Grāmata "Kristālpasakas" tumšiem ziemas vakariem

Fragments no "Pasaka par Zvaigzni"
-    Kāpēc cilvēks pie jums, zvaigznēm, atkal un atkal nāk, izjūtot tādu kā nepārvaramu saikni?
Un mana Zvaigzne man atbildēja:
-    Kad cilvēkbērns nāk pasaulē, viņš ir daļa no mums. Viņš ir no Putekļiem, Miega un Piena. No baltas Saules un Eņģeļa eliksīra. No Dieva pieskāriena. No vecāku elpas un Dvēseles upēm. Viņš ir no Skaidrības mirkļiem un Enerģijas bāzes. Viņš ir no Miera, Neizzināmas pievilkšanās un bezgalīgas saskarsmes vielas. Viņš ir Mīļuma, Patstāvību gribošs knipucītis. Tik maziņš, kā lielākā cilvēka doma, kas ir sīciņa viņa acu skatiena priekšā. Viņš nāk no turienes, kur cilvēka atmiņas un prāts nesniedzas. Viņā ir sajaukušies Debesu un Zvaigžņu gabaliņi. Viņš ir atnācis nelūdzot, viņš tevi pieņem neprasot un Mīl nedalot! Viņs ir Jauna Dzīvībiņa. Viņš IR!!!
-    Tas nozīmē…?
-    Ka katrā no jums ir daļa no zvaigžņu dvēseles. Mēs katra kādam no jums esam devušas pa kripatai no sevis. Reizēm viens cilvēks sevī ietver vairāku zvaigžņu putekļus.
-    Runā, ka katru reizi, kad kāds cilvēks aiziet, nokrīt arī zvaigzne. Bet, kad piedzimst -  dzimst jauna zvaigzne.
-    Apmēram. Tikai ne katram ir viena zvaigzne. Tās var būt vairākas. Mēs mirstam tad, kad jūs, cilvēki, esat no mums paņēmuši visu. Tāpēc tūkstošiem gadu laikā viena zvaigzne spēj sevi atdot tūkstošiem cilvēku.
-    Jūs atdzimstat?
-    Nē. Ne tādā izpratnē. No mums paliek vien putekļi, kurus Debesu Gaisma atkal salipina kopā no daudzām kritušām zvaigznēm. Un dod savu Gaismu. Atkal.
Man tas likās mazliet skumji.
-    Nebēdā! - spožais, mazais mirdzums man blakus ietrīsuļojās. – Vai tad dalīties un radīt ko skaistu atkal un atkal ir skumji?
-    Nē, tas nav gan skumji. Nu… Mazliet…
-    Redzi, smeldze, kuru tu izjūti domājot par to visu, nav nekas cits, kā… Kā Mīlestība!
-    Mīlestība? Vai tad mīlestībai ir jāsmeldz?
-    Mīlestība, mīļā, smeldz, jo ir skaista. Un skaistums var smelgt, jo skaistums arī ir Mīlestība. Tās ir tās skaistās un dabiskās sajūtas, kas liek izjust un novērtēt tā brīža skaistumu.
-    Bet, ja Mīlestība nav skaista un laba?
-    Tā nemēdz būt. Tad tā nav Mīlestība…
Es paņēmu rokās sauju sniega. Tas joprojām manās rokās nebija auksts. Tas nekusa. Saspiedu to un izveidoju piku. Tūkstošiem sniega kristālu mirdzēja tajā. Kad to noripināju pa jumta kori, likās – tā aiz sevis atstāj liegas spozmes sliedi.
Lai gan gaiss sala iespaidā ap mums sprakšķēja, manā sejā nebija iecirstas nevienas lauska rētas.
Jo tā bija viena no Brīnumu pilnajām naktīm...
 

„Ņem grāmatu līdzi braucienā uz laukiem vai paslēp zem spilvena, lai to izņemtu brīžos kad sirsniņai vēsi paliek. Ieritinies spilvenu kaudzē uz grīdas, uzsedz siltu segu uz kājām, aicinot kaķi sildīt Tavus sānus – un lasi sveču gaismā. Lasi piparkūku cepšanas starplaikos, iemalkojot ( vasarā vāktu ) dārza piparmētru tēju un mandarīnus lupinot. Lasi priekšā sev mīļam cilvēkam, izslēdzot televizoru un ikdienas steigu. Uzdāvini to kādam, par kuru dvēsele smaida. Lai arī viņējā priekā uzmirdzētu” – aicina autore.


Par grāmatu interesēties: 203 23 352