Karotes lido, karotes cīnās!

Šis stāsts vēsta par reizē ikdienišķu un fantastisku pasauli. Virtuves Skapītī, kura iemītnieku galvenais mērķis ir iebarot cilvēkiem ēdienu, kafijas karotīte Kafiņa ierodas ar domu par cēlāku, nozīmīgāku dzīvi. Cilvēkam taču var iebarot kaut ko vairāk! Virtuves piederumi taču var sacelties pret vidi, kas rada tik daudz sārņu, ka tajos var noslīkt!
Rakstniece iedzīvinājusi aizraujošu tēlu kopumu, piešķirot individuālus vaibstus karotītēm, nažiem, korķu viļķim... Šī pasaule ir katram pazīstama un reizē jocīgi brīnumaina. Šķiet, pēc grāmatas izlasīšanas uz karotīti savā rokā ikviens skatīsies kā uz dzīvu būtni, kura ir spējīga uz daudz ko.
Autores spilgtā iztēle apvienojusies ar kvēlu vēlēšanos padarīt pasauli labāku. Izrādās, ka vienkāršas karotītes spēj pacelties gaisā un lidot, aicinot lidojumā citus! Ēdamrīki spēj tikt galā  ar novazātu vārdu un domu sārņiem! Tomēr nekas nav vienkārši pat tad, ja izdodas pacelties gaisā.

Stāsta sižets risināts tik  asprātīgi, ka pavisam neviļus krāsainais tēlojums un dinamiskie dialogi lasītājam „iebaro” kaut ko vairāk par notikumu virkni. Tā ir sevišķa vērtība tīņiem domātā grāmatā.

Kafiņa un Tējule lidoja kā putni debesīs, bet karotes un dakšas, naži un kausi putnus nepazina. Kafiņa un Tējule lidoja no plaukta uz plauktu, no bļodas uz miltu kārbu. Kā divas žirgtas bezdelīgas viņas vīteroja, vēl neaptverdamas, ka tādējādi izraisa arvien lielākas masu nekārtības. Satracinātais ņūklis kļuva nevadāms, iznākums – neprognozējams.
    Lielās karotes neskatījās, ka zem kājām atradās mazākās un vārgākās. Viņas raudzījās vienīgi uz augšu. Daudzas karotes vicināja rokas, gribēdamas palidināties kā Kafiņa un Tējule. Galda nažiem bija vienalga, kam viņi iegriež ar saviem asajiem asmeņiem. Tie vēlējās izbaudīt ko jaunu. Šādai lidošanai, viņuprāt, vajadzēja būt varen aizraujošai un asas izjūtas izraisošai.
 Dakšas neapzināti dūra dzīvās miesās. Kas vēl nebūs? Naži ņems un aizlidos? To nedrīkstēja pieļaut. Dakšas rāpās uz šķīvju un bļodu malām, lai mestos lejā, cerēdamas iemācīties lidot ātrāk nekā viņu vīri – asie galda naži.
Nē, šādu sajukumu Tējule un Kafiņa nebija gribējušas panākt. Ko iesākt? Karš nebija nekāds zelts, bet bez kara dzīves pārmainīšana arī neiespējama.
„Ko darīt? Ko tālāk?” prātoja izmisusī Kafiņa.

Stāsta sižets risināts tik  asprātīgi, ka pavisam neviļus krāsainais tēlojums un dinamiskie dialogi lasītājam „iebaro” kaut ko vairāk par notikumu virkni. Tā ir sevišķa vērtība tīņiem domātā grāmatā.
Linda Šmite ir kļuvusi par rakstnieci,  strādājot par latviešu valodas un literatūras skolotāju.  Viņas darbi „Ogrēns – upes zēns”, „Krustceļnieki”, „Liedaga bērni”, „Vella skuķis” paver ceļu uz bērnu, tīņu, jauniešu pasauli. Tās ir lasītāju mīlētas un apspriestas grāmatas.
Grāmatu bagātīgi ilustrējusi māksliniece Evija Stukle - Zuitiņa, lieliski apvienojot ikdienišķo ar brīnumaino, smieklīgo ar nopietno.  

Ieskaties: www.lietusdarzs.lv