Zanes Gailītes grāmata "Laika sijātas skaņas. Liepāja"

No dziļuma, tāluma, senatnes. Kurš pirmais vārdā sauca, kā sauca: Līva – Lība – Lībava – Liepāja? Pirmoreiz rakstos Līvas vārds minēts 1253. gadā; lībiešu liiw nozīmējot – smiltis. Ap 1560. gadu kā šīs apdzīvotās vietas nosaukums ieviesies vāciskais Libau.

No nenosakāmas senatnes nāk Liepājas mūzika un muzicēšana Liepājā. Neizmērojams bijis un ir liepājnieku lepnības gars, bet, kā visi vienkāršie ļaudis, arī šajos apvidos dzīvojušie kūri par īsti civilizētiem un rakstos apcerēt vērtiem uzskatīti vien tad, kad sākuši baznīcā iet, bērnus kristīt un ar dievvārdiem aizgājušos izvadīt.
Jau 1508. gadā pastāvējusi Liepājas Sv. Annas baznīca. Baznīca un skola ir jo cieši saistītas lietas, un mūzika – abās nepieciešama, apgūstama un kopjama.
Varbūt īstenas muzicēšanas sākums ir 1625. gada 18. marts, kad Kurzemes hercogs Frīdrihs Grobiņas pilī Liepājai piešķīris pilsētas privilēģijas un statusu?

Viss nobriest, sanāk kopā, veidojas pamazām.
„Ir vajadzīgs uzkrājums,” – tā 2001. gada vasarā teic ilggadējs Liepājas mūzikas vidusskolas skolotājs un direktors Valdis Vikmanis, kurš, brīnišķo bērnības un sapņu zemi Rūjienu pret Liepāju iemainījis, palika rosīgs šejienes mūzikas lauka kopējs vairāk nekā 70 gadu garumā.

Liepājas mūzikas dzīve, muzicēšana un kultūras dzīve kopumā vienmēr iezīmējusi šo pilsētu kā Latvijas kultūras dzīves kontekstā īpašu. No vienas puses – tajā, protams, atspoguļojas visam reģionam un valstij kopējās tendences (mūzikas, dziedāšanas, baleta u.c. biedrības, atsevišķi izcili mūziķi, mūzikas vidusskola), no otras – samērā autonoma eksistence (osta, kas reiz savienojusi ne vien ar Eiropas, bet arī ar Amerikas pilsētām, ciešāki kontakti ar Prūsiju, piem., Kēnigsbergu, īpašā situācija Otrā pasaules kara nobeigumā u.tml.).
Šī autonomija un atsevišķu pilsētas vadošo cilvēku patriotiskā aktivitāte veidojusi arī īpašo kultūras seju. Liepāja bijusi Kurzemes reģiona ekonomikas un kultūras galvaspilsēta ilgā laikposmā, šo nozīmi tā nav zaudējusi arī šobrīd.

Liepājā dibināta pirmā Filharmonijas biedrība visā Baltijas reģionā (1881), te pastāvējusi sava opera un dramatiskais teātris, Tautas konservatorija, daudzas privātas mūzikas skolas, vēlāk, no 1944. gada, – vislielākā mūzikas vidusskola Latvijā.

Liepājas Simfoniskais orķestris – vecākais simfoniskais orķestris Baltijas valstīs – ir stabila, vispārēju atzinību ieguvusi mākslinieciska vienība. Vairāk nekā simts gadu laikā orķestra skanējums izaudzis līdz atpazīstamai, klasiskai un neapstrīdamai vērtībai.

Atspoguļot, apzināt pilsētas vēsturi un šodienu ir ne vien nepieciešams, bet arī aizraujošs pētnieciskais darbs.
Zanes Gailītes grāmata „Laika sijātas skaņas. Liepāja”, kas tapusi apkopojot un analizējot daudzos avotos izkaisīto vārdisko un vizuālo informāciju (LVVA, Liepājas muzejs, Liepājas Novada arhīvs, Mūzikas vidusskolas arhīvs, Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves materiāli, vietējie un reģionālie laikraksti vācu un latviešu valodā, sarunas ar laikmeta norišu lieciniekiem) ir piesātināts un bagātīgs vēstījums par to, kā attīstījusies uz nobriedusi mūzikas dzīve Liepājā, kā veidojies Valda Vikmaņa minētais „uzkrājums”.


Grāmata nākusi klajā izdevniecībā PILS un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Māksliniece Gita Treice.

Grāmatas atvēršana notiks 7. martā plkst. 17.00 Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, O. Vācieša ielā 19.
Piedalīsies Uldis Marhilēvičs, Imants Resnis, Igo un citi liepājnieki.