma jeb bērna veselības stāvoklis kopumā. Lai kā ikkatram vecākam gribētos, lai tieši viņa atvase noskaita dzejolīti vislabāk, lai nodejo visgraciozāk, lai pirmais grupiņā iemācās lasīt, Gunta Andžāne aicina atcerēties piesaistes teorijas izstrādātāja, psihoanalītiķa Džona Boulbija teikto – ikviens bērns ir pietiekami labs jeb ir tieši tik labs, cik viņš spēj būt! Vecākiem ir jāpriecājas par viņa sasniegumiem, lai kādi tie būtu viņu uztverē, jāmotivē mazais cilvēks darīt tieši to, ko viņš spēj, un tik daudz, cik viņš spēj. “Ja mēs visi būtu vienādi, mācētu visu to pašu, ko citi, kā mēs dabūtu darbu pieaugušā vecumā?! Tāpēc ir jāciena bērna spēju robežas. Protams, vecākiem būs idealizētās fantāziju gaidas, taču šīs gaidas nevajag likt bērnam realizēt par katru cenu,” uzsver speciāliste. Pretējā gadījumā mazā cilvēka atmiņā var iegult pieredze, kas vēlāk – pieaugušā vecumā – var izpausties kā nespēja uzstāties publikas priekšā vai kādu citu kompleksu veidā. Piemēram, redzot, ka vecāki priecājas par to, kā viņš noskaitījis pantiņu, bērns noglabās atmiņā šo pozitīvo pieredzi, un tas audzēs viņa pašapziņu. Savukārt, ja misēkļa gadījumā sekos rājiens vai mazais pamanīs, ka vecāki ir dusmīgi, arī šī pieredze paliks emocionālās atmiņas failos.  

 

Nobeigumā

Pieaugušie atceras apmēram 10 % no savas bērnības. Tāpēc šīs atmiņas ir tik vērtīgas, turklāt tās lielākoties ir saistītas ar maņām un emocijām. Spilgts piemērs ir tā sauktās ēšanas traumas, kas bieži iegūtas bērnudārzā. Jau izdzirdot runas par griķiem, piena zupu vai ķīseli, kādam uzmetas zosāda, cits noskurinās, vēl kādam var šķebināt dūšu. Šis ēdiens pat nav jāpasniedz – cilvēka atmiņas ir tik spilgtas, ka no dzirdētā vien spēj izraisīt tādas reakcijas.  

“Visas ar maņām un emocijām saistītās atmiņas paliek līdz mūža galam,” norāda psihoterapeite. Ne velti Ziemassvētkos lielākoties skaitām vecus, sen iemācītus pantiņus. Arī zīdainis jutekliskā veidā atpazīs gan Ziemassvētku dziesmas, gan smaržu, gan to īpašo sajūtu, kas virmo gaisā, ja mamma grūtniecības laikā ko tādu būs piedzīvojusi – būs dziedājusi dziesmas, būs smaržojusi eglīti un priecājusies. Bērna atmiņā tas noguls caur mammas emocionālo fonu, un tā jau veidosies kā rituālā, ilgstošā atmiņa. Jebkurš tuvāks vai tālāks pārbrauciens, pārgājiens vai kāda cita veida piedzīvojums kopā ar ģimeni grūtniecības laikā vai jau agrīnā zīdaiņa vecumā, nemaz nerunājot par divus, trīs gadus un vecākiem bērniem, veido viņu atmiņu. Trīsgadniekam un jaunākam bērnam piedzīvotais nesaglabāsies tādā precīzā materiālatlases atmiņā, taču sajūtu, piedzīvojumu atmiņās gan. Mīlīgi glāstoša saulīte, silts ūdens baseinā, vēja šalkas priežu mežā, mammas vai tēta pieskāriens, glāsti, garšas un smaržas – tas viss paliks atmiņā arī pavisam mazam bērnam. Jo ilgāk un vairāk veidojam visa veida atmiņas, jo ilgāk spējam tās izmantot un kvalitatīvāk, priecīgāk un laimīgāk dzīvot.