Viedierīču lietošana mazuļa klātbūtnē. Kāda ir gaidāmā ietekme?

Šā raksta mērķis ir dot ieskatu tajā, kas šobrīd ir zināms par vecāku viedierīču lietošanas paradumiem un to, kādu ietekmi tas atstāj uz vecākiem, bērniem un viņu savstarpējām attiecībām. Labākais, ko varam darīt sevis un savu bērnu labā, ir apzināties savus viedierīču lietošanas paradumus un mērķus un izdarīt apzinātas, atbildīgas izvēles attiecībā pret šo ierīču izmantošanu.

Statistikas dati par vecākiem telefonos

Nav šaubu, ka viedierīces ieņem būtisku lomu mūsu ikdienā. Vēsturiski neviena cita tehnoloģija nav radījusi tik lielu piesaisti kā šobrīd mobilie telefoni un citas viedierīces, kuras savienojamas ar internetu. Latvijā 88 % vecāku mājsaimniecībā ir vairāk par vienu viedierīci [17]. Mūsu dzīve ir savienota ar šīm multifunkcionālajamām tehnoloģijām praktiski visās sfērās – izklaide, darbs, mācības, uzziņas, iepirkšanās, saziņa ar tuviniekiem. Viedierīces tiek lietotas neatkarīgi no tā, vai atrodamies mājās vai publiskā pasākumā, pavadām laiku vienatnē vai kopā ar ģimenes locekļiem. Tā ir realitāte, no kuras nav iespējams izvairīties nevienam, arī jaunajiem vecākiem nē.

Viedierīču lietošana bērnu klātbūtnē ir visai izplatīta aktivitāte. ASV 73 % vecāku lieto mobilos telefonus, atrodoties restorānā kopā ar bērniem [15], 35 % vecāku, esot bērnu laukumiņos kopā ar savām atvasēm, daļa (20 %) laiku pavada, lietojot mobilo telefonu [8]. 36 % ASV vecāku atzīst, ka viņi pavada pārāk daudz laika viedierīcēs un izjūt konfliktējošas emocijas par to lietošanu bērnu klātbūtnē [9]. Varētu šķist, ka ASV dati neattiecas uz Latviju, taču esošie pētījumi neliek domāt, ka situācija Latvijā krasi atšķiras. Latvijas vecāku viedierīču lietošanas paradumus palīdz izprast kāds nesen veikts pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 4000 vecāku, kuriem ir bērni vecumā no 0 līdz 3 gadiem. 98 % šā pētījuma respondentu bija sievietes jeb bērnu mammas, tāpēc varam visai droši iezīmēt tieši mammu viedierīču lietošanas paradumus.

Jo vairāk vecāks lieto viedierīces, jo mazāk notiek verbāla un neverbāla mijiedarbība starp viņu un bērnu. 

Mammas Latvijā 

• 95 % pētījuma dalībnieku izmanto viedierīces ikdienā;
• 53 % vecāku izmanto viedierīces 1–3 stundas dienā;
• 57 % vecāku mājās fonā darbojas TV. [17]

Kāpēc viedierīces lietojam bērna klātbūtnē?

1. Darbs un bērna pieskatīšana
Ir sfēras, kurās viedierīču lietošana ir objektīva un nav iespējams to ierobežot, piemēram, darba vajadzībām, mācībām. Šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā, attālinātais darbs ir kļuvis par realitāti lielai daļai strādājošo. Latvijā pirms Covid pandēmijas attālinātā režīmā strādāja 28 % vīriešu un 18 % sieviešu, taču līdz ar Covid-19 ierobežojumiem attālināti sāka strādāt 48 % vīriešu un 61 % sieviešu [21], būtiski iezīmējot dzimumu nevienlīdzību šajā jautājumā, kur vairākums sieviešu mājās strādā, daļa pieskata bērnus un turpina apdarīt mājas soli, kas ir milzīga gan fiziska, gan mentāla slodze.  

Arī darba vadītāji ir ieinteresēti, lai darbinieku produktivitāte nekrītas, un viens no veidiem, kā to panākt, ir apzināties, ka darbs no mājām nav iespējams tikpat lielā laika apmērā, kā strādājot darba vietā.

Svarīgi saprast: cilvēks nav paredzēts veikt vairākus sarežģītus uzdevumus vienlaikus. Pat ja sabiedrībā valda mīts, ka sievietes var darīt vairākus darbus vienlaikus, pētījumi rāda, ka ne sieviešu, ne vīriešu smadzenes nav paredzētas vairāku mentālu piepūli prasošu uzdevumu veikšanai vienā laikā. Ja veicam vairākus uzdevumus vienlaikus, mūsu uzmanība tiek pievērsta tikai vienai no darbībām, un, kad uzmanība tiek pārslēgta no viena uzdevuma uz otru, samazinās produktivitāte, koncentrēšanās spējas un radošums [2]. Pētījumi atklāj arī, ka vecāki jūtas pārslogoti, vienmēr esot pieejami online vidē, reaģējot uz daudzajiem viedierīču signāliem, un norāda, ka ir grūti pārslēgties no viedierīcēm uz citiem mājas pienākumiem un jūtas laimīgāki, ja nodala viedierīču lietošanu no laika, ko pavada kopā ar bērnu [14].

Kā saplānot attālināto strādāšanu un bērna pieskatīšanu 

Labākais, ko darīt, – nemēģināt vienlaikus pieskatīt bērnus un veikt vēl kādu uzdevumu. Skaidri nodaliet robežas veicamajiem uzdevumiem. Pat ja ir jāstrādā no mājām, pēc iespējas atdaliet mājas dzīvi no darba dzīves – uzvelciet darba drēbes, sadaliet laika grafiku tā, lai abas vides nepārklājas, lai ir kāds, kurš jūsu darba laikā pieskata bērnu (varbūt var dalīt pienākumus ar partneri, ja abiem jāstrādā no mājām?). 
Uzrakstiet savu dienas grafiku pa stundām – kad ir darba un kad ir citu pienākumu laiks, un kad ir laiks atpūsties. Piemēram, varbūt ir iespēja celties agrāk un pastrādāt, pirms citi mājinieki ir pamodušies? Vienojieties ar darba vadītāju par laika posmiem, kad pieslēgsieties darba lietām, un brīžiem, kad nevarēsiet veikt darba pienākumus. Arī darba vadītāji ir ieinteresēti, lai darbinieku produktivitāte nekrītas, un viens no veidiem, kā to panākt, ir apzināties, ka darbs no mājām nav iespējams tikpat lielā laika apmērā, kā strādājot darba vietā [7]. To ņemot vērā, var izvirzīt reālākus darba izpildes nosacījumus, piemēram, strādājot no mājām, ir jāsaīsina darba laiks, jo, atrodoties mājās, neizbēgami ir arī citi pienākumi. 

Ja tomēr nav iespējams nospraust robežas starp mācībām, darbu un bērna pieskatīšanu, piemērojiet sev atbilstošas ekspektācijas par sagaidāmo rezultātu – neviens no pienākumiem netiks izdarīts tādā līmenī, kā to gribētos.

Arī bērniem un citiem mājiniekiem ir jāzina, kad tu būsi pieejams un kad traucēt nedrīkst. Ar partneri, iespējams, pietiks tikai ar vienošanos par darba laikiem un to, ka šajā laikā nekādi, pat ar mazākajiem jautājumiem, netiek traucēts otra darbs (atceramies – katra pārslēgšanās no viena darba uz otru, arī uz mazāko jautājumu, mazina produktivitāti). Bērniem var izmantot dienas plānu vai pulksteni, kurā norādītas stundas, kurās vecāks ir pieejams un kurās strādā. Mazākiem bērniem var izmantot laika luksoforus, smilšu pulksteņus, taimerus, kas paredzēti, lai atvases zinātu, ka šajā laikā vecāki nav pieejami. 
Ja tomēr nav iespējams nospraust robežas starp mācībām, darbu un bērna pieskatīšanu, piemērojiet sev atbilstošas ekspektācijas par sagaidāmo rezultātu – neviens no pienākumiem netiks izdarīts tādā līmenī, kā to gribētos. Samazinot ekspektācijas, arī mazināsies dažādas negatīvās emocijas saistībā ar pienākumu gūzmu un ideālo tēlu prātā par to, cik labi būtu jāizdara.

2. Viedierīces dažādu emociju regulācijai: garlaicīgi, vientuļi, skumji, stress

Vislielākais stresors pandēmijas laikā visiem cilvēkiem (gan tiem, kas strādā attālināti, gan tiem, kas strādā klātienē) ir sociālā distancēšanās un liegums tikties ar ģimeni un draugiem [21]. Mammas,  kuras jūtas vientuļi, biežāk lieto viedierīces bērnu klātbūtnē, lai mazinātu vientulības sajūtu. Pētījumi rāda, ka šādas māmiņas daudz biežāk sāk rakstīt blogus un daudz vairāk lieto sociālos tīklus, lai izjustu saikni ar radiem, draugiem un justos, ka nekas netiek palaists garām. Taču sociālo mediju lietošana patiesībā nevairo kopābūšanas sajūtu, drīzāk liek justies sliktāk pēc to lietošanas gan pazaudētā laika, gan sevis salīdzināšanas ar citiem sociālo mediju lietotājiem, kuri demonstrē labāko sevis versiju, dēļ [6]. 
Vēl viedierīču lietošanu bērnu klātbūtnē mudina garlaicība. Notiekošais mājās, spēles ar bērniem, ikdienas rutīna var šķist visai monotona, un viedierīces sniedz tūlītēju dopamīna devu (labsajūtu, izklaidi), jo ir iespēja ātri uzzināt kādu jaunu informāciju. Viedierīču lietošana īslaicīgi palīdz izvairīties arī no tādām negatīvām emocijām kā nomāktība, aizkaitinājums, kas šajos apstākļos arī būtiski pieaudzis, it īpaši tiem cilvēkiem, kam mājās ir arī jāstrādā [21]. Arī no bērnu audzināšanas radītā stresa vecāki aizbēg viedierīcēs, taču vecāku pazušanu ierīcēs pamana arī paši bērni un mēdz daudz vairāk pieprasīt vecāku uzmanību vai sāk uzvesties sliktāk nekā parasti [12].

Kā veiksmīgāk tikt galā ar emocijām?

Apzināties, kas pēc būtības izraisa nomāktību, stresu, vientulību, un meklēt tādus risinājumus, kas rada pēc iespējas mazāk negatīvu blakņu, piemēram, vientulības gadījumā vislielāko tuvības sajūtu dod klātienes satikšanās, kas šobrīd nav īsti iespējama, taču arī videozvani, sazvanīšanās sniedz kopības sajūtu [16].
Ja problēma ir nomāktība vai kādi citi depresīvi simptomi, vai stress saistībā ar bērnu audzināšanu, šobrīd, pandēmijas laikā, var sazināties ar speciālistiem tiešsaistē. Lielākā daļa psihologu, psihoterapeitu patlaban turpina pieņemt klientus attālināti.  
Ja ir garlaicīgi kopā ar bērnu, varbūt ir iespējams pieradināt sevi pie mazāk stimuliem, nekā bija ierasts? Pēc būtības garlaicība nav slikts emocionālais stāvoklis, jo mēs dzīvojam stimulu pārbagātā vidē, kas mūs pārslogo, taču arī mierinājumu un atslābumu mēs meklējam jaunos stimulos, kas kopumā veicina nervu sistēmas pārslogojumu. Pētījumi rāda, ka kopējo stresa līmeni var samazināt, dzīvojot apzināti, esot šajā brīdī pilnībā, pieņemot to, kas ir, esot šeit un tagad. Šādu dzīvošanu šeit un tagad sauc par apzinātības praksi [13]. Būt kopā ar bērniem un kopā darīt garlaicīgas lietas “piespiež” mūs būt apzinātiem. Pētījumi rāda, ka to mammu, kuras ir trenējušās apzinātību, vispārējais stress un ar bērnu audzināšanu saistītais stress samazinās [5]. Bērns ir dabisks apzinātības treneris, jo slikti panes mammas “emocionālu nepieslēgšanos” un par visām varītēm mēģinās panākt mammas atgriešanos tieši šajā brīdī. Ir apzinātību veicinošas mobilās aplikācijas, kuru vienīgais uzdevums ir ik pa brīdim nozvanīt zvaniņu, lai liktu mums atgriezties šajā brīdī, taču vecākiem, kuriem ir bērni, šis “šeit un tagad zvaniņš” ir tepat blakus dzīvā formā. 

 Pētījumi rāda, ka kopējo stresa līmeni var samazināt, dzīvojot apzināti, esot šajā brīdī pilnībā, pieņemot to, kas ir, esot šeit un tagad.

3. Automātisks, neapzināts ieradums lietot viedierīces
Citreiz mammas pat īsti neapzinās, kāds tieši ir iemesls viedierīču lietošanai. Tā ir automātiska darbība, piemēram, telefons mirgo, ir pienākusi kāda jauna ziņa, un mēs attopamies izlasījuši vēl desmit citas ziņas, un laiks ir paskrējis nemanot. Vecāki ir norādījuši, ka tieši no mobilajiem telefoniem ir daudz grūtāk atrauties nekā no cita veida uzmanību piesaistošām lietām, piemēram, grāmatas lasīšanas [1]. Mūsdienu tehnoloģijas ir tā veidotas, lai pēc iespējas ilgāk piesaistītu uzmanību un pēc iespējas biežāk panāktu mūsu pievēršanos ierīcei ar dažāda veida paziņojumiem, gaismiņām, skaņām. Vidēji cilvēks atbloķē un paskatās savā telefonā 80 reižu dienā [3]. 
Par saviem ieradumiem ir iespējams pārliecināties pašu ierīcēs vai lejuplādēt aplikāciju, kas precīzi parāda, cik daudz laika pavadām savās ierīcēs, cik bieži atbloķējam tās. Šādas aplikācijas palīdz daudz labāk apzināties savus ieradumus nekā paļaušanās uz savu izjūtu par tiem. Piemēram, mana izjūta liek man domāt, ka esmu šodien visai maz izmantojusi savu mobilo telefonu, taču reālā statistika rāda, ka esmu atbloķējusi viedtālruni 38 reizes, kas ir vismaz trīs reizes stundā.
Saprotot savus lietošanas paradumus, iespējams izvirzīt apzinātus mērķus par to, kā gribam pavadīt savu dienu un kam to iztērēt.  

Sekas vecāku viedierīču lietošanai bērnu klātbūtnē

Jo vairāk vecāks lieto viedierīces, jo mazāk viņš ir emocionāli pieejams bērna signāliem un līdz ar to nespēj uz tiem adekvāti reaģēt. Vecāki, kuri vienlaikus lieto viedierīces un cenšas būt kopā ar bērniem, reaģē uz bērna darbībām daudz asāk nekā tajos gadījumos, ja pilnībā pievēršas atvasei un nelieto viedierīces. Turklāt bērns nespēj tolerēt vecāka nereaģēšanu uz viņa signāliem un sāk uzvesties agresīvi, neklausīt, kliegt, raudāt vai tieši pretēji – ierauties sevī [12]. Līdz šim nav veikti pētījumi par to, vai biežāka viedierīču lietošana ir saistīta ar bērna piesaistes veidošanos (vai bērns jūtas droši par to, ka viņa aprūpes personas nodrošinās viņa vajadzības pēc stabilitātes, spēlēšanās, aprūpes, mīlestības, robežām utt.), bet zinātnieki min, ka tas ir iespējams un noteikti jāpēta. 
Jo vairāk vecāks lieto viedierīces, jo mazāk notiek verbāla un neverbāla mijiedarbība starp viņu un bērnu. Valoda ļoti strauji attīstās tieši no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam – vecāku komunikācija ar bērnu ir neizsakāmi svarīga, lai veidotos valodas prasmes. Ja kādam rodas ideja, ka, kamēr vecāks nav pieejams, valodas attīstībai varētu palīdzēt izglītojošas TV pārraides vai valodas attīstībai paredzētas aplikācijas, tad pētījumi rāda, ka bērns šādā veidā tik mazā vecumā nemācās no ekrāniem, bet tikai no reālas savstarpējas mijiedarbības  [18].

Valoda ļoti strauji attīstās tieši no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam – vecāku komunikācija ar bērnu ir neizsakāmi svarīga, lai veidotos valodas prasmes. 

Jo vairāk lieto viedierīces, jo mazāka savstarpēja sadarbība ir starp bērnu un vecāku un starp vecākiem savā starpā. Tie vecāki, kas min, ka daudz izmanto viedierīces, norāda, ka mazāk savstarpēji sadarbojas un nesaskaņo savus rīcības plānus un notiek sliktāka sadarbība ar bērniem, kas vairo arī savstarpējo neapmierinātību par kopā pavadīto laiku, un cieš savstarpējo attiecību kvalitāte gan partneriem savā starpā, gan attiecībās ar bērnu [10].

Ja vecāks tālruni lieto bērna klātbūtnē:

• vecāks ir mazāk emocionāli pieejams bērna signāliem;
• vecāks uz bērna darbībām reaģē asāk;
• bērns nespēj tolerēt situāciju, kad vecāks nereaģē uz viņa signāliem;
• retāk notiek verbāla un neverbāla mijiedarbība starp vecāku un bērnu.

Vecāku piemērs atspoguļojas bērnos

Pētījumi rāda, ka vecāku viedierīču izmantošanas biežums nopietni ietekmē bērnu viedierīču lietošanas paradumus [11]. Uz mediju lietošanu tendēti vecāki vidēji pavada 11 stundas pie viedierīcēm, un šo vecāku bērni vecumā no 0 līdz 8 gadiem viedierīces vidēji izmanto 4,5 stundas dienā. Savukārt to vecāku, kas maz lieto viedierīces (mazāk nekā 2 stundas dienā), bērni arī pavada krietni mazāk laika pie viedierīcēm (apmēram 1,5 stundas dienā) [20].
Latvijā veiktajā pētījumā vecumgrupā no 0 līdz 3 gadiem 64 % bērnu vismaz pāris minūšu lieto viedierīces, neieskaitot laiku videozvaniem. Vidējais vecums, kad bērns skatās savu pirmo animācijas filmu viedierīcē, ir 14 mēneši, un vidējais vecums, kad sāk aktīvi darboties ar viedierīci, – 16 mēneši. Viedierīču lietošana un ekrānlaiks šajā mazo bērnu vecumā no 6 līdz 24 mēnešiem kavē mazuļa attīstību un saīsina miegā pavadīto laiku [17]. Taču viedierīces, tāpat kā citus medijus, piemēram, grāmatas, var lietot kopā ar atvasi. Ja tiešām viedierīce tiek dota, lai skatītos kādu rotaļu vai animācijas filmu, vajadzētu kopīgi izrunāt, kas tur notiek, apstāties, kad bērnam ir jautājumi, izrunāt tos, izspēlēt, atkārtot tikko redzēto ekrānā, runājot ar bērnu. Vai arī, ja mammai ir jāstrādā attālināti, var demonstrēt, ka viedierīces ir tikai darbam (tādējādi veidojot asociāciju: viedierīce = darbs, piepūle), un tad arī bērna interese spēlēt spēles, skatīties ekrānā mazināsies, jo viņš neredzēs vecāku, spēlējot spēles un skatoties izklaides raidījumus.  

Izmantotā literatūra

1. Abels, M. et al. Nod, Nod, Ignore: An Exploratory Observational Study on the Relation Between Parental Mobile Media Use and Parental Responsiveness Towards Young Children. In  E. M. Luef &  M. M. Marin (Eds.). The Talking Species: Perspectives on the Evolutionary, Neuronal, and Cultural Foundations of Language. Graz: Uni‐Press Verlag, 195-228, 2018.
2. American psychological association. Pieejams: https://www.apa.org/research/action/multitask
3. Asurion. Americans Donʼt Want to Unplug from Phones while on Vacation, Despite Latest Digital Detox Trend. 2018. Retrieved from https://www. asurion.com/about/press-releases/americans-dont-want-to-unplug- from-phones-while-on-vacation-despite-latest-digital-detox-trend/
4. Connell, S. L.; Lauricella, A. R.; Wartella, E. Parental Co-Use of Media Technology with their Young Children in the USA. Journal of Children and Media, 9(1), 2015, 5-21. doi:10.1080/17482798.2015.997440 
5. Corthorn, C. Benefits of Mindfulness for Parenting in Mothers of Preschoolers in Chile. Frontiers in Psychology, 9, 2018. doi:10.3389/fpsyg.2018.01443
6. Coyne, S. M.; McDaniel, B. T.; Stockdale, L. A. “Do You Dare to Compare?” Associations Between Maternal Social Comparisons on Social Networking Sites and Parenting, Mental Health, and Romantic Relationship Outcomes. Computers in Human Behavior, 70, 2017, 335-340.
7. Gratton, L. How to Help Employees Work From Home With Kids. Pieejams:
https://sloanreview.mit.edu/article/how-to-help-employees-work-from-home-with-kids/
8. Hiniker, A. et al. Texting While Parenting: How Adults use Mobile Phones While Caring for Children at the Playground. In Proceedings of the 33rd Annual ACM Conference on Human Factors in Computing Systems. New York, NY: ACM, 2015, 727-736.
9. Jiang, J. How Teens and Parents Navigate Screen Time and Device distractions. Pew Research Center, 2018. Pieejams: http://www. pewinternet.org/wp-content/uploads/sites/9/2018/08/PI_2018.08. 22_teens-screentime_FINAL.pdf
10. Kushlev, K.; Dunn, E. W. Smartphones Distract Parents from Cultivating Feelings of Connection when Spending Time with Their children. Journal of Social and Personal Relationships, 2018. https://doi.org/10. 1177/0265407518769387
11. Lauricella, A. R.; Wartella, E.; Rideout, V. J. Young Children’s Screen Time: The Complex Role of Parent and Child Factors. Journal of Applied Developmental Psychology, 36, 2015, 11-17. doi:10.1016/j.appdev.2014.12.001 
12. McDaniel, B. T. Parent Distraction with Phones, Reasons for Use, and Impacts on Parenting and Child Outcomes: A Review of the Emerging Research. Human Behavior and Emerging Technologies, 1(2), 2019, 72-80. doi:10.1002/hbe2.139 
13. Mindful. Healthy mind, healthy life. Pieejams: https://www.mindful.org/jon-kabat-zinn-defining-mindfulness/
14. Radesky, J. S.; Christakis, D. A. Increased Screen Time: Implications for Early Childhood Development and Behavior. Pediatric Clinics, 63(5), 2016, 827-839.
15. Radesky, J. S. et al. Patterns of Mobile Device use by Caregivers and Children During Meals in Fast Food Restaurants. Pediat- rics, 133(4), 2014, e843–e849.
16. Sherman, L. E.;  Michikyan, M.; Greenfield, P. M. The Effects of Text, Audio, Video, and In-person Communication on Bonding Between Friends. Cyberpsychology: Journal of Psychosocial Research on Cyberspace, 7(2), Article 3, 2013. Pieejams: https://doi.org/10.5817/CP2013-2-3
17. Sindecka, K. Viedierīču lietošanas paradumi, to saistība ar miegu un vispārējo attīstību bērniem 6–36 mēnešu vecumā. Latvijas Universitāte, 2019.
18. Strouse, G. A.; Troseth, G. L. Supporting Toddlers’ Transfer of Word Learning from Video. Cognitive Development, 30, 2014, 47-64. doi:10.1016/j.cogdev.2014.01.002 
19. Vaala, S. E.; Hornik, R. C. Predicting US Infants’ and Toddlers’ TV/Video Viewing Rates: Mothers’ Cognitions and Structural Life Circumstances. Journal of Children and Media, 8(2), 2013, 163-182. doi:10.1080/17482798.2013.824494 
20. Wartella, E. et al. Parenting in the Age of Digital Technology: A National Survey. Evanston, IL: Report of the Center on Media and Human Development, School of Communication, Northwestern University, 2013.
21. Zinātnieku brokastis. Rīgas Stradiņa universitāte, 03.02.2021, Zoom platformā.