Svarīgi jautājumi par rotaļāšanās nozīmi

“Rotaļāšanās – tā ir mūsu bērnu bērnība. Tas nav tikai stāsts par to, kā nodarbināt vai izklaidēt bērnu. Rotaļas un spēles ir bērna dzīve,” teic psiholoģe Iveta Aunīte, “Rimi Bērniem” attiecību un labsajūtas eksperte. Viņa norāda, ka ir bezgala daudz tradicionālo rotaļu – spēles ar lāčiem, klučiem, mašīnām, lellēm, lomu spēles, kustību spēles, galda spēles –, ar kurām vecākiem iekļūt šajā bērnam tik svarīgajā – rotaļu – pasaulē.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Iveta Aunīte

    Iveta Aunīte

    Psiholoģe

FOTO: Artūrs Ķipsts

Spēles ar lellēm, lāčiem, mašīnītēm, klučiem vai “Lego” konstruktoriem, dažādas kustību rotaļas ir daudz vērtīgākas un bērniem vairāk nepieciešamas nekā atrašanās pie ekrāniem.”

Vai vecākiem ar savu atvasi jārotaļājas arī mājās, ja reiz bērns dārziņā visu dienu spēlējas? Kad bērns beidzot spēlēsies pats, un vai tiešām manis, pieauguša cilvēka, ņaudēšana kā kaķim nāk par labu bērna attīstībai? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild psiholoģe Iveta Aunīte un sniedz ieskatu, kas ir tas veids, kā katrā vecuma posmā spēlējas bērns un ko sagaida no rotaļām.

 

  •  Būtiski!
    Tradicionālās rotaļas un spēles bērnam sniedz bezgala daudz, tāpēc atstāt mazo bez spēlēšanās un novirzīt viņa interesi uz virtuālo pasauli nebūtu pareizi. Spēles ar lellēm, lāčiem, mašīnītēm, klučiem vai “Lego” konstruktoriem, dažādas kustību rotaļas ir daudz vērtīgākas un bērniem vairāk nepieciešamas nekā atrašanās pie ekrāniem.

 

1–2,5 gadu vecums – rotaļas ar pieaugušā iesaisti

Pirmo rotaļu pieredzi bērns gūst jau zīdaiņa vecumā. Grabulīša pētīšana, klausīšanās mammas un tēta balsī, glāsti un ķermeniskā rotaļāšanās ir pirmās spēles, ko piedzīvo zīdainis. Savukārt 1–2,5 gadu vecumā bērns ir ārkārtīgi kustīgs. Situāciju, kad mazais mierīgi sēž un rotaļājas, var novērot ļoti īsu brīdi. Šajā vecumā bērns vēlas visur kāpt, rāpties, aizsniegt sev interesantos priekšmetus, un nereti šī mazuļa aktivitāte vecākus var nogurdināt. 
Sasniedzot viena, pusotra gada vecumu, bērna pasaulē pieaug interese par dažādiem priekšmetiem un lietām, bet mazais visbiežāk rotaļāsies kopā ar pieaugušo, nevis viens pats savā nodabā. “Bērna interese un noturība uz vienu rotaļu šajā vecumā vēl nav liela. Šis laiks vecākiem var būt ļoti izaicinošs no rotaļāšanās viedokļa – bērns ir vēl ļoti mazs, un viņa interešu lokā ir tādas mantas kā klucīši, piramīdas, smilšu kaste. Ir maz pieaugušo, kuri, spēlējoties ar šīm lietām, jūtas organiski, taču bērns ar mantām vislabprātāk rotaļāsies kopā ar pieaugušo, kas parādīs, kā šī rotaļa ir jāveic. Svarīgi, ka pieaugušais bērnu iedrošina un uzmundrina par katru uzlikto klucīti vai noķerto bumbu. Līdz trīs gadu vecumam bērns ir orientēts uz pieaugušo, nevis uz citu bērnu, tāpēc arī šajā vecumā bērni savā starpā nerotaļāsies,” par bērna rotaļāšanās īpatnībām stāsta Iveta Aunīte. Viņa uzsver, ka vecākiem ir jābūt gataviem, ka šajā bērnu vecumā pieaugušo iesaiste rotaļāšanās procesā ir pietiekami liela. Arī bērnudārzā novērots, ka bērni šajā vecumā grib spēlēties ar audzinātāju, auklīti, ne tik daudz cits ar citu.

 

Ja pieaugušajam galīgi nepatīk spēlēties ar lellēm vai tēlot kaķi, var izvēlēties citu spēļu veidu – likt puzles, būvēt piramīdas no klučiem vai jebko citu, kas pieaugušajam patīk.

 

3–5 gadu vecums – sāku spēlēties pats

Sākot no trīs gadu vecuma, bērnam parādās interese par citiem bērniem un viņi sāk spēlēties kopā, taču bieži šis joprojām ir periods, kad pieaugušajiem diezgan daudz jāiesaistās rotaļās. Tomēr lielākoties tiek novērots, ka laika periods, ko mazais pavada, spēlējoties viens pats, kļūst lielāks nekā līdz šim. Šajā vecumposmā vecāki jau varēs piedzīvot, ka viņi var mierīgi padzert kafiju, kamēr viņu atvase vienatnē paspēlējas. Tomēr arī šajā vecumā bērniem patīk spēles, kas daudziem pieaugušajiem tik ļoti neiet pie sirds. “Bieži ir novērots, ka pieaugušajiem nepatīk šīs rotaļas, viņi nemāk rotaļāties vai viņiem kļūst garlaicīgi. Ir saprotams, ka braukāšana ar mašīnīti, atdarinot motora skaņas, pīkstēšana kā pelītei vai joku putriņas ēšana ne katram pieaugušajam ir pa spēkam. Tā ir ļoti liela māksla – nevis nolaisties, bet gan pacelties līdz bērna līmenim un atļauties iet sava bērna pavadā, sekot viņam un iekļauties rotaļā un spēlē,” teic psiholoģe. Viņas ieskatā būtu pieņemams, ja pieaugušais izvēlētos tās rotaļas, kas viņam patīk. Piemēram, ja pieaugušajam nu galīgi nepatīk spēlēties ar lellēm vai tēlot kaķi, var izvēlēties citu spēļu veidu – likt puzles, būvēt piramīdas no klučiem vai jebko citu, kas pieaugušajam ir tīkams.

 

5–7 gadi – spēlēšanās kļūst interesantāka abām iesaistītajām pusēm

Šajā vecumā bērni ļoti labprāt un daudz spēlējas savā starpā, turklāt rotaļas kļūst tādas, kurās pieaugušajiem ir vieglāk iesaistīties. Te parādās galda spēļu periods – arī tas bieži vien atvieglo vecākiem spēlēšanos ar atvasēm, jo uzspēlēt “Riču raču”, “Uno” vai “Cirku” pieaugušajiem ir daudz saprotamāk un skaidrāk. Šajā vecumā liela nozīme ir aktīvajām spēlēm – bērni māk braukt ar velosipēdu, var doties izbraukumos, spēlēt futbolu un citas spēles. “Arī fiziskās aktivitātes ir rotaļu sastāvdaļa – visas aktivitātes, kuras veicam kopā ar bērniem un kuras ir ar rotaļu un spēļu elementiem, ir rotaļāšanās. Paslēpes, ķerenes, futbols, klasītes – ir ļoti daudz izvēles iespēju, kā šajā vecumā vecākiem iesaistīties bērnu spēlēs,” rosina Iveta Aunīte.

 

  • Vecāki ar mani spēlējas = vecāki mani mīl 

Bērns jūtas mīlēts pēc laika un enerģijas, ko viņš saņem no pieaugušajiem. Tieši caur to, ka tētis un mamma ar mazo paspēlējas, bērnam rodas un nostiprinās sajūta, ka viņš ir svarīgs, nozīmīgs un ka viņu mīl.

 

Kā rotaļas attīsta bērnus

Rotaļas un spēles ir mazu bērnu ikdienas pamats. Tās ne tikai apmierina bērnu emocionālās vajadzības pēc kopīgas laika pavadīšanas ar vecākiem, bet arī veicina intelektuālo un fizisko attīstību:

  • veicina bērnu attīstību (piemēram, spēlējot “Riču raču”, netieši mācām skaitīt; liekot klučus – krāsas; spēlējot “Lego” – mācām dzīvniekus);
  • attīsta lielo un sīko motoriku (“Lego” likšana, spēles ar klučiem, skraidīšana, lēkāšana, bumbas spēlēšana);
  • attīsta empātiju bērnos (aprūpējot lelles un lāčus, mācām rūpēties par citiem; lasot grāmatas, veicinām līdzpārdzīvojumu);
  • caur spēļu praksi var mācīt socializēšanos (lomu spēles);
  • māca piedzīvot zaudējumu (spēlējot galda spēles);
  • māca noteikumus (ar grāmatu lasīšanu, lomu spēlēm).

 

Atslēgas vārds – patiesa vecāku interese 

Lai kopīgās rotaļas nestu vēlamo efektu un bērns saņemtu apmierinājumu no tām, būtiski vecākiem būt patiesi ieinteresētiem šajās nodarbēs. Ja vecāki nodarbosies ar bērnu, bet viņi nebūs patiesi iesaistījušies (galvā pārcilās savas lietas, domās par darāmajiem darbiem), mazais to jutīs, un vajadzība pēc kopīgi pavadīta laika netiks apmierināta. “Mēs bērnu nepiemānīsim! Ja mēs kaut ko darīsim tikai pienākuma dēļ, bērns nejutīsies tā, it kā vecāki būtu ar viņu paspēlējušies,” bērna uztveri ieskicē Iveta Aunīte. Speciāliste norāda, ka šādās situācijās pēcāk ar savu uzvedību – čīkstēšanu, neklausīšanu vai reizēm ar agresivitāti – bērni mēģinās pieaugušo uzmanību tik un tā dabūt. Psiholoģe vecākiem iesaka tomēr mobilizēties un ik dienu ar spēlēm veltīt nedalītu uzmanību saviem bērniem.

 

Ja vecāki nodarbosies ar bērnu, bet viņi nebūs patiesi iesaistījušies (galvā pārcilās savas lietas, domās par darāmajiem darbiem), bērns to jutīs, un vajadzība pēc kopīgi pavadīta laika netiks apmierināta.

 

Reklāma
Reklāma

Atbildība par rotaļlietām

Jau no mazotnes, apmēram 1,5 gada vecuma, bērnam ir jāmāca savas rotaļlietas sakārtot un nolikt vietā. Tāpat jāmāca rūpēties par tām, izturēties saudzīgi. Tas, ka bērni sapratīs, ka mantas ir plīstošas, mācīs viņiem būt iejūtīgākiem. Ja bērni iemācīsies rūpīgi izturēties pret rotaļlietām, tas var palīdzēt nākotnē izturēties saudzīgāk pret līdzcilvēkiem, novērtēt to, kas tiek dots. Ja bērns pret savām lietām izturas nesaudzīgi, tas var būt signāls, ka mazajam mantu ir par daudz.

 

Kad bērns ir gatavs rotaļāties pats?

Jau zīdaiņa vecumā bērns gūst pieredzi, kā rotaļāties vienam. Brīžus, kad zīdainis pats pēta vai skatās uz grabulīti, var uzskatīt par bērna pirmo pieredzi, kā rotaļāties vienam. Ja vecāki novēro, ka bērns prot rotaļāties pats, jebkurā vecumā tas ir apsveicami. Svarīgi atcerēties, ka šādās situācijās pieaugušajiem nav jāiejaucas, bet gan jāļauj mazajam pavadīt laiku vienatnē. Spēja parotaļāties savā nodabā bērnu veido par pašpietiekamu pieaugušo – tas veicina, ka viņš vēlāk mācēs atrast sev nodarbi un nebūs tik ļoti atkarīgs no citiem cilvēkiem, un, palicis viens, pratīs sevi nodarbināt.

 

Vai tas, ka bērns spēlējas pats, norāda, ka viņš jūtas pamests?

Ja bērns laiku pa laikam spēlējas viens, par to ir jāpriecājas. Uztraukties vajadzētu tajos gadījumos, ja ap 3–7 gadu vecumu bērns vairās no vienaudžiem vai izvairās un neparko negrib spēlēties ar pieaugušajiem. Tādā gadījumā būtu nepieciešama konsultācija pie speciālista, jo tāda izturēšanās var norādīt uz autismu.

 

Bērnam ļoti ātri apnīk rotaļlietas. Ko darīt?

Ir vērts ar kritisku aci novērtēt, vai bērnam pieejamo rotaļlietu un mantu nav par daudz. Bērnam ir grūti orientēties lielā rotaļlietu klāstā. Īpaši līdz 3 gadu vecumam būs noderīgi, ja situācijās, kad rotaļlietu ir pārāk daudz, tās tiks sadalītas pa maisiem vai kastēm un daļa nolikta nost. Tad ik pa nedēļai bērnam var piedāvāt kādu laiku neredzētās rotaļlietas. Bērnam būs sajūta, ka viņš spēlējas ar jaunām mantiņām – viņam būs interesanti, un interese tiks noturēta ilgāku laiku.

 

Bērns dārziņā spēlējas visu dienu. Vai vecākiem vēl jāspēlējas ar bērnu mājās?

Rotaļas nav tikai attīstības jautājums, tas ir arī jautājums par to, ka rotaļa ir kopā būšanas laiks bērnam ar vecākiem. Līdz pat 10–12 gadu vecumam vecākiem ar bērniem būtu jāspēlējas, vēlēšanās pēc rotaļām bērniem ir arī pēc 6–7 gadu vecuma. Tieši caur kopīgām rotaļām un spēlēm bērns jūtas mīlēts.

 

Bērns negrib patstāvīgi spēlēties. Kāpēc?

Ja vēl 5–7 gadu vecumā bērns atsakās spēlēties pats un visu laiku pieprasa vecāku klātbūtni, tas varētu norādīt uz divām lietām. Pirmkārt, iespējams, ka vecāki, darbojoties ar bērnu, nav patiesi ieinteresēti spēlēs. Bērns šādas situācijas jūt, un tas nedod viņam piesātinājumu vajadzībai pēc vecāku uzmanības. Otrs varētu būt gadījums, ka vecāki pārāk daudz izdabā bērnam un mazais ir pieradis, ka nepārtraukti tiek izklaidēts, līdz ar to faktiski bērnam netiek dota iespēja pašam nodarboties. 5–7 gadu vecumā vecāks ir tiesīgs, ja viņš skaidri apzinās, ka ir jau paspēlējies ar atvasi pietiekami ilgi, bērnam teikt: “Tagad, lūdzu, paspēlējies pats!” Sākuma periodā var ieteikt, ko darīt, piemēram – uztaisīt māju no “Lego”, uzzīmēt mājdzīvnieku vai paspēlēties ar plastilīnu. Pēc tam vajadzētu bērnu gan paslavēt par spēju darboties patstāvīgi, gan novērtēt viņa veikumu.
Tāpat varētu būt situācijas, kad pieaugušajam ir jāparāda, ko ar konkrēto rotaļlietu var darīt un kā spēlēties. Iespējams, vecākiem liekas pats par sevi saprotams, kā ir jāspēlējas ar mīksto rotaļlietu, bet bērnam tas uzreiz var neienākt prātā, ka lāci var barot, likt gulēt, saģērbt, ārstēt, dziedāt lācītim.

 

Vai ir iespējams bērnu iemācīt spēlēties pašam?

Vēlme spēlēties pašam bērnam parādās dabīgi, bet tas nebūs izteikti agrāk par 2,5–3 gadu vecumu. Prasmi spēlēties pašam nevar pasteidzināt, taču, sasniedzot noteiktu vecumu, spēlējoties kopā ar vecāku, bērns apgūst, kā ir iespējams rotaļāties, un gūst iedrošinājumu būvēt piramīdu vai darīt ko citu.

 

Bērns negrib spēlēties savā istabā. Kāpēc?

Tas ir tikai normāli, ka mazs bērns grib atrasties tur, kur pārējie ģimenes locekļi, tāpēc bieži gadās, ka bērns ar visām savām mantām pārceļas uz dzīvojamo istabu, vecāku istabu vai virtuvi – tur, kur pārējie. Nevajadzētu mazu bērnu tāpēc sūtīt prom uz savu istabu, bet gan pēc rotaļāšanās aicināt sakārtot savas lietas un nolikt tās vietā.